Bezgalīgais šovs

Sergeja Maksimova raksts no žurnāla Jesļi 2008. gada februāra numura.

Ilgu laiku ZF maksimāli-specifisko iespēju izmantošana bija kinofantastikas pārziņā. Taču datortehnoloģiju attīstība ievērojami salētināja specefektus, parādījās tehniski jaununājumi (piemēram, "augstas izšķirtspējas TV"), telekompānijas bija gatavas finansēt dārgus projektus. Rezultātā fantastiskie teleseriāli tika pacelti jaunā līmenī.

Starti - katru vakaru.

Fantastisko seriālu "jaunā viļņa" raksturīgs piemērs šodien ir "Battlestar Galactica" (krieviskā tulkojumā "Militārais kreiseris "Galaktika"") - viens no populārākajiem un sekmīgākajiem projektiem. darbība norisinās kosmosā, sekojot Džina Rodenberija un kompānijas slavenajām
tradīcijām. Tāda pēctecība izskaidrojama vienkārši: "Battlestar Galactica" ir rimeiks tāda paša nosaukuma seriālam, kas tika veidots pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados. Taču atšķirības no priekšteča ir būtiskas. Tas attiecas, gan uz sižeta līnijām un specefektiem,
kas sasniedz vidēja līmeņa kino kvalitāti, bet galvenais - uz atmosfēru, kas ir daudz drūmāka un reālistiskāka. Jau trīs stundas garā pilotepizode, kas ievadīja seriālu, iedeva toni notiekošajam, pastāstīja par sadursmi ar sailoniem (kiberorganismiem, kurus kādreiz ir radījuši cilvēki), nerādot piedzīvojumus ar optimistisku finālu, kā tas bija "Zvaigžņu ceļā", bet gan asu kara stāstu.
Vēl brutālāks stāstījums paliek, kad sākas glābšanās mēģinājums ar kreiseri "Galactica", kurā patveras nedaudzie izdzīvojušie pēc sailonu zibenskara, un vienas no divpadsmit Kobolas kolonijām - Kaprikas okupācija. Rimeiks atiet arī no zināmas oriģināla taisnvirzienības, radot
sižetā papildus intrigas, kas rodas no tā, ka cilvēku vidū atklāj maskētus sailonu aģentus. Cilvēces izdzīvošanas stāsts, kaujas kosmosā un uz okupētās planētas, kas ilgst jau trīs sezonas, vairākas starpsērijas, drīz beigsies, ja var ticēt seriāla autoriem. Lai gan tie jau domā par seriālu - prikvelu, kurā stāstīšot par dzīvi 12 kolonijās pirms sailonu iebrukuma.
Vēl viens kosmisks stāsts tiek izstāstīts seriālā "Jāņtārpiņš", kas fanu vidū jau ir ieguvis kulta seriāla statusu. Cikla panākumu atslēga ir citas kultūras, citas realitātes, sižetu un personāžu, konkrēti - Mežonīgo Rietumu - pārnešana citās zvaigžņu sistēmās. Gājiens nav visai novatorisks.
Atliek atcerēties kaut vai Hanu Solo un viņa kuģi "Tūkstošgades piekūns". Darbība risinās pēc vērienīga kara un, kaut gan jēdzieni Ziemeļi un Dienvidi kosmosa kaujās ir nelietojami, seriāla veidotāji skatītājiem liek atsaukt atmiņā tieši pilsoņkara laikus.
Zaldāts, kas karojis zaudētāju pusē, savāc uz kuģa "Jāņtārpiņš" komandu un kopā ar to ceļo no planētas uz planētu, pelnot naudu jeb ekspropriējot ekspropriatorus, kā arī pie iespējas izrādot pretestību jaunajai kārtībai, ļaunumam un netaisnībai. Kā jau pienākas cēlo kovboju starpzvaigžņu versijai. Klasiskie sižeti, kaut arī izspēlēti jaunās dekorācijās, atmiņā paliekošie "Jāņtārpiņa" komandas tēli neglāba seriālu no gala. Taču milzīgais fanu spiediens bija tik liels, ka tā radītājam Džosam Vedonam atļāva pabeigt stāstu ar pilnmetrāžas filmu "Serenity" misija", kas akurāti savilka kopā visas sižeta līnijas, taču kā atsevišķs daiļdarbs nekādu interesi neraisīja, turklāt vēl bija mazsaprotams tiem, kas seriālu nebija skatījušies.
Interesanti, kā ar laiku ir mainījies vispopulārāko seriālu, kuru darbība notiek starpzvaigžņu plašumos, vēstījums. Tādu lentu vietā, kas bija dzīvi apliecinošas, patētiskas, romantiskas un  ticošas dažādu civilizāciju sadarbībai, tādas, kas veda skatītāju tur, kur vēl cilvēki nebija spēruši kāju (spilgts piemērs - "Zvaigž'ņu ceļš"), atnāca seriāli, kas attēlo kosmosu kā dažādu rasu sadursmes arēnu, savstarpēja naidīguma attiecībam pilnu (Džozefa Maikla Stražinska "Babilon-5"). Tagad par galveno tēmu ir kļuvusi pat, ne konkurence, bet bruņots konflikts. Kā saka, tendence ir jūtama. Un tas ir raksturīgi, ne tikai kosmosa telpai.

No ārpuses.

Miniseriāls (tikai desmit sērijas) "Nolaupītie" (Taken, 2002.), ko producēja Stīvens Spīlbergs, stāsta par cilvēkiem, kurus nolaupa citplanētieši. Kontakta tēma ir galvenā Spīlberga daiļradē, tai veltīta filma "Trešā veida ciešie kontakti". Arī seriāls ir savdabīgs skats uz "Ciešajiem kontaktiem" - darbība plešas laikā un telpā. Seriāla varoņi - ģimene vairākās paaudzēs, kuras locekļu likteņi cieši savīti ap zināmo NLO katastrofu Rozvelā 1947. gada 2. jūnijā. No šī atskaites punkta līdz mūsu dienām vieni vajā nolaupīšanās cietušos, citi slēpjas un cenšas  atgriezties normālā dzīvē. "Nolaupītie", kaut arī neturpina paša Spīlberga filmu sižetus, taču tēmas mantinieki tie ir un pat morāli nostājas tādās pat pozīcijās, kā Spīlbergs savos agrīnajos darbos, kad vēršas pret to, ka cietušo ģimenēm jāpacieš vardarbība no varas iestāžu puses (te jāatceras pati pirmā režisora filma "Šugarlendas ekspresis"). Tajā pat laikā seriāla nodoms bija parādīt vienkāršo amerikāņu dzīvi vairāku paaudžu garumā, parādot nostalģiju pēc pagājušajiem laikiem.Uz ģimenes vērtību triumfa (bet sliktie puiši vienlaikus ir arī slikti ģimenes cilvērki, ja tā var teikt, piemēram, par savas sievas slepkavu) un paaudžu saitēm likumsakarīgs ir konflikts starp militārpersonām un civīlistiem, kas atrisinās pēdējo labā, bet citplanētieši izrādās labsirdīgas un augsti attīstītas būtnes, kas vēl cilvēkiem un cilvēcei tikai  labu. Seriāls kļūst par sava veida pirmo Spīlberga filmu kvintesenci, to caurvij filmu atmosfēra. Un vienlaikus ir režisora atvadu sveiciens, jo nākamās viņa filmas vairs nav tik viennozīmīgas morāles ziņā un kļūst jūtami drūmākas. Pietiek atcerēties "Pasauļu karu" un ieraudzīt, kā ir mainījušās armijnieku, civīlistu un citplanētiešu lomas. Jāsaka vēl tikai tas, ka seriāla galvenās lomas tēlotāja - jaunā Dakota Feninga arī izrādījās pārcēlusies uz filmu, notēlojot galvenā varoņa meitu.
Ievērojami mazāk nolaupīto figurē seriālā "4400". Sižets veidots, kā dažādu pazudušo cilvēku pēkšņa atgriešanās, turklāt viņi ir apveltīti ar pārdabiskām spējām. Projekts, kas izrādījās viena no retajām Frensisa Forda Kopolas kompānijas "American Zoetrope" veiksmēm, ir veidots kā pazīstamu un diezgan tradicionālu elementu sajaukums. Seriāls sākas ar epizodēm, kurās speciālo aģentu pāris (protams, dažāda dzimuma) izmeklē noslēpumainus notikumus, kas saistās ar četrtūkstoš četrsimt atgrieztajiem. Taču pēc tam seriāls nogriežas no ceļa, ko jau pamatīgi ir iestaigājis seriāls "Slepenie materiāli", izdevīgi atšķiroties no tā, ne ar ievirzi (īstenībā ir iejaukti, nevis citplanētieši, bet gan mūsu tālie pēcteči, kas cenšas novērst šausmīgu katastrofu), bet gan ar to, ka sērijām ir lielāks kopsakars vienai ar otru, tiek stāstīts viens stāsts, neaizejot kaut kādos blakus sižetos, tāpat arī neaizmirsot par ģimenes vērtībām (kaut arī ne tik tieši kā "Nolaupītajos"). Sižetam ejot uz priekšu, parādās arī nakotnes pareģi un unikāli dziednieki,  bērns ar mesijas spējām un kāda nezināmas ievirzes sekta. Tāda konstrukcija izrādās visai dzīvot spējīga un seriāls eksistē jau ceturto sezonu. Pēdējā sezonā tas gan ir nedaudz uzdevis, taču
tāda ilglaicība nepiemīt visiem.
Vienā gadā ar "Nolaupītajiem" iznāca uz ekrāniem vēl viens seriāls, kas stāstīja par citplanētiešiem un intrigām - "Odyssey-5", kura centrā stāsts par pieciem astronautiem, kas nejauši kļūst par mūsu planētas bojā ejas lieciniekiem. Viņus izglābj noslēpumainas būtnes, kas nosūta viņus dažus gadus pagātnē, lai novērstu katastrofu. Pilotsērija pacēla latiņu augsti: atmiņa paliekoši tēli (apkalpes komandieri Čaku Tagartu tēloja Pīters Vellers, viņš arī dažu sēriju režisors), veiksmīgi dialogi, netriviāla intriga - viss deva cerības uz to, ka parādījusies interesanta zinātniski-fantastiska lente. Jo vairāk, kad "Odisejas" režisors bija Mennijs Koto, kas ir piederīgs arī seriālu "Zvaigžņu ceļš" un "24" radīšanā.
Diemžēl, cerības nerealizējās. Pēc dažām pirmajām sērijām, kurās astronautu komanda devās pa noslēpumainā projekta "Leviafāns" pēdām, projekta dēļ notika Zemes bojāeja, vienotais stāstījuma ritējums pārvēršas sižetos ar mazu kopsakaru. Acīmredzot autori nolēmuši no "horizontāla" cikla, kas stāsta visu stāstu, veidot "vertikālu", kas apvienoti patstāvīgas epizodes. Gan varoņi, gan scenāristi aizmirst par dzimtās planētas glābšanu un aizraujas ar "slepenajiem materiāliem". Novēlotais mēģinājums atdot seriālam sakarību un dinamismu patiešām bija novēlots - projektu slēdza zemo reitingu dēļ. Turklāt, kā saka, pašā interesantākajā vietā. Pēc tam, kad tika atrasts citplanētiešu artefakts, ap kuru sāka vērpties valdības un citplanētiešu intrigu tīkls.

Vēl viena tikšanās ar noslēpumainiem atnācējiem arī beidzās ar neveiksmi (ne jau vispārcilvēcisku, bet gan televīzijas), runa ir par seriālu "Robeža" (Threshold). Šoreiz viss bija vienkārši un tradicionāli:komanda, kurā sapulcināti visu nozaru zinātnieki, drosmīgas vadones vadībā (viņas lomu tēloja Karla Gudžino, kas vairāk pazīstama pēc savām lomām filmās "Spiegu bērni") pēta naidīgus kontaktus, atklājot spēkus, kas stāv aiz tiem, un to nodomus. Zinātnes elementu ienešana filmā neattaisnojās, dramaturģija un sižets bija - banāli, nekāds brīnums, ka ciklu ātri izbeidza. Un, ja nenotikušais "Odisejas" fināls izsauc interesi, tad par "Robežas" slēgšanu noželot nav vērts.

Pārdabiskais blakus.

Savdabīgs piemērs zinātniski (cik nu tas iespējams televīzijā) fantastiskajam seriālam ir "Virsma" ("Surface"). Tās radītāji vērsa uzmanību, nevis kosmosa tālēm vai pārdabiskajām pasaulēm, bet gan okeāna dzīlēm, kas pēc viņu domām slēpj zinātnei nepazīstamus dzīvniekus. Kaut gan, šādu būtņu parādīšanās (vienu no tām atrod un uzaudzina pusaudzis) vēsta tikai par grandiozām dabas kataklizmām, ar kuru attēlošanu krāšņi sākas katra epizode. "Virsma" tika parādīta pa vienu no federālajiem telekanāliem - interesanti, ka bez pēdējās sērijas, kurā jūras dzelme apslēpa, ne vien savas radības, bet arī ievērojamu saszemes daļu.
Seriālu radītāji norauj slepenības plīvuru, ne tikai no jūras iemītniekiem. "Eurika" ("Eureka") ir no citu acīm noslēpta pilsētiņa, kur dzīvo un strādā lieli prāti un lieli zinātnieki, kas atklāj zinātnes mīklas par labu savai valstij. Savdabīgs "šaraškas" variants amerikāņu stilā. Darbību atsvaidzina detektīvsižets un filma domāta,lai to skatītos visa ģimene vai pat jaunākā un vidējā skolas vecuma bērni. Filma interesanta galvenokārt ar to, ka attieksme pret zinātni un fantastiskajiem izgudrojumiem tur ir kā amerikāņu fantastikas Zelta laikmetā, vai citiem vārdiem runājot, ar ticību zinātnes visspēcībai. Šodien tāda uztvere, protams, liekas kā mīļš arhaisms, kas adresē filmu jaunajai paaudzei. Pati tamlīdzīgas pilsētas ideja atspoguļo, nevis mūsdienu "prātu stāvokli", bet priekšstatus par nākotni, kādi tie bija pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados.
Vairāk atbilst mūsdienu priekšstatiem cita pilsēta - tāda pat nosaukuma filmā "Jērika" ("Jericho"), kas kļūst par darbības vietu ciklā par izdzīvojušajiem īstā vai iedomātā atomkarā. Ideja rada cienīgu iemiesojumu, taču seriāls palika bez nobeiguma, kaut periodiski parādās ziņas par pēdējo epizodi, kurai būtu jāsaliek visi punkti uz i.
Vispār, mazas, provinciālas pilsētiņas ar grūti nosakāmu atrašanās vietu ir iemīļoti seriālu darbības laukumi. Viena no tādām pilsētiņām ar "runājošu nosaukumu" Smolvila kļūst par Klārka Kenta mazo dzimteni, šis varonis vairāk pazīstams ar savu skanīgo pseidonīmu. "Smolvilas noslēpumi" ("Smallville") stāsta par Supermena jaunības gadiem un pirmajiem varoņdarbiem. Jāsaka, ka šajā (un līdzīgos) seriālos fantastika atkāpjas otrajā plānā, filma vēsta par skolas ikdienu un superspējām apveltītā pusaudža problēmām. Pēc tādas pat shēmas veidots seriāls "Kyle XY", kura galvenais varonis ir pusaudzis, kas neatceras savus vecākus, bet  kuram piemīt daudzas superspējas.
Uzreiz vairāki varoņi, kāds spēj ceļot laikā, kāds māk levitēt, kāds var momentā dziedēt rētas, apvienojušies populārajā lentē "Varoņi" ("Heroes"). Nesen tiem pievienojusies "Bioniskā sieviete" ("Bionic Woman").

Svešās hronikas.

Plaši izplatītā komercprakse prasa visā pilnībā izstrādāt zelta dzīslas, kas saistītas ar sekmīgiem kino projektiem, attiecas ne tikai uz suvenīru ražošanu, bet arī uz - dažāda sekmīguma pakāpju -  blokbasteru pārveidošanu teleformātā. No pēdējiem nozīmīgs ir tāda veida projekts "Sāras Konoras hronikas" ("The Sarah Connor Chronicles"), kas sekmīgi mēģināja iepūst jaunu elpu klasiskajā Kamerona diloģijā. Pilotsērija stāsta par Džona Konora skolas gadiem, bet salīdzinot ar "Smolvilas noslēpumiem" ķeras pie lietas ar lielāku enerģiju. par Konora aizstāvi kļūst meitene - terminators; ceļojumi laikā kļūst arvien izdomas bagātāki un apšaudes vairāk iederas īstā filmā, nevis seriālā.
Vēl var pieminēt Filipa Hosē Farmera Upes pasaules seriāla pilotsēriju, kas izdodas visai  bezpalīdzīga un turpinājums neseko. Diemžēl! Kaut arī pie tās radīšanas roku pielicis Alekss Proiass, režisors tādām filmām, kā "Tumsas pilsēta" un "Es, robots".
Bez oriģinālu ideju, sižetu un blokbasteru tēlu pārlikumiem TV formātā, par seriāla bāzi kļūst arī literāri avoti. Te vispirms jāmin neliels pēc sēriju skaita projekts "Zinātniskās fantastikas meistari" ("Masters of science fiction"), kur tika ekranizēti Roberta Hainlaina, Hārlana Elisona, Džona Kesela  un Hovarda Festa stāsti. Autori, kas mūsu lasītājiem ir zināmi. Neskaitot četras telenoveles, vēl divas ekranizācijas bija paredzētas izdošanai uzreiz uz video.

Miroņu karnevāls.

Izplatītā Labā un Ļaunā, Gaismas un Tumsas spēku cīņas tēma atradusi oriģinālu iemiesojumu vēl vienā pieminēšanas vērtā teleseriālā - "Karnevāls". Projektam nav daudzu savu līdzinieku mazsvarīgums. Tā darbība notiek Savienotajās Valstīs Lielās depresijas laikā un tā laika bēdīgā un smagā atmosfēra ir parādīta lieliski. Šajā atmosfērā lieliski iedzīvojas klejojošais cirks ar punduriem, kroplīšiem un citām
bēdīga izskata būtnēm. Bez uzmanības nepaliek arī Taro karšu tēma, kas ienes vēl vienu papildus dimensiju. Labi nodod valdošo garastāvokli projektā fakts, ka galvenā varoņa, kas apveltīts ar paranormālām īpašībām, kuras viņš izmanto cilvēku labā, antagonists ir garīdznieks. Lai gan šī seriāla spēku dispozīcija nenoskaidrojas uzreiz. Cikls ir piesātināts ar simboliem un spēcīgi iejauktu Lielās depresijas drūmo noskaņojumu un noturējās uz ekrāniem divas sezonas, kaut arī tam bija uzticīgi fani, to slēdza ar oficiālu formulējumu "sakarā ar ražošanas augstajām izmaksām".
Vēl viens raksturīgs un redzams projekts par tradicionālo pretnostatījumu - "Pārdabiskais". Sāgas radītāji nebija oriģināli galveno varoņu izvēlē un izmantoja tradicionālo shēmu, nosakot, ka cīnīsies ar viņpasaules padibenēm pārinieki - brāļi Vinčesteri. Viņu piedzīvojumi tiek pasniegti ar vieglu humoru, kas bagātināts ar skaņu celiņu no vecā, labā roka, tāda kā AC/DC. Simpātiju izsaucoši tēli, neuzbāzīgs humors un pseidonopietnu filozofisku problēmu iztrūkums jautrajā un riskantajā naidīgo spoku, vampīru un vervolfu iznīcināšanas procesā
sagādāja seriālam pelnītu popularitāti.
Skatu no viņsaules otras puses skatītājiem sniedza filmas "Miruši kā es" ("Dead Like Me") radītāji, filmas galvenā varone ir mirusi meitenīte ar neparastu likteni. Jaunās varones uzdevums ir cilvēku dvēseļu vākšana. Viss pilns ar melno humoru (piemēram, meitenīte iet bojā, kad
viņu nosit atmosfērā iegājušās, orbitālās stacijas "Mir" tualetes vāks), seriāls stāsta par dzīves prieka vienkāršo un sarežģīto pusi. Tēmu turpina "Mirušie pēc pieprasījuma" ("Pushing Daisies"), ko veidojis viens no "Miruši kā es" komandas. Tagad centrā ir jauns cilvēks, kas spēj atmodināt  mirušos (ar dažiem nosacījumiem, viens no tiem, nepieskarties tiem, kurus atdzīvini), un viņa nelaikā mirusī meitene. Pēctecība ir acīmredzama. Ne velti par vēl vienu seriāla producentu kļūst pazīstamais melnā humora mīļotājs Barijs Zonnenfelds.

Ēterā.

Vesela rinda interesantu projektu ieguva ar to, ka tie parādījās kā teleseriāli, bet daži tikai tādā veidā varēja tikt realizēti. Optimālais televīzijas formāts izrādījās labs daudzsēriju telefilmai "Jaunā diena" ("Day Break"). Filmas ideja slēpās dažādās variācijās atkērtojot vienu dienu no melnādainā policista dzīves. Šajā dienā viņam vajadzēja, izmantojot arvien jaunus faktus, atšķetināt noziegumu un izglābt pašam
savu dzīvību. Datorkvesta un "Murkšķa dienas" idejas apvienojums izrādījās veiksmīgs. Tehnoloģijām attīstoties, tādi sižeti var kļūt par pamatu interaktīvajai televīzijai. Kaut arī šodien teleskatītājs var izteikt savu viedokli dažādos tokšovos un spēļu projektos,  var nešaubīties, ka interaktivitātes princips iekļūs arī aktierfilmu projektos, kas seriāliem  kļūs par likumsakarīgu attīstību. Fantasti jau sen izstrādā šo tēmu - interesenti var izlasīt Alana Dina Fostera stāstu "Bet ko viņi darīs tālāk?"
Jāpiemin seriāls "24", kuru jau vairākus gadus ar sekmēm rāda ASV un kas stāsta par īpašā aģenta Džeka Bauera (tā lomu tēlo Kīfers Saverlends, kas skatītājiem zināms pēc jau pieminētās filmas "Tumsas pilsēta") cīņu ar visiespējamāko un neiespējamāko veidu neliešiem, kas te vēlas nogalināt ASV prezidentu, te uzspridzināt Losanželosā  atombumbu... Ar katru jaunu sezonu seriāla darbības laiks arvien vairāk attālinās no mūsējā un modelē iespējamus militāros un ģeopolitiskos konfliktus tuvajā nākotnē, ar to atgādinot tehnotrillerus Toma Klensija romānu stilā.
Laikam jau seriāla vajadzību noteica tā parādīšanās laiks - pirmās sērijas ēterā iznāca tikai divus mēnešus pēc 2001. gada 11. septembra. Kaut gan jūtamas ideoloģiskas aizkulises (kas, sacīt jāsaka, nemaisīja to parādīt pa vienu no valsts federālajiem telekanāliem) nospēlēja tikai otršķirīgu lomu projekta pelnītajos panākumos. Pie tā galvenajām veiksmēm var minēt darbības nepārtrauktību, kas rit tik strauji, ka scenārija negludumi paliek nepamanīti, sezonas laikā pabeigtu darbību un galvenais, formātu, kādu ir izraudzījušies tā radītāji. Pēc viņu ieceres, viss stāsts no sākuma līdz beigām aizņem tieši 24 stundas, turklāt ekrāna hronometrāža atbilst reālajam laikam un katra no 24 sezonas sērijām (kopā ar paredzētām reklāmas pauzēm) ilgst vienu stundu. šis jauninājums rada papildus grūtības scenāristiem, bet skatītājus "ievelk" seriāla darbībā. Vēl viena īpatnība filmai ir nepierasti augsts televīzijai vardarbības līmenis, kuru neizbēg, ne galvevenā varoņa pretinieki, ne arī viņš pats (ko vien vērta aina, kurā Bauers nocērt roku savam pāriniekam - protams, ar labu nodomu).

Laikam vislielāku "troksni" sacēlušais un grandiozākais, fantastiskais teleprojekts ir "Palikt dzīvam" ("Lost", latviski - "Pazudušie"). Stāsts par avialainera pasažieriem, kas izdzīvojuši katastrofā un nokļuvuši uz noslēpumainas salas, ietilpina sevī daudz žanru un sižeta līnijas. Pāris desmit personāžu, katram no tiem velkas līdzi "savs skelets skapī" - auglīga augsne scenārista darbam. Ierobežojuši darbības vietu ar salu, sariāla radītāji drosmīgi pievēršas varoņu pagātnei, kas ļāva ienest filmā, gan mīlas, gan kriminālas notis.  Sapinot varoņu likteņus, sasaistot pagātni un tagadni, seriāls ved pie domas, ka tā mērķis atmaksa un apbalvošana. [Personīgi man, skatoties filmu, visai nopietni sāka mākt domas par to, ka visi filmas varoņi ir... miruši un sala īstenībā ir šķīstītava, kurai jānoskaidro, kas viņus gaida tālāk - paradīze vai elle. Nu, es jau tikai pirmās sezonas redzēju. Tā kā nezinu. - ila piez.] Patiešām, šeit rīcība un sekas spēlē svarīgu lomu. Tomēr galvenā mīkla ("makgaffinoms" Alfrēda Hičkoka terminoloģijā) ir pati sala ar tās savādajām būtnēm, pazemes bunkuriem, zinātniskām laboratorijām. Uzturot intrigu, katra sezona beidzas ar zīmi, ka tiks atklāta lietu īstā būtība, taču nākošā atnes jaunus rēbusus.  Iespējamie atminējuma varianti atrodas plašā diapazonā no tradicionālā varianta, ka viss notiekošais ir viena varoņa sapnis (pamats ir, tā kā notikumi reizēm risinās pēc sapņu loģikas), līdz versijai, ka iejaukti citplanētieši, vai pati sala ir unikāls dzīvs organisms. Scenāristi apgalvo, ka viņiem ir racionāls izskaidrojums visam, kas notiek uz salas, taču tam grūti noticēt. Kas zina, varbūt tieši šī racionālā iemesla atrašanas grūtības bija tas, kas  lika atlikt gaidītā fināla meklējumus un piedalīties nesenajā scenāristu streikā? Tā vai citādi, "Lost" ir vērienīgs dārga fantastikas seriāla piemērs. Ļoti lielu summu, piemēram, izmaksāja, kaut vai tā pati aviakatastrofas aina.

Fināla atskaite.

Ņemot vērā arvien lielāko teleprojektu popularitāti un TV tīklu konkurenci ASV, likumsakarīgs būs seriālu ražošanas finansējuma pieaugums. Bet, kas ir interesanti - tieši fantastikas filmām ir gaidāma vislielākā izaugsme. Jo, ja sitkomiem, tradicionālajām "ziepju operām" no pusaudžu un ģimenes dzīves, kā arī visādām medicīniskām lietām budžets palielināsies tikai  uz aktieru honorāru un citu filmēšanas grupas locekļu rēķina, vāji ietekmējot gala produktu, tad fantastikas cikliem tas novedīs pie efektīgāku kadru izmantošanas, kas, kā negrozies, fantastikā ir ļoti būtiski. Tātad var cerēt uz to, ka tuvākā nākotnā mūs gaida vēl daudzi  interesanti fantastiski projekti, tajā skaitā tādi, kas spēs būt konkurenti masu kinofantastikai.