Atnācēji starp mums_2

Fragments no Džona Granta grāmatas "Noraidītā zinātne" 4. nodaļas. 3. daļa. Iepriekšējo lasiet šeit.

Ufoloģija balstās uz hipotēzi, ka ASV GKS zina, kas īstenībā ir lidojošie šķīvīši, taču nesaka. Grāmatā “Cults of Unreason” (“Bezjēdzības kults”, 1973) Kristofers Evanss citā kapteini Edvardu Dž. Rupeltu (1922-1960), kurš kādreiz divus gadus veica GKS izmeklēšanu – projekti “Sign” (“Zīme”) un “Grudge” (“Nepatika”). Ruplets sacīja, ka sākumā pēc tam, kad Kenets Arnolds ieraudzīja NLO, militāristi ļoti nopietni uztvēruši šos objektus, uzskatot, ka tie var būt (tikai – bar būt) jauns gaisa kuģu tips, ko izmēģina krievi. Taču pētījumi tika veikti bez sistēmas, tos putroja kļūdaini un pretrunīgi novērojumi. Tā, dažas ziņas, kas tika saņemtas no masu informācijas līdzekļiem bija bezjēdzīgas un visai mazsaturīgas, tāpēc ka neviens īstenībā nezināja, par ko vispār ir runa. Tas arī radīja baumas par ASV GKS “lielo klusēšanu”.

Iespējams, ka NLO ir “izdzīvojušie” gaisa kuģi, ko radījuši senie indieši. Tādu versiju izvirzīja Breds Staigers. Viņš runā par H. R. Džoisera tulkoto “Vymankia Shastra” (“Šastras vimanika”) - senu tekstu sanskrita valodā. Tajā ir runa par lidošanas mākslu ar “vimanām”, kas no pirmā uzmetuma liekas kā sava veida lidojoši kuģi. Izrādās, ka tos vada ar domu, nevis ar motoru, tām ir dažādas papildus iespējas: labi piloti varēja panākt to, ka mašīnas lido zigzaga veidā, tās varēja kļūt neredzamas, kļūt līdzīgas mākoņiem vai vispār mainīt izskatu. Nav brīnums, ka Džoiders uzskatīja, ka “Šastras vimanika” var mainīt aeronautiku un tās tulkojums ir viens no diviem XX gadsimta vēsturiskākajiem notikumiem (otrs esot Mēness akmens, kas atvests uz Zemi). Pats vērtīgākais no visa esot spējas piespiest “vimanu” izskatīties kā “debess jaunavu, ko rotā ziedi un dārglietas”.

Staigers norāda, ka labi zināms, ka NLO lido pa debesīm zigzagveidīgi, pēkšņi pazūd un piebilst: “Tāpat, daudzi novērojuši, ka pēkšņi NLO transformējas mākonī”. Un, protams, mākoņi par NLO. Bet kāpēc vajadzīga brīnišķīgā jaunava? Nu ko, arī Lurdā un citās vietās reizēm, debesīs ir parādījušās sievišķīgas formas, kuras cilvēki, kā likums, ir uztvēruši kā Jaunavu Mariju.

Runas par mākoņveidīgiem NLO neizbēgami noved mūs pie orgonomijas. Orgonomija, kas attīstījās vairāk vai mazāk pilnīgā zināšanu sistēmā, ir Vilhelma Raiha (1897-1957) domu radīta. Viņš bija neortoksāls psihoanalītiķis un kādu laiku Fraida māceklis. Agrāk Raihs uzskatīja, ka garīgas slimības var izsaukt spriedzi muskuļos: pamasējiet muskuļus un garīgā slimība atkāpsies. Šī “vegetoterapija” patiešām var būt derīga, īpaši hronisku depresiju gadījumos.

Kad Raihs atklāja Visuma fundamentālo virzītājspēku – orgonu – balstoties uz savu ticību, ka neirozes rodas no tā, ka cilvēks nespēj sasniegt apmierinājumu orgamā. Savu pozīciju viņš aizstāv grāmatā “The Function of the Orgasm” (“Orgasma funkcija”, 1927.) un, kaut gan viņa kolēģi-psihoanalītiķi šo ideju uztvēra ar grūtībām, neviens neuzskatīja to par muļķīgu. Viņš ņēma vērā laba orgasma “pēcgaršu”: ķermenim cauri staro kat kas, ko Raihs nosauca par “orgona enerģiju”, kas orgasma laikā koncentrējas dzimumorgānos; pēc orgasma tā pakāpeniski izplatās pa visu ķermeni. Tādā veidā sekss izpilda apmēram to pašu funkciju, ko sirds asinsvadu sistēmā, pumpējot orgonu pa ķermeņi. (Raiha darbi ir interesanti ne tikai ar viņa interesi pret orgasmu. Viņš ticēja, ka homoseksuālisms ir koncentrēts ļaunums un šī iemesla dēļ neieredzēja visus homoseksuālistus. Viņš bija arī promiskuitātes [tas ir, neizvēlības seksuālos kontaktos – t.p.] piekritējs, kad runa bija par viņu pašu, taču asi bija greizsirdīgs pret savu daudz cietušo sievu.)

Orgona enerģija piemīt, ne tikai tādu būtņu ķermeņos, kurām ir dzimums, bet arī caurvij visu Visumu, tā galvenie izcelsmes avoti ir Saule un zvaigznes. Tādā veidā, ja ķermenim trūkst orgona, vajag pasēdēt kaut kur zem atklātas debess (orgons esot zilā krāsā: debesis acīmredzot piepilda orgons). Taču tā ir pārāk maiga ārstēšana, tāpēc Raihs meklēja kaut kādu veidu, lai varētu koncentrēt orgona dabisko enerģiju. Tā radās viņa slavenā orgona kaste vai precīzāk – orgona akumulators. Vispār, tā jau arī bija kaste, pietiekoši liela, lai tajā varētu atrasties sēdošs cilvēks. Kastes iekšējā kārta bija no metāla, ārējā kārta – no koka vai cita organiska materiāla. Koks kā organisks materiāls piesaistīja orgonu no atmosfēras un nodeva to metālam; tā kā metāls bija neorganisks materiāls, tad nevarēja saturēt sevī orgona enerģiju un izstaroja to uz iekšu, nododot to kastē sēdošajam veiksminiekam. Vēl vairāk, orgons no kastes netika laukā – tāpēc ka metāla iekšējais slānis darbojās līdzīgi kā termosa iekšējās sieniņas no sudraba. Orgons varēja tur ieiet, bet nevarēja iziet, tāpēc ka vienkārši atstarojās no metāliskajām sieniņām.

Raihs izdarīja vairākus neparastus paziņojumus attiecībā uz orgonu. Orgonu varot redzēt mikroskopā un noteikt ar citiem parastiem zinātniskajiem instrumentiem, tādiem kā termometrs un Geigera skaitītājs. Tāpat varot redzēt arī elementārdaļiņas, kas rodas, kad saduras divi orgona stari; šie “bioni” bija redzami, gan mikroskopā, gan arī kā plankumi acu priekšā.

Vēlākajos gados Raihs kļuva ar zvērinātu NLO piekritēju, kurus, kā viņš domāja, sūtīja, lai uzbruktu personīgi viņam – tajā laikā viņš jau bija pārliecināts par savu izredzētību un mesijas lomu. Taču Raihs precīzi zināja, kā dot atbildes triecienu. Kā viņš jau bija sapratis, mākoņi bija destruktīvās orgonu enerģijas izpausmes, tādēļ viņš izgudroja iekārtu, ko nosauca par “mākoņu spridzinātāju”, ar kuru varēja tos izklīdināt. Tā sastāvēja no dobām caurulēm, kas ar vienu galu bija iegremdētas tekošā ūdenī; destruktīvā orgonu enerģija pa caurulēm tika novadīta ūdenī un tur izšķīda. Šo pašu iekārtu varēja izmantot, piemēram, lai cīnītos ar NLO, tāpēc ka to vienīgais pārvietošanās līdzeklis bija tas pats enerģijas avots – orgons. Bet orgona dzinēja izplūdes gāzes ir bīstamas – tā tieši ir tā pati (jā!) destruktīvā orgona enerģija. Kāpēc izplūdes gāzu izšķīdināšana tik ļoti kaitēja ienaidnieku šķīvīšu pilotiem, paliek noslēpums, taču Raiham tā likās pārpilna ar jēgu. Tāpēc ka starp draudzīgiem un naidīgiem NLO notiek varens kosmiskais karš (un kas zina, kā atšķirt draugu no ienaidnieka?), un Raihs viens pats atvairīja iebrukumu no kosmosa un glāba pasauli.

Dažādi NLO piloti brīdina mūs par kodolkara briesmām un par to viņus var tikai paslavēt. Taču būtu mierīgāk, ja viņi visi nebūtu tādās domās, ka kodolsprādziena enerģija rodas tikai tikai tad, kad tiek sašķelti ūdeņraža atomi.

NLO fotogrāfiju ir milzums – tāpat kā filmu un videoierakstu. No jaunpienācēju ufoloģijā viedokļa, tas ir absolūts pierādījums NLO eksistencei. Taču nepatīkamā patiesība ir tā, ka gandrīz visas fotogrāfijas pārbaudot izrādās nepavisam ne kosmisko kuģu attēli. Dažas no tām ir tikai viltojums, dažas ir īstu meteoroloģisku parādību vai tālu lidojošu lidmašīnu fotogrāfijas, bet pārējās – nekvalitatīvu lenšu, attīstīšanas vai ierakstu rezultāts. Jautājums nav par to, kā izskaidrot šos attēlus, ja lidojošie šķīvīši neeksistē: patiesība ir tajā apstāklī, ka uz fotogrāfijām nav lidojošo šķīvīšu. Uz nedaudzām fotogrāfijām ir kaut kas nenoteikts, taču tas var būt kaut kāds attēla izkropļojums vai kāds cits foto efekts: objekts var būt vienalga kas. Paliek tikai daži patiešām noslēpumaini foto vai video. Taču starp tiem un pārliecību, ka tur patiesi ir redzams atnācēju kosmiskais kuģis, atrodas pārāk dziļa aiza.

Kondona (1968.) atskaitē, uz kuru daudzi atsaucas, ir teikts, ka no 7641 gadījuma, kad NLO ir novērojuši aculiecinieki, 1566 gadījumus droši nevarēja pieskaitīt pie dabiskas izcelsmes gadījumiem vai pie viltojumiem. Tas ir apmēram 20 %, tas ir visai augsts procents, kamēr mēs neuzzinām, ka 1313 no tiem netika identificēti tikai tāpēc, ka informācijas, lai izteiktu vismaz kaut kādus pieņēmumus, izrādījās par maz. Un tomēr paliek 253 patiešām neizskaidrojamu novērošanas gadījumu – tikai 3,5 %, bet arī tas nav maz. Līdz tam laikam, kamēr mēs nenoskaidrosim, ka tie varētu būt neatpazīti viltošanas gadījumi vai neticama informācija (neaizmirstiet, cik neuzticamas ir aculiecinieku liecības), vai pat zinātnei nepazīstamas parādības.

Atcerieties arī to, ka pētnieki vienmēr strādā ar otrreizēju informāciju: viņi paši nav veikuši šos novērojumus. Tādā gaismā mēs redzam, cik patiešām maz paliek patiešām neizskaidrojamu liecību.

Tomēr, ievērojams ufologu skaits ir pārliecināti, ka šie 253 gadījumi – ir neapšaubāmi pierādījumi ārpus Zemes kosmisko kuģu eksistencei. Loģikas trūkums šeit ir neapšaubāms.

Nobeigums sekos.