Apokalipse arī tagad

Kino Raksti. 2010/1

Tad nu tas beidzot ir noticis. Viss iet uz galu, un mēs izskatāmies arvien muļķīgāk, nožēlojami mēģinot tikt ar dižķibeli galā. Viens no veidiem, kā nonākt līdz pasaules galam, ir filmējot un skatoties filmas, tāpēc aicinu uz savdabīgu eskeipismu atomkara un pasaules gala noskaņās – šāda tipa filmas atkal arvien biežāk parādās kinoteātru repertuārā. Kā iluzors plāksteris ar ticību laimīgām beigām un glābiņam no briesmām, kas pārņēmušas visu pasauli.

Visskaistākais skats pasaulē

Apokalipses jeb pasaules gala filmas īpašu popularitāti ieguva 20. gadsimta 50. gados, kad pasaulē valdīja bailes no atomkara. Šo aukstā kara periodu raksturo bruņošanās un kosmosa iekarošanas sacensības starp Padomju Savienību un Amerikas Savienotajām Valstīm. ASV nupat, 1945. gada augustā, bija nometusi pirmās atombumbas uz Hirosimu un Nagasaki ar mērķi izbeigt karu ar Japānu, kā arī testēt divas dažādas atombumbas. Ar Hirosimu sākās atomieroču ēra, turpmākajos gados ASV kopumā veica vairāk nekā 500 testus. Daudzi filmu veidotāji izmantoja dokumentālos kadrus no sprādzienu arhīva.

Nagasaki atombumbas sprādziena fotogrāfija ierindota desmit ietekmīgāko fotogrāfiju topā laikraksta Telegraph 2009. gada 8. septembra publikācijā – starp desmit fotogrāfijām, kuras izmainīja pasauli. Fotogrāfijas sarakstā sarindotas hronoloģiskā secībā. Nagasaki seko aiz Njepa pirmās fotogrāfijas, Fentona pirmās kara fotogrāfijas un Kapas karavīra nāves 1939. gadā, iekļuva topā kā pierādījums cilvēka spējai uz masveida iznīcināšanu. Uz Nagasaki nomestā atombumba bija būtiska arī tādēļ, ka tajā tika izmantots plutonijs, kas bija pamatā turpmākajiem kodolieroču testiem.

Padomju Savienība pirmo atombumbas izmēģinājumu veica 1949. gadā, līdz ar to ASV zaudēja kodolvalsts monopolstatusu un nekavējoties sāka gatavot iedzīvotājus atomkaram, skolā demonstrējot pamācošas filmiņas un draiskas dziesmiņas par bruņrupuci Bertu, kas mācīja, kā rīkoties atombumbas sprādziena gadījumā. Laikam pats naivākais piedāvājums bija pietupties un apsegt galvu.... Dokumentālajā filmā Atomic Cafe (1982) apkopota vesela virkne šādu uzmundrinošu filmiņu. „Cilvēku tas ietekmē kā saules dūriens vai skatīšanās metināšanas liesmā, toties tas ir pats skaistākais skats pasaulē” – tā pirms atombumbas sprādziena ierakumos karavīrus mierina mācītājs ar baltu krustu, kas uzkrāsots uz ķiveres. Tātad tie, kas vērojuši atombumbas sprādzienu vai, vēl labāk, paši piedalījušies sprādziena realizācijā, ir uzskatāmi par īpašiem veiksmes lutekļiem. Šādas optimistiskas pamācības tika izplatītas līdz pat 80. gadiem, kad beidzot kļuva pārāk uzskatāmi ieraugāmas reālās sekas – kodolsprādziens nav tikai karstuma vilnis un liesmas, tā patiesais ļaunums slēpjas izstarotajā radiācijā.

Radioaktīvie mutanti un briesmīgais ego

Turpat desmit gadus regulāri pasaulē gāja bojā un filmās dzima mutanti tieši atomkara draudu ietekmē. Kaut kas vilinošs ir dzīvei citā, katastrofu apsēstā, bet izdzīvojušā pasaulē. 50. gados zinātniskās fantastikas filmas bija galvenokārt B filmu žanrs, ar radioaktivitāti varēja izskaidrot jebkuru nemotivētu pagriezienu filmas sižetā. Tās bija filmas, kas nekaunīgi atdarināja bagātos brāļus un māsas – lielo studiju zinātniskās fantastikas filmas -, tieši pārņemot sižeta līnijas un vizuālo izskatu. Tai pašā laikā daudzas B filmas kalpojušas kā iedvesmas avots citiem autoriem, daudzām vēlāk veidoti rimeiki. Tad nu dodamies dziļāk apokaliptiskajā biezoknī skatīties, kādus mutantus spējusi radīt Amerika un kādu nākotni iztēlojas jauka B apokalipses filmu kompānija ar Rodžeru Kormanu priekšgalā.

Briesmoņiem filmās ir tradīcija sākumā mitināties pamestās vietās, bet uz filmas noslēgumu ierasties lielpilsētā. Ledusgabalā iesaldētais dinozaurs, Godzillas ciltstēvs filmā Nezvērs no jūras dzelmes /The Beast from 20 000 Fatboms (1053) ierodas Ņujorkā, bet mutantskudras no Tie!/Them! (1954) dodas uz Losanželosu. Mutantkumaiņi un mutantdārzeņi parasti apmetas uz dzīvi pilsētas kanalizācijā vai pamestos pazemes tuneļos. Cik labi, ka ir vesela grupa ļoti gudru cilvēku – zinātnieki un militāristi, kas gatavi nekavējoties rīkoties un ziedot dzīvību, lai apturētu to, ko citi savārījuši par apdraudējumu visai cilvēcei. Tiem citiem parasti ir nodarbošanās – politiķi.

Kad 1952. gadā vēlreiz tika izlaists uz ekrāniem 1933. gadā ražotais Karalis Kongs/King Kong, kas ar otro uznācienu nopelnīja četras reizes vairāk nekā pirmajā izlaišanas reizē, studija Warner Brothers nolēma milzīgo briesmoni kombinēt ar radiāciju. Studija tur saskatīja lielu potenciālu un ar filmu Tie! uzsāka veidot radioaktīvo briesmoņu ciklu. Gordona Daglasa (Gordon Douglas) filmā Tie! atombumbas izmēģinājumu rezultātā Ņūmeksikā skudras pieņem neticamus apmērus un sāk meklēt sev jaunu dzīves telpu. Galvenā problēma ir tā, ka gigantiskās skudras ne tikai ēd cukuru, bet arī nogalina cilvēkus. Zinātnieki, tēvs un meita, dodas uz tuksnesi, lai palīdzētu militāristiem ieviest kārtību un apturētu nāvējošo saldummīļu koloniju. Vizuāli skudru filma izceļas ar rūpīgi izturēto dokumentālo stilistiku, lai gan sižetam, protams, tiek piešķirts pamatīgs vēriens – zinātniekiem valdība atļauj pilnīgu rīcības brīvību un viņu rīcībā nonāk visa Savienoto Valstu armija, pats prezidents gatavs zinātniekus vadāt apkārt savā lidmašīnā, jo katram roka jāpieliek...

Kristiana Naibija (Christian Nyby) dārzeņvampīru filmā Tas no citas pasaules/The Thing From Another World (1951) ir studijā RKO veidota Naibija debija, kuru producējis Hovards Houkss (šī iemesla dēļ valda uzskats, ka filmu patiesībā režisējis Houkss). Līdz tam Naibijs montējis vairākas Hovarda Houksa filmas un par Sarkano upi/Red River (1948) 1949. gadā saņēmis Oskara Nomināciju.

Filmā Tas no citas planētas darbība risinās ziemeļpolā, kur roku rokā strādā zinātnieki un militāristi, lai atrastu uz zemes nokritušu objektu. Kādā brīdī intereses saduras, jo vienu uzdevums ir pētīt, bet otri vēlas likvidēt jebkuru apdraudējumu cilvēcei. Filma izceļas ar asprātīgiem dialogiem, režisoriskiem smalkumiem un silti cilvēciskām attiecībām starp varoņiem. Aizmāršība un izklaidība ir viņu pamatīpašības. Tur ir pārāk vecs un ideālistisku sapņu pārņemts zinātnieks, kurš zaudē modrību. Tur ir žurnālists uzvalkā un vilnas mētelī, kurš visu laiku salst, bet ir gatavs darīt to, ko militāristu grupa nevēlas. Tur ir kaprālis, kurš krīt panikā, ieraugot citplanētieti – dārzeni, tāpēc sagāž pusi bāzes stacijas un gandrīz nošauj savējos. Tur ir kapteinis, kurš nākamajā rītā nespēj atcerēties vienas nakts romānu ar kolēģi. Un savdabīgs flirts ar sado-mazo elementiem. Tas viss – ziemeļpolā.

Režisors Freds Vilkokss (Fred M. Wilcox), kurš uzņēmis arī trīs ģimenes filmas par Lesiju, monstru žanrā pēdas atstājis ar filmu Aizliegtā planēta/Forbidden Planet (1956), kur Leslijs Nilsens nospēlēja romantisko varoni kapteini Džonu Adamsu, tā bija studijas MGM pirmā zinātniskās fantastikas filma. Filma ir slavena ar specefektiem, kurus pirmo reizi spēlfilmai animējuši Disneja studijas animatori, un eksperimentālās elektroniskās mūzikas izmantošanu (Bebe, Luis Barron).  Grupa nākotnes astronautu dodas uz vientuļu planētu noskaidrot, kur palikusi iepriekšējā pētnieku grupa. Planētas monstrs slēpjas vienīgā izdzīvojušā zinātnieka Morbuisa zemapziņā – ar senās planētas izmirušās tautas izgudrojumu – IQ palielināšanas ierīci – Morbiuss atbrīvojis arī savas zemapziņas monstru. Senās citplanētiešu tautas sapnis bija ar prāta spēku regulējama dzīve, tikai viņi nebija aprēķinājuši, ka zemapziņas briesmoņi ir tumši un ļauni. Egomaniaka planētai pienāk gals, jo no sevis neaizbēgsi...

Nākotne ar vai bez ilūzijām

Edvards Bērndss (Edward Bernds) veidojis pirmo filmu par ceļojumu laikā un pirmo zinātniskās fantastikas filmu, kas filmēta Cinemascope formātā, tā apsteidzot Allied Artists filmu Aizliegtā planēta tikai par dažiem mēnešiem. Filmā Pasaule bez gala/World Witbout End (1956), „atbrīvojot atoma spēku”, kosmosa zinātnieki nonāk uz zemes nākotnē. Ir 2188. gads. Uz Zemes beidzies atomkarš, bet radiācijas līmenis vēl paaugstināts. Virszemē savairojušies mutanti, bet zem zemes dzīvo nākotnes cilvēki. Mutanti ir agresīvi, toties nākotnes cilvēki ir gatavi dalīties visā – no ēdiena līdz zinātnieku laboratoriju izrādīšanai. Vienīgi nākotnes cilvēki ir čīkstuļi un viņiem grūti pieņemt radikālus lēmumus, lai atkarotu no mutantiem dzīves telpu virszemē. Nākotnes cilvēkiem ir arī skaistas sievietes īsos svārciņos. Kosmosa ceļotāji iepazīst svešo planētu gluži tāpat kā Karaļa Konga salu apmeklējusī filmēšanas grupa – iznīcinot visu svešo, kas trāpās pa ceļam, - tomēr filmas beigās nākotnes un pagātnes cilvēki, uzvarējuši primitīvos mutantus, kopīgiem spēkiem ceļ visu kopīgās nākotnes pilsētu uz zemes.

Terija Morsa (Terry O. Morse) filmā Nezināmā pasaule/Unknown World (1951) zinātnieku grupa atomkara priekšvakarā dodas ceļojumā uz zemes centru, lai izveidotu tur patvērumu cilvēcei. Zinātniekiem, kā zināms, naudas nav, tāpēc viņus piekrīt sponsorēt ambiciozs jauns bagātnieks – ar nosacījumu, ka viņš arī var pievienoties pētnieku grupai.

Lielākā problēma dzīvei pazemē izrādās morāle. Zinātnieki kļūst depresīvi, viņi nododas grupu terapijai, katrs stāstot. Kad vēl iepriekš tik slikti juties. Zinātnieki kļūst filozofiski un spriež par vietas nerealitāti, nomierinošas mūzikas pavadībā viņi dodas pastaigās. Vide nav pārāk vizuāli iespaidīga, visur tikai klintis. Brīžiem zinātnieki uzvedas kā vieglprātīgi pusaudži klases ekskursijā – viņi iet ārā, kad tur ir jūtama gāze, aizmirstot aizgriezt krānu un zaudē visu dzeramo ūdeni, dzer jebkuru kondensētu šķidrumu bez testēšanas; sadzeras ūdeni un atkal nonāk depresijā. Šoreiz tā ir īsta krīze, kad tiek lemts par to, vai turpināt ekspedīciju vai griezties atpakaļ. Liktenīgā balss pieder feministei. Tīrā psiholoģija, apgalvo zinātniece – jebkuri divi pretēja dzimuma cilvēki, šķirti no pārējās civilizācijas, sāk domāt, ka ir iemīlējušies. Laiks palikt ar kādu divatā uz ilgāku laiku.

Galu galā kaut kur ap zemes centru zinātnieki atklāj dienasgaismas tuneli. „Kā sapnis pēc murga”, poetizē feministe. Vai arī – biroja mākslīgā atmosfēra. Vai iespējams turpināt dzīvību uz ilūzijas pamata? Tas nav glābiņš, tas ir cilvēces gals – skaista ilūzija bez nākotnes vai dzīve zemes virsū, kur cilvēki gatavi pašiznīcināties. Vecākais zinātnieks, kurš piedzīvojis divus karus, paliek pazemē. Ilūzija ir pasaules gals.

Neatkarīgais karalis

Līdztekus vispārzināmiem zinātniskās fantastikas žanra režisoriem (Spīlbergs, Lukass, Kamerons un Emeriks) ir vesela virkne režisoru, kuri ievērību guvuši ar citu žanru filmām, tomēr veidojuši arī pa kādai zinātniskās fantastikas filmām. Piemēram, oskarotais episko filmu Doktors Živago, Tilts pār Kivai upi, Arābijas Lorencs režisors Deivids Līns (David Lean) uzņēmis filmu Skaņas barjera/The Sound Barrier (1952), pasaulslaveno mūziklu Mūzikas skaņasun Vestsaidas stāsts režisors Roberts Vaiss (Robert Wise) radījis tikpat lielisku pasaules gala filmu – Diena, kad zeme apstājās/The Day the Earth Stood Still (1951) un Zvaigžņu ceļa/Star Trek (1979) pirmo filmu Maiks Nikolss (Mike Nichols) veidojis Delfina dienu/The Day of the Dolphin (1973) par runājošiem delfīniem, savukārt Roberta Oltmena (Roberts Altman) Kvintets/Quintet (1970) gan ar īpašām kvalitātēm neizceļas.

Taču viena no aktīvākajām un savdabīgākajām parādībām pasaules gala filmu ainavā ir režisors un producents, arī scenārists un aktieris, minibudžeta un B kategorijas filmu karalis Rodžers Kormans (Roger Gorman). Tikai viena no Kormana filmām mežonīgie eņģeļi/The Wild Angels (1966) nominēta Venēcijas festivālā, toties viņa studija New World, pēc tam New Horizonts producē ātras peļņas filmas, kas patiktu pēc iespējas plašākai auditorijai. Kormans producējis ap 300 filmu, režisējis ap 50, reizēm filmējot pat līdz deviņām filmām gadā. Kormana filmu veidošanas ātrums ir patiešām ievērojams, turklāt viņa filmām raksturīgs arī ļoti mazs budžets. Šo divu iemeslu dēļ Kormans varēja brīvāk rīkoties arī ar radošiem risinājumiem.

Interesanti, ka paralēli B kategorijas filmu ražošanai Kormans ASV izplatīja izcilu Eiropas autorkino – Bergmana Kliedzienus un čukstus, Fellīnī Amarcord, Hercoga Fickaraldo un citas filmas. Turklāt Kormans uzmanību izpelnījies arī kā jaunu talantu atklājējs – viņa skolu izgājuši Mārtins Skorsēze, Frensiss Fords Kopola, Džeimss Kamerons, Pīters Bogdanovičs, Džeks Nikolsons, Džonatans Demme un daudzi citi.

Kormana pirmā atomsprādziena seku filma Diena, kad pasaule beidzās/Day the World Ended (1956) tika uzfilmēta deviņās dienās (tomēr tas nav īsākais laika posms, kurā tapusi Kormana filma, - Mazais šausmu veikaliņš/The Little Shop of Horrors (1960) tapis divās dienās). Nākamajā dienā pēc atomsprādziena pie kara veterāna un viņa meitas mājokļa durvīm viens pēc otra uzrodas četri svešinieki. Tas mājas īpašniekiem nav īpaši izdevīgi, jo krājumi ir ierobežoti; sākas cīņa par izdzīvošanu. Filmas jautrākā kompānija ir vecais Pīts ar ēzeli un Brodvejas striptīzdejotāja Robija – viņi stratēģisko mobilizēšanos atstāj citu ziņā, toties tecina kandžu un dejojot gremdējas atmiņās. Tieši vecajam Pītam ir palikuši sapņi, ko realizēt, savukārt jaunajai Luīzei ir saikne ar nākotni – viņa spēj sadzirdēt nākotnes mutantus, tie ar viņu sazinās. Pirms filmas varoņi viens otru ir nogalinājuši, uznāk lietus un aizskalo visu projām – mutantbriesmoņi izkūst. Filma sākas ar uzrakstu Beigas – ar atombumbas sprādzienu – un beidzas ar Sākumu – jaunu sākumu cilvēcei. Kaut gan diez’ vai vajadzētu būt tik optimistiskiem, atomspradziena gaismā raugoties uz nākotni, arī 50. gados tēma par dzīvi pēc atomsprādziena nebija īpaši populāra.

Krabji un blondīnes

Kormana pienesums atommonstru filmu pulciņā ir Krabju monstru uzbrukums/Attack of Crab Monsters (1957). Kormana krabju filmas sižets nedaudz līdzinās Aizliegtās planētas stāstam, tikai šeit vientuļo salu pārvalda intelektualizējušies mutantkrabji. Grupa visdažādāko jomu zinātnieku tiek nosūtīta uz vientuļu salu okeāna vidū, lai veiktu pētījumus, kādu ietekmi atombumbas izmēģinājumi atstājuši uz salas floru un faunu, kā arī lai noskaidrotu, kas noticis ar iepriekšējās ekspedīcijas dalībniekiem. Paiet diezgan ilgs laiks, kamēr zinātniekiem kļūst skaidrs, ka jūrā un alās mītošie gogantiskie mutantkrabji iepriekšējās ekspedīcijas dalībniekus ir apēduši, turklāt vēl iemantojot apēsto cilvēku balsis, atmiņu un zināšanas.

Pēdējā sieviete uz zemes/Last Woman on Earth (1969) ir pēdējā filma Kormana atomkara sērijā un reizē arī netipiska atomfilmu kopējā ainavā. Minibudžeta filma ar trim aktieriem divās nedēļās uzfilmēta Puertoriko. Kamēr precēts pāris ar jaunu juristu izklaidējas nirstot, ūdens virspusē kaut kas ir noticis – izzudis skābeklis un visi cilvēki aizgājuši bojā. Kā nojaušams pēc filmas nosaukuma, sieviete kļūst par galveno cīņas objektu šajā filmā. Tā diemžēl ir parastā piecdesmito gadu blondīne – viņa ilgi kliedz, kad redz mirušo cilvēku un satraucas vienīgi par to, ka mūzika visu laiku atkārtojas. Labi, ka vīrieši ir rīcības cilvēki – viņi cīnās, sitot viens otru ar zivīm, vārtoties smiltīs un okeāna viļņos. Jaunajam ir jāaiziet. Īpatnējās kautiņu epizodes un filmēšanas vietas ir filmas vērtības, interesants arī fakts, ka jauno juristu filmā spēlē filmas scenārists Roberts Touns (Robert Towne) ar segvārdu Edvards Veins, kas vēlāk saņēmis Oskaru un Zelta globusu par scenāriju filmai Ķīniešu kvartāls/Chinatown (1974) un ir vairāku citu ievērojamu filmu scenārija autors. Tas ir Touna pirmais scenārijs. Kas ticis rakstīts paralēli filmēšanai, un viens no piemēriem, kas apstiprina, ka pie Kormana iespēja debitēt un izmēģināt dažādas profesijas bija daudziem.

Jā neparasts piemērs šajā tematikā minams Nikolass Rogs (Nicolas Roeg) ar filmu Cilvēks, kurš nokrita uz zemes/The Man Who Fell to Earth (1973) ar Deividu Boviju galvenajā citplanētieša lomā. Rogs arī bija saistīts ar Kormana laboratoriju – viņš kino karjeru sācis kā operators un uzņēmis Kormana filmu no Edgara Po cikla – Sarkanās nāves maska/The Masque of Tehe Red Death (1964).

Roga filmas ir saistītas ar īpatnējo laika izmantošanu montāžas paņēmienos. Deivids Bovijs citplanētieša lomā dīvainuma ziņā ir līdzvērtīgs radioaktīvajiem krabju monstriem un mutantskudrām, toties viņam piemīt arī īstas pārcilvēciskas ciešanas. Šī ir Bovija kinodebija galvenajā lomā. Citplanētietis ar dažādas krāsas acīm, kurš izliekas izliekas par miljonāru, grib uzbūvēt kosmosa kuģi, lai nogādātu ūdeni savai ģimenei uz citas planētas. Viņš apmetas lētā viesnīcā Ņūmeksikā. Kur Kendijas Klārkas tēlotā istabene Mērija Lū gandrīz viņu nogalina, vizinot liftā. Tā sākas savdabīgs mīlasstāsts. Pingponga spēlēšana ar novecojušo Mēriju Lū filmas beigās ir kā vēl viens sākums skumjākajam stāstam uz zemes. Bovijs pilnā pingponga tērpā un cepurē ar caurspīdīgu nadziņu, istabā, kas iztapsēta ar rudens koku fototapetēm, pa kādai dzeltenai lapai mētājas arī uz istabas grīdas... Tā ir epizode, kurā abi atzīstas, ka nemīl viens otru, un citplanētietis pasniedz pēdējo dāvanu – laulības gredzenu no citas planētas, bet tas neder nevienam Mērijas Lū pirkstam, un viņa to aizsviež. Vīlies visā, ūdeni nomainījis pret alkoholu, Bovija varonis paliek pie kafejnīcas galdiņa. Ir Ziemassvētki, ir nauda, sekss, mūzika, televīzija, bet nav glābiņa.

Filmas sākumā Bovija misters Tomass Džeroms Ņūtons attopas pie ciematiņa ieejas, gar kuru plivinās milzīgs piepūsts klauns. Varbūt mēs arī esam tikai tāds sīku cilvēcisku grēku apsēsts ciematiņš bez izejas.

Personiska apokalipse

Piecdesmito gadu beigās radioaktīvo monstru filmas sāk mainīties, jo gadi iet un atombumbas sprādzienu sekas kļūst aizvien uzskatāmākas. Neviens vairs nevar apgalvot, ka ar vieglu galvassegu vai tupēšanu bumbu patversmē būs iespējams izglābties. Atombumba un pasaules gals rakstāmi ar vienlīdzības zīmi.

Lielās studijas pārtrauca monstru filmu ražošanu pavisam, bet astoņdesmitajos gados, atkal saasinoties atomkara draudiem, sabiedriski nozīmīgu notikumu atspoguļošanu kino bija aizvietojusi televīzija, tāpēc 80. gados draudu nopietnības apgaismotāju misijā devās tieši TV filmas ar šausmu stāstiem par to, kas notiktu ar pavisam parastiem cilvēkiem, ja sāktos atomkarš.

Skatoties pasaules gala filmas, var pārņemt pieticīga labsajūta, ka mēs kādam esam vajadzīgi – vismaz kā pārtika citplanētiešiem un mutantiem... Viņi mums gan tā ne pārāk, ja nu vienīgi, lai palīdzētu apjaust un gandrīz fiziski sajust kādu no vērtībām. Bet tas jau notiek drīzāk piespiedu kārtā. Tātad rīcības modeļi pasaules galam ir šādi – var likties gultā ar mīļu cilvēku, var iztēloties, ka viss tikai tāds sapnis, gremdēties atmiņās. Var arī pārmaiņas pēc skaļi izteikt savu viedokli. Vai tomēr doties uz kinoteātri, kur aizvien biežāk repertuārā atkal sākušas parādīties zinātniskās fantastikas supervaroņu un pasaules gala filmas. Diemžēl nekas neliecina par to, ka tās veidotas saistībā ar pasaules ekonomisko sabrukumu, tā izraisītājiem un sekām, bet drīzāk ir plākstera vietā un pārstāv to apziņas spektru, kur pasaules gala filma kalpo ilūzijas saglabāšanai un veicināšanai, iluzorai dzīvei citā, labākā pasaulē, laimīgām beigām un glābiņam. 2009. gada beigās ekrāna ceļojumu uzsāka Zvaigžņu ceļa/Star Trek vienpadsmitā filma un X cilvēku/X Men kārtējais turpinājums, filmas 9 rajons/District 9 un 2012. Tika izrādīts Pareģojums/Knowing ar Nikolasu Keidžu īpaši saskumuša zinātnieka lomā, kurā pasaule iet bojā, bet cilvēce izdzīvo, jo citplanētiešiem nez kāpēc cilvēki tomēr vajadzīgi. Viņi savā Noasa šķirsta saīsinātajā sarakstā iekļāvuši divus bērnus – puiku un meiteni. Un divus trušus, lai mīlīgāk. Der paturēt prātā arī, ka daudzi supervaroņi un komiksu tēli, piemēram, Supermens un tie paši X cilvēki savu karjeru sāka kā radioaktīvi monstri. Nākotne ir tagad.

Tomēr diez’ vai iespējama apokaliptiskāka apokalipse kā Frensisa Forda Kopolas personiskās izjūtas filmā Apokalipse tagad/Apocalypse Now (1979). Vai Šlezingera kino apokalipse operatora Konrada Hola (Conrad L. Holl) filmētajā Siseņu dienas/The Day of the Locust (1975) finālā. Cilvēku vientulība, vienaldzīga nejūtība un nespēja saskarties (Roberta Oltmana Shot Cults (1993), Anga Lī Ice Storm (1997)), vēlāk reālistiskākā griezumā skatīta oskarotajās Pola hegisa Sadursmē/Crash (2005) un Alehandro Injaritu Bābelē/Babel (2006). Šīs filmas runā par to, ka mēs paši sevi esam nolēmuši kaut kam ne pārāk labam, un reizēm vajadzīgs kāds ārējs spēks, lai mēs spētu ieraudzīt, ka esam kļuvuši nepatīkami viens otram. Mums piemīt tieksme meklēt citplanētiešus savā vidū un iznīcināt tos. Pieņemu, ka attiecību neiespējamība nav pasaules gals, bet dzīvot tādā nespējīgā pasaulē varētu būt nepatīkamāk.

Zinātniskās fantastikas filmas atgādina, ka mēs paši esam sava gala izraisītāji, ja pietiek pašironijas kaut ko tādu skatīties. Paši esam savas laimes kalēji vai – katrs pats sava kapa racējs. Tepat kaut kur sēž ne pārāk gudru vīru bariņš, kas lemj – spiest sarkano pogu vai ne. Atombumbas sprādziens patiešām ir skaists.

Piecdesmitajos gados daudz kas notika pirmo reizi arī kino. Šobrīd zinātniskās fantastikas filmas asociējas ar miljonu budžetiem un 3D grafiku, tie ir mēģinājumi pārsteigt ar izmēriem un padarīt absolūti neticamos notikumus taustāmi ticamus. Bet, iespējams, pietiek ar vienu lelli – briesmoni vai apspīlētā triko ģērbtu cilvēku, un aktieru grupiņu, kam bailēs pārvērstas sejas. Pēc vajadzības var pievienot sievietes pašdarinātos minisvārciņos. Un briesmoni varbūt nemaz nevajag.

Pasaules gala filmas ir lieliska cilvēku muļķības parāde neparastā veidā. Mēs varbūt varam iztikt bez skaistulēm un amerikāņu valdības, bet mums noteikti būs vajadzīgi divi pretēja dzimuma cilvēki, kuri gatavi sākt visu no jauna nolādētā vietā. Turpināsim vērot debesis un cits citu.