Atnācēji starp mums.

Fragments no Džona Granta grāmatas "Noraidītā zinātne" 4. nodaļas.1. daļa.

1609. gadā Galileo Galilejs (1564-1642) pavērsa savu primitīvo teleskopu Mēness virzienā un uzreiz saprata, ka tā ir vesela pasaule. Ar šo mirkli sākās vispārējā, grandiozā diskusija starp tiem, kas bija pārliecināti, ka visās citās pasaulēs ir jābūt civilizētiem iemītniekiem, un tiem, kas atklāti šaubījās: visniknākie strīdi par daudzām apdzīvotām pasaulēm notika reliģiskās aprindās. Par šīs idejas piekritēju degsmi var spriest pēc tāda fakta, ka gan Dominiks Arago (1786-1853), gan Viljams Heršels (1738-1822) uzskatīja, ka pati Saule ir civilizētas dzīvības mājvieta. Vēl 1950. gados krievu tehniskais žurnāls "Voprosi filozofiji" sniedza "pierādījumus", ka katra planēta Visumā ir apdzīvota: jo to prasa dialektiskais materiālisms.

Strīdi turpinājās ilgi. Tagad tikai atsevišķi cilvēki uzskata, ka Visumā nav citu saprātīgu un tehnoloģiski attīstītu dzīvības formu. Taču šī pozīcija ir tāla daudzo zinātnes diletantu redzes viedokļa, kuri joprojām domā, ka kāds noteikti apdzīvo pasauli, ja tāda eksistē.

[Tālāk autors apskata paleoastronautu tēmu un Tunguskas meteorīta problēmu; man likās aktuālāk patulkot par mūsdienām tuvākām lietām, jo tīri fiziski nespēju iztulkot visu – t.p.]

 

 

Ufoloģija.

Interesants fenomens, kuram būtu jāpievērš uzmanību atsevišķi, ir fakts, ka astronomi-amatieri pamana ļoti maz NLO. Attīstītākās valstīs, kur tādi astronomi pavada daudz vairāk cilvēkstundu, vērojot nakts debesis, nekā visi citi cilvēki kopā, varētu domāt, ka kāds no šīs samērā nelielās iedzīvotāju grupas spēs pamanīt visvairāk NLO. Patiesībā viss ir tieši otrādi.

Neeksistē vienota “hipotēze par NLO”: ufoloģija ir pētījumu sfēra, kas piesaista sev neiedomājamu skaitu ekscentrisku zinātnieku un viņu ne mazāk ekscentriskas teorijas. NLO var būt: a) kuģi no atklāta kosmosa; b) kuģi no citām dimensijām; c) kuģi no nākotnes; d) dabas parādības, ko zinātne vēl nepazīst, vai e) pašas parastākās parādības, kas tikušas nepareizi iztulkotas. Protams, variants “e” ir visneromantiskākais, kaut arī ir visticamākais, tomēr, arī variantu “d” nevajadzētu ignorēt. Vārdā nenosaukts dietologs no Čikāgas uzskatīja, ka NLO ir – halucinācijas, kas rodas no barības vielu trūkuma organismā. Viņš paziņoja, ja katrs cilvēks apēstu 50 pienenes dienā, tad NLO pazustu kā nebijuši.

NLO hipotēzes neizbēgami pievelk ar to, tās var sasaistīt ar citām populārām teorijām. Vai var būt tā, ka NLO nāk no Atlantīdas vai Lemurijas? Piemēram, ja tic Ētera biedrības locekļiem, tad Betlemes zvaigzne bija NLO. V. R. Dreiks grāmatā “Gods or Spacemen” (“Dievi vai kosmonauti”, 1964) vislabākā veidā apvieno šīs hipotēzes. Viņš raksta, ka Tibetas iedzīvotāji tic, ka atnācēju kuģi periodiski parādās šīs valsts dažādās vietās, atstājot sniegā dažādas pēdu rindas, kas rada leģendas par jetijiem.

Varētu likties, ka liecību retums, kas runā par labu hipotēzei par atnācēju kuģiem, varētu likt apšaubīt pašu hipotēzi, taču pat te cilvēka smadzenes spēj izgudrot atbildi. Ufologs Džons A. Kils (1930-2009) norāda, ka pats šo liecību retums ir lielisks pierādījums šādai hipotēzei: atnācēji eksistē, jo kurš tad cits slēps viņu pēdas?

Apbrīnojami, bet antropoloģe Margareta Mīda (1901-1978) ticēja NLO, uzskatot, ka ugunis debesīs īstenībā ir atnācēju kuģi, kaut arī, atšķirībā no vairums aculieciniekiem, viņa uzskatīja tie var būt tikai roboti vai bezpilota lidaparāti, kas “tiek vadīti kaut kur no kosmosa”. Attiecībā uz tiem viņa rakstīja (kā viņu citē Henrijs Gordons grāmatā “Extrasensory Deception” (“Ekstrasensorais māns”), 1987): “Visticamākais izskaidrojums, kā man liekas, ir tāds, ka viņi vienkārši novēro, kurp mēs tiecamies...seko mums, lai saprastu, ka mēs nepalaidīsim kādu kodolreakciju, kuras sekas varētu izpausties tālu aiz mūsu Saules sistēmas robežām”.

Jaunākos darbos par “NLO fenomenu” teikts, ka pirmais tos ir ieraudzījis Kennets Arnolds (1915-1984) 1947. gadā. Patiesībā Arnols sacīja, ka viņa novērotajiem objektiem bija pusmēness forma, taču viņi kustējās kā šķīvji (vai plakani akmeņi), kad tos palaiž pa ūdeni. Viņš uzskatīja, ka tās var būt radiovadāmas, padomju raķetes un tāpēc nosēdies viņš mēģināja sazināties ar FIB, lai brīdinātu par to. Vietējais FIB birojs bija slēgts un tad viņš izmisumā devās uz vietējās avīzes redakciju – tas bija “East Oreginian” birojs. Tieši “East Oreginian” žurnālists Nolans Skifs ātrumā (bija pienācis pēdējais laiks, lai nodotu materiālu rītdienas numuram) apvienoja abus aprakstus, sakot, ka objekti bija “līdzīgi šķīvjiem”. Tā arī šis nosaukums ieviesās. Tas tālāk ietekmēja arī pašu atnācēju kuģu izskatu, jo spriežot pēc citiem novērojumiem, atnācēji arvien vairāk un vairāk pieskaņoja savu kuģu izskatu žurnālista Skifa pieļautajai kļūdai.

Vēlāk, kad negaidītu popularitāti iemantoja hipotēze par senajiem astronautiem, kļuva moderni pieminēt arī iespējamas atsauces par NLO Bībelē, īpaši pravieša Ecēhiēla grāmatā, 1. nodaļas 4. līdz 28. pantā:

4 Es redzēju - piepeši nāca stipra vētra no ziemeļiem, pacēlās liels mākonis ar uguni, tam bija spožums visapkārt un pašā vidū spulgoja kaut kas kā spilgti mirdzošs metāls.
5 Tam vidū bija redzami četri dzīviem radījumiem līdzīgi veidojumi: tie bija cilvēkiem līdzīgi tēli.
6 Bet ikvienam no tiem bija četras sejas un četri spārni.
7 Viņu kājas bija taisnas, un viņu kāju pēdas bija kā teļa nagi un laistījās kā nogludināts varš.
8 Zem viņu spārniem bija cilvēka rokas uz visām četrām pusēm. Visiem četriem bija katram sava seja un savi spārni.
9 Visi viena tēla spārni bija salikti kopā cits pie cita. Iedami tēli negrieza seju atpakaļ, bet katrs gāja taisni uz priekšu.
10 Viņu seja bija šāda: priekšpusē tiem bija cilvēka seja, labajā pusē lauvas seja visiem četriem, kreisajā pusē vērša seja visiem četriem un iekšpusē ērgļa seja visiem četriem.
11 Viņu sejas bija vērstas un spārni bija izplesti uz augšu, katram tēlam divi, kas saskārās ar blakustēlu spārniem, un divi apsedza katram viņa ķermeni.
12 Tie ikviens gāja taisni uz priekšu, tie gāja neatskatīdamies, kurp gars tos dzina.
13 Šo dzīvo tēlu izskats bija kā kvēlojošas ogles, kā lāpu spožums: to uguns spulgoja dzīvo tēlu starpā. Ugunij bija spilgts spožums, no uguns izšāvās zibeņi.
14 Dzīvie tēli šaudījās šurpu turpu un izskatījās kā zibeņi.
15 Tuvāk aplūkojot dzīvos tēlus, es redzēju četrus riteņus zemē, pa vienam katra tēla priekšā.
16 Un riteņu izskats un veidojums bija kā no hrizolīta, un visi četri bija vienādi, un tie bija tā veidoti, it kā ritenis ietilptu ritenī.
17 Tie gāja uz visām četrām pusēm, sāņus nepagriezdamies.
18 Riteņu loki, ārkārtīgi augsti, lieli un briesmīgi, bija acu pilni visiem četriem visapkārt,
19 un, kad dzīvie radījumi iekustējās, tad ritēja tiem līdzi arī riteņi, un, kad tie no zemes pacēlās, tad pacēlās tiem līdzi arī riteņi;
20 tie gāja, kurp gars tos dzina, un riteņi pacēlās un gāja tiem līdzi, jo dzīvo radījumu gars mājoja arī riteņos.
21 Kad tie gāja, gāja arī riteņi, kad tie stāvēja, tad stāvēja arī riteņi; kad tie pacēlās no zemes, tad pacēlās līdzi arī riteņi, jo dzīvo radījumu gars mājoja riteņos.
22 Pār dzīvo radījumu galvām bija it kā debess izplatījums, kā brīnišķīgi mirdzošs kalna kristāls; tas bija augstu izplests pār viņu galvām.
23 Zem debess izplatījuma viņu spārni bija līmeniski taisni izplesti viens pret otru, katram divi; ar pārējiem diviem tie apsedza katrs savu ķermeni.
24 Un es dzirdēju viņu spārnu švīkoņu, tā bija kā lielu ūdeņu krākšana, kā Visuvarenā pērkona rūkšana; kad tie kustējās, tā bija kā kara nometnes dunoņa, kad tie apstājās, tad tie ļengani nolaida savus spārnus.
25 Un balss atskanēja no izplatījuma, kas bija virs viņu galvām. Kad tie stāvēja, viņi slābani lika nokarāties saviem spārniem.
26 Un augstu pār izplatījumu virs viņu galvām bija saskatāms kaut kas kā safīra akmens, kaut kas tronim līdzīgs. Uz šā troņa veidojuma bija redzams sēžam tēls, tam bija cilvēka izskats.
27 Un es redzēju it kā zaigojoša metāla mirdzumu, kā uguni viņam visapkārt un iekšā: no viņa gurniem uz augšu un no viņa gurniem uz leju uguns liesma apklāja viņu. Arī tālāk ap viņu visapkārt bija spilgti starojoša gaisma.
28 Kā varavīksne atspīd pie debesīm lietus laikā, tāds bija starojošais spožums ap viņu. Tāda bija Tā Kunga godības parādība. Kad es to redzēju, tad es nokritu uz sava vaiga un dzirdēju kādu runājam.

Racionālajā grāmatā “The UFO Enigma” (“NLO noslēpums”, 1977) Donalds Menzels un Ernsts Teivzs izvirza pamatotu versiju, ka šis redzējums ir neparasta atmosfēras parādība, kad novērotājs, paskatījies uz Saules pusi, bez galvenā diska ir ieraudzījis arī četras “Viltus saules” (parhēlijs), kas izvietojas vienmērīgi apkārt Saule kā halo; “spieķi” savieno šīs “viltus” saules ar īsto. Otrs halo ar pašam savu parhēliju tiek novērots ļoti reti. Šī modeļa apraksts ir pārāk sarežģīts, lai to atstāstītu šajā grāmatā, taču šāds izskaidrojums izskatās daudz pamatotāks, nekā hipotēze par senajiem atnācējiem.

Pārnesīsimies uz nākotni pēc vairākiem gadsimtiem un pieskarsimies 1290. gada notikumam Bailendas vai Emplfortas abatijā (atkarībā no avota):

...kad abats Henrijs bija domājis sākt pirms pusdienu lūgšanu, ienāca viens no brāļiem Džons un pastāstīja, ka redzējis lielu zīmi. Visi mūki izskrēja laukā uz ielas un – iedomājieties tikai! - debesīs lēni peldēja kaut kas liels apaļš sudrabots, līdzīgs diskam, kas izsauca milzīgas šausmas. Pēc tam abats Henrijs tūlīt pat iesaucās, ka Vilfreds ir kritis grēkā...

Diemžēl, šīs “laikabiedru versijas” oriģinālu latīņu valodā bija sarakstījuši divi skolnieki, kas to pievienoja vēstulei Londonas avīzei “Times” 1953. gadā. Par to visi zina jau daudzus gadus, taču šis stāsts joprojām uzpeld literatūrā, šoreiz pie Sedrika Allinghema, kas bija saticis marsiešus Skotijas ziemeļos. Viņa izdarītie foto ir izplūduši, bet ne tik ļoti, lai neredzētu stropes uz marsiešiem un kaut ko, kas karājas no NLO prožektoriem un aizdomīgi atgādina elektriskā apgaismojuma kabeļus. Ir lielas aizdomas, ka grāmatu “Flying Saucer From Mars” (“Lidojošais šķīvītis no Marsa”) nav sarakstījis kāds “Allinghems” 1955. gadā, bet gan pazīstams astronoms Pīters Deiviss kā joku; “Allinghems” pazuda no redzes loka īsi pirms grāmatas publicēšanas. Vēl viena grāmata par NLO, ko it kā ir sarakstījis Viljams Roberts Luzlijs, “An Account of a Meeting With Denizens of Another World, 1871” (“Apraksts par tikšanos ar citas pasaules pārstāvjiem 1871. gadā”, 1979) īstenībā pieder Dēvidam Lengfordam (dz. 1953), kas arī ir ierakstījis savu vārdu grāmatu par NLO vēsturē.

Turpinājums sekos.