"Atnācēji" ("Arrival") zinātniskā konsultanta acīm.

Aleksandra Gaginska sagatavots raksts no žurnāla "Mir fantastiki", 2017. gada janvāra numura.

"Atnācēji" [krievu tulkojumā "Atnākšana"- t.p.] ir cienījams papildinājums stingrās zinātniskās fantastikas jaunajam vilnim. Tā nav tik revolucionāra kā "Interstellar", nav tik ticama kā "Marsietis", tumēr tā atrodas vienā rindā ar tām. Taču, ja pat ekrāns būtu nosēts ar formulām, ko skaidrotu pats Stīvens Hokings, tas neglābtu lenti no dīvāna kritiķiem, kas mīt YouTube komentāros.

Daudzas no pretenzijām, ko izsaka filmai, ir pārsteidzoši smieklīgas. Pati biežākā - "kāpēc augsti attīstītie atnācēji nevarēja iepriekš iemācīties mūsu valodu?" Tāpēc, ka viņi ir no citas sistēmas! Tikai pasakās citplanētieši, iznākuši no šķīvīšiem, uzreiz saka 'Hellou!" tīrā angļu valodā. "Atnācēji" pieskaras problēmai, kas būs mūsu priekšā, tiekoties ar ārpuszemes saprātu: kā sazināties ar tiem, kas runā un pat domā savādāk nekā tu?

Citi skatītāji sāka meklēt filmā plaģiātu, pat nenoskatījušies to. Par kopēšanas avotu tika saukts viss, sākot ar "Neatkarības dienu" līdz pat "Piknikam ceļa malā" - tur taču arī ir atnācēji! Jā, filmu par pirmo kontaktu ir daudz un dažām "Atnācēji" patiešām ir līdzīgi - "Kontaktam", 2001. gada "Laikmetam" (1998. gada Čana garstāsts, tā kā vēl ir jautājums, kurš no kā ir "nozadzis"). Taču Vilnēves (Villeneuve) lente nekopē nevienu no tām: ideja, ka atnācēji cenšas izmainīt mūsu pasaules uzskatu, ir pietiekoši oriģināla. [Iespējams, ka kaut kas tāds ir lasāms senā Artūra Klārka romānā "Bērnības gals" (1953) - t.p.]

Man liekas, ka problēma nav filmā. Un ne publikas prasīgumā - ar tādiem apvainojumiem nemētājas - ne zinātnieki, ne kino zinātāji. Tas ir interneta kultūras jautājums. Slavēt ir grūtāk, nekā nopelt, tāpēc komentē pārsvarā tie, kuri nav apmierināti. Katram gribas izskatīties gudrākam par filmas veidotājiem, pieķert to kļūdas. Taču ticiet, pie tāda līmeņa projektiem strādā cilvēki, kuri zina daudz vairāk par komentētājiem YouTube. Viena tāda cilvēka rakstu mēs pārstāstam zemāk.

"Atnācēji" zinātniskā konsultanta acīm.

Kā jebkura īsta zinātniski-fantastiska filma Denisa Vilnēves "Atnācēji" tika radīta ar zinātnisko konsultantu palīdzību. Viens no viņiem bija Stīvens Volframs, matemātiķis, fiziķis-teorētiķis un programmētājs, programmēšanas valodas "Wolfram Language" radītājs. Savā blogā viņš stāsta par to, kā strādājis pie "Atnācējiem". Mēs sniedzam īsu pārstāstu.

Scenāriju rakstīja bez Volframa.

Atšķirībā no Kipa Torna „Interstellar” un Džeka Hornera „Juras perioda parkā”, Volframs nekādi neietekmēja filmas scenāriju un koncepciju. Filmas veidotāji vērsās pie viņa, kad līdz filmēšanai bija palikušas divas nedēļas. Taču viņš uzreiz bija ar mieru. Volframam vienmēr nepatika, ka filmas, kas izmaksāja simtiem miljonus, bojāja ar muļķīgām kļūdām, ko zinātniskais konsultants būtu izlabojis minūtes laikā. Tāpēc viņš nolēma „Atnācējiem” izdarīt visu iespējamo.

Ieradies uzņemšanas laukumā, Stīvens bija patīkami pārsteigts, ka veidotāji arī pirms viņa bija ļoti nopietni izturējušies pret materiālu. Pirmais, ko Volframs uzņemšanas laikā dzirdēja, bija Emijas Adamsas varones frāze: „Es sagatavoju atnācējiem jautājumu sarakstu, sākot ar dažām binārām sekvencēm...” „Es liktu priekšā tieši to pašu!”- Stīvens atzinās.

Kontaktu uztvēra kā reālu.

Volframs nopietni izanalizēja kontakta problēmu ar atnācējiem. Viņš nolēma, ka ne visa matemātika ir piemērota universālai valodai. Liela matemātikas daļa, ko mēs uzskatām par abstrakto, ir cieši saistīta ar mūsu vēsturi un mūsu pasaules uztveri. Diezin vai citplanētieši sapratīs mūsu rasējumus un shēmas. Daudzi reāli zinātnieki kļuva par upuriem šai kļūdai un lika priekšā sūtīt citplanētiešiem, teiksim, „Pitagora bikses”. Tā vietā, kā arī piedāvāja Adamsas varone, Volframs sāka ar vienkāršām un binārām secībām.

Citplanētiešu valodas kodi un diagrammas tika radītas kā reālas. Volframs un viņa dēls Kristofers jautāja sev: „Ja mēs ar to nodarbotos pa īstam, kāda analīze, kādi aprēķini mums būtu vajadzīgi?” Filmas veidotāji sūtīja Kristoferam datus, viņš analizēja tos kā īstus un radīja uz aprēķinu pamata vizualizācijas.

Filmai radīja starpzvaigžņu lidojuma teoriju.

Lai izdomātu, kā lido atnācēju kuģi, Stīvenam nācās izgudrot pašam savu starpzvaigžņu lidojumu teoriju. Viņš par pamatu paņēma hipotēzi, ka kvantu daļiņas var atrasties visdažādākajos kosmosa stūrīšos. Tādā veidā, mūsu Visums būtu savstarpēji saistītu mezglu tīkls, starp kuriem teorētiski varētu ceļot ātrāk par gaismu.

Lai pārvietotos, kuģim ir jāatgriež sevi no „tīkla” pamatdaļas un jādarbojas kā vienai milzīgai daļiņai, kas sapīta ar mezglu citā Visuma galā. Pārvietojoties tāds kuģis radīs virpuļus laiktelpā. Mēs to redzam filmas beigās, kad atnācēju šķīvīši „izšķīst”, kā tabletes ūdenī.

Aktieriem paskaidroja, kā uzvedas zinātnieki.

Volframs rādīja Džeremijam Renneram, kurš tēloja fiziķi Jenu, kā ir jāuzvedas, lai būtu līdzīgs īstam zinātniekam. Tādēļ viņš stāstīja aktierim interesantus atgadījumus par fiziku, bet Renners novēroja, kā runā un izturas viņa sarunu biedrs. Tāpēc kaut kādā ziņā Jens Donelli filmā ir norakstīts no Volframa. Stīvens arī parādīja aktierim savas programmēšanas valodas pamatus un apmācīja lietot savas programmas interfeisu, tā kā Renners izmanto to uz ekrāna kā lietpratējs.

Uzraksti uz tāfeles stāsta par zvaigžņu kuģi.

Pēdējo pakalpojumu Volframs izdarīja Vilnēvem pēcprodukcijas stadijā. Režisors prasīja steidzami izlabot ainu, kur redzama tāfele ar fiziskajām formulām, ko rakstījis Rennera varonis. Viņš pamanīja, ka uzraksti ir pārāk primitīvi – dekoratori bija sacerējuši kaut ko skolas fizikas līmenī. Bija vajadzīgas formulas, ko būtu rakstījis fiziķis, kurš analizē ārpuszemes zvaigžņu kuģi. Šī iemesla dēļ Stīvens pieskārās tāfelei pirmo reizi daudzu gadu laikā – viņa kompānija jau sen raksta aprēķinus datorā.

Ieskatoties formulās, var saprast, ko Jens (pareizāk, Vilframs) domā par atnācēju kuģiem. Tā izliekto formu viņš izskaidro ar to, ka kuģis griežas lidojuma laikā, radot gravitācijas viļņus. Tie piespiež kuģi „peldēt” caur laiktelpu, izsaucot tās struktūras viļņošanos. Tāfeles lejā Jens analizē ideju, ka kuģis kustībai izmanto „gravitācijas lāzeru”, kas fotonu vietā izstaro gravitonus. Viņš cenšas iedomāties „gravitācijas spoguli”, kas spētu atstarot gravitonus, - tam būtu jābūt no materiāla, kas mijiedarbojas ar daļiņām kvantu līmenī. Image28229-Copy

***

„Atnācēju” radītāji ir detaļās ieguldījuši milzīgu darbu, kam vairums no mums pat nepiegriezīs uzmanību. Kāds tos nosauks par sīkumiem, taču pēc Stīvena Volframa domām, tieši uzmanība pret detaļām pārvērš vienkārši labas filmas par lielām. „Atnācēji” konsultantam patika, taču vēl vairāk patika strādāt pie tās. Tagad, ja citplanētieši atlidos pa īstam, Volframam ir viss vajadzīgais kontaktam.