Arturs Konans Doils: bruņinieks, rakstnieks, mistiķis

2014. gada 7. maijā, Vika Nova.

“Sērs Artūrs Konans Doils bija cilvēks ar lielu sirdi, lielu augumu un lielu dvēseli.” (Džeroms K. Džeroms.)

1859. gada 22. maijā, Edinburgā (Skotijā) piedzima sērs Arturs Igneišus Konans Doils - slavenais angļu rakstnieks, daudzu piedzīvojumu, detektīvu, vēsturisku, publicistisku, zinātniski-fantastisku un humoristisku darbu autors, ģeniālā izmeklētāja Šerloka Holmsa radītājs.

"Es tevi esmu radījis, es tevi arī nogalināšu!" - ar rūgtumu saka kazaku atamans Tarass Buļba, pirms tam, kad izšauj uz savu dēlu Andriju Nikolaja Gogoļa tāda paša nosaukuma garstāstā. Domāju, ka ne reizi vien līdzīga doma parādījās arī sēra Artura Konana Doila galvā attiecībā pret savu varoni - nepārspēto dedukcijas meistaru - misteru Šerloku Holmsu. Lielbritānijā Šerloka Holmsa popularitāte sasniedza tādus mērogus, ka aizsedza citus rakstnieka darbības literāros aspektus - vispirms jau, vēsturiskos romānus, filozofiskos un publicistiskos darbus, kuriem viņš piešķīra milzīgu nozīmi. Galu galā, Šerloks Holmss tā apriebās savam radītājam, ja Konans Doils nolēma - aizsūtīt detektīvu uz viņpasauli. Taču tad sacēlās lasītāji un nācās izdomāt patiesībai līdzīgus paņēmienus, kā ģeniālais izmeklētājs varētu atdzimt. Taču, turoties pie dedukcijas metodes, atgriezīsimies sākumā.

Arturs bija pirmais dēls no septiņiem, izdzīvojušiem Doilu ģimenes bērniem. Māte Marija Foilija bija cēlusies no senas īru dzimtas, tēvs – arhitekts un mākslinieks Čārlzs Doils – jaunākais pirmā angļu karikatūrista Džona Doila dēls. Atšķirībā no lielisku karjeru izveidojušiem brāļiem (Džemss bija humora žurnāla „Punch” galvenais mākslinieks, Henrijs – Īrijas Nacionālās Mākslas galerijas direktors), Čārlzs Doils dzīvoja visai nabadzīgi, strādājot mazapmaksātu, rutīnas darbu ar papīriem Edinburgā. Prieks no tāda ierēdņa darba nebija liels, viņa dīvainos, fantastikas akvareļus pirka maz, pēc dabas melanholiskais mākslinieks krita depresijā, viņam iegaršojās vīns, viņš nokļuva alkoholiķu ārstniecības iestādē, bet pēc tam arī nenormālo patversmē. Māte, kā mācēja, cīnījās ar nabadzību, materiālo labumu trūkumu aizvietojot ar stāstiem par savu senču un viņu ģenealoģiskā koka slaveno pagātni. „Jau pati mājas atmosfēra bija pilna ar bruņniecības garu. Konans Doils iemācījās orientēties ģerboņos daudz ātrāk, nekā tikt galā ar latīņu valodas gramatiku”, - vēlāk rakstīja viens no rakstnieka biogrāfiem. Pats rakstnieks atzinās: „Īsto mīlestību uz literatūru, vēlēšanos pašam rakstīt, man deva māte... Krāšņās vēstures ainas, par kurām viņa man stāstīja agrā bērnībā, pilnībā nomainīja manā atmiņā konkrētos notikumus no manas dzīves tajos gados”.

Par laimi, viņiem bija bagāti radinieki. Tieši par viņu naudu deviņus gadus veco Arturu aizsūtīja uz Angliju, slēgtu skolu, bet pēc tam uz jezuītu koledžu Stonihērstā. Pēc 7 mācību gadiem bargas disciplīnas atmosfērā, ar smagiem miesas sodiem un askētiskiem apstākļiem, ko nedaudz iekrāsoja sporta nodarbības un aizraušanās ar literatūru, pienāca laiks izvēlēties profesiju. Arturs nolēma studēt medicīnu – daktera misija bija saskaņā ar viņa pārliecību par cienīgu pienākuma un goda kodeksa izpildi, ko viņam iedvesa māte. Šim kodeksam viņš sekos visu mūžu, par ko izpelnīsies laikabiedru cieņu.
Edinburgas universitātē, ko Doils izvēlējās, sekojot viņa mājā dzīvojošam jaunam ārstam Braianam Volleram, viņš iepazinās ar topošajiem rakstniekiem Robertu Lūisu Stīvensonu un Džemsu Bariju. Medicīnas fakultātes profesoru vidū ļoti izcēlās Džozefs Bells. Uz Bella lekcijām studenti lauzās bariem: deduktīvā metode, ar kuras palīdzību profesors līdz sīkākām detaļām noteica pacienta profesiju, izcelšanos, personības īpašības un slimību, viņiem likās kaut kas līdzīgs maģijai. Šis universitātē visai populārais ķirurgs vēlāk Konanam Doilam kalpoja kā Šerloka Holmsa prototips. Ass prāts, ekscentriskas manieres, pat Bella izskats – ērgļa deguns un tuvu stāvošas acis – rakstnieks tos pārnesa uz sava ģeniālā detektīva tēlu.

Lai apmaksātu dārgās studijas, Arturam regulāri nācās veikt garlaicīgu darbu aptiekā. Tāpēc, kad viņam trešajā kursā pagadījās iespēja iegūt kuģa ķirurga vietu uz vaļu mednieku kuģa, kas devās uz Grenlandi, viņš ilgi nedomāja. Jauniegūtās mediķa prasmes gan viņam izmantot nesanāca, toties Doils varēja realizēt seno, romantisko kaisli uz ceļojumiem, varonīgiem piedzīvojumiem un nāves briesmām – medījot vaļus kopā ar komandas locekļiem. „80. ziemeļu platuma grādos es kļuvu par pieaugušu vīrieti”, - ar lepnumu viņš teica mātei, atdodot viņai bīstamajā darbā nopelnītās 50 mārciņas. Vēlāk, pirmā, arktiskā ceļojuma iespaidā tapa stāsts „Polārzvaigznes” kapteinis”. Pēc diviem gadiem Doils atkal veic analogu ceļojumu – šoreiz uz Āfrikas rietumu piekrasti, ar sauskravas kuģi „Majumba”.

1881. gadā ieguvis universitātes diplomu un medicīnas bakalaura grādu, Konans Doils sāk medicīnas praksi. Pirmā pieredze darbā ar negodprātīgu partneri izrādās nesekmīga, Arturs nolemj atklāt pats savu praksi Portsmutā. Sākumā lietas, risinās sliktāk nav kur – pie jaunā ārsta, ko pilsētā neviens nepazina, pacienti nesteidzās iet. Tad Doils nolēma kļūt „redzams” – pierakstījās boulinga un kriketa klubos, palīdzēja dibināt pilsētas futbola komandu, iestājās Portsmutas Literatūras un zinātnes biedrībā. Pakāpeniski viņa prakses priekštelpā sāka parādīties pacienti, bet kabatā – honorāri. 1885. gadā Arturs apprecējās – ar kāda sava slimnieka māsu. Viņš ļoti pārdzīvoja, ka nespēja palīdzēt Džekam Hokinsam, kurš nomira no cerebrālā meningīta. Džeka vājā, bālā, 27 gadus vecā māsa Luīze izsauca viņā bruņinieciskas jūtas, vēlēšanos aizsargāt un ņemt savā gādībā. Turklāt konservatīvā provinces sabiedrībā precējies ārsts izsauc daudz vairāk uzticības. Ārsta praksi un ģimenes dzīvi Doils sekmīgi apvienoja ar sacerēšanu. Vispār jau, kaujas kristības literatūras laikā notika vēl tad, kad viņš vēl bija Medicīnas fakultātes students. Pirmais stāsts – „Sesasas ielejas noslēpums” („The Mystery of Sasassa Valley”, 1879) – tika sarakstīts, iespaidojoties no viņa iemīļotajiem rakstniekiem Edgara Po un Breta Gārta, un tika publicēts universitātes Chamber’s Journal, otrais – „Amerikāņu stāsts” („The American Tale”) – žurnālā „London Society”. No tā laika Arturs ar dažādu intensitātes pakāpi turpina mēģinājumus rakstniecībā. Viens no Portsmutas žurnāliem nopērk divus viņa stāstus, bet prestižais „Cornhill Magazine” publicēja aprakstu „Hebekuka Džefsona ziņojums”, par ko samaksāja veselas 30 mārciņas.

Panākumu iedvesmots, Doils bez stājas sāk drukāt rakstus un pamfletus avīzēm, izsūtīja redakcijām un izdevniecībām savus stāstus un romānus. Viens no tiem – „Etīde purpura toņos” („A Study in Scarlet”, 1887) – arī radīja sākumu daudzu gadu epopejai par Šerloku Holmsu. Doma, sarakstīt detektīvromānu, iešāvās prātā Konanam Doilam tad, kad viņš kārtējo reizi pārlasīja Edgaru Po – rakstnieku, kurš ne tikai ieviesa apritē vārdu „detektīvs” savā stāstā „Zelta vabole” (1843), bet arī padarīja savu varoni – izmeklētāju Dipēnu – par stāsta galveno personāžu. Par savu Dipēnu Doilam kļūst Šerloks Holms – „detektīvs ar zinātnisku pieeju, kurš paļaujas vienīgi uz savām spējām un dedukcijas metodi, nevis uz noziedznieka kļūdām vai gadījumu”.

„Etīde purpura toņos” ilgi klejoja pa redakcijām, kamēr neiekrita acīs kāda izdevēja sievai. Romānu nodrukāja, bet drīz pēc publikācijas, tajā pašā gadā jaunais Londonas žurnāls „The Strand” pasūtīja Doilam vēl 6 stāstus par izmeklētāju. Te sākās neiedomājamais: Šerloks Holms tā iekaroja publiku, ka tā uzņēma viņu, kā reālu, dzīvu cilvēku, ar miesu un asinīm, ar sajūsmu gaidot viņa asā intelekta jaunas, žilbinošas uzvaras cīņā ar noziedzības pasauli. „The Strand Magazine” tirāža palielinājās divas reizes, bet dienā, kad iznāca kārtējais žurnāla numurs, pie redakcijas drūzmējās milzīga rinda, kas vēlējās uzzināt par jaunām neatkarīgā detektīva-amatiera izmeklēšanām. No Doila pieprasīja arvien vairāk stāstus par Holmsu, viņa slava auga, finansiālais stāvoklis uzlabojās, 1891. gadā viņš pieņēma lēmumu pārtraukt ārsta praksi, braukt uz Londonu un kļūt par profesionālu rakstnieku.

Doilam ir papilnam plānu, ar iedvesmu viņš raksta vēsturisku romānu. Tagad viņam slavu atnesušais Šerloks Holms kļūst par nastu, kas saista rakstnieka brīvību. Turklāt lasītāji kļūst pavisam traki – apber viņu ar vēstulēm, kas domātas detektīvam, sūta dāvanas – stīgas vijolei, pīpes, tabaku, pat kokaīnu; čekus ar lielām summām par honorāru, pierunājot atrisināt kaut kādas lietas. Lai to visu izbeigtu, Konans Doils saraksta „Holmsa pēdējo lietu”, kur detektīvs, ko stūrgalvīgi asociē ar rakstnieka alter ego, iet bojā cīņā ar profesoru Moriartiju. Ne tev bija: redakcija pārpludina vēstuļu straume, apkārt birojam pulcējas pūļi ar plakātiem: „Atgrieziet mums Holmsu!”, paši radikālākie lasītāji sēja pie cepurēm melnas, sēru lentes, bet pašam autoram laiku pa laikam draudēja, zvanot uz mājām. Velti Doils pieprasīja neiedomājamus honorārus, cerot, ka „The Strand” padosies, izdevēji bija gatavi maksāt jebkuru naudu par jauniem stāstiem par Holmsu un viņa uzticīgo draugu, doktoru Vatsonu.

Ar smagu sirdi rakstnieks piekrita atdzīvināt savu varoni – galvenokārt savas sievas dēļ – viņas ārstēšanai bija jātērē milzīgas summas. Arturs nespēja sev piedot, ka pats, būdams ārsts, nebija pamanījis sievai tuberkulozes simptomus. Speciālisti deva viņai dzīvot trīs mēnešu – pateicoties ārkārtīgi dārgai ārstniecībai, Davosā, Šveicē, Doilam izdevās paildzināt sievas dzīvi par 13 gadiem. 1897. gadā 37 gadus vecais rakstnieks satiek Dzīnu Lekiju. Nākamo 10 gadu laikā Arturs cenšas pildīt pienākumu pret savu nāvīgi slimo sievu-invalīdi un savietot to ar mīlestību pret jauno skaistuli. Sirdsapziņas mocīts, viņš apspiež savu kaisli un tikai gadu pēc Luīzes nāves apprecas ar Džīnu.

Konans Doils vienmēr ir meties notikumu gūzmā, cenšoties cīnīties par pacietību, aizsargāt to: uzstājas ar rakstiem, diskutē, cīnās par nevainīgi notiesāto atbrīvošanu, piedalās parlamenta vēlēšanās, dien par ķirurgu Būru kara laikā, nemitīgi izstrādā piedāvājumus un jauninājumus, lai uzlabotu armijas stāvokli Pirmajā pasaules karā, bija publicists, tiesībsargs. Doila vēsturiskie romāni pēta milzīgu laika diapazonu, tiem ir rezonanse sabiedrībā, bet zinātniski-fantastiskie darbi „Zudusī pasaule” un „Saindētā josla” tajos gados rada furoru. Karalis Eduards VII ieceļ rakstnieku bruņinieka kārtā, dāvinot sēra titulu.  

Kad 1916. gadā žurnālā, kas veltīts okultajām zinātnēm, parādījās raksts ar sēra Artura Konana Doila publisku atzīšanos, ka viņš pievēršas „spiritiskai reliģijai”, tas rada sprāgstošas bumbas efektu. Spiritisms arī agrāk interesēja rakstnieku, bet, kad izrādījās, ka viņa otrajai sievai ir mēdija talants, rakstnieka ticība ieguva otru elpu. Tagad brāļa, dēla un divu brālēnu nāve frontē, kas Doila dzīvē kļuva par milzīgu satricinājumu, vairs nelikās kaut kas neatgriezenisks – ar viņiem taču varēja parunāt, nodibināt kontaktu. Pienākuma apziņa vienmēr virzīja šo spēcīgo cilvēku, tagad radot jaunu misiju – atvieglot ciešanas cilvēkiem, pārliecinot viņus, ka starp dzīvajiem un uz citu pasauli aizgājušajiem eksistē iespēja komunicēt.

Doils zināja, ka viņa rakstnieka atpazīstamība piesaistīs cilvēkus, nesaudzējot sevi, viņš apbrauca kontinentus, lasot lekcijas visā pasaulē. Uzticamais Holmss arī te nāca viņam palīgā – sacerot jaunus stāstus par viņu, nāca nauda, ko rakstnieks tūlīt pat lika lietā, finansējot savus propagandas braucienus. Žurnālisti sacentās ironiskās ņirgās: „Konans Doils ir zaudējis prātu! Šerloks Holms ir pazaudējis savu skaidro, analītisko prātu un ir noticējis spokiem”. Taču, sajutis mesijas aicinājumu, Doils uzspļāva savai reputācijai, neņēma vērā draugu ieteikumus apdomāties, kā arī nelabvēļu ņirgāšanos; galvenais – nest cilvēkiem mācību, kurai viņš tā ticēja. Šai tēmai viņš velta fundamentālu darbu „Spirituālisma vēsture”, grāmatas „Jaunā Atklāsme” un „Miglas zeme”.

Nav brīnums, ka savu aiziešanu no dzīves 1930. gada 7. jūlijā, 71 gadu vecais rakstnieks, pārliecināts par personības pēcnāves eksistenci, sagaidīja ar vārdiem: „Es dodos pašā aizraujošākā un lieliskākā ceļojumā, kāds vēl nav bijis manā piedzīvojumiem bagātajā mūžā”. Bērēs Doilu dārzā bija svinīga atmosfēra: rakstnieka atraitne Džīna bija tērpusies košā kleitā, īpašs vilciens atveda telegrammas un ziedus, kas kā paklājs klāja milzīgu lauku blakus mājai. Vienā no telegrammām bija rakstīts: „Konans Doils ir miris – lai dzīvo Šerloks Holms!”.

Foto: 1- rakstnieks. 2- rakstnieks ar sievu. 3- Šerloka Holms statuja Edinburgā Picardy Place, pretī mājai, kur 1859. gadā piedzima rakstnieks.

http://newstyle-mag.com/artur-konan-dojl-rycar-pisatel-mistik

Artura Konana Doila fantastika ir:

Cikls par profesoru Čelendžeru:

  • "Zudusī pasaule" (The Lost World, 1912)
  • "Indīgā josla" (The Poison Belt, 1913)
  • "Miglas zeme" (The Land of Mists, 1926)
  • "Dezintegrācijas mašīna" (The Disintegration Machine, 1927)
  • "Kad pasaule kliedza" (When the World Screamed, 1928)

Atsevišķs romāns:

  • "Marakota bezdibenis" (The Maracot Deep, 1929)
  • “Tumšās puses valdnieks” (The Lord of the Dark Face, 1929, “Marakota bezdibeņa” turpinājums Vi-VII nodaļa)

Garstāsti:

  • “Raflza Hova atklājums” (The Doings of Raffles Haw”, 1891) – uzskata par sliktāko darbu, ko viņš sarakstījis
  • “Elle debesīs” (The Horror of the Heights, 1913)

Stāstu krājumi un citas grāmatas:

  • “Klumbera noslēpums” (The Mystery of Cloomber. 1889) – mistisks romans
  • “Polārzvaigznes” kapteinis un citi stāsti” (The Captain of the Polestar, and other tales, 1890) – stāstu krājums, starp tiem arī mistika
  • “Numurs 249” (Lot No. 249, 1892) – fantastisks detektīvstāsts
  • “Mans draugs, slepkava”(My Friend the Murderer and Other Mysteries and Adventures, 1893)stāstu krājums, arī mistika
  • “Sarkanās lampas loks” (Round The Red Lamp, 1894) – stāstu krājums, arī fantāzija
  • “Parazīts” (The Parasite, 1894) – īss romans – trilleris
  • “Caur maģijas durvīm” (Through the Magic Door, 1907) – 6 eseju krājums
  • “Stāsti, kas stāstīti pie kamīna” (Round the Fire Stories, 1908 ) - groteskas un šausmu stāsti
  • “Zilā Džona alas šausmas” (The Terror of Blue John Gap, 1910) – īsais stāsts
  • “Pēdējā galera” (The Last Galley: Impressions and Tales, 1911) – stāstu krājums, arī mistika
  • “Briesmas! Un citi stāsti” (Danger! and Other Stories, 1918 ) – arī šausmas
  • “Lielais eksperiments Keintplacā” (The Great Keinplatz Experiment and Other Tales of Twilight and the Unseen,1919) – stāstu krājums
  • “Šausmu un mistikas stāsti” (Tales of Terror and Mystery, 1922 ) – stāstu krājums divās daļās
  • “Krēslas un neredzamā pasaule” (Twilight and the Unseen, 1922) – stāstu krājums
  • “Feju atnākšana” (The Coming of the Fairies, 1922) – līdz savai nāvei viņš bija pārliecināts, ka meiteņu foto ar papīra fejām ir īsti
  • “Melnais doctors” (The Black Doctor and Other Tales of Terror and Mystery, 1925) – stāstu krājums

 (Mana saprašana no Vikipēdijas uc. Avotiem.)

Pilnīgs saraksts, taču nav saprotams, kur fantastika, kur nē. https://fantlab.ru/autor939

Šerloka Holmsa kanons.

Artura Konana Doila slavenākā varoņa gaitas sastāv no:

  • 4 īsiem romāniem:
  1. A Study in Scarlet (published 1887)
  2. The Sign of the Four (published 1890)
  3. The Hound of the Baskervilles (serialised 1901–1902 in The Strand)
  4. The Valley of Fear (serialised 1914–1915)

Ārpus kanona vēl ir 5 stāsti, ko Konans Doils reizi pa reizei ir sarakstījis arī ar līdzautoriem.

Konans Doils ir sarakstījis arī 5 esejas par Holmsu, ieskaitot to, kuri ir viņa labākie darbi par slaveno detektīvu.

Rakstnieka dēls Adrians Konans Doils kopā ar rakstnieka biogrāfu un rakstnieku Džonu Diksonu Karru izdod 12 īso stāstu krājumu The Exploits of Sherlock Holmes (1954).

Mūsdienās Šerloks Holms ir kļuvis gandrīz par jaunu literatūras žanru. Arī kino un TV viņš ir tik populārs, k air ielauzies pat fantastikas jomā.

https://en.wikipedia.org/wiki/Canon_of_Sherlock_Holmes