Biedējoši gudrie putni. Dažas jaunākās atziņas par vārnām

Jau sen bija zināms, ka bieži vien lielu ķērkšanas traci sarīkot spējīgās vārnas patiesībā ir ne tikai vieni no saprātīgākajiem un gudrākajiem putniem, bet pat vispār vieni no attīstītākajiem dzīvniekiem. Žurnāls “Planētas Noslēpumi” piedāvā dažas jaunākās atziņas par pārsteidzošajām vārnu īpašībām un spējām.

Vārnām piemīt apzināti žesti

Izrādās, lai pievērstu sugas brāļu uzmanību, vārnas demonstrē žestus, kas cilvēka izpratnē jēdzieniski atbilst “paskaties šurp” vai “pievērsies man”. Vēloties pievērst uzmanību, vārna citai demonstrē savā knābī nelielus priekšmetus. Parasti tie ir čiekuriņi, akmeņi, zariņi un vilna, proti, to, ko viegli atrast sev tiešā tuvumā. Tādas darbības parasti izraisa “uzrunātā” putna pagriešanos uz signalizētāja pusi, kam seko atbilstoša savstarpējas mijiedarbības izpausme. Lielāko tiesu šie vārnu žesti vērsti uz pretēja dzimuma sugas brāļiem, sak, lai pārliecinātos, ka tie tās pirmās patiešām pamanījuši.

Pētnieki spriež: esot maz iespējams, ka viena vārna būtu vēlējusies otrai vienkārši parādīt konkrēto knābī satverto priekšmetu. Kaut vai tāpēc, ka attiecīgie priekšmeti parasti ne ar ko neatšķiras no turpat esošajiem neskaitāmajiem līdzīgajiem. Visi šim nolūkam izmantotie priekšmeti nebija barība. Noraidīta arī versiju par to, ka tas varētu būt savdabīgs piedāvājums novīt ligzdu, jo šādu žestu uzrādījušas dažādu vecumu vārnas, tostarp arī pavisam jaunas, kā arī ārpus vairošanās sezonas.

Šī taktika ir ļoti līdzīga tai, kādu izvēlas mazi bērni, gribēdami pievērst savu vienaudžu uzmanību rotaļu laukumā: viņi ņem rokās mantiņas un paceļ tās augšup vai arī pastiepj tuvākā kaimiņa virzienā. Pētnieki šādus žestus uzskata par vienu no valodas pamatiem. Un, lai arī vārnas, šķiet, pirmajā mirklī patiešām it kā interesējas par pašiem priekšmetiem, rezultātā tomēr allaž nodibina kontaktu ar tiem sugas brāļiem, kuri kaut ko turējuši savā knābī. Šāda rīcība vārnām palīdz iespējami labāk novērtēt potenciālo partneru interesi par sevi vai arī nostiprināt jau esošās saites.

Vārnas atceras labos un sliktos draugus

Savus konkrētos sugas brāļus vārnas spēj atcerēties vismaz trīs gadus. Turklāt runa nav tikai par ārējo izskatu vai “balsi”, bet arī par savulaik nodibināto savstarpējo attiecību raksturu. Pētnieki konstatējuši, ka pat pēc salīdzinoši ilgas nošķirtības ar pazīstamu vārnu cita vārna to nekavējoties atpazīs un atsauksies vai reaģēs uz tās uzrašanos atbilstoši agrāk izveidotajām attiecībām. Novērots, ka atsaukšanās uz paziņas aicinājumu vārnām allaž izskan citādi nekā tad, ja uzrodas kāds cits, pilnībā nepazīstams lidonis.

Atsaucoties jau pazīstama sugas brāļa sveicienam, vārnas parasti palielina savu saucienu (ķērcienu) skaitu, turklāt tās vārnas, kas savulaik bijusi ienaidnieks, virzienā aizlido tonāli rupjāki un zemāki saucieni. Tas kalpo kā sava veida brīdinājums, jo līdzīgas, tikai vēl krietni zemākas skaņas vārna nosūta jebkura nepazīstamā virzienā.

Jāpiebilst, šāds efekts agrāk novērots arī citiem dzīvniekiem. Katrā ziņā zems balss tembrs rada ilūziju par krietni vien lielāku fizisko ķermeni, tādējādi padarot tā “autoru” draudīgāku.

Vārnas prot apzināti nogaidīt

Spēju pirms lēmuma pieņemšanas ieturēt pailgu pauzi, turklāt apstākļos, kad šāda nogaidīšana var dot gluži taustāmu labumu, pētnieki iepriekš bija novērojušo tikai cilvēkam un dažām pērtiķu sugām. Tagad noskaidrots, ka tāda piemīt arī vārnām. Pētījumā izmantotas divpadsmit divu sugu vārnas: sešas parastās vārnas jeb ‘Corvus corax’ un sešas melnās vārnas jeb ‘Corvus corone’, dažāda vecuma gan mātītes, gan tēviņi.

Apmaiņas laikā pētnieki turēja katrā rokā kādu no balvām – viena bija vairāk, savukārt otra mazāk pievilcīga katram konkrētajam putnam. Pētnieki iepriekš bija uzmanīgi izpētījuši katra īpatņa individuālo gaumi. Vienu daļu garduma cilvēks turēja aizvērtā plaukstā, bet otru piedāvāja uz atvērtas delnas. Vārna ņēma atklāto cienastu, bet cilvēks pēc nelielas pauzes piedāvāja veikt apmaiņu. Ja vārna neapēda pirmo cienastu, tā drīkstēja to atdot atpakaļ eksperimentētājiem un maiņā saņemt to, kas bija aizvērtajā plaukstā. Galvenais – šo paužu ilgums dažādos piegājienos mainījās haotiski, no 0 līdz 320 sekundēm.

Izrādījās, vārnas ir pilnā mērā spējīgas sevi iegrožot, neuzklūpot jau pirmajam cienastam, bet gan paglabāt to (daži īpatņi to vienkārši nolika zemē sev priekšā), lai pēc krietni vien nogurdinošas gaidīšanas to apmainītu pret vēlamāku gardumu. Pirms šā eksperimenta pētnieki bija pieņēmuši, ka tādā testā labāku cienastu varētu pagaidīt dažas sekundes, taču realitātē izrādījās, ka vārnas spēj gaidīt arī vairākas minūtes. Un, kaut arī trika sekmīgums samazinājās atkarībā no gaidīšanai atvēlamā laika, proti, putnu pacietība pamazām izplēnēja, mēģinājumu statistika apliecināja, ka vārnas spēj iziet šo testu faktiski vienādā līmenī ar primātiem.

Vārnas prot lasīt simbolus

Kādā citā eksperimentā pētnieki noskaidroja, ka vārnas lieliski saprot – priekšmeti var būt lielāki un mazāki, un šie putni spēj veikt ne īpaši sarežģītu novērojamo objektu uzskaiti. Pētnieki iepriekš apmācīja eksperimentā izmantojamās vārnas no diviem aizvērtiem tilpumiem izvēlēties to, uz kura bija atzīmēts liels skaitlis, ko veidoja vairāku simbolu kombinācija. Savukārt kontrolei – marķējuma bezskaitļu variantus (dažādas formas, aizkrāsoti laukumi, dažādas simbolu krāsas). Analoģiska skaitļu iegaumēšana (piemēram, divu dažāda lieluma trijstūru grupu veidā) no putniem prasīja gluži noteiktu primitīvu uzskaites formu, proti, spēju savstarpēji salīdzināt vizuālo stimulu skaitļus. Pareiza atbilde nozīmēja barību, nepareiza – tukšu kārbiņu.

Vārnas guva sekmes 70–90% mēģinājumu. Pēc sākotnējās apmācīšanas ar divu simbolu piemēru pret pieciem vārnas sekmīgi atšķīra divu konteineru atšķirības: skaitļi 3 pret 5, 4 pret 5, 5 pret 6, 5 pret 7 un 5 pret 8. Atsevišķi testi apliecināja, ka eksperimentā iesaistīto vārnu izvēli praktiski neietekmē ne simbolu izkārtojums uz konteinera vāka, ne pašu simbolu īpatnības (forma, krāsa, izmērs), bet svarīgākais izrādījies tieši zīmju skaits. Iemācījušās no treniņiem pazīstamo simbolu (kvadrātiņi, trijstūri) skaita salīdzināšanu, vārnas ļoti viegli pārcēla šo pieredzi uz nepazīstamiem simboliem (piemēram, krūzītēm).

Pētnieki atzīmējuši, ka tāda abstrahēšanas un salīdzinoši primitīvas uzskaites spēja iepriekš novērota arī pērtiķiem, vistām, zivīm un bitēm. Turklāt šo sugu pārstāvji uzrādījuši arī spēju vizuāli salīdzināt gan gluži nelielus skaitļus (piemēram, 3 pret 4), gan arī krietni vien lielus (piemēram, 15 pret 25 un pat 200 pret 150). Bet dažiem dzīvniekiem izdevies ne tikai salīdzināt priekšmetu skaitu, bet arī, kā mēdz teikt, “uz aci” tos saskaitīt vai pat atņemt. Tas viss liecinot par kādu vienotību un pietiekami dziļām evolucionārajām saknēm, kas uz tādas uzskaites pamata vieno cilvēkus un dzīvniekus. Šajā gadījumā tātad cilvēkus un vārnas.

Vārnas saprot spoguli

Vārnas tostarp ieskaitītas arī tajā sugu “elites” grupā, kas spēj izsvērt no spoguļa saņemto vizuālo informāciju, proti – ar tā palīdzību atrast noslēptu barību. Par jaunā pietiekami augstā intelekta apliecinātājiem kļuvušas jaunkaledoniešu vārnas ‘Corvus moneduloides’, kas jau iepriekš daudzkārt piesaistījušas zinātnieku ievērību ar savu pārsteidzošo apķērību un spēju mācīties gan laboratorijas, gan brīvas dabas apstākļos.

Pētnieki bija sagūstījuši desmit mežonīgus šīs sugas putnus un ievietoja krātiņā, lai nofilmētu to uzvedību spoguļa priekšā. Visas šīs vārnas uzrādīja spēju izmantot spogulī redzamo, lai uzmeklētu no tiešā skatiena apslēptus gaļas gabaliņus. Bet visinteresantākais esot tas, ka vārnas šo spēju apguvušas negaidīti ātri, teju vai ar pirmo piegājienu. Turklāt analoģiskā testā, tikai iztiekot bez spoguļvirsmām, vārnas paslēpto gaļu neatrada, kas nozīmē to, ka iepriekšējā situācijā tās patiešām gaļu atrada atbilstoši vizuālajai spoguļinformācijai, nevis smaržai.

Jāpiebilst, šajā ziņā vārnas ir ļoti līdzīgas cūkām. Tiesa, tajā pašā laikā putni nevarēja spoguļattēlā atpazīt paši sevi – visas vārnas uz to reaģēja kā uz pilnībā citu putnu: meklēja to aiz spoguļa, uzbruka tam, sacēla asti un tamlīdzīgi. Pētnieki to skaidro tā: parasti dzīvniekiem spoguļa priekšā jāuzturas pietiekami ilgi, pirms tie sāk aptvert, ka atspoguļojumā redz paši sevi. Testa variantā ar vertikālu spoguli tik tikko sagūstītās jaunkaledoniešu vārnas nespēja apjēgt, ka spogulī redz sevi. Iespējams, tām vienkārši pietrūka laika, lai pamatīgāk izpētītu spoguļa piedāvāto efektu.

Vēl pētnieki uzsver, ka lielākā daļa dzīvnieku, kuri sekmīgi izpildījuši testu ar spoguli (piemēram – ziloņi un pērtiķi (tostarp arī tie, kurus neuzskata par cilvēkveidīgajiem)), iepriekš nav dzīvojuši savvaļā. Tie visi pirms eksperimentiem faktiski jau bija ar pieredzi “sadarbībā” ar cilvēku un virkni dažādu mākslīgās vides priekšmetu, tāpēc nav iespējams pilnībā pārliecinoši runāt par to, kura šo dzīvnieku iemaņu daļa attiecināma uz dabisko talantu un kura uz regulārajiem kontaktiem ar cilvēkiem.

Vēl interesanti, ka vienīgais putns, kurš sekmīgi izgājis testu ar sevis paša atpazīšanu spogulī, ir parastā žagata…

http://www.la.lv/biedejosi-gudrie-putni-dazas-jaunakas-atzinas-par-varnam/