Atnācēji starp mums_1

Fragments no Džona Granta grāmatas "Noraidītā zinātne" 4. nodaļas. 2. daļa. Iepriekšējo lasiet šeit.

Viens no gadījumiem met ļoti lielu ēnu uz visu hipotēzi par atnācēju kosmiskajiem kuģiem. 1896.-1897. gadu ziemas un pavasara laikā Ziemeļameriku pārpludināja ziņojumi par gaisa kuģiem. Tajā laikā pret gaisa kuģiem attieksme bija tādi pati kā tagad mēs uztveram atspoles tipa kosmiskos kuģus. Noslēpumains gaisa kuģis ar grēku uz pusēm šķērsoja debesis virs ASV no rietumiem uz austrumiem un viss ceļojums tam aizņēma piecus mēnešus. To “redzēja” neskaitāms daudzums cilvēku; daži no viņiem, bez šaubām, mānījās (krāpnieki darbojās ar nodomu, joka pēc palaida debesīs balonus, kas bija pildīti ar karstu gaisu), daži pat paziņoja, ka ir personīgi iepazinušies ar gaisa kuģa izgudrotāju un stāstīja sīkumus par tā konstrukciju un tā jēgu. Kuģa rūpīgā apkalpe pat meta pāri bortam vēstules un viena no tām bija adresēta Tomasam Alvem Edisonam (1847-1931). Tieši Edisona šīs afēras publiskā atmaskošana darīja tai galu: cilvēki pēkšņi pārstāja redzēt kuģi.

Bija vēl viens troksnis par gaisa kuģi, taču neilgs un galvenokārt koncentrējies ASV ziemeļaustrumu daļā 1909.-1910. gados, šoreiz tā bija mānīšanās, ko nespēja kontrolēt.

Paralēles ar šodienas troksni ap NLO var pat neuzsvērt. Debesu parādību nepareizs izskaidrojums pārveidojas vēl vairāk, kad tas iet no mutes mutē. No tā laika, lai kur arī neparādītos debesīs “dīvaina gaisma”, cilvēki, kas nespēj saskatīt detaļas, redzēja tajā gaisa kuģi. Dažreiz viņiem pat izdevās saskatīt apkalpes siluetus uz apgaismoto logu fona! Tas pats notika pirms pāris gadsimtiem, kad notika “raganu medības”: ienāca neskaitāmi ziņojumi par redzētām raganām, kas lido uz slotām.

No tās pašas rindas ir arī troksnis par “melnajiem helikopteriem” Anglijas ziemeļos 1973.-1974. gada rudenī un ziemā. Pirmoreiz helikopters parādās 1973. gada 18. septembra naktī pie Bakstonas Derbišīrā; kas vēl svarīgāk, to pamana pie šahtu kompleksa, kur glabā sprāgstvielas. Policija pievērš lietai pastiprinātu uzmanību. Tas notiek laikā, kad ar spridzināšanu uzdarbojas Īru republikāņu armija pašā lielākajā Britānijas salā un tāpēc aizdomas, ka teroristi ar helikopteru veic iebrukumu sprāgstvielas krātuvei, iedveš šausmas. Pēc būtības, lielākais skaits ziņojumu šajā troksnī nāk tieši no policistiem. Taču lietā bija loģiskas nesaistes, kam pievērsa uzmanību, gan prese, gan policijas augstākā priekšniecība. Pirmkārt, vairums ziņojumos bija norādīts, ka “melnie helikopteri” lido ārkārtīgi zemu – parasti 15-30 metru augstumā. Helikoptera pilotam ir jābūt visaugstākā līmeņa profesionālim, lai lidotu dienā 150 metru augstumā, bet, lai lidotu naktī vienas piektdaļas līdz vienas desmitdaļas augstumā no šī skaitļa, būtu vajadzīga tāda meistarība, kādas vienkārši nevar būt. Otrkārt, helikopteri ir visai skaļš transporta veids (iedomājieties, kādu troksni tie radītu, ja lidotu 30 metru augstumā virs jūsu mājas!) un tomēr vairums aculiecinieku, kas redzēja “melnos helikopterus”, vai nu nepievērsa uzmanību troksnim, vai runāja, ka motori strādāja ļoti klusu. (Vienā-divos aprakstos troksnis tomēr tika minēts.) Treškārt, kas ir pats svarīgākais, helikopteri sadedzina degvielu ar augstu oktāna skaitli kolosālos apjomos: no kurienes viņi to ņēma? Ne reizi netika novērots, ka mašīnas kaut kur uzpildīja degvielu.

Tikko šāda veida tīri praktiskus jautājumus arvien vairāk sāka uzdot prese, “melnie helikopteri” sāka parādīties arvien retāk un retāk, un 1974. gada martā pazuda gandrīz pavisam. (No tā brīža viņi ir redzēti ļoti reti.) Šodien mēs atkal sakaramies ar NLO bumu, tikai šajos gadījumos gaisa objekti jau nes citus nosaukumus.

Liela daļa pasaku par kontaktiem ar NLO ir redzams pašapmāns vai fantāzijas. Taču dažos gadījumos lieta nav tik viennozīmīga. Pats zināmākais notikums ir ar Betiju (1919-2004) un Bārniju (1921-1969) Hiliem, kas kļuva pazīstami pateicoties Džona Fullera bestselleram “The Interrupted Journey” (“Pārtrauktais ceļojums”), kas iznāca 1966. gadā. 1961. gadā Hilu laulātais pāris brauca ar mašīnu uz mājām, kad ieraudzīja debesīs gaismu. Viņi nodomāja, ka tas, iespējams, ir kosmiskais kuģis. Atbraukuši mājās, viņi atklāja, ka kaut kādā veidā ir “pazaudējuši” pāris stundas. Pēc tam Betijai sapņos sāka rādīties, ka atnācēji viņu pēta savā kosmiskajā kuģī. Vēlāk, zem hipnozes, viņa saka, ka tas ir noticis tajās divās Hilu “pazaudētajās” stundās. Pēc daudziem gadiem viņa pēc atmiņas uzzīmē zvaigžņu karti: sakot, ka, cik atceras, atnācēji viņai kaut ko līdzīgu ir rādījuši. Izrādās, tas apstiprina hipotēzi, ka atnācēji ir atlidojuši no Sietiņa ζ (Zeta Reticuli) – zvaigznes, kas atrodas 37 zvaigžņu gadu attālumā no mums.

[Par Zeta retikuliešiem skatīt arī NLO fanu portālā http://ufo-legacy.ru/kosmicheskie-civilizacii/zeta-retikuli.php -t.p.]

Acīmredzot, Hilu laulāto pāri spēcīgi nobiedēja savādā gaisma nakts debesīs. Izlasot par NLO, Betija šo pārdzīvoto baiļu iespaidā sāka redzēt sapņus, ko radīja viņas bagātā iztēle. Viņa pastāstīja par tiem vīram un viņš gandrīz noticēja tam, ka sapņus rada viņas atmiņa. Pāris izgāja regresīvās hipnozes kursu pie Bostonas psihiatra Bendžamina Saimona, pēc tam atklājās citas detaļas. Maza atruna: par spīti izplatītajam mītam, hipnoze obligāti nespiež cilvēkus runāt patiesību vai atbrīvo zemapziņu, īstenībā, hipnotiskais transs veicina fantāzijas tāpēc, ka stimulē iztēli un tajā pašā laikā noņem visas iespējamās apziņas barjeras, kas saistītas ar nepieciešamību turēties pie realitātes. Tādā veidā cilvēks var modelēto fantāziju pieņemt par īsto atmiņu. To pašu var teikt attiecībā uz sapņiem. Respektīvi, zem hipnozes Betija izstāstīja, nevis realitāti, bet to, viņai par realitāti kļuva, to, kas, kā viņa patiesi ticēja, bija noticis. Bārnijs izdarīja to pašu, kaut arī šādus sapņus viņš neredzēja; viņš spēja dot tikai vispārīgus aprakstus. Pats Saimons pilnībā nepiekrita hipotēzei par atnācējiem no kosmiskā kuģa: viņš bija pārliecināts, ka šo notikumu radīja Hilu vai precīzāk Betijas apziņa.

Pētījums, kas bija pamatā Hārvardas psiholoģes Sjūzenas Klensijas grāmatai “Abducted: How People Come to Believe They Were Kidnapped by Aliens” (“Nolaupītie: kad kad cilvēki iegūst pārliecību, ka viņus ir nolaupījuši atnācēji”, 2005), bija rezultāts viņas interesei par viltus atmiņām. Tēma ir interesanta, jo (to jāatzīmē īpaši) no tā laika, kamēr ar šādām atmiņām apveltīts cilvēks izrāda nemieru, viltus atmiņas ir tik pat “reālas”, kā arī īstās: īstenībā arvien populārāka kļūst ideja, ka tā saucamā “atmiņa” pēc savas būtības ir struktūra, kas pārsvarā sastāv no viltus atmiņām, ko neapzināti rada patieso notikumu versijas. (Piemēram, tieši tāpēc liecinieku liecības kriminālnoziegumos nevar uzskatīt par absolūti uzticamām.) Klensija sāka iztaujāt seksuālās vardarbības upurus, taču saskārās ar acīmredzamu problēmu: nebija iespējams saprast, vai viņu atmiņas bija patiesas, vai – viltotas, vai arī sajaukums no patiesības un izdomas. Tieši tad viņa pievērsa uzmanību psihiatra Džona Meka (1929-2004) darbam. Viņš hipnotizēja tos, kas runāja par to, ka viņus ir nolaupījuši citplanētieši, mēģinot iegūt detalizētākas atmiņas; taču Hārvardas medicīnas skolas speciālisti, aizdomu pilni, sāka atkārtoti pētīt viņa izmantotās metodes. Klensijai likās, ka citplanētiešu nolaupītie ir lielisks pētījumu loks, tāpēc ka viņai bija stingra pārliecība, ka uzplaiksnījusī atmiņa bija viltus atmiņa.

Ar savu kolēģi Ričardu Maknelliju viņa sāka iztaujāt nolaupīšanas upurus un drīz noskaidroja, ka vairums, ja ne visi no viņiem atzīmē, ka miegā jutušies kā paralizēti. Tas nav nemaz tik rets gadījums, kad jūs vienlaikus guļat un esat nomodā. Šādos brīžos cilvēks parasti jūt, ka viņš ir paralizēts, visai bieži rodas hipnotiski sapņi, kas apbrīnojami atgādina halucinācijas. Nolaupīšanas upurus, ko izjautāja Klensija un Maknellijs, apvienoja arī tas, ka viņi izjuta tieksmi pēc garīguma, taču nebija nevienas tradicionālās, reliģiskās mācības sekotāji. Īpaši košas atmiņas par nolaupīšanu bija tiem, kas agrāk bija izgājuši hipnozes seansus, lai “atsvaidzinātu” savas dzīves notikumus. Klensija raksta, ka abi pētnieki nonāca pie šāda viedokļa: nolaupīšanas upuru viltus atmiņas radīja “sajaukums no tendences uz fantazēšanu, atmiņas traucējumiem, esošiem kultūras avotiem, sapņiem-halucinācijām un zinātniskas neizglītotības”.

Atgriezīsimies pie Hiliem. Zvaigžņu karte varētu likties iespaidīga liecība, taču, pēc statistikas, būtu pārsteigums, ja tāda veida karte, kuru uzzīmēja Betija, ne “sakristu” ar to vai citu mums tuvāko zvaigžņu izvietojumu. Grāmatā “The UFO Enigma” (“NLO mīkla”) Menzels un Teivzs stāstīja, kā viņi izmantoja nejaušo ciparu ģeneratoru, lai radīti zvaigžņu kartes un atklāja, ka ir daudz “diezgan precīzu sakritību”.

Pēc Bārnija nāves 1969. gadā Betija turpināja aktīvus NLO novērojumus. Vairākas reizes nedēļā viņa gāja uz to vietu pie savas mājas, kur vienā reizē redzēja līdz 80 NLO. Kaut arī NLO draudzīgi mirkšķināja ar savām ugunīm, kad viņa centās pievērst to uzmanību, trešā veida kontaktu vairāk nebija. Reiz naktī divi policisti piegāja pie viņas un teica, ka viņas novērotās ugunis rada lidmašīnas. Nē, Hila atbildēja, NLO lieliski māk maskēties par lidmašīnām.

Klasisks ziņojums par tikšanos ar NLO ir stāsts par kapteini Tomasu Mantelu (1922-1948), kas šī iemesla dēļ pazaudēja dzīvību. 1948. gada sākumā debesīs virs Kentuki parādījās milzīgs mirgojošs objekts un trīs ASV GKS piloti, kuri jau bija gaisā, devās izlūkos. Divi atgriezās bāzē, bet trešais, Mantels, vajāja objektu, ko aprakstīja pa radio, kā “pēc skata metālisku un izmēros milzīgu”. Objekts pacēlās lielā augstumā – virs 6000 metriem – un Mantels sekoja tam; drīz vien radiosakari pārtrūka. Pēc dažām stundām tika atrastas lidmašīnas atlūzas.

Ir liela iespēja, ka Mantels zaudēja dzīvību, vajājot balonu, kas piederēja ASV Jūras spēkiem. Tajā laikā tādi baloni, kas patiešām atgādināja milzīgus metāliskus objektus, bija slepeni un lidoja lielā augstumā. Mantels, iespējams, gāja bojā, tāpēc ka uzlidoja pārāk augstu priekš viņa lidmašīnas, kurā nebija attiecīga skābekļa aprīkojuma: viņš vienkārši zaudēja samaņu un nogāzās.

Turpinājums sekos.