Cerību nav daudz

image00229.augusts, 2013

Latvija neglābjami iet bojā – uzskata režisors Viesturs Kairišs, ar kura iestudēto operu Sapnis vasaras naktī sezonu drīzumā atklās Berlīnes Komiskā opera. Top arī filma Melānijas hronika, kas vēstīs par padomju režīma deportāciju upuriem Sibīrijā.

Es jūtu, ka vienmēr krītu uz augšu. Tagad esmu „nokritis” līdz dieviem iestudējumiem Vācijas operteātros, kuri pēdējos piecos gados izpelnījušies Vācijas Gada opernama nosaukumu, paironizē režisors Viesturs Kairišs, kura veikums Latvijā bijis gan slavēts, gan pelts. Intervijai viņš atrāvis laiku no domu un ceļasomas sakārtošanai nepieciešamā. Kairišs ir pirmais latviešu režisors, kurš aicināts iestudēt izrādi Berlīnes Komiskajā operā (Komiche Oper Berlin) – vienā no Vācijas ievērojamākajiem operteātriem, kas ievērojams ar akcentēti spilgtiem režijas darbiem. Ar viņa veidotā iestudējuma, Bendžamina Britena operas Sapnis vasaras naktī, pirmizrādi, kas notiks 15.septembrī igauņu diriģentes Kristīnas Poskas vadībā, Berlīnes Komiskā opera atklās savu sezonu. Tas ir teātra veltījums britu XX gs. Mūzikas meistara simtgadei. (Izrādes šoruden būs arī 21. un 29.septembrī, 4., 10.,26.oktobrī) Savukārt Ķelnes operā top vācu romantiskās operas šedevrs – Kārļa Marijas Vēbera Burvju strēlnieks -, pirmizrāde plānota 12.aprīlī. Vienlaikus režisors strādā arī pie Latvijā pirmās spēlfilmas – Melānijas hronika -, kas vēstīs par padomju režīma deportāciju upuriem Sibīrijā.

Berlīnes Komiche Oper sezonas atklāšanas iestudējuma veidošana tev ir līdz šim vislielākais profesionālais izaicinājums?

Es nezinu. Kādreiz izaicinājums bija pirmo reizi uztaisīt pilnmetrāžas filmu un vispār iestudēt operu. Kad pirmo reizi debitēju uz operas skatuves kā jauns teātra un kino režisors, es tam biju mazāk gatavs. Tagad tas notiks Eiropā tiešām ļoti redzamā opernamā, taču es uz to pietiekami ilgi esmu gājis, un man liekas, ka tas ir likumsakarīgi. Protams, ir izaicinājums. Bet vai tad strādāt Latvijā – tas nav līmenis? Ir! Būtībā viss ir tāpat.

Tomēr līdz šim neviens latviešu režisors tāda līmeņa opernamā vēl nav apliecinājies.

Es par šiem blakusefektiem nedomāju. Man ir viens uzdevums – novest procesu līdz galam. Opera ir pietiekami sarežģīta, mēģinājumi jau bijuši ilgāk nekā mēnesi. Es ļoti bieži esmu braucis uz citām pilsētām skatīties operas. Visbiežāk tieši Berlīnes Komiskajā operā, jo tur strādājuši interesanti režisori. Tā nonācu likumsakarīgā un sev zināmā vietā. Šobrīd esmu tam gatavs. Mani interesē sasniegt māksliniecisko rezultātu, ko esmu iecerējis. Lai ideja un iecere saslēgtos un tas būtu kaut cik jēdzīgi. Neraustos. Esmu pateicīgs, ka ir šāda iespēja, un ar lielu prieku un enerģiju daru.

Berlīnes Komiche Oper ir slavena ar izaicinošām, šokējošām izrādēm. To organiski izjūti kā savu pasauli?

Jā, jo tā ir vērsta uz ļoti kontroversiālu režiju. Iepriekšējā intendanta Andreasa Homoki laikā tur strādāja aktuālākie režisori: Pēteris Konvičnijs, Kaliksto Bieito, Stēfans Herheims, Barijs Koskis, kurš tagad ir teātra jaunais intendants. Manuprāt, tie, kuri interesanti strādā, tur arī parādās. Tā jau ir ļoti dziļa tradīcija, savulaik teātra vadītājs bija Harijs Kupfers. Teātra filozofija ir tāda, ka solistiem jābūt aktieriski augstā līmenī. Tāpēc šī teātra iestudējumi vienmēr bijuši „skaļi”. Es daudz kur esmu bijis un diezgan labi pārzinu, kas notiek mūsdienu teātra režijā. Manuprāt, tieši operas režijā pēdējos gados notiek visinteresantākais, tur satiekas visinteresantākās idejas. Taču vispirms man nācās iemīlēt operu. Tā man netika iedota ar mātes pienu.

Ar to grūti gāja?

Godīgi sakot, ja nebūtu Vāgnera, es tā pamatīgi pie operas nenonāktu. Iestudēt Čaikovska Jevgeņiju Oņeginu un Mocarta Burvju flautu bija ļoti patīkami, tā viegli. Bet Vāgners, īstā saskarsme ar šo pasauli, mani satricināja cilvēciskā ziņā. Iestudējot Valkīru, sāku iedziļināties, vairāk klausīties mūziku. Pirms tam strādāju vieglprātīgi, un tajā bija savs kaifs, neko nezinot, daudz ko interesantu var panākt. Bet tagad mani opera, tās vēriens interesē pa īstam. Tas, ka visas daudzās sast1āvdaļas jāsaliek kopā un vēl pieslēdzas orķestris. Man patīk šis mērogs un vājprāts, kurā var apmaldīties un pazust. Nemitīgais stress, zinot, ka ikviens solists ir arī drusku primadonna, katrs cilvēks ir sarežģīts. Tieši tas man ļoti patīk. Es tajā labi jūtos. Ir grūtības un stress, bet bez liela stresa es īsti nemāku savus „simt procentus” rādīt.

Vajag, lai kājas trīc?

Man kājas netrīc. Bet vajag, lai situācija kļūtu saspringta. Tad sāku pa īstam pieslēgties. Vasarā darba ritms bija vājprātīgs, jo mūsu Operā bija jāatjauno trīs Nībelunga gredzena operas. Pat nepaliku uz pirmizrādēm Rīgā, jo man uzreiz sākās mēģinājumi Berlīnē. Tas bija ļoti labi, jo nebija nekāda satraukuma, biju tikai mazliet saguris. Divus mēnešus ikdienā divreiz dienā strādājot ar solistiem Rīgā, biju iegājis labā rutīnā. Aizbraucis uz Berlīni, vienkārši turpināju – intensīvi mēģināju. Vairāk nekā mēnesi strādāju, dzīvoju pašā centrā, braukāju ar velosipēdu pa Berlīni, vakaros skatījos operas un teātra izrādes. Tā ir vide, kurā jūtos ļoti dabiski. Normāli strādāju.

Tu ļoti nomoki savus solistus? Tie ir perfektie vācieši?

Pārsvarā vācieši, taču ir korejiešu kontrtenors, Titānija ir amerikāniete. Ir Vācijas turks un krievs, ungārs, rumāniete. Lielisks mistrojums. Runājošā Paka lomā būs latvietis – Gundars Āboliņš.

Gundara Āboliņa piedalīšanās iecerēta kā „specefekts”?

Viņš ir tēlojis Vīnes Burgtheater, var teikt, viņam tur jau ir kvalitātes zīme. Tā kā iestudējums jāveido vāciski, man bija jāatrod aktieri Paka lomai. Jau kopš Pītera Bruka laikiem Sapņa vasaras naktī iestudēšanas tradīcija jeb štamps ir, ka Paks ir akrobāts, kurš veikli lēkā. Domāju, es jau nu gan šo ceļu neiešu. Ņemšu apaļīgu, omulīgu, kurš visu laiku klups. Gundars Āboliņš pa šo laiku ir kļuvis no apaļīga par ļoti slaidu „jaunekli”, tā nu mana koncepcija stipri mainījās kopš laika, kad viņu nolīgu. Es viņu aicināju, jo nepārzinu Vācijas aktieru tirgu un negribēju nejaušības. Gundaram ir pieredze runāt vāciski, viņš ir supermuzikāls, un viņam ir arī ļoti laba cilvēciskā aura.

Šī loma jebkuram aktierim ir avantūra. Atšķirībā no dramatiskā teātra, kur var sākt un beigt monologu tad, kad mūza ir pietuvojusies vistuvāk un pauze skatītāju zālē ir vislielākā, ir jātrāpa tieši uz diriģentu. Meistariem ir grūti saprast, ka jātrāpa laikā, jāpārslēdz domāšana. Gundars ar godu to apguva, bet tehniski nebija viegli. Britenam ir ļoti interesants balsu koncepts: kontrtenors, runājoša loma, jaunās zēnu balsis. Ir par ko domāt.

Esi sastapies ar šo Šekspīra lugu arī dramatiskajā teātrī?

Kopā ar Gati Gāgu mums bija grupa United Intimicy. Kopā ar bērniem un dažiem aktieriem taisījām izrādi. Sanāca jocīga, maziņa izrāde, kas man pašam ļoti patika un bija tuva. Tagad no visiem teātriem ir šausmīgs spiediens, ka jātaisa komēdijas. Bet man liekas – tās ir tik primitīvas, seklas. Ik pa brīdim domāju, ka vienīgā, ko varētu taisīt, ir Sapnis vasaras naktī, jo tā ir daudzslāņaina, pa īstam brīnišķīga komēdija. Tā ir ļoti dziļa. Esmu laimīgs, ka tagad varu strādāt pie Britena operas. Britens man vienmēr ir paticis.

Vai tirādes veidošana Berlīnes Komiche Oper Vācijā, kur ir teju simts operteātru un ikviens režisors cenšas pārsteigt, šokēt, pārspēt, ierauj tevi šajā sacensībā?

Godīgi sakot, man ir vienalga. Būtu jau labi pārsteigt un šokēt, bet es par to daudz nedomāju. Es uzskatu, ka tā dēvētais vācu režijas teātris tagad ir beidzies, un patlaban Vācijā ļoti aktīvi meklē svaigas idejas. Domāju tikai par to, kā pēc iespējas labāk uztaisīt, intelektuāli iedziļinos. Man patīk daudz studēt materiālu, un operas režija mani tiešām interesē. Berlīnē, runājoties ar cilvēkiem operā, esmu kā zivs ūdenī – man liekas, ka esmu redzējis un zinu par viņiem vairāk. Es jūtos šajā teritorijā pietiekami brīvi, lai nedomātu, kā šo ainu uztaisīt interesantāk. Man ir sava koncepcija, diezgan stabila, un es to cenšos risināt.

Vari to atklāt?

Tiklīdz stabilu koncepciju sāk atstāstīt, tā strauji kļūst nestabila. Es vairāk pieķēros Titānijas frāzei „seasons alter”, ka gadalaiki ir sajaukušies vietām. Tā risinu Britena visfundamentālāko tēmu par nevainības zaudēšanu un emocionālos konfliktus, ko izraisa nevainības un jaunības zaudēšana. Jaunības zaudēšana vai iegūšana caur vecumu, cilvēkam nobriestot, man ir viena no galvenajām tēmām. Tur viss ir būvēts uz samainītiem vecumiem: elfi ir veci onkulīši, varoņi mīlētāji izrādes laikā noveco un, tikai satiekoties vecumā, sapratīs, kas ir īstā mīlestība. Man būs visas četras sezonas, ieskaitot ziemu, un beigās tas tik un tā būs sapnis ar daudzām skatuves maiņām un transformēšanos. Man vienmēr patīk humors, taču šis darbs tik dziļi un emocionāli stāsta par cilv1eku attiecībām un nostalģiju. Par sirdi, ko cilvēki meklē visu mūžu. Cits tikai vecumā to atrod, cits neatrod nekad, un vēl citam tas pat nav vajadzīgs....

Kā izbalansēt starp sirreālu sapni (fantāziju) un dzīves pamatvērtībām?

Šis darbs precīzi fokusējas uz to, kas ir manas pasaules uztveres pamatā. Manuprāt, ja sirrealitāte nav balstīta dzīvē, tā ir pārāk abstrakta. Un, ja dzīve nav balstīta ireālās dimensijās, man tā ir pārāk sekla. Mani pašu kā skatītāju neinteresē, ja ir nez kāda sirreāla, fantastiska vīzija, kurai nespēju izsekot un just līdzi tīri cilvēciski. Tad man ir vienalga. Neinteresanti ir arī skatīties melodrāmu, kur tikai viens ķidā otru. Man patīk uzbūves un konteksti, kuros pa jaunam var ieraudzīt lugu.

Kāda loma šajā aspektā ir izrādes vizuālajai videi un laikam?

Telpa būs abstrakta, kā novecojusi miesa un vienlaikus arī kā ala, labirints... To veido Ieva Jurjāne. Bet ir stulbi to visu stāstīt. Varbūt – kad Berlīnē visu tehniski atrādīs – izrādīsies ka tas ir galīgi garām. Scenogrāfija ir ļoti sarežģīta, jo nav neviena taisna leņķa. Ja tā strādās, būs daudzslāņaini nolasāma.

Gribi, lai skatītāji impulsīvi, no sirds smejas?

Skaļi smieties nevajadzētu, lai netraucētu mūzikai, taču vietām būs ļoti smieklīgi. Tur – gan Šekspīram, gan Britenam – ir trīs dažādi līmeņi: mistiskais, maģiskais meža, sapņa, Oberona un Titānijas slānis. Vēl ir emocionāla četru mīlētāju pasaule un rupja vienkāršo strādnieku, teātra iestudētāju pasaule. Skaidrs – kur vienkāršāk, tur var arī pasmieties. Taču man nav ne jausmas, par ko cilvēki smejas. Parasti, kad es smejos, neviens nesmejas, un man nenāk smiekli, kad visi smejas. Man ir specifiska humora izjūta.

Vērojot un salīdzinot – cilvēki Vācijā smejas un emocionāli reaģē citādi nekā Latvijā?

Padzīvojot Berlīnē, jutu, cik šī sabiedrība ir atvērta. Viņi ir panākuši, ka tur respektē ne tikai citas tautības un minoritātes, bet, piemēram, respektē bērnu. Tur neviens nekliegs uz bērnu! Es ļoti labi tur jūtos, jo zinu, ka uz ielas kāds frīks varbūt piesiesies, tomēr ir droši. Man patīk ļoti lielā dažādība, ko tur var satikt uz ielas. Cilvēki tur ir jaukāki. To var pamanīt visādās situācijās. Kad mans mazais dēls autobusā aizmirsa mobilo telefonu, sazvanījām šoferi, un viņš to atdeva. Latvijā cilvēki ir ierāvušies sevī. Mums gan ir tik grūta dzīve, ka tas ir saprotami.

Visu nosaka grūtā vai vieglā dzīve? Nabadzība vai pārticība?

Es atvainojos, šī kultūra ir tikusi galā ar nacismu. Viņi tā sevi ir izravējuši, ka vairs nav problēmu, kuras viņi nevar izrunāt un atrisināt. Mēs visas problēmas tikai paslaukām zem paklāja. Viņi jau sen ir saskārušies arī ar imigrāciju un citām problēmām. Rietumos cilvēki ir atvērtāki. Tas ir dabiski. Krievijā – pilnīgi pretēji. Mēs sēžam kaut kur pa vidu.

Varbūt uzķeries uz smaidīgās fasādes, virspuses?

Latvijā bieži to esmu dzirdējis, man liekas, ka te patīk ar to spekulēt, nepārzinot situāciju. Protams, respektabliem buržuā netiksi klāt nekad. Bet uz ielas, kur ir vienkārši cilvēki, - tā ir cita pasaule. Komiche Oper visas problēmas uzskata par risināmām. Teātrī varu kādā sapulcē, kur risina tehniskas lietas, pateikt arī stingrāku vārdu, varu arī bļaut – visi līdzekļi ir atļauti. Bet es principā jūtu ieinteresētību, atsaucību. Tas arī ir īpašs kolektīvs, viņiem ir principiāla tradīcija būt ieinteresētiem un mēģināt visu atrisināt, nav arogances. Bļaušana ir galējs līdzeklis. Man ir svarīgi saņemt kaifu no strādāšanas. Man jau sen ir svarīgi strādāt ar cilvēkiem, kuri ir interesanti.

Tēmas, kuras Latvijā paslaukām zem paklāja, skarsi par latviešu izsūtījumu Sibīrijā topošajā spēlfilmā Melānijas hronika, kuras pamatā ir Melānijas Vanagas autobiogrāfiskā grāmata?

Domāju, ka neviens no būtiskajiem vēstures jautājumiem nav izrunāts. Puse Latvijas iedzīvotāju joprojām nav pārliecināti, vai te bijusi okupācija. Kontrasts ir pārsteidzošs. Vācijā jebkurš nevainīgs joks par Hitleru vai ja kāds pateiktu – Arbeit macht frei cilvēkiem liktos jocīgi, nepieņemami. Bet tikko biju Sibīrijā un redzēju, ka tur sabiedrība joprojām nav nosodījusi Staļinu, joprojām Ļeņins guļ Maskavas Sarkanajā laukumā. Tur sabiedrība iet pilnīgi pretējā virzienā. Un vai mēs Latvijā leģionāru tēmu esam izrunājuši? Vienkārši skandalozā veidā, neveiksmīgi taisām atceres dienas, ļaujot izspēlēt ar tām negantus trikus. Par holokaustu un to, ar cik lielu latvieši dalību tas bija, vispār neviens nav spējīgs runāt. Neredzu nevienu atrisinātu mūsu vēstures tēmu: 1905.gads, strēlnieki... Viss ir bērnu šļupstu līmenī. Mani šīs vēsturiskās tēmas tagad interesē pa īstam. Interesanti, ka līdz tam nonācu caur operu (V.Kairišs veidos arī Maskata operas Valentīna iestudējumu par kinozinātnieci Valentīnu Freimani un viņas dramatisko pieredzi holokausta laikā – J.L.). Man ir dažas labas idejas vēl citiem nākotnes darbiem.

Vēsture – tie ir kari, tautas atmoda. Kas tas bija: tiešām tautas atmoda, veikla čekas manipulācija vai neizbēgama vēstures gaita? Pēdējā laikā, īpaši pirms Rīgas vēlēšanām, kad bija novērojami diezgan lēti tautas uzpirkšanas veidi, ļoti bieži atcerējos kolosālo teicienu: „Kaut pastalās, bet brīvā Latvijā!”. Cilvēki par to varēja mirt. Bet šodien viņi balso liela lata dēļ. Vai tas nav interesanti? Un kas tas bija? Varbūt sapnis, ilūzija? Tāpat jau viss aizgāja ne jau tautas vēlmju virzienā.

Domāju, ka esam tālu no savas vēstures aptveršanas. Jo ātrāk aptversim, jo vairāk mums palielināsies cerības izlavierēt, varbūt pat izdzīvot. Cerību nav daudz, bet, ja vispār nesāksim par to domāt un turpināsim šeit ņemties, skaidrs, ka mūsu dzīves laiks būs īsāks. Es arī ceru, ka būšu vecs, foršs mirstošs cilvēks. Arī Latvija varētu iet bojā ilgāk, cieņpilnāk, sakarīgāk. Mani pat nemulsina, ka Latvijas perspektīvas ir ļoti skumjas. Bet kāpēc neaiziet kvalitatīvi? Kāpēc nepētīt sevi un tomēr necensties kaut ko panākt? Mērķis vienmēr ir utopisks. Tu jautā, vai Berlīne man ir izaicinājums. Vēl var pajautāt, cik tur maksā. Bet kas tad ir izrāde? Nokļūt līdz kaut kam – ilgstoša darba mērķim. Kāda tam jēga? Ne jau nopelnītā nauda un laba pasaules skatuve, uz kuras pamanīs. Man liekas, ka mērķis ir iešana uz priekšu.

Tavuprāt, Latvija neglābjami iet bojā?

Es atvainojos, kā to var neredzēt? To var tikai mēģināt neredzēt. Un var uz kaut ko cerēt.

Kādas pazīmes par to liecina? Arvien pieaugošā emigrācija, Latvijas iztukšošanās?

Latvijas idejas trūkums. Mums nav uz ko iet. Nav pat personības, kurai sekot. Mēs vienkārši kustamies, kā nu katrs saprot. Ir visādas politiskās un saimnieciskās intereses: Krievijas intereses, Eiropas Savienības intereses. Mēs kustamies kā atboksējoties. Bet ideju par mūsdienīgu valsti, dziļi balstītu Latvijas kultūrā, kur būtu saglabājama latviešu valoda, godīgi sakot, neredzu.

Ir kāda valsts, uz ko skatīties pozitīvā parauga statusā?

Varētu minēt Vāciju, taču nevar salīdzināt, jo tā ir liela nācija: lai kas tu būtu, tā piespiež „kļūt” par vācieti. Tas ir liels spēks. Es nepiesaukšu populāro Igaunijas piemēru. Cienu zviedrus, jo viņiem pietiek pragmatisma un realitātes izjūtas. Somija, neraugoties uz augstajām tehnoloģijām, šķiet mazliet provinciāla. Manuprāt, Baltijai vajadzētu kļūt kā Beļģijai un Nīderlandei, nevis Austrumeiropai, kur režīms ir pagriezies atpakaļ uz postkomunismu dīvainā veidā. Jo nav īsti saprotams, kurp virzīties, un, kad apjūc, vari virzīties uz savu pagātni. Viens no maniem traģiskajiem secinājumiem par Latviju ir šaubas – vai te vispār kaut kas ir noticis latviešu gribas dēļ. Mēs kļuvām par nacionālu valsti tad, kad sabruka divas impērijas un izveidojās daudzas nacionālas valstis. Kārlis Ulmanis parādījās, jo autoritatīvi vadītāji, personības principā bija tā laika tendence. Mēs zaudējām neatkarību Otrajā pasaules karā, jo tā vispār visi to zaudēja. Atguvām savu neatkarību nevis pateicoties sev, bet pasaules notikumu kontekstā. Dziesmotā revolūcija – tas ir skaisti, bet vai tas to ietekmēja? Un man liekas, ja mēs zaudēsim vai arī nezaudēsim neatkarību, tas nebūs, pateicoties mums. Ja šajā totāli globālajā laikmetā viss pēkšņi pamainīsies tā, ka pasaulē ekstrēmā veidā ar jaunu spēku sāks attīstīties nacionālas valsts idejas, mēs atkal būsim šajā laivā... Skumjākais ir tas, ka no mums te nekas nav atkarīgs.

Tomēr vai tikai šodienas latviešu inertums, vienaldzība, neizlēmība nav vainīga, ka ar mums var darīt, kā grib?

Redzot, kas notiek pēc katrām vēlēšanām, pat es kļūstu inerts un vienaldzīgs. Pat vairs negribu runāt par Latvijas kultūrpolitiku, jo visiem tas ir pilnīgi vienalga. Labi, man tagad ir darbs Berlīnē un Ķelnē, bet man nav pārliecības, ka man būs darbs Latvijā. Vācijā tirgus ir liels, bet es nezinu, vai pēc šīs sezonas man nepietiks. Uztaisīšu operas Berlīnē un Ķelnē un gribu paskatīties, vai tīri cilvēciski būšu gandarīts, strādājot citās valstīs.

Šaubies par starptautisko režisora karjeru?

Ko tur šaubīties: man piedāvā darbu, un es strādāju. Bet teikt, ka karjera ir vissvarīgākais manā dzīvē, es nevaru. Ja tam nav filozofiskas dimensijas, tad tas nav tik svarīgi. Šobrīd esmu nonācis tur, kurp iekšēji gāju jau sen. Bet negribu nospļauties: darbu piedāvā, maksā normāli, un ko vairs te Latvijā ņemties.... Negribu būt kā daudzi, kas dabū labu darbu ārzemēs un uzreiz aizmirst par Latviju.

Latgalē runāju ar skolotājiem. Kā lai nerunā par valsts bojāeju, ja pedagogi saņem pārsimts latu un viņiem jābrauc strādāt uz Norvēģiju, lai uzturētu ģimeni?! Tauta dzīvo zem jebkura līmeņa. Mums jāmēģina šo vidi mainīt. Es arī esmu mēģinājis, bet mans rezultāts ir apaļa nulle. Man būtu vieglāk strādāt, ja es mazāk runātu. Tad teātra vadītāji vairāk aicinātu strādāt, un mēs varētu čubināt uz priekšu... Latvijā cilvēki necīnās par idejām, bet cīnās par krēslu, par varu. Mums kultūras krīze ir šausmīga. Es totāli izjūtu, ka kultūras darbinieki nespēj pateikt skaidru vēstījumu cilvēkiem. Mums jau nav kultūrpolitikas. Mums ir kultūras kooperatīvi. Mūsu kultūras darbinieki sāk runāt tikai tad, ja vienai no kooperatīva sastāvdaļām, piemēram, kādam teātrim, nogriež naudu un ir skaidrs, ka „nākamie būsim mēs”. Tad visi saslēdzas un cīnās. Bet es neredzu ikdienas cīņu par kultūru, par domu kvalitāti. Es redzu tikai kooperatīvās intereses. Tā ir mūsu traģiskākā situācija. Es uzskatu, ka kultūras darbinieki ir ļoti līdzvainīgi šajā situācijā. Ir ļoti viegli vainot politiķus, oligarhus. Bet kur ir inteliģence? Ko viņi dara tagad? Kāpēc viņi nereaģē? Nē, viņi meklē sadarbības iespējas. Saprotu, jo viņi citādi nevar sevi realizēt. Tā ir šausmīga situācija, cilvēkiem vairs nav stingra mugurkaula. Un visus ar stingru mugurkaulu var „uzpirkt” ar labiem darbiem. Ja man Latvijā būtu normāls darbs, arī man būtu jāklusē. Jātur mute ciet.