Aukstais zemūdens kosmoss._1

Raksta fragmenti no žurnāla "Kot Šredingera", 2015. gada decembra numura. Autors Aleksandrs Semjonovs. Nobeigums. iepriekšējo lasiet šeit.

Cilvēki sen sapņo aizlidot uz citām planētām, un satikt ārpuszemes būtnes. Taču maz ir to, kuri zina, ka līdzās mums ir vesels kosmoss, ko apdzīvo apbrīnojami organismi, salīdzinājumā ar kuriem nobālē jebkura fantasta iztēle. Šī Visuma nosaukums ir Okeāns. Dažās pēdējās desmitgadēs mums ir radusies iespēja ne tikai ieskatīties tajā, atverot durvis uz absolūti citu pasauli, bet arī novērot šo dzīvi caur foto un videokameru objektīviem.

Dziļā rīkle.

Poliheta nereisa (Nereis pelagica) ir milzīgs daudzstaru tārps līdz 40 centimetru garumā un lielā pirksta resnumā. Nereisa pārsvarā barojas ar maitu, taču var kļūt arī plēsoņa – medījot nelielus bezmugurkaulniekus un zivis. Parasti tā dzīvo jūras dibenā zem akmeņiem vai izrok dziļas alas, no tām izbāžot ķermeņa priekšējo galu un gaidot laupījumu.

Nereisai ir gigantiska, vienu ceturtdaļu ķermeņa gara rīkle ar diviem, lieliem, asiem hitīna zobiem. Parastā stāvoklī tā atrodas ķermeņa iekšpusē, bet tārps to vienā mirklī var izvērst to uz āru visā garumā, lai noķertu upuri.

https://s-media-cache-ak0.pinimg.com/736x/bd/60/45/bd60452ebfa66caf4052236ea2198ca5.jpg

Mūsu caurspīdīgie radinieki.

Molgulas jeb jūras vīnogas (Molgula griffithsii) Baltajā jūrā ir sastopamas visur līdz 200 metru dziļumam. Tās ir filtrējošie organismi un barību iegūst, laižot sev cauri ūdeni un lasot no tā sīkās organiskās daļiņas un vienšūnu aļģes.

Sēdošā dzīvesveida dēļ molgulām un citām ascīdijām nervu sistēma ir praktiski atrofējusies un vispār tās ir visai primitīvi veidotas. Taču, neskatoties uz to visu, molgulas ir pašas tuvākās radinieces mugurkaulniekiem.

https://c1.staticflickr.com/3/2826/9034864524_c0c4783d33_b.jpg

Medūza kā ēdamtelpa un dzemdību nams.

Arktisko želejveida iemītnieču ērto dzīvi ļoti sarežģī mazi vēzīši – hiperijas (Hyperia galba) – tie ir parazīti, kas mājo medūzu un sekstnešu ķermeņu dobumos un pārtiek no to audiem. Hiperijām ir milzīgas acis un tās aktīvi peld ūdenī, meklējot savus upurus. Atrodot medūzu, tās pieķeras pie tās ar asajām pakaļkājām, bet ar priekškājām atrauj no medūzas gabalus un bāž sev mutē. Uz mēnesi – pusotru lielās medūzas kļūst hiperijām par peldošu māju un ēdamistabu, kur tie ne tikai barojas, bet arī vairojas, apgādājot jauno parazītu paaudzi ar neierobežotiem barības krājumiem. Augusta beigās tādas medūzas pārvēršas par viscaur izēstu sietu un aiziet bojā. Hiperijas pamet mirušo medūzu un traucas ūdens plašumos, lai meklētu jaunu želejveidīgo māju.

https://c1.staticflickr.com/3/2156/2542412353_f19087e40a.jpg

Vicinot ausis – spārnus.

Jūras velniņi, limacīnas (Limacina helicina) ir nelieli spārnkāju moluski. Izskatās tie kā gliemeži, kam no gliemežnīcas atveres izlīdušas platas, tumšas „ausis”, ko tie visu laiku vicina. „Ausis” ir spārni, kuros evolūcijas gaitā ir pārvērtusies senā moluska – vairums mūsdienu vēderkāju senča - lienamā kāja.

Jūras velniņi peld ātri, taču visai nejēdzīgi, līdzīgi tauriņiem, vicinot ar spārniem. Varbūt tas izskatītos tikpat eleganti kā to radiniekiem – jūras eņģeļiem – taču velniņiem traucē samērā lielā gliemežnīca. Ja eņģeļi ēd tikai velniņus, tad pēdējie nav tik izlepuši un pārtiek no nanoplanktona – vienšūnu aļģes, baktērijas un citus sīkumus. Priekš tā viņi sekretē milzīgu lodi no gļotām, pie tās pielīp viss, pēc tam tie šo lodi apēd kopā ar visu, kas pielipis.

Velni ir ļoti svarīgs pārtikas ķēdes loceklis, un dažās sezonās tie kļūst par galveno valzivju barību, kam nepieciešams apēst tos divas tonnas dienā.

https://c2.staticflickr.com/4/3820/10727149086_fde194a6eb_b.jpg

Kājas un bērni.

Jūras zirneklim nimfonam (Nymphon grossipes) nav nekāda sakara ar sauszemes zirnekļiem. Tā ir īpaša, unikālu dzīvnieku klase.

Tiem ir milzīgas, garas kājas, ko kopā savieno mazs, kusls ķermenītis, tajā neievietojas pat puse no iekšējiem orgāniem, tāpēc vairošanās un gremošanas sistēmas jūras zirnekļiem pilnībā atrodas to kājās.

Nimfoni vairojas tā: zirneklis-tēviņš atrod mātīti, kam kājas jau piepilda izveidojušās olas un uzsēžas uz tās jāteniski, gaidot, kad tā sāks dēt pilnīgi gatavās olas, kad sākas dēšana, tēviņš tās tūdaļ apaugļo, bet pēc tam uzmauc uz īpašām olnešanas kājiņām. Nimfons nēsā šīs olas sev līdzi, bet, kad zirneklēni izšķiļas, tie vēl kādu laiku dzīvo uz tēva kājām.

http://www.wired.com/wp-content/uploads/2015/05/SciSource_SQ8569.jpg

Noķert, paralizēt, nogalēt un apēst.

Vairāk nekā 25 metru dziļumā, tur, kur vienmēr ir tumšs, bet temperatūra nepaceļas augstāk par 1-2 grādiem pat vasarā, dzīvo milzīgi hidroīdie polipi - tubulārijas (Tubularia indivisa), lieli, plēsīgi zarndobumaini – „ziedi” ar divām taustekļu rindām. Ar ārējo taustekļu loku, kas apgādāti ar dzeļšūnām, tubulārija ķer upurus, paralizē to un nogādā uz iekšējo taustekļu loku, kur upuri piebeidz un vairāki mutes taustekļi to nogādā mutē.

Tomēr arī pati tubulārija ir barība dažiem zemūdens iemītniekiem. Tās ir iemīļota barība kailžauņu moluskiem – polārajām flabelinām.

https://upload.wikimedia.org/wikipedia/commons/0/03/Tubularia-indivisa.jpg