Akadēmiskās korporācijas spēka avoti

image001Bijušā izglītības un zinātnes ministra pašaizliedzīgā reformatoriskā rosīšanās ap augstskolām ir organiski vienota ar interesantu parādību Rietumu garīgajā vēsturē. Raugi, mūsu bijušais ministrs un vienlaikus latviešu valdošās kliķes vulgāri primitīvās vienotības bara pašslavinātais stratēģijas analītiķis-stratēģis un tagad jau arī autoidentificētais analītiskās stratēģijas analītiskais politisko karikatūru memuārists piedzīvoja spožu un neaizmirstamu fiasko. Viņa profesionāli haotiskie un spīdoši bezjēdzīgie priekšlikumi jau kopš paša sākuma sastapās ar vietējo apburoši inteliģento un savas tautas apgaismības caurdurto „akadēmisko aprindu” vīrišķīgo feministiski konsolidēto un naudas ziņā personiski neieinteresēto pretestību. Lūk, un šī pretestība saistīta ar interesantu parādību Rietumu garīgajā vēsturē.

Runa ir par Rietumu (vispirms tieši Eiropas) tā dēvētās akadēmiskās korporācijas vēsturi, ko tagad jautri papildina mūsu „akadēmisko aprindu” pieredze. Arī mūsu „akadēmiskās aprindas” formāli iederas šajā akadēmiskajā korporācijā. Tāpēc drīkstam šo pieredzi apjūsmot Rietumu akadēmiskās korporācijas kopainā.

Eiropā jēdzienu „akadēmiskā korporācija” visbiežāk attiecina uz universitātēm, jo ir uzskats, ka Eiropā viens no stabilākajiem sociāli organizatoriskajiem institūtiem ir tieši universitāte. Gadsimtu gaitā universitāte nav būtiski mainījusies. Piemēram, valsts kā sociāli organizatoriskais institūts radikāli izmainījies kopš 12.gadsimta, kad radās pirmās universitātes. Kopš šā laika mainījusies arī valdošā Baznīca, kas mūsdienās sabiedrībā pilda gluži citu lomu. Katrā ziņā vairs nav Viduslaiki. Eiropā nav mainījusies tikai universitāte (jauno biznesmeņu „eksperimentus” Austrumeiropā nopietnā sarunā par universitāti, protams, neņem vērā, tos uzskata par īslaicīgu anomāliju vai parādību).

Universitātes kanonisko stabilitāti skaidro ar tās misijas nemainību – zināšanu uzkrāšanu un translāciju studiju formā. Nenoliedzami, aizvadītajos gadsimtos ir mainījušies priekšstati par zināšanu vērtību. Atbilde uz jautājumu, kas ir zināšanas un kāpēc tās vajadzīgas sabiedrībai, kopš 12.gadsimta arī katrā ziņā ir mainījusies. Zināšanas ir papildinājušās. Mainījusies attieksme pret zināšanām. Taču pati universitāte kā sociāli organizatorisks institūts nav jūtami mainījusies.

Zināms, ka universitātei nekad nav bijusi politiskā vara. Tai nekad nav bijis arī gana daudz naudas. Turklāt eiropiešu sabiedrība nekad nevarēja lepoties ar savu milzīgo interesi par universitāti. Drīzāk pretēji – eiropiešu sabiedrība pret universitāti vienmēr izturējusies salīdzinoši vienaldzīgi. Bet universitāte par to nav daudz bēdājusies. Tā visaugstāk vērtēja savu autonomiju un akadēmisko brīvību, ko Rietumos tai izdevies nosargāt līdz mūsdienām.

Tiesa, universitātes autonomijas un akadēmiskās brīvības realitātes ir atkarīgas no universitātes funkcionēšanas zināmām tradīcijām. Rietumu pasaulē pastāv trīs universitātes funkcionēšanas tradīcijas – eiropiešu kontinentālā, britu un amerikāņu. Katra no tām ir gājusi relatīvi savu ceļu. Kontinentālajai universitātei raksturīga valsts koordinējošā klātbūtne. Britu universitātes ir autonomākas, tajās pastāv kolektīvās vadības princips, valstij atvēlēta moderatora loma. Amerikāņu universitātēs pārsvaru guvusi spēcīga autonomija, taču profesori maz piedalās pārvaldīšanā.

Šodien mēs dzīvojam korporatīvisma laikmetā, kad korporatīvisma tendence jau pārklājusi ekonomisko dzīvi un lielā mērā arī garīgo kultūru. Ne gluži visiem tas patīk. Tie, kuriem tas nepatīk, mēdz kritizēt universitāti. Viņi universitātei dzēlīgi atgādina, ka tā ir vissenākā korporācija. Un tā ir patiesība. Universitāte kā stabila un veiksmīga korporācija funkcionē jau daudzus gadsimtus. Cita lieta, pie kā tas novedīs.

Universitāšu dibināšanas bums 12. un 13.gadsimtā sabalsojās ar sociuma vispārējo enerģiskumu, mentalitātes tipu, mērķtiecīgumu, zinātkāri. Universitāte jau no paša sākuma kļuva par noteiktu opozīciju ne tikai baznīcas, bet arī laicīgajai varai. Universitāte pretendēja uz savu varu, proti – trešo varu pār pasauli. Sabiedrībai tas patika, cilvēki pret universitāti sāka izturēties ar neslēptām simpātijām. Baznīca centās neatpalikt sabiedrības simpātiju iemantošanā un 1179.gadā atļāva mācīt arī nabadzīgo slāņu bērnus. Tas savukārt nepatika universitāšu vadībai, kas par savu neatkarību cīnījās pat ar ieročiem rokās, kā, piemēram, ierakstīts Oksfordas universitātes vēsturē.

Eiropas politiskajā vēsturē kopš 13.gadsimta noteikta loma ir ne tikai reliģiskajai (sacerdotium) un laicīgajai (regnum), bet arī profesionālās izglītības (studium) varai. Universitāte kā institūcija iesaistās varas dalīšanā un, kas šeit vissliktākais, šajā procesā iepin arī zināšanas un zinātni. Kopš 13.gadsimta zināšanu profesionalizācija saistīta ar varas fenomena baciļu intoksikāciju – zinātne saindējusies ar politiskās varas baciļiem un ģenētiski sakodēta ar varas gribu jeb tātad alkām pēc kundzības pār pasauli.

Jaunajos laikos, kad Eiropas garīgajā dzīvē atkal notika lielas pārmaiņas un sociumā izveidojās cilvēku jauna kārta – politiķi, izglītības pretenzijas uz varu pār pasauli manāmi ierobežoja. Protams, to izdarīja politiķu kārta. Tā kārta, kas šodien demonstratīvi cenšas valdīt bez profesionālas izglītības un zinātnes izmantošanas. Un ne jau tikai Latvijā. Mūsdienās politiķi var būt bez augstākās izglītības, kas turklāt neliedz nēsāt izglītības un zinātnes ministra portfeli. Gaišajai latviešu tautai, ko vācu nacisti pēc kara paredzēja iznīcināt kā nevērtīgu etnosu, tas ir ne tikai ļoti labi pazīstams, bet iecienīts risinājums aizvadītajos pēcpadomju barbariskās visatļautības gados.

Faktiski universitātes korporatīvisms nevienam nav noslēpums. Jau Apaismības laikmentā un Jaunajos laikos universitātes korporatīvisms ne reti bijis izsmiekla objekts. Tā tas notika galvenokārt tāpēc, ka universitātei vienmēr piemitusi nosliece pārvērsties stagnatīvā korporācijā, tādējādi nonākot intelektuālās dzīves nomalē. Stagnatīvais korporatīvisms izpaudās tāpēc, ka universitāte tiecās saglabāt monopolu uz zināšanām. Tā sevi pasludināja par zināšanu galveno un vienīgo avotu. Universitātes grandiozās ambīcijas pārvērtās par intelektuālo šķērsli kultūrā. To vajadzēja pārvar1et. Taču vienmēr un visur notika tā, ka šo šķērsli nevienam spēkam neizdevās pārvarēt. Savulaik universitāti ierobežot centās Baznīca. Taču tā spēja atbrīvoties no šīs ietekmes. Vatikāns cieta sakāvi. Universitātes vienmēr un visur spēja sevi nosargāt, aizbildinoties ar savu autonomiju un dažādām citām demagoģiskām atrunām.

Laika gaitā eiropieši samierinājās ar universitātes autonomiju. Tāpēc, ka universitāte principā gāja kopsolī ar pārējo kultūru un tādējādi apmierināja sociuma garīgās prasības. Taču stāvoklis radikāli izmainījās 18.gadsimta beigās. Kad politiskajā, ekonomiskajā, militārajā jomā notika lielas pārmaiņas. Universitāte strauji atpalika un nespēja sekot līdzi pārmaiņām. Tolaik politiskā vara bija spiesta balstīties uz dinamiskiem un pragmatiski orientētiem zināšanu institūtiem. Tāpēc tapa jauns institūts – Zinātņu akadēmija.

Tas bija ļoti gudrs politiskās varas solis. Politiskā vara zināja, ka nav vērts tērēt spēku universitātes pielāgošanai kultūras jaunajiem apstākļiem. Gudrā politiskā vara necentās voluntāri pārkārtot universitāti. Taču gudrā politiskā vara arī nepalīdzēja universitātei, tādējādi viltīgi mazinot universitātes perspektīvas.

Zinātņu akadēmija ir apgaismotas monarhijas un absolūtisma laikmeta produkts. Absolūtisma vara nevēlējās tērēt laiku cīņā ar stagnatīvo universitāti, tāpēc izveidoja jaunu institūtu – Zinātņu akadēmiju, lai izplatītu savu ietekmi garīgajā kultūrā un saimnieciskajā dzīvē. Universitāte varēja traucēt šīs ietekmes pieaugumu, jo tā pati vienmēr pretendēja uz noteiktu viedokli par visu. Piemēram, Krievijā cara valdīšanas laikmetā un arī padomju varas periodā universitātei bija utilitāras funkcijas, kuras definēja valsts. Zinātne koncentrējās Zinātņu akadēmijā. Mūsdienās Zinātņu akadēmijas loma mazinās, izņemot atsevišķas Eiropas valstis. Savukārt ASV, prasmīgi mācoties un izmantojot Francijas, Vācijas un Anglijas augstākās izglītības pieredzi, plaši pazīstami zinātnes centri ir tā dēvētie research universities. Publika ir mazāk informēta par amerikāņu teaching universities, kas ne reti ir dārgākas un labākas. Tur gatavo eliti un tur īstenojas pasniedzēju individuālā pieeja katram studentam. ASV masu auditoriju apkalpo tā dēvētās štatu universitātes.

Gudrās valstīs politiskā vara ar universitāti nespēkojas arī mūsdienās. Politiskā vara dibina jaunu, šodienas kultūras prasībām ideāli atbilstošu universitāti. Piemēram, tā rīkojas Krievija, netiecoties „pāraudzināt” akadēmiskās korporācijas pīlārus – Maskavas un Pēterburgas vecās universitātes.

Ja pirmajos pastāvēšanas gadsimtos universitātei nācās rēķināties ar baznīcas varu un laicīgo varu, bet kopš 20.gadsimta arī ar tirgus varu. Profesiju konjunktūra, zinātnes izmantošana preču ražošanā, menedžmentā, polittehnoloģijās, reklāmā, sabiedriskajās attiecībās, mārketinga komunikācijā, mediju sfērā atsaucās uz universitātes dzīvi. Tirgus vara praktiski ir naudas vara. Bet nauda, kā zināms, visu sabojā. Un tagad nauda bojā arī universitāti – Rietumu akadēmisko korporāciju.

Tirgus apstākļos universitātei nākas pievērsties autonomijas saglabāšanai, naudas iegūšanai un kompromisiem ar varu. Dereks Boks, Hārvardas universitātes ilggadējais prezidents, sarakstījis grāmatu ar zīmīgu nosaukumu – „Universities in the Marketplace” (universitātes tirgus placī)...

Kas vēl ir svarīgi? Cenšoties izprast un vērtēt šodienas procesus augstākajā izglītībā, nākas atcerēties zināšanu ceļu no izteikti individuālās sfēras uz korporatīvo sfēru. Eiropā šis ceļš aizsākās 12. un 13.gadsimtā. Vēsturnieki uzskata, ka 12.gadsimtā zināšanām bija individuāla forma, bet jau 13.gadsimtā bija radusies cita – korporatīvā forma. Tajā zināšanas ietērptas universitāšu statūtos, zinātņu doktora mantijā. To, kas ir vai nav zinātne un kurš ir vai nav zinātnieks, nosaka korporācija. Korporatīvajā formā, kas, protams, dominē arī tagad, zināšanas ir iepakotas respektabluma un pašpārliecinātības futlārī, zināšanu esamību fiksē dažādu simbolisko rituālu veidā. Zināšanu individuālā forma nav iespējama, jebkuru tās pretendentu akadēmiskā korporācija pasludina par šarlatānu. Tāda mēroga domātājs, kā, piemēram, Rainis savā laikā vienu no šīm ambiciozajām korporācijām (vietējo universitāti) poētiski nodēvēja par „reakcijas stipro pili”.

Korporatīvisma process jaunu stadiju sasniedzis tieši šodienas sabiedrībā, kad zināšanu korporatīvo formu pārklājis totāls merkalntīlisms un kastas marginalizācija. Piemēram, žēlabām par ASV universitāšu akadēmiskā personāla marginalizāciju šodien jau ir hronisks raksturs. Amerikāņu profesori vai nu pelna naudu ar saviem projektiem vai arī, sapņojot par Nobela prēmiju, maniakāli nododas jaunu teoriju izdomāšanai. Tagad ASV universitātēs nodarbības ne reti vada studenti, jo profesori ir „aizņemti ar zinātni”.

Totālais merkantilisms visuzskatāmāk atspoguļojās izglītības komercializācijā, pārvēršot augstāko izglītību par masu parādību un augstskolās uzņemot visus, kuri ir spējīgi samaksāt izsludināto summu. Šodienas izglītībā tāpēc dominē pretrunas, kuras izraisa atsacīšanās no klasiskā principa: zināšanas ir vienotas ar personību un tā prāta formēšanos. Kēnigsbergas universitātes profesors Imanuels Kants šajā sakarā mēdza atgādināt: „No cilvēku dzimuma greizajiem kupriem neko taisnu nepagatavosi”. Augstākā izglītība prasa noteiktu intelektuālo kapacitāti, kas visiem nepiemīt vienādā mērā.

Par šodienas Latvijas „akadēmisko aprindu” materiālajām interesēm sabiedrība ir labi informēta. Tas ir bijušā ministra lielākais nopelns, ka sabiedrība beidzot zina par rektoru algām, akreditācijas miljona sadalīšanu un tamlīdzīgi. Sabiedrībai ir parādīti mūsu „akadēmisko aprindu” spilgtākie portreti.

Protams, zagļu un blēžu bandu neviens negrasās ieskaitīt Rietumu akadēmiskajā korporācijā. Ne velti vārdus „akadēmiskās aprindas” šeit lieku pēdiņās, kā arī norādīju par pašmāju „akadēmisko aprindu” – uzsveru! – formālo piederību Rietumu akadēmiskajai korporācijai. Iemesls nav tikai morālais pagrimums. Iemesls ir arī Rietumu akadēmisko vērtību neizpratne, iespējams – nezināšana, ciniska ignorēšana.

Ja mūsu „akadēmiskās aprindas” drīkstētu cienīgi iekļaut Rietumu akadēmiskajā korporācijā, tad šodien mūsu kultūra un visa mūsu dzīve virzītos pilnībā citādi. Mēs nebūtu nonākuši līdz katastrofai augstākajā izglītībā un zinātnē. Bijušais ministrs nekad nebūtu kļuvis par ministru un, iespējams, jau būtu laimīgi īstenojis savu svēto sapni sacerēt kopotus memuārus par fantastiski valdzinošo priekšmetu – „vietējo politisko eliti”. Ja mums būtu īstas akadēmiskās aprindas, tad mēs nesastaptos ar vulgāri primitīvo izglītības stratēģiju, ko dažādās intervijās paudis bijušais ministrs. Viņa idejiskā pozīcija nekādā gadījumā neiederas Rietumu akadēmiskās korporācijas akceptētajā izglītības klasiskajā paradigmā. Mūsu „akadēmiskās aprindas” nevērsās pret ministra idejisko pozīciju, kas noteikti būtu noticis citās zemēs. Tas it milzīgs trūkums. Un tas uzskatāmi atsedz mūsu „akadēmisko aprindu” intelektuālo un profesionālo niecību.

Bijušā ministra ieskatā šodienas izglītības galvenā misija esot pāreja no „fundamentālā uz fragmentāro”. Viņš atbalsta zināšanu fragmentāciju, jo fragmentārās zināšanas ir racionālākas un tām ir lielākas perspektīvas šodienas darba tirgū. Vēl vairāk: viņaprāt, ir aplami „investēt akadēmiskajā izglītībā”. Viņaprāt, cilvēks var ērti un laimīgi dzīvot bez zināšanām par garīgās kultūras mantojumu.

Rietumu publiskajā telpā tamlīdzīgu izteikumu autors nevar būt ne izglītības ministrs, ne akadēmisko aprindu pārstāvis. Rietumu publiskajā telpā demonstrēt tādu mežonību nevar atļauties faktiski neviens: ne valstsvīrs, ne politiķis, ne žurnālists, ne profesors, ne deputāts, ne ierēdnis. Pilnībā neviens. Ja vien apzināti nevēlas izraisīt milzu skandālu. Mums ir citādi. Jo mums nav akadēmiskās aprindas šo vārdu tradicionālajā nozīmē. Pie mums ir aprindas, kas prot aizstāvēt savas intereses ne sliktāk kā īsta akadēmiskā vai kāda cita profila mūsdienu korporācija. Un tas nekas, ka vārda „korporācija” vietā vairāk gribas lietot vārdu „mafija”. Tas gan nešķiet svarīgi. Jo svarīgi ir tas, ka brašie tautieši prot aizstāvēt savas intereses. Un svarīgi ir arī tas, pie kā tas mūs jai ir novedis un novedīs turpmāk.