A. Škļarovs. «Ievads drakonogrāfijā» -2.

 Tulkojums no http://lah.ru/text/sklyarov/drakon-titul.htm

 Iepriekšējo skatiet šeit.

Čūskas-Pūķa saistība ar gudrību ir raksturīga ļoti senām mitoloģijām, kas ar savām saknēm iesniedzas sirmā senatnē. Taču mūsu senčiem jēdziens «piemita zināšanas un gudrība», tajā skaitā, ietvēra sevī arī maģiju un dievišķas spējas.

«Visu tautu un cilšu, gan civilizētu, gan mežonīgu, leģendās tiek norādīts par kādreiz vispārēju ticējumu, ka Zmijiem piemita liela gudrība un viltība. Viņi ir «brīnumdari». Viņi hipnotizē putnus ar savu skatienu un pat cilvēks ļoti bieži nespēj pretoties viņu apbutspējai...» (J. Blavatska, «Slepenā doktrīna»).

«Upanišādās ir traktāts par Zmiju Zinātni — citiem vārdiem, par Okulto Zinātni. Ekzoteriskā būdisma Nagas, kā uzskata Šlagintveins, nav pasaku būtnes no čūsku cilts... kas pārspēj cilvēku un tāpēc tiek uzskatītas par Būdas likuma aizbildnēm, bet tās ir īsti dzīvi cilvēki, turklāt dažas no tām pārspēj cilvēku tikai tāpēc, ka tām piemīt Okultās Zināšanas...» (J. Blavatska.)

«...Dievības [Guan-Ši-Iņ - «Lielais gudrības pūķis»] ekzoteriskā kulta rituāls bija balstīts uz maģiju. Visas Mantras ir ņemtas no īpašām grāmatām, ko garīdznieki glabāja kā noslēpumu; katra no tām, kā runāja, veica kādu maģisku darbību...» (J. Blavatska, «Slepenā doktrīna»).

Var atcerēties arī, ka senatnē maģija tika uzskatīta kā galvenā lieta ārtsniecības praksē un tās simbolos mēs atkal redzam Čūsku-Pūķi, kas līdz mums ir nonākuši savā «primitīvākajā veidā» - kā visu pasaules mediķu pati galvenā emblēma — kauss, ko apvij čūska.

«Senās skulptūrās dievu (Eskulapu) bieži attēlo ar kausu rokās, ap to apvijusies svētā čūska. Taču čūskas asociēšana ar ārstēšanu — ir ļoti sena tradīcija, jāatzīmē, ka līdz pat šim laikam ārsta profesijas simbols ir čūska, kas apvijusies apkārt kausam, kaut arī tas vairāk saistās ar ārstēšanu ar maģijas palīdzību, nevis ar medicīniskiem ārstēšanas līdzekļiem» (A. Elfords, «Jaunās tūkstošgades dievi»).

Čūskas-Pūķa maģija mitoloģijā ir samērojama ar ar attiecīgām cilvēkveidīgo dievu prasmēm.

««Bargi ir Dievi, kad viņi izpauž sevi» - tie Dievi, kurus cilvēki sauc par Pūķiem» (J. Blavatska, «Slepenā doktrīna»).

«...Pūķis, kaut arī ir svēts un godināšanas vērts, savā būtībā ir vēl vairāk dievišķīgs un par to labāk palikt neziņā» (Eliānijs, “De Natura Animalium”).

Vissenākajā mitoloģijā Čūskas-Pūķa dievišķais spēks ir tik liels, ka tas piedalās pasaules radīšanas aktā, tas ir, izpilda to lomu, ko vēlākā mitoloģijā sāk izpildīt cilvēkveidīgie dievi.

«Pasaules Čūska Šeša, priekšstati par ko rodami pirmsindoeiropeiskajā senatnē, aptver ar sevi visu pasauli. Tā ir bezgalīga un tāpēc tai ir epitets Ananta (Bezgalīgā)... Kosmoss Pasaules Čūskas ietekmē periodiski mirst, lai pēc tam tūlīt pat piedzimtu un uzplauktu no jauna» (V. Djomins, «Visuma noslēpumi»).

«Austrumos no Centrālamerikas, Haiti salā ir saglabājušās leģendas par čūskām no radīšanas laikiem. Vietējās, vuduismu piekopjošās ciltis tic dievam, vārdā Damballa Vedo, kas tiek attēlots čūskas veidā. Damballa Vedo tiek godāts kā Lielā Čūska, Visuma, Debess un Zemes radītājs. Saskaņā ar interesantu vudu leģendu par Plūdiem, Čūska nolēja Zemi ar ūdeni, bet pēc tam parādījās Varavīksne un Čūska paņēma Varavīksni sev par sievu un tā ieguva vārdu Aiida Vedo»

(A. Elfords, «Jaunās tūkstošgades dievi»).

«Austrālijas aborigēni rūpīgi glabā leģendas par čūskām savos «Sapņu laika mītos», kur tiek stāstīts par pasaules radīšanu. Austrālijas centrālajos rajonos var atrast Čūskas-varavīksnes attēlus, šī čuska esot devusies pa leģēndām apvītu ceļu no ziemeļkrasta, pa ceļam radot upes, kalnus un cilvēkus» (Turpat.)

«Lielā irokēzu mītu ciklā... tika stāstīts, ka pirmskultūras laiks eksistēja augšpasaulē, kas, kā bija teikts, bija līgava, ko savaldzināja pūķis. Tās savaldzināšanas rezultātā atvērās debesis un viņas kājas «karājās bezdibenī», jo viņa ieslīd sabiedrības un kultūras reālajā pasaulē, pati čūska nodod viņai nepieciešamos graudus un saimniecībā nepieciešamos rīkus...» (Birhorsts.)

«Sākumā... Ugunīgais Pūķis vientulībā nesās Bezgalībā» (“Sarparajni”).

«Senie kosmogoniskie mīti liecina, ka sākumā ir bijusi tikai auksta migla (Tēvs) un auglīgas dūņas (Māte...), no kura izlīda Pasaules Čūska (Matērija)» (J. Blavatska, «Slepenā doktrīna»).

Dažos gadījumos Čūska-Pūķis piedalās, ne tikai pasaules radīšanā, bet arī tieši rada paši cilvēku.

«Centrālamerikas acteku mītos tiek aprakstīts, kā dievs, spārnotas čūskas Kecalkoatla veidā rada cilvēku, bet palīdz viņam Sieviete-čūska Čihuakoatla» (A. Elfords, «Jaunās tūkstošgades dievi»).

Rūpīga analīze šo faktu drumslu, kas atrodamas mitoloģijā, gūzmā atklāj visai interesantu faktu: Čūska-Pūķis bija būtne, ka evolūcijā stāv senāk, ne tikai par cilvēkiem, bet arī par cilvēkveidīgiem dieviem.

Čūskas-Pūķi, saskaņā ar mītiem, pirms cilvēkveidīgo dievu parādīšanās jau bija sasnieguši augstu «gudrības» pakāpi, kas iespējama tikai pašu dievu vēlākā evolūcijā.

Uz to norāda, konkrēti, zināma notikumu secība pasaules radīšanas procesā, kas kļūst redzama senajās kosmogonijās: dēmoni — dievi — cilvēki. Šī secība pilnīgi var būt uztverama kā vienkārša civilizāciju hronoloģiska secība...

Tāda «tāda evolucionāra rinda» saglabājas arī tad, kad loma pasaules radīšanā pāriet cilvēkveidīgo dievu lauciņā: Čūska-Pūķis sāk asociēties ar mirušo un garīgas atdzimšanas pasauli, kas visreljefāk redzama Ēģiptes mitoloģijas piemērā (tas ir, atkal kļūst pirmais, kas ieņem vietu, kurā aiziet visi pašlaik dzīvojošie).

Tā Ēģiptiešu Šai — sākotnējā labā likteņa, veiksmes un bagātības dievība, cilvēka aizstāvis un glabātājs — tika attēlots cilvēka un čūskas izskatā. Vēlāk to sāka saistīt ar viņpasauli.

Dieva Mehenta un dievietes Merit-Segeras tēli arī pasvītro čūskas saistību ar mirušo pasauli. Merit-Segera bieži tiek attēlota, vai nu vienkārši kā čūska, vai kā lauvene ar čūskas galvu.

«Čūska asiciējas ar garīgu atdzimšanu un augšāmcelšanos. Senēģiptiešu tekstā tā pati atgādina par to: «Es esmu Sata čūska, es mirstu un piedzimstu no jauna»» (M. Kasperavičus, «Mistiskā anatomija»). [Vispār jau, kāda tur mistika — čūskas regulāri nomet veco ādu, tā arī tā atdzimšana — t.p.]

Dotā «evolucionārā kārtība»saglabājas pat tajos vēlākajos mītos, kuros Čūskas-Pūķi jau ir atklāti negatīvi tēli un kuros cilvēkveidīgie dievi sāk cīnīties ar Čūskām-Pūķiem, kas iemieso ļaunumu.

Jāpiezīmē, ka Čūsku-Pūķu lomas transformācija mitoloģijā ir ar interesantu likumsakarību: jo jaunāks mīts, jo «nelabākas» paliek Čūskas-Pūķi un «sliktāka» paliek arī to attieksme, gan pret cilvēkiem, gan pret cilvēkveidīgajiem dieviem.

Paši agrīnākie mīti, kas sniedzas sirmā senatnē, nešķiro slikto un labo, labestību un ļaunumu mums ierastā veidā. Dievi šajos mītos ir apveltīti vienlaikus ar visām rakstura īpašībām: viņi var būt labi, var būt arī ļauni, mainīt savu garastāvokli un attieksmi pret cilvēkiem utt. Šajos mītos Čūskas-Pūķi vispirms ir gudrības un zināšanu simbols, kas nes noteiktu pozitīvu nokrāsu.

Vēlākos mītos dievi sāk dalīties sliktajos un labajos, labsirdība tiek atdalīta no ļaunuma. Tur Čūskas-Pūķi sāk iegūt negatīvas rakstura īpašības, sāk simbolizēt ļaunumu un pret tiem cīnas «labie», cilvēkveidīgie dievi un pozitīvie varoņi.

«Pašās agrīnākajās Pasaules Kosmogonijās nav sastopamas, ne «Tumsas radības», ne «Ļaunuma Pūķi», ko pieveic Saules Dievs. Pat akādiešiem Lielās Dzīles — ūdens Bezgalība jeb Telpa — bija vieta, kur dzīvoja Ea, Gudrība, neizzināmā, bezgalīgā Dievība. Taču semītiem un vēlāk haldejiem begalīgās Gudrības dzīles pārvēršas rupjā Matērijā, grēcīgā substancē, un Ea pārvēršas Tiamatā, Pūķī, ko pieveic Merodahs, vai arī astrālo viļņu Sātanā» (J. Blavatska, «Slepenā doktrīna»).

«Kas attiecas uz Indru [indiešu mitoloģijas varoni], tad galvenais viņa varoņdarbs ir uzvara pār milzīgu briesmoni — čūsku Vritru, kas bija sagūstījusi visu upju ūdeņus un izsaukusi uz zemes šausmīgu sausumu. Visi, pat dievi, šausmās bēga, izdzirduši šņācam pūķi, kas bija aizsprostojis upju gultnes un saritinājies deviņdesmit deviņos gredzenos [Misteram Monkam nepatiktu! - t.p.]. Un tikai Indra ar vadžras palīdzību — ierocis, ko izkala dievišķais meistars Tvaštars — pieveica briesmoni...» (V. Pimenovs, «Atgriešanās pie dharmas»).

«...visas [slāvu] dievības piedalās galvenā dieva Peruna cīņā ar Zmiju. Peruns cīnās, vai nu ar Zmiju vai arī ar Čūsku karali...» (J. V. Mizuns, J. G. Mizuns, «Dievu un reliģiju noslēpumi»).

«Ra [ēģiptiešu dieva] iedrošināti, cilvēki iznīcina viņa ienaidniekus-dēmonus: hipopotamus, krokodilus un čūskas... visļaunākā čūska, kas neliek mieru Ra, kamēr viņš ir uz zemes, bija gigantiskā čūska Apops, kas vēlas gāzt un iznīcināt saules dievu. Cīņa ar to ilgst veselu dienu no lēkta līdz rietam un Apops, kaut arī tiek uzveikts, spēj izdzīvot un paslēpties pazemes valstībā, kur no tā laika katru nakti uzbrūk Ra laivai» (V. Cineļčenko, M. Borisovs, «Mītu un leģendu pasaulē»).

«Enlila [šumēru dievs] klana vadītājs bija dievs Ninurta, Enlila pirmdzimtais, kas vadīja kauju... Ar sava brāļa Iškura un māsīcas Inannas palīdzību, viņš uzbruka ienaidnieka spēkiem, ko vadīja «Lielā Čūska». Rakstos tiek aprakstīts šis karš, kas droši vien iziet daudz tālāk par sākotnējiem mērķiem un noved pie veselu cilvēku armiju iznīcināšanas...» (A. Elfords, «Jaunās tūkstošgades dievi»).

«Šumēru laikā dievs — pūķa uzvarētājs bija Enlils, pēc tam, akādiešu hegemonijas laikā, šī loma pārgāja pie Marduka, asīriešu hegemonijas laikā par augsrāko dievību kļuva Ašūrs un tad Marduka vārds uz plāksnītēm tika izdzēsts, bet tā vietu oficiālajās varonīgo cīņu hronikās ieņēma Ašūrs. Palestīnas augsnē ar briesmīgo pūķi Illujanki cīnījās negaisa dievs un kā domā Jahve ir tiešs pēctecis šiem varoņiem, kas uzsāk cīņu ar briesmīgo Leviafānu» (V. Cineļčenko, M. Borisovs, «Mītu un leģendu pasaulē»).

(Interesanti, ka visai konkrēts paņēmiens — labi piedzirdīt pūķi ar vīnu un jau tad, novedot to līdz bezpalīdzīgam stāvoklim, to nogalināt — var tikt izsekots no hetu mitoloģijas līdz pat Japānas salām...)

Mūsdienu pasaules reliģijās ļaunums, kā arī labums sasniedz savu pilnību. Turklāt pats ļaunuma iemiesojums — Sātans — tāpat tiek attēlots ar daudzām Čūskas-Pūķa ārējām pazīmēm.

Turklāt, pārsteidzoši, ka visdažādākās Čūskas-Pūķa lomas dažādos mītos tiek veidotas, spēcīgi līdzinoties ārējam tēlam.

Tas arī praktiski viss... Tagad pamēģināsim no «pasakām» pāriet pie šo mītu zinātniski-loģiskas analīzes...

Turpinājums sekos.