Baltu uguns Viļņas Rāmavā

Laikraksts „Latvijas Jaunatne”, 1990. gada jūnijs.

Apse auga ceļmalā,

Vanadzēni galiņā,

Dūkas bites viducī,

Skaņas kokles saknītēs.

Ir atjāja bāleliņi.

Apstājieti, jaunbrālīši!

Paskatieti vanadzēnus,

Paklausieti dūkas bites,

Paklausieti skaņas kokles!

Tētiņami vanadzēni,

Māmiņai dūkas bites,

Māsiņai skaņas kokles.

Šī lietuviešu Rāmavas biedrības dziesma ieskandināja kādu neparastu sākumu. Kā man tobrīd likās – jauna garīguma un saskaņas sākumu. Bet jaunais ir labi aizmirsts vecais.

Un tagad tuvāk par notikušo. 29. aprīlī Viļņas Skolotāju nama zālē sanāca baltu etnisko kultūru atdzimšanas kustības piekritēji. Pareizāk būtu teikt – sabrauca, jo ļaudis ieradās ne vien no visas Viļņas, bet arī no visas Lietuvas, tāpat no Latvijas, Baltkrievijas un Prūsijas (cik tad ilgi ļausim sevi mānīt ar „KPFSR Kaļiņingradas apgabalu”?) tātad no visām svarīgākajām baltu kultūras apgabala zemēm.

Goda vietā – četri teritoriālie karogi: Latvijas sarkanbaltsarkanais, Lietuvas dzeltenzaļsarkanais, „Prūsas” biedrības (atdzimstošās Prūsijas) melnsarkanmelnais un pavisam maza Jātvas (seno jātvingu zemes, tagadējās Baltkrievijas Poļesjes) zildzeltenzaļais. Līdzās tiem – divi garīgie karogi: Rāmavas biedrības baltais ar zaļu Austras koku un svēto uguni un Viedas sadraudzības zilais ar dzelteno Jumi.

Varētu par šo sanāksmi runāt kā par zinātnisku vai zinātniski praktisku konferenci ar priekšlasījumiem, pārrunām, materiāliem, taču man šķiet svarīgi izcelt pašu būtiskāko, kas jautās cauri visai norisei; tā ir apziņa par vienotu baltu kultūras apgabalu ar savām garīgajām un ar tām saistītajām sabiedriskās, saimnieciskās un citādas dzīves tradīcijām.

Es saku „vienots apgabals”, bet ne „vienāds”, jo ik novads tajā ir attīstījies un izveidojies atšķirīgs no citiem,  un tikai visā savā kopumā baltu zemes iegūst vesela, vienota organisma iezīmes. Kādreizējās kuršu, prūšu, zemgaļu, žemaišu, galindu, latgaļu, sēļu, aukštaišu un jātvingu zemes un to iedzīvotāji ir tik dažādi, bet tos visus vieno smalks, grūti definējams, taču tāpēc ne mazāk pastāvīgs un reāls faktors – baltu etniskais garīgums.

Ar garīgumu cieši saistīta ir etniskā pašapziņa. Cik pārsteidzošā laikmetā mēs dzīvojam! Cits par citu postošāki kari un okupācijas režīmi ir skāruši Baltiju; ne reizi vien ir bijis tā, kā Ziemeļu karā, kad 1705. gadā pēc Vidzemes izpostīšanas krievu armijas virspavēlnieks Šeremetjevs Pēterim I ziņoja: „Ienaidnieka (!!!) zemē nav vairs ko postīt.” Bet baltu tautas dzīvo. Un ne tikai dzīvo, bet atdzimst garīgi, saimnieciski un valstiski. Atjaunotās Lietuvas un Latvijas Republikas ir likumsakarīgs atdzimšanas iznākums.

Daudz pārsteidzošāks ir dažu it kā jau neesošu etnosu sevis pieteikums. Vēstures grāmatās iecienīta ir teorija par baltisko prūšu izkaušanu un paverdzināšanu pateicoties krustnešu agresijai, par turpmāko vārgšanu Vācu ordeņa jūgā un, visbeidzot, par tautas galīgo izmiršanu 16. – 17. gadsimtā. Te nu jāapzinās, ka 17. – 18. gadsimtā „apklusa prūšu valoda, taču pati tauta ar savu īpatnējo kultūru joprojām pastāvēja. Varētu pat teikt, ka izveidojās poļu, lietuviešu un vācvalodīgais prūšu kultūras variants. Austrumprūsijas iedzīvotāji nekad sevi neuzskatīja par vāciešiem, lai gan pēdējos pāris gadsimtus runāja vāciski, tāpat arī „īstās” Vācijas iedzīvotāji nekad viņus nesauca Deuche bet tikai Prushe. Pēc II pasaules kara Prūsiju sadalīja starp Poliju un Padomiju, bet dzīvi palikušo prūšu lielais vairākums, glābdamies no sarkanā terora asinsdzirnavām, apmetās Freiburgā un tās apkaimē Rietumvācijā. Pirms desmit gadiem viņu apzinīgākā daļa apvienojās „Tolkemindas” biedrībā, bet Lietuvā izveidojās „Prūsas” klubu asociācija, un Kēnigsbergā (Kaļiņingradā) radās Neatkarības komiteja. Sāka skanēt atjaunotā prūšu valoda, iekustējās prūšu kultūras aprite. Drīzākā vai vēlākā nākotnē sagaidāmas Prūsijas valstiskuma pārmaiņas. Vācijas Padomju Sociālistiskajā republikā (veicinot tur Pievolgas un Kazahijas vāciešu apmešanos), kantonāla Šveices tipa Prūsijas republika vai Kēnigsbergas brīvpilsēta – tie ir daži no šobrīd aktuāliem variantiem, par kuriem Skolotāju nama sanāksmē klātesošos informēja L.Palmaltis.

Diezgan neparasts ir citas baltu tautas – jātvingu – liktenis. Krustnešu agresijas dēļ zaudējusi savu patstāvību, viņi diezgan ātri pārtautojās, daļa sāka runāt lietuviski, bet Brestas un Grodņas apgabalu iedzīvotāji pakāpeniski pārslāvojās un galu galā runāja tā saukto baltkrievu valodas Poļesjes dialektu. Taču jātvingi nekad nekļuva par baltkrieviem (kāda līdzība ar prūšiem!). izrādās, par valodu vēl stiprāks etniskās identitātes uzturētājs ir ticība. Jātvingu savdabīgais garīgums, konfesionālā nošķirtība (uniāti) neļāva viņiem sajaukties ar pārējo baltkrieviski runājošo iedzīvotāju masu. 1860. gada tautas skaitīšanā sevi par jātvingiem nosaukuši 30 929 (!) Grodņas guberņas iedzīvotāji.

Jātvingu pašapziņu nespēja izskaust ne abi pasaules kari, ne Padomju impērijas sovjetizācijas procesi. No Minskas atbraukušais M.Šiļshovičs mierīgi un ārēji it kā necili iezīmē šodienas Poļesjes garīgo un kultūras veidolu, un soli pa solim aizvien skaidrāk top redzamas baltiskā kultūras apgabala austrumu joslas aprises.

Ne mazāk pārsteidza E.Satkeviča ziņojums par Viļņas apgabala poļiem, tā sauktajiem vičiem. Detalizēti iepazinies ar viņu valodu un vēsturi, zinātnieks konstatēja, ka viči ir pārpoļoti lietuvieši. Tātad mūsdienās runāt par šā apgabala autonomiju vai pat par tā pievienošanu Polijai ir gaužām nenopietni.

Te man ienāca prātā: kad mēs Latvijā reiz beigsim malt jau ierastu un viegli uztveramo štampu par vācu kundzības 700 gadiem? 13. gadsimtā pakļāvuši sev tagadējās Latvijas zemes, krustneši (daudzu tautību, ne vācu vien) palika te dzīvot, iebrauca arī daļa amatnieku, tirgoņu un citu ļaužu. Taču salīdzinājumā ar pamatiedzīvotāju masu tas bija nenozīmīgs daudzums. Valdošā kārta un vācvalodīgie pilsētnieku slāņi nebūtu izveidojušies, ja nenotiktu pašu iedzīvotāju pārtautošanās. Daudzi tā sauktie baltvāci nav nekas cits kā pārvācojušies latvieši vai līvi.

Todien Skolotāju nama sanāksmē skanēja domas arī par etniskās kultūras ietekmi uz jaunu mūsdienu kultūras modeļu veidošanos, par dievturību kā nacionālu reliģiju, par paleoastronomiju un baltu laika skaitīšanas sistēmām, par „Dainu līgu” kā iespējamu garīgu savienību un Viedu kā etniskās kultūras dziļākas apzināšanas disciplīnu, par baltu ētiskā un pasaules skatījuma būtiskiem jēdzieniem. Un vēl – racionāliem prātojumiem pa vidu kā dzīva stīga no pagātnes uz nākotni un no Visuma uz dvēseli ieskanējās sutartines. Zinātnieki tās uzskatīja par vienu no senākajiem mūzikas veidiem Lietuvā, kura pēdas atklātas arī sēļu zemēs Latvijā. Trinkūnu saimes dziedātas, tās tiešā veidā klātesošajiem lika sajust baltiskās pasaules ritmu, saskaņu un kārtību.

Jau krietnā pēcpusdienā Baltu etnisko kultūru atdzimšanas konferences dalībnieki izgāja Viļņas vecpilsētas ielās. Garām Katedrālei, Ģedimina kalnam, pāri Vilnēles upītei un – kāpiens Krīvu kalnā. Domājams, līdz kristietības pieņemšanai par oficiālo reliģiju Lietuvā te atradusies svētnīca – Rāmava.

Viļņas  rāmavieši šeit ir izveidojuši aukuru – akmeņu krāvumu uguns kurināšanai. Visu Rāmavas biedrības pastāvēšanas laiku Jons Trinkūns sevī ir nesis dzīvo uguni. Nu viņš iededz svēto liesmu Krīvu kalnā. Visi stāv apkārt aplī un dzied, un jūtams pavisam reāls garīgās enerģijas virmojums. Kādā virzienā šī enerģija plūdīs, kādas strāvas rosinās? Vai spēs attīrīt ļaužu sirdis? Vai padarīs Baltiju par Dabas un Cilvēka Dvēseles templi?

Mazliet augstāk par aukura vietu pašā Krīvu kalna galā novietojies nesen izveidots monuments – trīs balti krusti. No to pakājes redzama visa vēsturiskā Viļņas daļa. Lejā Katedrāles laukums ir ļaužu pārpildīts; skan garīgi gaišā Lietuvas Republikas prezidenta atbilde uz Austrumu kaimiņa represijām, skan Bēthovena 9. simfonija. Traģikas un gara uzvaras pretnostatījums, ideja par dvēseles atbrīvošanos no zemes sāpēm un ciešanām kādā augstākā pasaulē, nekad nedziestošā līksmē.