A. Škļarovs. «Ievads drakonogrāfijā» -4.

Tulkojums no http://lah.ru/text/sklyarov/drakon-titul.htm

 Iepriekšējo lasiet šeit.

«Tā vietā, lai būtu nezvērs, ko radījusi ārieša fantāzija, skatoties zibens zibšņos, kas apgaismoja alu, kurā viņš dzīvoja, kā to iedomājas daži mitologi, pūķis ir dzīvnieks, kas kādreiz ir dzīvojis, velkot sava ķermeņa gredzenus un izliekumus, un varbūt pat ir lidojis...» (Č. Gulds, «Mītiskie briesmoņi»).

«... es šaubos vienkāršos mītu rašanās iemeslos «no ārējās Dabas redzamo procesu vērošanas». Man liekas, ka vieglāk iedomāties, ka laiks ir nolīdzinājis līdz pilnīgai nepazīšanai šo stāstu sākuma formas par bieži atkārtojamām pasakām, nekā pieņemt, ka nekulturālajiem mežoņiem varētu piemist iztēles un poētiskās izdomas spēks, kas tālu pārspēj to, ar ko apveltītas mūsdienu izglītotākās tautas. Daudz vieglāk ir noticēt, ka šie brīnumainie stāsti par dieviem un pusdieviem, milžiem un punduriem, visdažādāko aprakstu pūķiem un briesmoņiem ir pārveidojumi, nekā noticēt, ka tie ir tikai izdoma.» (Turpat.)

Izvirzīto hipotēzi pakārtoti apstiprina arī paši mīti, kuros noteikti norādīts uz Čūsku-Pūķu «debesu» (mūsu lasījumā — citplanētiešu) izcelsmi. Lai gan biežākajās versijās Čūsku-Pūķu Zemes apmeklējumi nebija pastāvīga darbība.

«Un notika debesīs karš: Mihails un Viņa Eņģeļi karoja pret Pūķi, un Pūķis un viņa eņģeļi karoja pret viņiem; taču nenoturējās un pat vieta debesīs viņiem neatradās. Un bija gāzts lielais Pūķis, senā čūska, ko sauc par Diavolu un Sātanu, kas kārdināja visu Visumu, gāzts uz Zemi un viņa eņģeļi līdz ar viņu» (Atklāsme).

«Lidojošais Pūķis, brīnišķīgais un sacēlies, šodien cieš un viņa lepnums ir sodīts; viņš iedomājās valdīt Debesīs, bet tagad valda viņš tikai uz Zemes» (I-czin).

Šajā gadījumā ir interesants pats «krišanas» iemesls, kuru visai rūpīgi ir izanalizējusi vēl J. Blavatska, kas pētījusi senos Čūskas-Pūķa «sacelšanās» aprakstus.

«... no kosmoloģijas redzes viedokļa, visi Pūķi un Čūskas, ko satriec to «Uzvarētāji», pēc savas izcelsmes ir nepakļāvīgi, trekojoši, nekārtīgi pamatelementi Haosā, ko sakārto Saules Dievi un Radošie Spēki» (J. Blavatska, «Slepenā doktrīna»).

Taču, ko šajā gadījumā jāsaprot ar Haosu?... Apskatāmā mitoloģijā, kas attiecas uz laikiem, kad konfliktēja Čūska-Pūķis ar cilvēkveidīgajiem dieviem, par Kārtību tika uzskatīta absolūta, bezierunu pakļaušanās kādai Augstākajai Dievībai un tās likumiem, kas tika balstīta uz ticību. Dabiski, ka jebkura pretdarbība vai vienkārša nepakļaušanās šiem likumiem tikai nosaukta par pretošanos Kārtībai, par Haosu.

Ja savāc kopā visus Čūsku_Pūķu «grēkus» pret «dievišķo kārtību», tad kļūst skaidrs, ka viņi uzstāja par to, lai savās darbībās varētu rīkoties pēc savas gudrības, pieņemtu apzinātus lēmumus, bet nepakļautos aklai ticībai un reliģijas noteiktiem likumiem. Čūskas-Pūķi paziņoja, ka viņiem ir pašiem sava apziņa un sava griba!!!

Saprotams, ka totalitārā (kā mēs to sauktu tagad) režīmā, kad visa dzīve ir pakļauta stingrai Augstākajai Kārtībai, katri centieni ieviest demokrātiju lēmumu pieņemšanā, katras personīgas gribas izpausmes neglābjami tikai pasludinātas par Ļaunumu, kuru bija jāizravē par katru cenu.

«Es esmu krokodils, kas valda pār bailēm. Es esmu Dievs-krokodils, kad viņa Dvēsele ierodas starp ļaudīm. Es esmu Dievs-krokodils, kas atklāts iznīcināšanai» («Mirušo grāmata», Ēģipte).

Šajā citātā izteiciens «atklāts iznīcināšanai» pilnīgi var būt arī ar tiešu nozīmi...

Kas arī tika izdarīts, spriežot pēc mitoloģijā esošiem datiem...

No konflikta kā uzvarējušie, iznākušie cilvēkveidīgie dievi, dabiski, nostiprināja savai kārtībai un darbībai jēdzienu Labestība, bet visiem, kas cīnījās pretējā pusē, zīmolu Ļaunums...

Taču konflikts nepagāja garām arī cilvēkam, kas tika ierauts vienu dievu «razborkās» ar citiem dieviem (Čūskām-Pūķiem, kā jau tika norādīts, arī piemita «dievišķs spēks»). [Atblāzma no šiem mītiem atrodama arī Bībelē, kur Čūska cenšas dot pirmajiem cilvēkiem zinātgribu, bet beigās visi par to tiek nosodīti — t.p.]

«viņš [cilvēks] radīts pilnīgs... tāču pēc tam viņš savienojas ar Bezdibens Pūķi, Tiamata dzīvnieku, Haosa garu un apvaino savu dievu, kas nolād viņu un izsauc uz viņa galvu visu ļaunumu un cilvēces nelaimes. Pēc tam seko karš starp pūķi un ļaunuma un haosa spēkiem no vienas puses un dieviem no otras. Dieviem ir ieroči, kas izkalti priekš viņiem, un Merodahs (arhenģelis Mihails no Atklāsmes) uzņemas debesu karapūļa virsvadību pret Pūķi.Karš, kas aprakstīts tādā garā, protams, beidzas labo principu uzvaru» (Dž. Smits, «Esības grāmatas haldejiešu salikums»)

Iemesli, kāpēc Čūska-Pūķis vērsās pie cilvēka, līdz galam nav skaidri, taču pilnīgi iespējams, ka tas bija mēģinājums realizēt viņa (Čūskas-Pūķa) principus, par kuriem viņš cīnījās — brīvas izvēles principus. Tā vai savādāk, Čūska-Pūķis atvēra cilvēkam acis uz to, ka eksistē cita dzīve, cita pasaules kārtība. Viņš atklāja alternatīvā ceļa iespēju...

«...burtiskā nozīmē senebreju vārds, ar ko apzīmē Bībeles Čūsku, ir «nahaš» (Nahash). Šī vārda sakne NHSH nozīmē «noskaidrot, atklāt patiesību»... «patiesības atklājējs»...» (A. Ekfords, «Jaunās tūkstošgades dievi»).

[Tikai, kad cilvēkam dod brīvu izvēli, pārāk bieži viņš aiziet pa ļaunuma ceļu, arī fakts — t.p.]

Taču, kā mēs zinām no mitoloģijas, cilvēkam tas nesa maz laba: cilvēkveidīgo dievu uzvara karā pār Čūsku-Pūķi, tikai noveda pie tā, ka šīs «zināšanas» ne tikai kļuva bezvērtīgas, bet arī izsauca uz cilvēci «uzvarētāju» dusmas par to, ka viņš tagad ir šo «zināšanu» nesējs...

No visiem «razborku» aprakstiem starp Čūskām-Pūķiem un cilvēkveidīgiem dieviem, no   piedāvātās hipotēzes autora viedokļa, sevišķu uzmanību ir pelnījis sekojošais teksts (kurā zem Daitju, Asūru, Dēmonu un Sātanu vārdiem acīmredzot tiek domātas tieši Čūskas-Pūķi):

«...kad Daitji un Asūri nesa savu attiecīgo Pakāpju pienākumus un devās pa ceļu, kas nozīmēts svētajās grāmatās, ciešot arī grēku piedošanai uzliktos sodus — dīvaina nodarbe Dēmoniem, ja viņi ir līdzīgi mūsu Velniem, kā tas tiek teikts, Dievi nespēja viņus iznīcināt. Interesantas ir  lūgšanas, ar kurām Dievi vērsās pie Višnu, kā izteicoši idejas, kas attiecās uz antropomorfisko Dievību. Glābjoties pēc savas sakāves «Piena Okeāna (Atlantijas okeāna) Ziemeļu krastā», uzveigtie Dievi sūtīja daudzas lūgšanas «pirmajai no būtnēm, Dievišķajam Višnu» un starp tām ir sekojoša: «...Slava tev, kas esi vienots ar Čūsku Rasi, divmēļu, niknai, cietsirdīgai, neremdināmi baudkārai un neskaitāmi bagātai...»» (J. Blavatska, «Slepenā doktrīna»).

Kāds kolosāls informācijas daudzums ir ietverts šajā tekstā!!! Izrādās, ka Dievišķais Višnu (indiešu panteona augstākais dievs) ir «vienots ar Čūsku Rasi»!!! Čūsku Rasei ir «neskaitāmas  bagātības» (tas ir, tā zeļ un plaukst) un tā ir «neremdināmi baudkāra» (gluži kā likums par pieaugošo patēriņu)!!! Un cīņa notiek «Piena Okeāna Ziemeļu krastā»!!!

J. Blavatska uzskatīja, ka par Piena Okeānu sauc Atlantisko okeānu. Taču kāpēc nepieņemt, ka tas viss notika — kāpēc nepieņemt arī citu traktējumu (teksti to pieļauj): kā Piena Okeāns pilnīgi mierīgi var figurēt arī mūsu Galaktika, kuras redzamā daļa no seniem laikiem tiek saukta par «Piena Ceļu»... [Es gribētu piezīmēt, ka šo cīņu arēna varēja būt arī Tāltālā galaktika, kur sensenos laikos notika — Zvaigžņu kari — t.p.]

* * *

Un nobeigumā. Lai cik fantastiska arī nebūtu šī hipotēze, lai cik apstrīdāmi nebūtu argumenti, ko izvirza piekritēji teorijai par to, ka cilvēkiem ir bijuši daudzi kontakti ar citām civilizācijām, nevar atmest faktu, ka gan te, gan tur «atnācēju» aprakstos iezīmējas tādi vai citādi dinozauru vaibsti.

Sīkāk par paleokontaktu tēmu, šeit:

http://lib.rus.ec/b/187974/read