Andrejs Ilarionovs: Informācijas kara izaicinājumi brīvajai sabiedrībai.

2014. gada 28. septembrī

Uzstāšanās Igaunijas Atklātās sabiedrības forumā Tallinā. [Andrejs Ilarionovs ir ekonomists un politologs, pazīst Krievijas augstākās varas politiku arī no iekšpuses, lasa lekcijas dažādu valstu augstskolās. - t.p.] Sākums.

Dāmas un kungi! Godājamie viesi!

Man ir liels gods būt šeit, Tallinā un rast iespēj dalīties ar vairākiem, saviem spriedumiem par jautājumu, kas, diemžēl, spiež mūs pievērsties vienai no mūsdienu nopietnākajām problēmām ― tas ir informācijas (dezinformācijas) karš pret brīvo sabiedrību. Šis karš ir izraisīts jau pirms kāda laika, taču pašreiz tas notiek tādā intensitātes līmenī, kas vēl nav pieredzēts.

Dotā foruma organizētāji lūdza mani vērst lielāku uzmanību tam, ko varētu likt pretī informatīvajai agresijai samērā neliela valsts, kam rīcībā ir tikai nelieli resursi. Kādas darbības vispār ir iespējamas šajā, visai agresīvajā informatīvajā telpā? Kādi instrumenti būtu vajadzīgi, lai aizstāvētu brīvo informācijas telpu ― gan šeit, Igaunijā, un ne tikai te?

Dažās lietās, par kurām domāju, mana atbilde dažiem no jums varētu likties pesimistiska. Ceru, ka tomēr šī atbilde dos vielu pārdomām un nopietnām diskusijām, kas varētu aizvest pie nepieciešamības koriģēt dažus liberālās demokrātijas sabiedrības bāzes principus, sabiedrības, ko mēs tik ļoti cienam un, ko mēs uzskatām par vienu no labākajiem modeļiem tās organizācijā.

Mums priekšā ir neiedomājami sarežģīts uzdevums un es nopietni lūdzu jūs uzskatīt manas pārdomas šajā sakarā nevis kā gatavas atbildes variantu, bet kā aicinājumu diskusijai, kopējām intelektuālām pūlēm, kas prasīs nestandarta pieeju un daudz laika tam, lai saprastu, ko var un kas ir jādara pašreizējā, ne visai ierastajā situācijā.

Pārdomas par informācijas karu var izteikt desmit punktos, pēc tam es dažus vārdus pateikšu arī par iespējamās pretdarbības stratēģiju.

Pirmais punkts ir pavisam vienkāršs, taču pietiekami nepatīkams.Informācijas karš, par kuru mēs pašlaik runājam, ir reāls karš. Tam ir grūti piekrist, taču tādi ir fakti. Tas nozīmē, ka informācijas karam piemīt visi tie parametri un elementi kā «klasiskajam» karam. Informācijas karu vispirms raksturo informatīvas agresijas, informatīvas kaujas, informācijas frontes, (dez)informācijas ieroču izmantošana. Nākas operēt ar tādiem jēdzieniem kā informatīvs uzbrukums un informatīva aizsardzība, informatīvi triecieni un informatīva pretošanās, informatīvas ofensīvas un informatīvi ierakumi, informatīvi pretinieki un informatīvi sabiedrotie, informatīvas uzvaras un informatīvi zaudējumi, informatīvi karaspēki (divīzijas, brigādes, armijas utt.) un informācijas kara upuri, informatīvs terorisms, informācijas aģenti un informācijas diversanti, informācijas specoperācijas un specvienības, informācijas blokādes un informācijas kauju darbības lauks.

Lasiet arī: Andreja Ilarionova lekcija par Krievijas-Ukrainas karu (video).

http://www.szona.org/illarionov-russia-ukraine/

Daudz no tā, ko es esmu pārskaitījis, nav nekādi jauni termini. Daudzi no tiem ir ņemti no literatūras par informācijas kariem, kas pēdējā laikā ir kļuvusi īpaši bagāta. Krievijā un dažās citās valstīs ir daudz autoru, kas velta daudzus pētījumus informācijas kariem un to veikšanai.

Mūsu laikā paši bīstamāko informācijas karu veic pašreizējais Krievijas režīms. Par informācijas agresijas pirmajiem upuriem kļuva Krievijas pilsoņi. Tieši Krievijā daudzi no iepriekš minētajiem jēdzieniem pēdējā laikā ir kļuvuši par par drūmu realitāti.

Neatkārtošu to, kas daudziem no jums ir labi zināms. Gribu vērst jūsu uzmanību tikai vienai pašām svarīgākajām mūsdienu informācijas kara iezīmēm. Kad mēs saduramies ar tādu organizāciju darbību, kā Televīzijas Pirmais kanāls, «Russia Today», VGTRK, «Golos Rossiji», mums nav darīšana ar tradicionālo žurnālistiku, ne ar parastiem MIL. Mums ir darīšana ar informācijas karaspēku, ar informācijas brigādēm, divīzijām, armijām. Viņi veic informācijas uzbrukumus, informācijas triecienus Ѓ\ kā pret Krievijas pilsoņiem, tā arī pret citu pasaules valstu pilsoņiem.

Galvenais secinājums no pirmā punkta (mēs, iespējams, pie tā vēl atgriezīsimies mazliet vēlāk) rada mums nepieciešamību koriģēt tradicionālo pieeju pie informācijas izplatīšanas brīvības, kā tas ir demokrātiskās sabiedrībās. Šāds secinājums rada nepieciešamību pretoties informācijai, radot stipru informācijas aizsardzības sistēmu. Tādas aizsardzības un pretošanās neesamība rada skaitā daudzus, smagus informācijas agresijas upurus, informatīvus zaudējumus, kas var iezīmēt turpmākus zaudējumus citās sfērās, sākoties kriminālā autoritārisma uzbrukumam brīvajai sabiedrībai.

Otrais punkts ir tas, ka informācijas agresijas mērķis nav tik daudz citu teritoriju sagrābšana, cik cilvēku \ precīzāk, viņu prātu \ iekarošana. Iedzīvotāju pakļaušana, nodibinot kontroli pār viņu apziņu, pār viņu domāšanu, pasaules uzskatu, viņa ieradumiem un vērtību sistēmu. Tāda iekarošana nav atkarīga no tā, kādā teritorijā dzīvo potenciālie upuri. Katrs, pret kuru ir vērsts šāds uzbrukums informācijas kara laikā, var kļūt par tā upuri, ja netiek veikti aizsardzības pasākumi. Tieši cilvēku apziņa, tieši viņa domāšana ir visplastiskākā cilvēka orgānisma sastāvdaļa, kas visvairāk ietekmējas informācijas agresijas iedarbībai.

Lasiet arī: Porošenko pavēle par aizsardzību un Ilarionova komentāri.

http://www.szona.org/%D1%83%D0%BA%D0%B0%D0%B7-%D0%BF%D0%BE%D1%80%D0%BE%D1%88%D0%B5%D0%BD%D0%BA%D0%BE-%D0%BE%D0%B1-%D0%BE%D0%B1%D0%BE%D1%80%D0%BE%D0%BD%D0%B5-%D0%B8-%D0%BA%D0%BE%D0%BC%D0%BC%D0%B5%D0%BD%D1%82%D0%B0%D1%80/

Gandrīz pusgadsimtu pēc V. Čerčila Fultonas runas nolasīšanas

http://aillarionov.livejournal.com/692823.htmlHYPERLINK "http://aillarionov.livejournal.com/692823.html"

daudzi Rietumos (un ne tikai Rietumos) uzskatīja, ka efektīga indoktrinācija («smadzeņu skalošana»)ir iespējama tikai „slēgtās” sabiedrībās. Ka tā ir iespējama tikai informācijas izolēt1ibas apstākļos, kad visi informācijas resursi ir monopolizēti, bet pati sabiedī?ba ir norobežota ar „sienu” - vai tā būtu Berlīnes vai Ķīnas, vai tā saucamais Dzelzs priekškars? ar situāciju, kad cilvēkiem nav iespējas patstāvīgi izvēlēties informācijas avotus.

Tieši tāpēc viens no brīvās pasaules stratēģijas galvenajiem mērķiem attiecībā uz nebrīvu sabiedrību bija šādu un citādu sienu un aizkaru sagraušana. Mēs atceramies slavenos R. Reigana vārdus: Gorbačova kungs, nojauciet šo sienu!

https://www.youtube.com/watch?v=WjWDrTXMgF8

Uzskatīja, ka sienu un aizkaru nojaukšana, informācijas atklātības garantēšana garantē brīvu dažādu informācijas avotu konkurenci un dod iespējas cilvēkiem brīvi izvēlēties to, kas viņiem patīk, kas viņiem ir interesanti, kas pamatoti un adekvāti atspoguļo notiekošo apkārtējā pasaulē.

Pēdējo 20-25 gadu laikā mums bija iespēja pārliecināties, ka reālā dzīve, izrādās, būtiski atšķiras no mūsu iepriekšējiem priekšstatiem. Vislielākais pārsteigums ― kas jāatzīmē īpaši ― nepatīkams pārsteigums izrādījās tas, ka efektīga «smadzeņu skalošana» miljoniem un desmitiem miljonu cilvēku ir iespējama visur, jebkādos apstākļos, gan izolētās, gan neizolētās sabiedrībās, neatkarīgi no tā, vai tām apkārt ir vai nav sienu, robežu vai aizkaru.

Piemēram, atšķirībā no PSRS, Krievijā pašlaik nav totāla administratīva kontrole pār informācijas telpu. Protams, televīzija un vairums drukāto mēdiju ir zem režīma kontroles. Taču sociālie tīkli, vismaz pašreizējā momentā, nejūt nekādus ierobežojumus. Nav nekādu nopietnu šķēršļu, lai apmainītos ar informāciju ar ārējo pasauli. Tomēr, neskatoties uz nosacītu informatīvu atklātumu mūsdienu Krievijā miljoniem cilvēku izrādās smagā formā inficējušies un saindējušies ar dezinformāciju, falsifikācijām, atklātiem meliem.

Trešais punkts attiecas uz informācijas kara saknēm. Tās iestiepjas dziļi padomju laikos. Ilgu laiku PSRS eksistēja īpašas armijas vienības, kas nodarbojās ar «specpropagandu». Universitātēs un un citās mācību iestādēs eksistēja katedras un fakultātes, kas gatavoja specpropagandas kareivjus. Daudzus no šiem centriem slēdza 1990. gados, taču tagad tie ir atsākuši savu darbību. Pēc dažiem datiem pašlaik Krievijā eksistē 74 centri, kas nodarbojas ar specpropagandistu sagatavošanu. Tur mācās miltārpersonas, žurnālisti, kara korespondenti, psihologi, filologi, citu profesiju pārstāvji. Viņiem tiek mācīti informācijas kara izvešanas pamati un metodes.

Ceturtais punkts ir tas, ka informācijas karš ir viena no galvenajām, bet iespējams, ka pati galvenā tā sauktā hibrīdkara sastāvdaļa.

aillarionov.livejournal.com/723203.html

Hibrīdkarš nav tikai viens pats «klasiskais» karš. Hibrīdkara sastāvdaļa ietver sevī graujošu darbību, korupciju, enerģētisko karu, ekonomisko karu, finanšu karu un, protams, arī informācijas karu.

Piektais. Informācijas karš ir arī viens no galvenajiem elementies tā saucamajā Ceturtajā pasaules karā. http://aillarionov.livejournal.com/696982.html

Saskaņā ar Kremļa propagandistu terminoloģiju, karš ko Krievijas režīms izkaro pašreizējā momentā, nav vienkārši Krievijas-Ukrainas karš. http://aillarionov.livejournal.com/728843.html

Krievijas-Ukrainas karš tiek uzskatīts par Ceturtā pasaules kara ievaddaļu. [Par Trešo pasaules karu mūsdienās daudzi sauc kādreizējo Auksto karu. Dažreiz par Ceturto karu dēvē arī ASV uzsākto karu pret terorismu ― t.p.] Pirms dažām dienām Krievijas premjeram tuvu stāvoša persona, I. Jurgensa kungs, uzstājoties Kijevā, atklāti pateica: «Tas nav karš pret Ukrainu. Tā ir Krievijas un Rietumu konfrontācija». http://nvua.net/ukraine/V-vysshih-eshelonah-vlasti-v-Moskve-razvorachivaetsya-bitva-mezhdu-progressivnymi-silami-i-konservatorami-Igor-YUrgens-11745.htmlHYPERLINK "http://nvua.net/ukraine/V-vysshih-eshelonah-vlasti-v-Moskve-razvorachivaetsya-bitva-mezhdu-progressivnymi-silami-i-konservatorami-Igor-YUrgens-11745.html" Citiem vādiem, Putina režīmam Ukraina ir tikai teritorija, kur viņi uzsāka (precīzāk, turpina pēx Krievijas-Gruzijas kara http://magazines.russ.ru/continent/2009/140/ill16.html) karu ar Rietumu, Atlantisko, anglosakšu civilizāciju.

Tādā veidā, pirms Ceturtais pasaules karš pāries tiešā, klasiskā, militārā sadursmē, tiek izvērsts informācijas karš. Precīzāk sakot, informācijas karš pret Rietumiem jau bija izvērsts pirms vairākiem gadiem, tagad tikai tā intensitāte ir sasniegusi jaunu, bezprecendenti augstu līmeni.

 

Sestais. Kādas definīcijas un kādas metodes ir informācijas karam? Nolasīšu citātu no vinas specpropagandas mācību grāmatas:

«Informācijas karš iedarbojas uz cilvēku masu apziņu un ir daļa no cīņas starp dažādām civilizāciju sistēmām. To izkaro informācijas telpā ar īpašu, tieši šim mērķim radītu informācijas resursu vadības metodi ar informācijas ieroču palīdzību».

Nosaukšu informācijas kara galvenās metodes un instrumentus, dažus no tiem jau minēju iepriekš:

-sociālā kontrole, tas ir, iedarbošanās uz plašiem iedzīvotāju slāņiem;

-sociālā manipulēšana, tas ir, mērķtiecīga iedarbība uz sabiedrību ar mērķi sasniegt zināmus mērķus;

-manipulēšana ar informāciju, tas ir, patiesas informācijas izmantošana tādā veidā, lai no tās tiktu izdarīti nepareizi secinājumi;

-dezinformācija, tas ir, izkropļotas vai safabricētas informācijas izplatīšana (atsevišķi vai vienlaicīgi kombinējot vienu ar otru);

-informācijas safabricēšana, tas ir, jau no sākuma nepatiesas informācijas radīšana;

-lobēšana;

-šantāža;

-izspiešana;

-informatīvais terorisms.

Septītais punkts ir visai svarīgs un tam es gribu pievērst jūsu īpašu uzmanību. Informācijas karš ir pirmais pa īstam totālais pasaules karš. Pirmajā pasaules un Otrajā pasaules karā, kā arī tā sauktajā Trešajā pasaules (Aukstajā) karā bija strikti iezīmēts kara darbības lauks, frontes, flangi, aizmugure. Kaut arī daudzas valstis tika iesaistītas šajos karos, tie (kari) tomēr neskāra visu cilvēci.

Savu imamento īpašību dēļ informācijai piemīt spēja izplatīties visur, neskatoties uz robežām un noteiktām robežām. Tāpēc informācijas karam nav ne aizmugures, ne ne flangu. Informācijas kara fronte var atrasties jebkurā vietā.

Viens no populārākjiem mūsdienu sabiedrības raksturojumiem ir definīcija, ka tā ir «informācijas sabiedrība». Daudzi mūsdienu sabiedrības locekļi nodarbojas ar informācijas ražošanu, apstrādi, izplatīšanu, sūtīšanu un patērēšanu. Mūsdienu cilvēku ar visām tiesībām var nosaukt par Homo informaticus. Tāpēc informācijas karš nokļūst visos, pat vistālākajos mūsdienu «informācijas sabiedrības» stūrīšos. Katrs cilvēks, vismaz lasīt pratējs cilvēks, nemaz nerunājot par izglītotu, ir iesaistīts nepārtrauktā informācijas procesā un tāpēc ir iesaistīts ― protams, dažādā pakāpē ― informācijas karā. Vēl vairāk, jo vairāk cilvēku ir iesaistīti informācijas procesā, jo vairāk tie kļūst par informācijas agresijas mērķiem.

Lasiet arī: Ilarionovs. Putinam nav palikuši citi instrumenti, kā tikai iebrukums.

http://www.szona.org/%D0%B8%D0%BB%D0%BB%D0%B0%D1%80%D0%B8%D0%BE%D0%BD%D0%BE%D0%B2-%D0%BF%D1%83%D1%82%D0%B8%D0%BD-%D0%B2%D1%82%D0%BE%D1%80%D0%B6%D0%B5%D0%BD%D0%B8%D0%B5/

Dabiski, ka kaut kādi šķēršļi informācijas karā eksistē. Sākumā viens no šādiem redzamiem šķēršļiem bija valoda, pareizāk, tās nezināšana. Ievērojamu daļu no informācijas cilvēki iegūst un patērē ar pazīstamas valodas (vai vairāku valodu) palīdzību. Protams, tas neattiecas uz vizuālo vai muzikālo informāciju, kas pieejama katram cilvēkam, neatkarīgi no viņa valodu prasmes.

Taču šādi valodas ierobežojumu pakāpeniski tiek pārvarēti. No vienas puses, no patērētāja puses ― sakarā ar pieaugošo izglītības līmeni un masveidīgu svešvalodu mācīšanos. No otras puses ― no piegādātāja puses, izmantojot resursus, kas izplata dezinformāciju dažādās valodās, ne tikai krievu valodā. Piemēram, propagandas kanāls «Russia Today» raida angļu, spāņu, arābu valodā, drīz sāks raidīt vācu un franču valodās. Bez tam, simtiem un tūkstoљiem «dezinformācijas brigāћu» cīnītāju aktīvi darbojas sociālajos tīklos vietējās valodās daudzās pasaules valstīs. Tādam informācijas karam ir nepiecieљami milzīgi resursi. Tie ir visai lieli salīdzinājumā ar tradicionālo ћurnālistiku, taču tie ir visai lēti, ja salīdzina ar tradicionālajām klasiskā kara metodēm.

Nobeigumu lasiet šeit.