Arpo spogulis.

Oļega Ņečajannija raksts no izdevuma "Taini i zagadki", 2016. gada 14. numura.

1997. gada beigās daudzās Parīzes avīzēs parādījās šāda veida sludinājums: "Antikvariāta tirgotāji vēršas pie senlietu mīļotājiem ar brīdinājumu, lai viņi nekādā gadījumā nepērk nesen no policijas noliktavas pazudušo spoguli ar uzrakstu uz rāmja: "Luī Arpo, 1743. gads". Savas eksistences ilgajā vēsturē, mainot vienu īpašnieku pēc otra, šī raritāte kļuva par iemeslu vismaz 38 cilvēku nāvei".

Sludinājuma, kas vairāk iederētos Viduslaiku Eiropā, nevis XX gadsimta beigās, publikācijas iemeslu izskaidroja Parīzes Antikvariāta tirgoņu asociācijas prezidents Emīls Frenē: "Spogulis atradās policijas noliktavā no tā laika, kad kļuva par iemeslu vairāku cilvēku nāvei. Taču mūsu dienās kāds iekļuva noliktavā un nozaga vairākas mantas, tajā skaitā arī minēto spoguli. Mēs domājam, ka zaglis mēģinās to pārdot. Tāpēc cenšamies pēc iespējas plašāk izplatīt informāciju par šo spoguli, lai potenciālie pircēji būtu piesardzīgi un tūlīt pat sazinātos ar varas iestādēm".

Spoguļmeistars.

Par spoguļu meistaru Luī Arpo līdz mūsu dienām nav saglabājusies pietiekami ticama informācija. Zināms tikai tas, ka viņš bija alķīmiķis un melnais mags. No inkvizīcijas sārta viņu paglāba tikai tas, ka viņam bija cieši sakari ar visvareno karaļa Ludviķa XV favorīti - marķīzi de Pompadūru, kura faktiski valdīja pār karali un visu Franciju. Ko īsti un ar kādu mērķi meistars ir ievietojis vienā no saviem darinājumiem, joprojām ir mīkla, taču par to, ka darinājumam piemīt slepkavniecisks spēks, nav nekādu šaubu. Vairums Luī Arpo spoguļa īpašnieki mira no insulta, vai vēl neparastāk, pazuda bez vēsts. Pats spogulis īpaši neatšķiras no līdzīgu tā laika priekšmetu lielākās daļas. Spoguļstikls ieslēgts masīvā, izrotātā rāmī no apzeltīta sarkankoka, kas veidots baroka stilā. Rāmja augšējā daļā attēloti divi eņģeļi, kas pūš taures. Apakšējā daļā iegravēts uzraksts: "Luī Arpo, 1743. gads". Līdzīgus priekšmetus nereti var sastapt Eiropas antikvariāta veikalos. Taču spoguļa vēsture to nostāda īpašā vietā ne tikai antikvariāta mīļotāju vidū.

Viens upuris, divi upuri...

Šodien skaidri ir zināmi vairāki spoguļa-slepkavas upuri. Par pirmo no viņiem kļuva liels Parīzes, armēņu izcelsmes baņķieris Kirakoss Gandzakeci, kurš spoguli nopirka izstādē. Vairākus gadus spogulis ne ar ko neizpauda savu sātanisko būtību, līdz 1769. gadā msjē Gandzakeci devās uz savas miesīgās māsas Dzimšanas dienu, vienā no Parīzes priekšpilsētām. Kā dāvanu baņķieris nolēma pasniegt to pašu spoguli, kam, pēc visa spriežot, šis lēmums ļoti nepatika. Gaviļniece un viesi tajā vakarā radinieku nesagaidīja. Nākošā dienā žandarmērijā tika saņemts iesniegums par baņķiera pazušanu. Meklēšana turpinājās vairākas dienas, beidzot mežā, netālu no viņa mājas, tika atrasta tukša kariete, ar ko viņš devās ciemos. Zirgi bija iejūgti, taču ne pašu baņķieri, ne viņa kučieri, pat viņu ķermeņu tuvumā nebija. Tālākie meklējumi ne pie kā neveda. No nolaupīšanas versijas, sakarā ar laupītājiem, izmeklēšana bija spiesta atteikties, tāpēc ka ne dārgā kariete, ne čemodāns ar baņķiera mantām, ne viņa naudas maks, nekas nebija paņemts. Turpat uz vietas atradās ar sasodītais spogulis. Baņķieris un viņa kučieris bija pazuduši bez pēdām.

Kur glabājās Luī Arpo spogulis gandrīz simts gadu pēc „pirmās slepkavības”, nav zināms. Jauna informācija par viņu parādās tikai 1853. gadā. Jauna sieviete vārdā Laura Noela saņem to kā dāvanu savā 23. dzimšanas dienā. Attinusi dāvanu, meitene paskatās spogulī, nobāl un nokrīt mirusi daudzo viesu klātbūtnē. Vēlāk noskaidrojas, ka nāves iemesls ir bijis asinsizplūdums smadzenēs. Ar to spogulis nenomierinās un turpina nogalināt līdz tam laikam, kamēr žandarmērija 1910. gadā to nepaslēpj aiz atslēgas policijas lietišķo pierādījumu noliktavā.

Pazudusī marķīze.

Likās, ka ar to asinskārā spoguļa vēsturei būtu jābeidzas, taču tā liktenī iejaucās Otrais pasaules karš. Savu nākamo upuri spogulis paņēma 1943. gada 10. septembrī. Tajā vakarā lepnajā marķīza de Fornaroli villā bija daudz viesu. Marķīzs, kurš labprāt sadarbojās ar hitleriešu okupantiem un tādā veidā ieguva visai labu stāvokli sabiedrībā, sarīkoja bagātu pieņemšanu vērmahta un SS vecākajiem oficieriem. Ataicinātais orķestris spēlēja Vāgneru, daudzie apkalpotāji livrejās iznēsāja paplātes ar dzērieniem, pavāri virtuvē būrās ap izmeklētiem desertiem. Laiks tuvojās pusnaktij. Šajā laikā bija paredzēts salūts, tāpēc viesi pakāpeniski pārvietojās no zāles uz dārzu, lai gaidītu aizraujošo izrādi. Marķīzs pamanīja, ka trūkst viņa laulātās draudzenes, un jautāja pārvaldniekam, kur viņa pašreiz atrodas. Saņēmis atbildi, ka marķīze ir uzkāpusi uz savu guļamistabu, de Fornaroli steidzās turp, lai pasteidzinātu sievu. Taču guļamistabā viņas nebija. Divas istabenes apstiprināja pārvaldnieka vārdus par to, ka marķīze tikko ir iegājusi guļamistabā un aizvērusi aiz sevis durvis.

Aicināto viesu vidū bija SS štandartenfīrers Vilhelms Fukss, pie kura marķīzs griezās pēc palīdzības. Oficieris tūlīt pat piezvanīja pa telefonu un jau pēc dažām minūtēm villā parādījās gestapo aģenti. Rūpīga villas un apkārtnes pārmeklēšana nedeva nekādus rezultātus. Marķīzes guļamtelpas pārmeklēšana parādīja, ka viņa patiešām bija atradusies telpā un sēdēja spoguļa priekšā, sakārtojot sevi. Krēsls, uz kura viņa sēdēja, bija apgāzts, uz grīdas gulēja pērļu kaklarota un viena kurpe. Uz pulētā trimo virsmas jaušami nagu skrāpējumi, it kā marķīze izmisīgi centās noturēties, tajā pašā laikā, kad kāds nezināms spēks vilka viņu atpakaļ. Guļamistabas logi bija cieši aizvērti no iekšpuses. Izmeklēšanai, ko vadīja obergrupenfīrers Rūdolfs Heine, tā arī neizdevās atrast pazudušās dāmas pēdas, taču fakti, ko atklāja izmeklētāji, piespieda gestapo vadību pret šo lietu izturēties daudz nopietnāk. Tika noskaidrots, ka 1935. gadā, vairākus mēnešus pirms tam, kad marķīzs iegādājās šo villu savā īpašumā, šajā pašā istabā bez pēdām pazuda iepriekšējo mājas īpašnieku meita. Viņas ķermeni tā arī nekad neatrada.

Mēnesi pēc traģēdijas marķīza villā, pie tās piebrauca gestapo automobilis. No tā izkāpa Fukss un Heine, kurus pavadīja nepazīstams, drūms cilvēks melnā putekļu mētelī. Nepazīstamais stādījās priekšā kā SS hauptšturmfīrers un Trešā reiha slepenā dienesta „Anenerbe” līdzstrādnieks Francis Šubahs. „Anenerbe” nodarbojās arī ar paranormālo parādību pētīšanu. Tikko iegājis marķīzes guļamistabā, Šubaha kungs ieraudzīja uz trimo spoguli un, pārmainījies sejā, pavēlēja to tūlīt pat apklāt ar biezu audumu. Vēl pēc pusstundas pie villas piebrauca kravas autors ar karavīriem, kuri pēc Šubaha pavēles iesaiņoja spoguli koka kastē un aizveda nezināmā virzienā. Pārsteigtajam marķīzam Šubahs sacīja: „Lai cik man žēl nebūtu jums teikt to, marķīz, taču esmu pārliecināts, ka savu sievu jūs vairs nekad neredzēsiet”. Viņš arī paziņoja, ka spogulis, kas tika konfiscēts, ir tas pats, bēdīgi slavenais Arpo spogulis, kas līdzvainīgs desmitiem cilvēku nāvē.

Slepkava brīvībā.

Pēc kara spogulis atkal daudzas reizes atgādināja par sevi, palielinot savu upuru skaitu, līdz 1990. gadā atkal nenokļuva „aiz restēm”. Vairākus gadus tas klusi gulēja policijas lietišķo pierādījumu noliktavā, nenodarot nevienam nekādu ļaunumu. Taču 1997. gadā noliktavu apzaga. Pazuda daudzas vērtīgas mantas, tajā skaitā arī nelaimīgais spogulis. Šis notikums piespieda Parīzes antikvārus, kuri labi zināja spoguļa-slepkavas vēsturi, vērsties ar minēto ziņojumu presē. Līdz pat šai dienai spogulis ir brīvībā un tā atrašanās vieta nav zināma. Mūsdienu sakaru un starp Eiropas robežu trūkuma dēļ tas mierīgi varēja arī atstāt Francijas teritoriju. Tā kā neviens no antikvariāta mīļotājiem nevar justies drošs, kamēr vien eksistēs Arpo spogulis.

Skaidrojumu par spoguli var atrast šajā rakstā:

http://zetfail.ru/istoriya-starinnogo-zerkala-ubiytsyi/

Ja pieņem, ka noslēpumainās pazušanas ir fantāzija, bet reālās nāves izraisa dzīvsudrabs, kas var slēpties spogulī. Faktiski, tā tvaiki, ko ilgstoši elpo. Senos laikos to pielietoja, gatavojot spoguļus.