Amazones biezokņu briesmoņi

Mihaila Geršteina raksts no nedēļraksta "Taini XX veka" 2010. gada 29. numura.

Brazīlija ir lielākā valsts Dienvidamerikas kontinentā, tās teritorijā atrodas pasaules lielākie džungļi un ūdeņiem visbagātākā upe pasaulē – Amazone. Attiecīgi lieli milzīgajai valstij, kurā runā 188 valodās un dialektos, ir arī tās briesmoņi, par kuriem brazīlieši cenšas skaļi nerunāt.

Nezvērs ar divām mutēm.

Zinātnieki, kas izdzirdēja aborigēnu runas par mapinguari, uzskatīja tās par vietējās folkloras paraugu. Neviens neticēja, ka eksistē ar rudu vilnu klāts briesmonis ar kinžalveidīgiem nagiem, kuram pēdas ir izgrieztas atmuguriski, bet uz vēdera ir otra mute. Pēc indiāņu vārdiem, viņam zem vilnas āda ir stingra kā bruņas, no tās atlec bultas un šķēpi. Vienīgā vieta, kas ir ievainojama, ir vēders. Briesmonis pretīgi ož un viņa kliedziens apdullina.

Tā arī paliktu mapinguari par eksotisku leģendu, ja ne doktors Dēvids Orens, kas vērsa uzmanību uz to, ka briesmoņa izskats, kādu to aprakstīja indiāņi, saskan ar milodona izskatu, kas bija izmiris pirms desmit tūkstoš gadiem. Milodoniem bija lieli, līki nagi, pārakmeņojušās paliekās tiešām izskatās, ka pēdas ir izgrieztas uz otru pusi. Viņu āda ar kaula iestarpinājumiem atgādināja mūsdienu bruņu vesti: vienīgā vieta bez "bruņām" bija vēders. Par "otro muti" laikam iezemieši bija noturējuši vēdera dziedzerus – pretīgās smakas avotu. Dēvids pats bija dzirdējis šī radījuma kliedzienus, kas līdzinājās motora rūkoņai. Tad jau sanāk, ka mapilguari ir aizvēsturiskā milodona pēctecis? [Mūsdienās, neapšaubāmi, milodons jau ir izmiris. Tas, ka zinātnieki uzskata viņa izmiršanu par 10 000 gadu vecu vēsturi, var arī neko nenozīmēt – tik vecas ir oficiālās atliekas. Neizpētītajos džungļos šis milzu sliņķis varēja izdzīvot arī ilgāk – t.p.]

Gigantiskās čūskas.

Vispār jau Brazīlijā brīnumus stāsta arī par pietiekami parastiem, ne mītiskiem radījumiem. Lūk, piemēram zaļā anakonda – pasaules lielākā čūska. Tā sasniedz deviņus metru garumu un ir spējīga aprīt cilvēku. Taču zoologi neizslēdz, ka anakondas var sasniegt 20 metrus garumu. Tas nu vēl tā! Bet, kā lai izturas pret stāstiem par gigantisko žņaudzējčūsku, kas it kā sasniedz garumā 50 un pat vairāk metrus?!

Slavenais vācu zoologs Lorencs Hāgenbeks, kas nodarbojās ar zvēru ķeršanu visiem pasaules zoodārziem, bija pārliecināts, ka tāda žņaudzējčūska eksistē. To vidū, kas tādas bija redzējuši un stāstīja par tām Hāgenbekam, bija garīdznieki, kas strādāja Brazīlijā – Viktors Haincs un Protesijs Frikels.

Haincs redzēja 24 metrus garu čūsku 1922. gada plūdu laikā, bet 1929. gada oktobrī gigantisko žņaudzējčūsku pievilināja viņa kutera ugunis Piabas upes grīvā. Viktors pievērsa uzmanību tam, ka rāpulim ir spīdošas acis. Garīdznieks tika vaļā ar vieglu izbīli. Taču 1930. gadā milzu čūska tikko neapgāza tirgotāja Reimondo Zimas kuteri. Lorencs Hāgenbeks nosprieda, ka čūska varēja noturēt kutera ugunis par citas čūskas acīm un nolēma tuvāk ar to iepazīties.

Tēvs Frikels ieraudzīja milzu reptīli džungļos un bija pietiekami drosmīgs – vai dumjš, lai pieietu tai klāt dažu soļu attālumā. Par laimi, čūska nelikās ne zinis par nepiesardzīgo garīdznieku.

Viena no šādām gigantiskām čūskām bija iekārtojusi sev midzeni Tarabingas forta drupās pie Oiapokas upes. 1949. gadā viņa uzbruka karavīriem, kuri atklāja atbildes uguni no automātiem. Vajadzēja iztērēt 500 patronas, lai nobeigtu 35 metrus garo gigantu. Tā foto publicēja avīzēs, taču ar tādu dīvainu rakursu, ka nevilšus galvā radās doma, ka tas ir viltojums.

Vilkači un vampīri.

Iepazinušies ar reāliem briesmoņiem, zinātnieki sāka ar mazāku skepticismu izturēties pret vietējām leģendām par noslēpumainiem radījumiem. Par piemēru var minēt kādu vietējo mūli "sem kabeka". Tā ir sieviete, ko Dievs sodījis par grēcīgu sakaru ar garīdznieku. Dīvaini gan, ka nosodīta bija tikai viņa, nevis arī mācītājs... Katru ceturtdienu pēc saules rieta nelaimīgā pārvēršas par mūli bez galvas. Neskatoties uz to, ka galvas nav, mūlis vaid, īd, bet no viņa kakla izvird uguns.

Ja mūlim sem kabeka nav galvas, tad citam vilkatim – kurakangam – nav ķermeņa. Viņa galva pilnīgi patstāvīgi naktīs lido un kaut kādā veidā sadedzina visu sev apkārt. [Varbūt tā vietējie iztēlojas lodveida zibeni? - t.p.]

Septītais dēls, kas piedzimis ārlaulībā, kļūst par lobisonu. Viņš laiku pa laikam pārvēršas par gigantisku, melnu suni ar ugunīgi sarkanām acīm. Lobisons klīst pa kapsētām, ieskatās arī cūku un vistu kūtīs. Viņa mīļākie gardumi ir līķi, nekristīti bērni vai vienkārši ekskrementi. Lobisonu var atvairīt tikai, uzzīmējot ar dubļiem krustu uz paša mēles, nogalināt – tikai ar lodi, uz kuras iešņāpts krusts. Taču ir pavisam vienkāršs paņēmiens, kā pasargāt sevi no šī vilkača: ja durvju stenderē iecirst cirvi, lobisons nespēs ienākt mājā.

Atškirībā no šiem tēliem, kupelobo – zvērs ar cilvēka ķermeni, bet skudru lāča galvu – ne par ko nepārvēršas. Tā vietā, lai ēstu skudras, viņš medī cilvēkus. Ar savu garo un neparasti cieto mēli monstrs caurdur upura galvu un izsūc no turienes smadzenes.

Vēl viens briesmonis ir korpo-seko jeb cilvēks, kas visu dzīvi ir nodzīvojis, neko nedarot, tikai nolādot visus, pat savu māti. Pēc nāves tādu cilvēku, ne Dievs, ne sātans negrib ņemt pie sevis un pati zeme atgrūž viņa pretīgās miesas. Viņš klīst pa naktīm, izžuvis kā skelets, kas apvilkts ar izžuvušu ādu un biedē dzīvos. Viņa vārdu tā arī var iztulkot – sausais līķis.

Nāvējošais kārdinājums.

Dažiem mistiskiem tēliem piemīt pārāk seksuāli vaibsti, lai tos būtu radījusi katoliskā tradīcija. Tāds ir alamoa, kas no pirmā acu uzmetiena liekas kā skaista, kaila blondīne. Alamoa dzīvo klintīs un kārdina garām ejošos vīriešus. Pēc kaislīga akta, par šausmām nelaimīgajam, alamoa pārvēršas par skeletu un ievelk savu upuri kādā klints plaisā.

Runā, ka Amazones krastos mīt selki (cilvēki-roņi). Un vēl baumo, ka Amazones upju delfīns boto laiku pa laikam pārvēršas par vīrieti un kārdina sievietes. Pārvērties par cilvēku, viņš nēsā cepuri, lai noslēptu elpošanas atveri uz galvas vidus, turklāt viņš labi spēlē saksafonu. Sievietes, kas kļuvušas grūtas pirms laulībā, bieži vaino visā viltīgo boto.

Tādu pašu viltību pieraksta aru – mazām vardītēm, kas parādās uz lauciņiem, ko cilvēki ierīko džungļos. Tās var "savākties" brīnišķīgā, jaunā cilvēkā un pievilināt sievietes, kuras pēc tam dzemdē... ļoti daudz vardulēnu!

Vēl viens seksuālais mednieks ir kotaluna, nāra no Gramamas upes, kas tek Brazīlijas austrumu štata Paraibas tuvumā. Viņā kārdina vīriešus, bet pēc tam pārvērš viņus zombijos – būtnēs bez gribas un atmiņas. Tās "kolēģis" no jūras – ipupiara jeb "cilvēks-zivs" - nelieto nekādas viltības, viņš vienkārši nožņaudz zvejniekus un tad apēd viņu acis, pirkstus un dzimumorgānus.

Velns sazin kas.

Apvidū, kas tik bagāta ar folkloru, ir grūt atšķirt leģendas no realitātes. Līdz šim nav skaidrs, vai patiešām eksistē labatuta – monstrs, kas it kā mīt Brazīlijas štata Riograndedonorte rajonā. Viņu klāj adatas kā dzeloņcūku, viņam ir viena acs uz pieres un ilkņi kā zilonim. Indiāņi stāsta, ka viņš ejot no mājas uz māju un klausoties, kas iekšā notiek. Ja labatuta izdzird cilvēku balsis aiz durvīm, tad izlauž durvis un aprij visus pēc kārtas, sākot ar maigāko, bērnu gaļu.

Punduri ar zaļiem zobiem.

Brazīlijā stāsta arī par meža punduriem jeb kurupira. Taču līdz šim nav skaidrs, vai runa ir par reālu pigmeju cilti vai arī par savdabīgiem folkloras tēliem – līdzīgiem rūķiem. Punduri izskatoties pēc zēniem, ko klāj ruda vilna. Zobi viņiem ir zaļā krāsā, bet pēdas, gluži kā mapinguari, ir izgrieztas uz āru. Punduri sargājot mežu, taču paciešot medniekus, kas nāk medīt pārtiku. Tos, kas dodas medīt vienkārši "sporta pēc", viņi noved līdz ārprātam. Kad tuvojas vētra, kurupira skraidot pa džungļiem un klauvējot pa koku stumbriem, lai pārbaudītu, vai tie izturēs stihiju. Cilvēki atstājot punduriem mežā alkoholu un tabaku.

Negribas ticēt? Bet "rudā āda" var izrādīties uz pleciem uzmesta āda, zobi zaļi var kļūt no kaut kādas vietējās košļājamās gumijas, bet "izgrieztās pēdas" var izrādīties pēdu maskēšanas paņēmiens, kad cilvēki iet ar muguru pa priekšu, lai slēptu kustības virzienu. [Nu, nu – džungļos ar muguru pa priekšu! - t.p.]

Nākotne rādīs, kādi stāsti par monstriem un nezināmām ciltīm izrādīsies reāli, kādi – baiļu atspulgs džungļu priekšā vai vienkārši cilvēka zemapziņas radīti tēli.