Baudkārais āfrikāņu monstrs tokološe.

Igora Ņikitina raksts no izdevuma "Taini XX veka", 2016. gada 13. numura.

Kad sabiedrībā sāk notikt visādas neģēlības - slepkavībass bez iemesla, noslēpumaina zagšana un līdzīgas lietas, tad visu to sāk gāzt virsū viņpasaules radījumiem. Katrā valstī tādi spēki ir savi. Dienvidāfrikā, piemēram, visos tādos nejēdzīgos gadījumos vaino tokološe.

Ar caurumu galvaskausā.

Katrs zulusu tautas pārstāvis, kurš dzīvo Natalas (DĀR) provincē, kur, spriežot pēc baumām, rakstiem vietējās avīzēs tokološe dara nedarbus īpaši aktīvi, jums sīki pastāstīs par šo briesmoni. Interesanti, ka parastiem cilvēkiem tokološe paliek neredzams, viņu var ieraudzīt tikai tie, kuru saprātu neradījums ir pakļāvis savai gribai. Tad lūk, pēc daudzām liecībām tieši no tiem, kuri kaut kad ir nokļuvuši tokološe ietekmē, monstrs izskatās sekojoši: augumā kā neliels mērkaķis, rokas garas, ķermenis - sažuvis, to klāj bieza, melna vilna, gaita - grīļīga, purns - pretīgs. Acu un mēles šim radījumam nav, bet galvaskausā ir caurums, it kā kāds šim monstram ir ielauzis galvaskausu ar lauzni.

Burvja kļūda.

Saskaņā ar teiskmām, tokološe nepieder dzīvo pasaulei. Viņu no viņpasaules izsauc burvji un šamaņi, lai uzsūtītu saviem pāridarītājiem. Taču ir viena problēma: izsaukt tokološe no viņsaules tumšajām dzīlēm var katrs daudz-maz sagatavots burvis, taču iedzīt to atpakaļ var tālu ne katrs. Turklāt, ar katru parādīšanos dzīvajā pasaulē šie neradījumi kļūst arvien gudrāki un attīstītāki, un jau paši spēj atrast ceļus, lai šķērsotu robežas starp realitāti un viņpasaules teritorijām. Runā, ka kādā brīdī tokološe vispār pārstāja klausīt burvjus un sāka rīkot visādas nejaucības paši uz savu galvu. Pēc pāris-trim gadījumiem, kad izsauktie monstri radīja lielākas raizes, nekā labumu, āfrikāņu šamaņi nolēma vairāk neizmantot ši viņpasaules radījumu pakalpojumus, taču bija jau par vēlu - tie iemācījās paši, bez burvju līdzdalības iekļūt mūsu pasaulē un veikt noziegumus. Veikt visādas nelietības un ļaundarības mūsu pasaulē tokološe māk tik labi, ka neviens cits tiem nespēj līdzināties. Šie radījumi bojā īpašumus, sakropļo jebkuru, kas pagadās tā ceļā, bet pats briesmīgākais - viņu seksuālajai apetītei nav robežu, ar sadistisku baudu tie izvaro gan sievietes, gan vīriešus.

Gultas uz augstām kājām.

Tokološe mīļākā nodarbe ir naktī izlīst no pagultes un pakļaut sev gultā guļošo cilvēku. Sievietēm tas beidzas ar palikšanu vecmeitās vai šķiršanos, jo pēc "mīlas" nakts ar tokološe viņas zaudē jebkādu interesi par vīriešiem. Vīriešiem vardarbība, ko pret viņiem veic tokološe, arī beidzas fatāli. Izbaudījis pretdabisko mīlestību, monstrs aiz garlaicības var uz kādu laiku pakļaut sev upuri, piespiežot viņu izdarīt dažāda veida noziegumus – slepkavošanu, laupīšanu, māju dedzināšanu, savu tuvāko un vienkārši tuvumā pagadījušos cilvēku sakropļošanu. Ļoti bieži mierīgi dzīvojošs paraugtēvs un ģimenes cilvēks pēkšņi pazūd no mājām un sāk klaiņot pa valsti, atstājot aiz sevis asiņainas pēdas. Agri vai vēlu viņu atrod, parasti – mirušu kaut kur mežā vai savannā. Tad nevienam vairs nerodas šaubas, ka pie visa ir vainīgs tokološe.

Starp citu, tieši aiz bailēm no izvarošanas, ko dara viņpasaules monstrs, gandrīz visās afrikāņu mājās gultas stāv uz ļoti augstām kājām, dažreiz zem tām pat papildus liek ķieģeļus. Tas viss tiek darīts tāpēc, lai monstrs, kas kā minēts nav īpaši augumā garš, nespētu ielīst gultā un iegūtu savu upuri. Runā – palīdz.

Lauvu-cilvēkēdāju medības.

Ļaunais tokološe var pakļaut sev, ne tikai cilvēka saprātu, tas var iemiesoties arī dzīvnieku ķermeņos. Priekšroku viņš dod lielajiem plēsoņām, tādiem kā lauvas un tīģeri. 1898. gadā, kad Kēnijā tika būvēts dzelzceļš, darbu vietā nez no kurienes uzradās pāris dīvainu lauvu. Tās bija neparasti gudras un viegli apgāja visus slazdus un slēpņus, bija milzīgi spēcīgas, badīgas un neiedomājami cietsirdīgas. Šīs lauvas nogalināja un apēda pusotra simta cilvēku, kamēr veselas, apvienotas mednieku armijas pūlēm neizdevās tās iznīcināt, kas prasīja veselu gadu. Kad mednieki apskatīja trofejas, atklāja ļoti dīvainu lietu: abām lauvām nebija krēpju, taču abi izrādījās tēviņi (krēpes parasti nav tikai mātītēm). Bez tā, plēsoņas izrādījās neticami milzīgas – katra ķermeņa garums no degungala līdz astes galam pārsniedza trīs metrus. Vietējie iedzīvotāji centās pārliecināt darbu veicējus, ka pie visa vainīgs ir tokološe, kas iemiesojies dzīvniekos. Baltie priekšnieki ilgu laiku šaubījās, taču pakāpeniski daži no viņiem, īpaši tie, kuri paši medīja lauvas un labi zināja šo zvēru paradumus, noticēja, ka lieta šeit nav tīra. Viens no šo viņsaules radījumu medību dalībniekiem, Džons Henrijs Patersons, kurš, starp citu, spēja nošaut vienu no lauvām, vēlāk pat sarakstīja grāmatu „Cavo cilvēkēdāji”, kur smalki aprakstīja visus šī asiņainā gada notikumus.

Image28129Image28229Image28329

Attēlos: „drošā” gulta; vēl viena versija par tokološe; lauvu-cilvēkēdāju izbāzeņi Fīlda dabas vēstures muzejā Čikāgā (Field Museum of Natural History).

Varbūtējs izskats.

http://www.mythicalcreatureslist.com/mythical-creature/Tokoloshe

Cits raksts angļu valodā.

http://www.vanhunks.com/tokoloshe1.html

Sena dziesma.

https://www.youtube.com/watch?v=Q1mCYgjhnGg