Armēnija

image002Par unikālo un seno armēņu tautas vēsturi, mākslu, literatūru, mūziku un citām kultūras vērtībām ir sarakstīti sējumu sējumi. Atspoguļot to visu žurnālā nedz var, nedz vajag, tāpēc Patiesā Dzīve ielūkosies šodienas Armēnijas cilvēkos, attiecībās, sadzīvē un paražās.

Retai tautai ir tik sena un bagātīga vēsture, kuras sākums meklējams tūkstošiem gadu pirms mūsu ēras. Armēņu valodā runājošas ciltis apdzīvojušas Armēnijas kalnieni vismaz kopš 2000.gada pirms mūsu ēras, ja ne agrāk. Interesanti (tūlīt atskanēs neticības pilni izsaucieni), ka sākotnējais armēņa genotips bijis gaišmatis vai šatens ar zilām acīm. Melnais elementsmatos un acīs, kas izceļas ar noturīgumu, esot pāri gājušo karu un sirojumu rezultāts. Visdrosmīgāko versiju par armēņu tautas saknēm paudis 5.gadsimta vēsturnieks Movsess Korenaci, kurš uzskatīja, ka pirmais armēnis bijis Noasa mazmazdēls Haiks. Tāpat Korenaci bija pārliecināts, ka Ēdenes dārzs atradies Armēnijā.

Aizraujošu stāstu un leģendu ir ļoti daudz, tomēr šoreiz mūsu temats ir 21.gadsimta Armēnijas ikdiena.

Visskaistākā cūku kūts pasaulē...

... jeb vismazāk patīkamais temats – politika. Armēnijas parlamenta ēku erevānieši sauc par visskaistāko cūku kūti pasaulē – sak, nams jau ļoti skaists, tikai žēl, ka to ieņēmušas cūkas. Pēc inteliģences stāstītā, politiskās varas parādi komandē bandīti un kriminālisti. Labākā armēņu radio anekdote būtu apgalvojums, ka Armēnijā valda demokrātija. Nē, te ievēl tos, ko vajag, vēlēšanu rezultātus pārveidojot tā, kā vajag. Tā nav tikai rezultātu falsifikācija, tie ir prātam neaptverami pārkāpumi. Piemēram, veselu ciemu salādē autobusos, atņem viņiem pases, un – ciems ir nobalsojis! Kaudzīti, kurā saskaitītas par otru kandidātu atdotās balsis, pārliek otrā pusē, izveidojot lielu kaudzi Sargsjanam, bet novērotājus piekauj un izmet no iecirkņa; tas ir pat nofilmēts. Nu un?

Ne velti pašreizēja prezidenta pirmā ievēlēšana izraisīja masveida demonstrācijas, ko varai izdevās apturēt, tikai atklājot uguni un nogalinot demonstrantus. Prezidents, kurš pats deva pavēli šaut, paziņoja, ka stulbie protestētāji paši cits citu apšāvuši – provokācija, saprotiet...

Savukārt tā dēvētie biznesmeņi vairākumā ir truli kriminālisti, kuru vidū retumis gadās pa kārtīgam cilvēkam, tomēr arī tiem noteikumus diktē kriminālā pasaule. Iekšlietu institūcijās sūdzēties nav vērts; parasti tieši miliciju nolīgst, lai tiktu galā ar nepaklausīgajiem. Arī prezidents ir, tā sacīt, no pašu vidus, un tas nav noslēpums nevienam; vēl vairāk, valdošie to slēpt pat necenšas. Ieraugot televīzijā prezidentu, tauta nomurd: re, kokaīniķis Seržiks runās... Jā, par prezidenta mazo cilvēcisko vājību baumo. Vārdu sakot, realitāte atbilst mafiju romāniem – sliktie kontrolē miliciju, tiesu un valdību, un neviens neko nevar padarīt. Turklāt deķis noausts tik cieši, ka cauri izlīst nav iespējams. Kā saka vietējie – likumi mums ir ļoti labi, tikai neviens neievēro, tiesiskuma nav principā! Ja ar kādu vajag izrēķināties, pieņem atbilstīgu likumu. Piemēram, šajā mājā sievietēm aizliegts valkāt zilas kleitas, un uz tā pamata izliek mājas saimnieci no viņas īpašuma. Ir daži opozīcijas laikraksti, kas atspoguļo arī šo to valdību kompromitējošu, bet tā ir vairāk demokrātijas spēlēšana. Aizliegt galīgi visu valdība baidās, jo tad var sekot neapslāpējams dumpis. Pavaicājot, vai kādam pašreizējā vara arī ir pa prātam, saņēmu atbildi, ka faktiski tikai tiem, kas no konkrētās varas ir atkarīgi. Vēl ir saujiņa pilsoņu, kam vienalga, kas ir pie varas, jo viņi ir pārliecināti, ka tik un tā viss būs slikti. Nomācošais vairākums šo varu ienīst no visas sirds, jo tā burtiski ir feodāla sistēma ar feodāļiem un viņu vasaļiem.

Korupcija no augšas līdz apakšai

Labi dzīvo divi slāņi. Pirmais – tie, kas strādā starptautiskos uzņēmumos vai vada savu biznesu, bet tādu ir ļoti maz. Ja tava bodīte pelnīs līdz 10 tūkstošiem mēnesī, problēmu nebūs, kolīdz pretendēsi uz nopietnāku peļņu, lai cik godīgs tu būtu, daļā jāņem kāds no elites vai jāmaksā jumtam, citādi tev visu atņems. Ja ievērosi spēles noteikumus, būsi piederīgs pie visai niecīgā vidusslāņa. Vairāk nav iespējams pēc definīcijas.

Otrs slānis, kas dzīvo labi, - politiskā spice un augstākā ierēdniecība. Armēnija ir korumpēta no augšas līdz apakšai, sākot no ciema vietējās varas un beidzot ar augstāko ierēdniecību. Kā smējās jauns lauku skolas direktors, pirmo divu darba nedēļu laikā viņam nācies sūtīt prom padsmitiem cilvēku ar tīkliņiem. Izsludinot konkursu uz vācu valodas skolotājas vakanci, direktors krita gubernatora nežēlastībā, kurš pieprasīja vietu māsasmeitai. Kad direktors ieteicis piedalīties konkursā, tas bijis kaut kas nedzirdēts – kā? Es, gubernators, nevarēšu radinieci iekārtot?! Tad pie direktora ieradās dāmas tēvs un brāļi ar tīkliņu un aploksni – tā sacīt, pa labam. Arī viņi saņēma atbildi, lai piedalās konkursā. Sak, vai tad paši negribat, lai bērniem būtu labākais skolotājs? To viņi nesaprata. Direktors noturējās darbā tikai tāpēc, ka skolu sponsorē bagāti brāļi, kam no varas neko nevajag. Šis piemērs lieliski ilustrē valdošo sistēmu: līdzīgi notiks, ja vajadzēs sētnieku vai garderobistu. Mammas stiepj direktoram tīkliņu (saturs atkarībā no rocības variē no nokautas vistas līdz konjakam) pat tad, ja bērnam vajadzīga elementāra izziņa. Tas pats – saskarsmē ar miliciju. Ļoti labi dzīvo autoinspektori, un, lai šajā vietā iekārtotos, jādod pasakains kukulis. Uz tiesnešiem tiek izdarīts dubultais spiediens – kā no apakšas, augšas. Vainīgais, protams, grib nopirkt brīvību vai iespējami mazāku sodu, savukārt no augšas (no prezidenta aparāta, Tieslietu ministrijas vai prokuratūras – visiem nosauktajiem uz to ir nerakstītas tiesības) var paziņot – tam jāsēž tik, bet šim – tik gadu. Tiesnešiem nav variantu, jāizpilda.

Algas, cenas un bagātie radi

Reāli Armēnijā ekonomika ir ļoti maza un pārsvarā turas uz kalnrūpniecību – iegūst molibdēna koncentrātu, varu, rūdas, nedaudz zelta. Armēnijā ir labi dimanta slīpētāji, tāpēc no citām valstīm apstrādei tiek ievesti dimanti, ko pēc tam eksportē.

Armēnijas nauda ir drami (1 lats aptuveni 760 dramu), bet viņi labprāt visu izsaka dolāros. Vidējā alga galvaspilsētā ir 200 – 280 dolāru, labi ķirurgi un kardiologi nopelna vairāk. Ap 800 – 1000 dolāru, kas skaitās daudz, maksā tikai dažas starptautiskās organizācijas. Litrs piena pilsētā maksā ap dolāru, cūkgaļas cena atkarībā no gadalaika ir 6 – 10 dolāri kilogramā. Salīdzinoši dārgi ir milti, maize un siers. Elektrība – 100 kilovati par nepilniem 10 dolāriem. Četru cilvēku ģimenei, lai paēstu, mēnesī vajag vismaz 1000 dolāru, un tā būs pieticīga ēšana.

Vidējā pensija ir 80 dolāru. Kam ir simts dolāru, tas var priecāties. Divistabu mitekļa maksa ar apkuri, telefonu, internetu un elektrību ziemā var sasniegt 100 dolāru. Pārtikas cenas – aptuveni tādas pašas kā pie mums. Rēķiniet paši.

Viens brauciens sabiedriskajā transportā maksā aptuveni 13 santīmu, bet taksometru cenām nav iespējams noticēt – par 50 kilometru tālu braucienu ārpus Erevānas turp un atpakaļ plus divu stundu gaidīšanu samaksāju 13 latu, ieskaitot prāvu dzeramnaudu. Izrādās, taksometri brauc ar gāzi, kas arī izskaidro smieklīgi zemās cenas. Patīkams pārsteigums – taksisti nešmaucas, jo apkrāpt ciemiņu ir kauns, drīzām pat paņems mazāk. Protams, par visiem galvot nevarot, bet tas esot ārkārtīgi rets izņēmums. Ar takšiem braukāju daudz, tāpēc apstiprinu – tā tiešām ir!

Bezdarbs Armēnijā oficiāli ir ļoti zems, realitātē – milzīgs. Ļoti daudz armēņu, galvenokārt no rajoniem, strādā plašajā Krievijā (Sibīrijā, Jakutijā), mājās ierodoties dažas reizes gadā. Melnstrādnieku darbs Armēnijā ir ļoti zemu atalgots, viņus apkrāpj, nesamaksā, izmanto dažādos veidos. Arī tie, kas prot kaut ko vairāk, politiskās un saimnieciskās situācijas dēļ masveidā pamet Armēniju un ir pārplūdinājuši Maskavu, Tbilisi un citas postpadomju pilsētas.

Ja armēnim ir zeme un saimniecība, viņš atbildēs, ka darba nav. Par īstu darbu tiek uzskatīts tikai darbs valsts dienestā, kur kaut ko var nozagt. Viņam var piederēt šika mašīna un tūkstotis aitu, viņš var pelnīt 2000 dolāru mēnesī un līst ārā no ādas, lai valsts darbā nopelnītu 100 dolāru. Tāda psiholoģija – būt par vissīkāko klerku, lai no tevis kaut jel kas būtu atkarīgs. Kāds varbūt atnāks ar tīkliņu...

Caurmērā dzīves līmeni nosaka tas, kuram ir vairāk un bagāti radi ārzemēs. Tādi ir 90% iedzīvotāju, un, pateicoties viņiem, armēņi Armēnijā var izdzīvot. Privātie transfēri no ārzemju armēņiem ir ļoti svarīga ekonomikas nozare. Piemēram, 2010.gadā budžets bija ap 2,5 miljardiem dolāru, un ārzemju armēņu ieguldījums tajā – virs 1,5 miljardiem, turklāt viņi palīdzību tautiešiem Armēnijā uzskata par svētu pienākumu, nevis slogu. Nereti piecu cilvēku ģimeni uztur, piemēram, vecākā māsa, kas aizprecējusies uz Franciju. Mēdz būt, ka ģimeni, kam radu ārzemēs nav, uztur emigrējis bērnības draugs vai pat bijušais kāpņu telpas kaimiņš. Pat PSRS laikā ārzemju armēņi drīkstēja samērā brīvi braukt uz Armēniju un sūtīt pakas, neizraisot varas nelabvēlību, arī padomju armēņiem apciemot emigrējušos radus bija daudz vieglāk nekā mums. Kāpēc? Tāpēc, ka armēni masveidā emigrēja, glābdamies no turkiem, nevis kā mēs – no padomju varas.

Sadzīves (bez)kultūra

Kā teica mani Erevānas draugi – mums vajadzētu no jums aizņemties sadzīves kultūru, ar to mums pašvaki... Tā dēvētā vienkāršā slāņa uzvedība var nokaitināt jau lidostā – viņš, lumpenproletariāta pārstāvis bez piemaisījumiem, kam kājās piecus dolārus vērtas bikses ar uzrakstu Dolce @ Gabana, mēģina visur ielīst bez rindas, ir skaļš un prasts. Bet! Ja armēnis ir inteliģents, tad līdz kaula smadzenēm (armēņu inteliģence ir ļoti spēcīga, viņu zinātnieki ir izkliedēti pa visu pasauli). Profesori brīvajos brīžos uz stūra puķes netirgo, tas nav iedomājami. Ja tirgonis, tad tirgonis, ja profesors – esiet tik laipni, nerīvējiet profesūras goda kantes! Piederību pie konkrēta slāņa var nekļūdīgi noteikt pēc vizuālā tēla. Tipāži ir visai kolorīti, tos varētu filmēt uzreiz, bez kostīmu mākslinieka un grimētāja.

Arī Armēnijas laukos pilnībā trūkst sadzīves kultūras. Armēnija kā valstisks veidojums nepastāv jau ļoti sen, tā ir bijusi vai nu Turcijas nomale, vai viena no Irānas hanistēm, vai cariskās Krievijas nomale. Neviena no tām neizcēlās ar eiropeisku sadzīves kultūru un manierēm. Tas pats sakāms par attiecībām ar likumu – tas, ka pastāv likumi un tie jāievēro, armēņiem nešķiet pats par sevi saprotams, neizmērojamu iespaidu uz nāciju kopumā atstājis genocīds, kurā masveidā tika izkauti tautas labākie pārstāvji. Tas viss iespaidojis komunikāciju, manieres, uzvedību. Trūkst prasmes, dzīvojot blakus, netraucēt vienam otru, saticības... Armēnis dzīvo, norobežojies no citiem aiz augstas sētas, tas redzams pat Erevānas centra ielās. Privātmāju rajonā ielas garumā redzi tikai vienlaidus sētas ar vārtiem. Vēlmi būt aizsargātam, slēpt privāto dzīvi diktē ģenētiskas bailes.

Toties armēnim neiedomājama ir atrašanās uz ielas dzērumā – Erevāna bija vienīgā PSRS republiku galvaspilsēta, kurā atskurbtuvi aizvēra klientūras trūkuma dēļ. Krievi sanāk kopā, lai dzertu, taču armēņi atkorķē konjaku par godu tam, ka sanākuši kopā. Kāds maskavietis, ievērojis ielas kafejnīcā četrus armēņus stundām sarunājamies pie plikas kafijas, apstulba, jo nespēja tam noticēt. Starp citu, vasarā ap deviņiem vakarā visa Erevāna iziet ielās, turklāt – gan jaunieši, gan omītes un opīši. Pastaigājas pa parkiem, sēž ielas kafejnīcās. Gaisotne ir ļoti jauka un draudzīga.

Izrādīšanās armēņu stilā

Joks tāds, ka armēņi masveidā cieš no brendomānijas, un izrādīšanās spēlē lielu lomu. Tas ir visnotaļ amizanti – ja vīrišķis svarīgi mīņājas kafejnīcas centrā, jums jāsaprot, ka viņa stāvs pauž: muļķe, vai pamanīji manu šā gada kolekcijas Armani žaketi? Kāpēc, tavuprāt, es te stāvu? Lielākā daļa armēņu pilsētās labi ģērbjas, pateicoties ārzemju radiem, kas viņiem visu sasūta un saved. Pārējie gaida zīmolu veikalos sezonas atlaides, kas mēdz būt visai lielas.

Erevānā ir noteikts standarts gan papēžu augstumam, gan apģērba fasonam. Ja kāds no šīs strīpas krīt ārā, tiek klasificēts kā baltais zvirbulis vai iebraucējs. Lai kā tincinājām draugus, nespējām rast skaidrojumu tam, kāpēc armēņu vīrietis pat 40 grādu karstumā nevilks kājās nedz sandales, nedz kaut tikai mazliet caurumainas kurpes. Tikai pilnībā slēgtas un tikai melnas! Nu, puikām vēl var būt botas, bet cits nekas. Ja vīrietis valkā sandales, skaidrs – ārzemju armēnis vai tūrists. Varbūt to uzskata par minoritāšu modi? Nē. Kāpēc tad? Nu-ū, tie tādi tirliņu apavi, nopietnam vīram nepiedien.... Vēl – neraugoties uz karstumu, vasarā daudz meiteņu staigā džinsos. Vīrietis šortos? Ko jūs!

Armēnijā joprojām ir pārsteidzoši daudz žiguļu, kā arī Samand (Turcija) markas auto, bet tie – vienkāršajai tautai. Galvenais krutuma rādītājs ir G klases Mercedes-Benz džips, saukts par korobku, ar to zīmēties jau ir pavisam cienījami – var braukt, ka put vien, un visiem jālasās malā.

Traģikomiski, bet viena no izrādīšanās arēnām ir kapsēta. Kam lielāks, labāks, spīdīgāks un dārgāks piemineklis, kam augstāka marmora apmale (viss kapavietas placis ir izflīzēts ar akmens plāksnēm un apjozts ar apmali) utt. Paziņa desmit gadus krāja naudu, līdz izveidoja mirušajam vīram tādu kapavietu, lai nebūtu kauns no cilvēkiem. Modē ir aizgājēja portretu iegravēt marmorā. Un – jo lielāks bandīts bijis, jo tam milzonīgāks un bezgaumīgāks piemineklis ar iegravētu un uzrakstu ŽORA. Vai BORJA.

Un, protams, armēņiem viss ir labāks, vērtīgāks un daudz senāks nekā citām tautām, to jums Armēnijā pastāstīs jebkurš. Kā arī to, ka Gēte tik izcils bija tikai tāpēc, ka viņa vecmāmiņa, rau, bijusi armēniete. Un tā tālāk.

Diena pret nakti, pilsēta pret laukiem

Armēnijā pilsētnieku no laucinieka šķir bezdibenis, kas izpaužas visā: paražās, apģērbā, uzvedībā, attiecībās, ģimenes dzīves likumos, ļoti krasi – izglītības līmenī un redzeslokā. Pilsētnieki nedz vizuālā tēla, nedz tikumu ziņā daudz neatšķiras no eiropiešiem, taču laucinieki atgādina (burtiski!) nodzītus kleperus. Viņi ir ļoti trūcīgi ģērbušies, jauniem cilvēkiem nav zobu, matus apgriež paši... Humpalu bodes tur nepazīst, laucinieks rajona centrā nopirks vislētākās Turcijas kaktu cehos ražotās lupatas, kādām pilsētnieks pat nepieskarsies. Jo dziļāk čuhņā, jo vairāk spīguļu un kliedzošu detaļu. Ieraugot Erevānā uz ielas sievieti spīdam un laistāmies, skaidrs – iebraukusi no rajona. Pat ja viņai ir nauda, tad katastrofāli trūkst gaumes, jo viņa nekā laba nav redzējusi. Laucinieces koptēls ir visai ērmīgs. Lūk, kādā skatā viņa dzīvojas pa savu ciemu: salātkrāsas baikas treniņbikses ar izstaipītiem ceļgaliem, rozā plastmasas kurpītes ar zelta šleifīti ar tajās ievilktām vīriešu zeķēm, nez kur sadabūts zeltspīdīgs brokāta bruncis un veca vīriešu žakete, ap galvu apviņķelēts nesaprotams lupatu veidojums. Smaidā pavērtajā mutē viens garš zobs, apakšējais, zelta. Vārdā viņai Kleopatra, bet vīru sauc Hamlets (es nejokoju, es ar viņiem iepazinos).

Arī dreskods laukos atšķiras. Te meitene izteiktu mini vilkt neuzdrīkstēsies, pirmām kārtām tēvs neļaus. Ja neklausīs – palaistuve. Ja ģimene dzīvo kopā ar vīra vecākiem, visa teikšana ir viņiem. Protams, sievai jāklausa vīrs. Kad progresīva lauku skola piedāvāja ciema iedzīvotājiem pēc pieciem nākt uz skolu, lai lietotu internetu, bibliotēku, sporta zāli un skolas kafejnīcu, kāda mamma aiz sasutuma palēcās – ko jūs, kāda kafejnīca?! Mums tak mājās vīra vecāki! Direktors (pilsētnieks) sākumā nesaprata. Izrādījās, kafejnīcas apmeklēšana ir teju prostitūcijas pazīme. Viņi pat iedomāties nevar, kā tas ir – apsēsties kafejnīcā un izdzert tasīti kafijas. Ja nu vēl vīrietis, bet lai sieviete darītu kaut ko tā-ādu... Protams, šajā pašā ciemā tie, kas ieguvuši kaut jel kādu izglītību, uz visu skatās citādāk (vīramāte gan tik un tā jāklausa). Mēdz būt, ka mamma pieaugušam dēlam paziņo – kaimiņa meita būs laba saimniece, tāpēc tu viņu precēsi. Zināms procents pakļaujas, bet ne visi. Meitai vispār nav brīv pīkstēt; ja arī viņai kāds puisis patīk, viņa nedrīkst ar viņu pat sarunāties, kur nu vēl iziet pastaigāties. Tūlīt piekārs birku – cauri ir, samaitāta! Vienīgais ceļš – puisim jāierodas pie meitenes tēva lūgt atļauju, kas jau nozīmē gandrīz saderināšanos.

Nevainības apliecinājums – sarkani āboli

Laukos pēc kāzu nakts neapspriežama procedūra ir asiņainā palaga uzrādīšana vīramātei. Ja viss ir kārtībā, viņa jaunās sievas vecākiem nosūta paplāti ar sarkaniem āboliem. Sarkani āboli ir šķīstības simbols (mūsdienās klāt pie āboliem liek arī banānus, apelsīnus un kas nu vēl gadās pie rokas). Šo rituālu nereti veic arī pilsētās, arī ļoti elitārās ģimenēs. Paplāti noteikti nes sieviete, un šajos laikos tas tiek uztverts tikai kā pieklājības žests, cienās izpausme. Ja līgava nav nevainīga, laukos viņu ar kaunu padzīs. Dzīve būs salauzta – no viņas var atteikties arī pašas ģimene.

Par uzticību. Armēņi gan filozofē, kas viņiem patīk, kas ne, bet realitātē var pārgulēt ar jebkuru, kas pagadās. Reiz grēkāža kolēģis pat sabijās – sak, tev mājās sieva daudz smukāka, ko tu ar šitādu krokodilu? Ai, tradīcija tāda – pasēdējām, iedzērām, nokniebšanās tak piederas pie lietas! Pilsētās precētas sievietes vīrus krāpj – ja krāpj – tieši tāpat kā citur. Ja vīrs uzzina, nosišana nav obligāta. Varot pamest, bet varot arī piedot. Erevānā šis jautājums esot eiropeizēts.

Mūsdienās pilsētā cenšas, lai precētais dēls ar ģimeni nedzīvotu kopā ar vecākiem, reizēm arī vīrs pārceļas pie sievas – kur ērtāk, tur dzīvo. Laukos tas a apriori nav iespējams.

Nonākot Erevānā, kur cilvēki krasi atšķiras gan pēc apģērba, gan izturēšanās (šeit taču sievietes sēž kafejnīcās, turklāt bez vīriem!), laucinieki nevis ļaujas domām „kāpēc mēs tā nevarētu”, bet uzskata to par paralēlo pasauli, gar kuru viņiem nav daļas. Laukos cilvēki ir arī vizuāli neglītāki, sliktāk veidoti. Viens no sarunas biedriem skumji noteica – ko tu gribi, mēs esam veca, slima nācija...

Kāpēc laukos ir tik slikti

Pirmām kārtām Armēnijā ir ļoti maz kvalitatīvas zemes (izņemot Ararata zemieni), taču laika gaitā armēņi ir iemanījušies kaut ko izaudzēt arī teju uz plikiem akmeņiem. Bet lielākā nelaime ir sistēmas trūkums, piemēram, valstī nav veterinārās uzraudzības un sistematizētas mājlopu vakcinācijas; ja kādam saslimst lopi, slimība kā visaptverošs vilnis veļas pāri vairākiem rajoniem, nodarot milzīgu postu. Pienu, vilnu un gaļu no zemniekiem iepērk par nabaga grašiem, pelna tikai starpnieki, bet izvēles nav – vai nu atdod par tik, cik dod, un vēl priecājies, ka paņem, vai liec, kur gribi. Faktiski zemnieki tiek aplaupīti. Zemkopībā milzu problēma ir ūdens trūkums, jo nav centralizētas apūdeņošanas sistēmas. Faktiski laukos ir naturālā saimniecība – ko izaudzē, to apēd. Ir dīvaini vērot kailos netīros pagalmus bez jel viena krūmiņa vai puķu dobes. Tādu nav nekur, principā. Kad jautāju, kāpēc tā, man atbildēja – tas taču ir lieks darbs, kam to vajag? Skumji noskatīties, kā pa kalnu nogāzēm – un daba tur tiešām ir iedvesmojoši skaista – plivinās plastmasas maisiņu drisku klājiens un cita draza. Arī atkritumu izvešanas sistēmas neesot, neviens par to nejaudāšot maksāt. Kalnu rajonos par kurināmo tiek izmantots kizjaks (kaltēti govju mēsli), jo malka ir ļoti dārga. Katrā sētā slienas glīti sabūvētas kizjaka plāceņu piramīdas, gluži kā pie mums malkas grēdas.

Protams, ir arī izglītoti un civilizēti zemnieki, kas strādā pēc noteiktas sistēmas un citā mērogā, prot plānot un prognozēt, līdz ar to viņu dzīves līmenis ir augstāks, un bērni ir redzējuši gandrīz visu to pašu, ko viņu vienaudži pilsētās. Diemžēl tādu ir maz. Laukos mitinās pārsvarā sīkzemnieki, kas dzīvo no rokas mutē un neko tālāk par feodālismu nav tikuši; nereti jau pilngadību sasniegušie bērni ne reizi nav bijuši pilsētā. Viņi pārcilvēciski smagi strādā, lai nožēlojami eksistētu.

Neraugoties uz vājo ekonomiku, ar dzimstību Armēnijā viss ir kārtībā. Uz ielām ir daudz bērnu un jaunu cilvēku. Un, kā saka viņi paši, ja nebūtu neiedomājamās korupcijas un valsts izzagšanas, armēņi dzīvotu labi, jo tauta ir strādīga un radoša.

Kas paliek aiz kadra

Par bagātīgo armēņu virtuvi jāraksta atsevišķs stāsts, tomēr nevaru nepateikt vismaz to, ka tik izcils šašliks ēsts nav nekur. Vērts zināt, ka Armēnijā visvienkāršākajos krodziņos par pieņemamām cenām paēdīsiet tikpat garšīgi kā smalkā restorānā, dažviet pat labāk. Savu stāstu pelna armēņu neviltotā viesmīlība, izcili skaistās un melodiskās tautasdziesmas, humors, asprātība un pašironija. Nerunājot par kultūru – glezniecību, mūziku, dzeju un arhitektūru (starp citu, visur, kur uz dzīvi ierodas armēņi, pēc neilga laika tiek uzcelta armēņu baznīca). Un – ak, vai! – aiz kadra šoreiz paliek arī slavenais armēņu brendijs, kā arī armēņu radio, kura ēku grib redzēt visi tūristi.

Nobeigumā stāsts tā kā no dzīves, tā kā no armēņu radio repertuāra... Bijis tā. Turcija pieprasījusi, lai Armēnija no sava karoga novāc Ararata attēlu, jo Ararata kalns tagad piederot turkiem, tāpēc armēņi to par savu simbolu vairs nedrīkstot uzskatīt. Armēnija atbildējusi, ka viņi jau labprāt – uzreiz pēc tam, kad turki no sava karoga būšot novākuši Mēnesi...