A. Škļarovs. «Ievads drakonogrāfijā» -1.

Tulkojums no http://lah.ru/text/sklyarov/drakon-titul.htm

«Drakonogrāfija — zinātne, kas pēta pūķu dzīvi un izturēšanos.»

Gandrīz pēc Brēma.

Pēdējā laikā mūsu senču mutvārdu mantojums arvien vairāk pievērš pagātnes pētnieku uzmanību. Aiz teiksmu tēliem un sižetiem viņi cenšas saskatīt cilvēces vēstures reālos prototipus un notikumus. Dažreiz tas izdodas: arheologi laiku pa laikam atrod veselu kultūru paliekas un veselas pilsētas, par kurām tieši minēts mītos un leģendās. Šājā gadījumā interese pret konkrēto teiksmu saturu uzliesmo ar jaunu spēku.

Taču skeptiķu ir daudz vairāk...

Un tas liekas loģiski: vai tad savādāk, kā tikai pasaku var uztvert mītus un leģendas, kas burtiski piepildītas ar sižetu un varoņu aprakstiem, kas ir ļoti tāli no ierastās realitātes. Magi un burvji, kas pārveido pasauli pēc savas iegribas; punduri un giganti; saprātīgi dzīvnieki, kas spēj runāt cilvēku valodā un daudz-daudz kas cits — viss tas no veselā saprāta pozīcijām var labākā gadījumā tikt uzskatīgs par alegoriju, sliktākā — par sakairinātas iztēles murgiem.

Liekas, viens no pašiem eksotiskākajiem seno mītu tēliem, kas spiež pret tiem izturēties, kā pret pasakām, ir Pūķis vai Drakons (krievu — Zmej); liekas, tāda ārējā izskata būtni reālā pasaulē sastapt nav iespējams.

Taču, vai tiešām tik neticami ir senie mīti par Pūķiem, vai tie tik tāli no senās vēstures notikumiem?... Pamēģināsim šaubīties...

* * *

Sāksim nedaudz no tālienes...

Ir zināms, ka mūsu senči gandrīz visur ir godājuši čūskas.

«... no daudziem dzīvniekiem, kuru attēli sastopami Senās Ēģiptes mākslā, čūska bija pati svētākā un godājamākā. Parasti tika attēlotas divas čūskas, ko vainagoja divi valdnieku kroņi — attiecīgi Augš- un Lejasēģiptes. Bieži faraonus attēloja ar čūskām pierē. Bet pats svētākais simbols bija attēls ar divām čūskām uz spārnota diska...» (A. Elfords. «Jaunās tūkstošgades dievi»).

«Tikpat liels gods čūskām tika izrādīts arī Ēģiptei kaimiņos esošajai Kušai, kas atradās tālāk dienvidos. Kušītu un meroītu valdnieki un valdnieces parasti tika attēlotas ar roņiem, ko vainagoja valdnieku emblēma — kobra. Spārnotās čūskas cimbols bija raksturīgs vietējā ražojuma māla traukiem». (Turpat.)

«...Tibetā mūku svētās taures ir rotātas ar čūsku attēliem. Bet Nepālā, apvidū, ko sauc par Budanilkantu, atrodas noslēpumaina statuja «Guļošais Višnu» - tā guļ ūdens baseinā uz guļvietas, ko veido čūskas». (Turpat.)

Irākā, «Ziemeļos no Mosulas, pie Šeihadi pilsētas atrodas jezīdu templis, kur uz galvenās ieejas durvīm var redzēt čūskas attēlu. Tas ir svarīgs tūkstošiem klejotāju-jezīdu, kam uz to jādodas svētceļojumos... jezīdi uzskata čūskas par pasaulē varenāko spēku, kas nes gan labu, gan ļaunu». (Turpat.)

Bahreinā atklāti tūkstošiem apbedījumu kurgānu, kurā ir iebalzamētu čūsku atliekas. Kapu kalnu vecums — 4 tūkstoši gadu.

«Senajā acteku galvaspilsētā Tenočtitlānā (tagad Mehiko) svētās vietas ir izrotātas ar spārnotu čūsku galvu attēliem, bet Kecalkoatla tempļa ieeja saglabā gigantiskas čūskas atvērtas rīkles formu. Tādi acteku pūķu attēli ir arī daudzās citās svētās vietās, piemēram, Teotiuakānā, Meksikā. Arī senie maiji pielūdza dievu — spārnotu čūsku, kuru tie sauca par Kukulkanu. Visā Centrālamērikā, acteku, maiju un tolteku apmetnēs pārsvarā bija zīmējumi ar čūsku motīviem — tos tur var redzēt arī pašlaik» (Turpat.)

Arī Ziemeļamerikā čūska ir galvenā figūra vietējo indiāņu ticējumos. Čūskas attēli dominē vairāku indiāņu cilšu mākslā utt., utjpr.

Primcipā, kādu dzīvnieku cienīšana un pat pielūgšana senajām, primitīvajām ciltīm  (un dažreiz arī mūsdienu ciltīm) ir norma. Tas ir vispāratzīts fakts. Taču no visiem dzīvniekiem čūskai ir jūtama atšķirība: čūsku kults senajās kultūrās nesimbolizē tajā parastās čūskas, bet gan kādu citu būtni — Čūsku vai Zmiju (kas atšķirībā no parastajām tā arī tiek atzīmēts — ar lielo burtu, tāpēc mēs turpmāt tā arī rakstīsim, lai būtu atšķirība).

Čūskas tēlam cieši pietuvināts cits mītu tēls — Pūķis. To tēli senajos mītos ir tik savijušies, ka pēc būtības ir runa par vienu un to pašu. Kaut arī Čūska dažreiz līdzinās mums ierastajai čūskai, visbiežāk tā no tās kardināli atšķiras un vairāk līdzīga Pūķim, kuram jau visa maz kā ārēji (vēl vairāk — iekšēji) kopīgaar parastu čūsku.

Vēl J. Blavatska atzīmēja, ka aiz daudzveidīgajām Čūskas-Pūķa lomām, kas figurē ar daudziem vārdiem dažādos mītos, acīmredzot slēpjas viena un tā pati būtība.

«Sākot no Šeša, tūkstošgalvainās Čūskas, uz kuras atdusās Višna, un beidzot ar Pīteju, Pūķa-čūskas orākulu, visi to norāda uz mīta slepeno jēgu. Indijā mēs šo faktu atrodam jau pašās agrīnākajās Purānās. Surasa dēli ir varenie «Pūķi». Vaiju Purānā «Pūķi» - Surasas no Višnas Purānas ir nomainīti ar Danaviem, Danu pēctečiem no gudrā Kašijapa un, tā kā šie Danavas bija milži vai titāni, kas cīnījās pret dieviem, tad viņi ir pielīdzināti kā vienlīdzīgi Gudrības «Pūķiem» vai «Čūskām»» (J. Blavatska, «Slepenā doktrīna»).

Dažos gadījumos Čūska-Pūķis simbolizē tos vai citus Visuma elementus:

«...runājot līdzībās, Astrālā Gaisma, Piena Ceļš, kā arī Saules ceļš un Vēža un Mežāža tropiem, tāpat kā Siderālā un Tropiskā gada cikli, vienmēr tika saukti par «Čūskām» mistiskajā un alegoriskajā Adeptu terminoloģijā» (Turpat.)

«Indusu zodiakā Pūķis tiek attēlots uz Koka, kura pakājē Deva Kanja-Durga, viena no pašām vecākajām dievietēm, sēž uz Lauvas, kas velk saules ratus» (Turpat.)

«Kristiešu gnostiķu, kurus sauc par naazeniešiem jeb Čūskas cienītājiem, viņš bija Otrais Trīsvienībā, tas ir, Dēls. Viņa simbols bija Pūķa zvaigznājs» (Turpat.)

Taču visbiežāk Čūska-Pūķis mītos parādās kā dzīva būtne:

«Dzīvnieki ar kauliem, dzīļu pūķi un lidojošie Sarpas bija iedalīti pie rāpuļiem. Tie, kas rāpoja pa zemi, ieguva spārnus. Tie, ar gariem kakliem, kas apdzīvoja ūdeņus, kļuva par debess putnu ciltstēviem» («Dziana grāmata»).

«Ēģiptē un Haldejā bija daudzas katakombas, dažas no tām ļoti garas. Pašas pazīstamākās no tām bija pazemes svētnīcas Tēbās un Memfisā. Pirmās sākās Nīlas rietumkrastā un stiepās uz Lībijas tuksnesi un bija zināmas kā Čūsku katakombas jeb ejas» (J. Blavatska, «Slepenā doktrīna»).

«De Burburga grāmatā meksikāņu pusdievs Votans, stāstot par savu ceļojumu, apraksta pazemes eju, kas gāja cauri zemei un beidzās debess pamatnē, piezīmējot, ka šī eja bija Čūskas Ala, “un agujero de colubra”, un, ka viņš tika ielaists tur, tāpēc ka pats viņš bija «Čūskas Dēls» jeb «Čūska»» (Turpat.)

«Ķīnieši, viena no pašām vecākajām tautām... padarīja zmiju par savu Imperātoru emblēmu, kuri tādējādi tika uzskatīti par tāliem «Zmiju» pēcnācējiem... Imperātora tronis tika saukts par «Pūķa atrašanās vietu», bet viņa drānas bija izšūtas ar pūķu attēliem. Pašās senākajās Ķīnas grāmatās aforismi saka, ka Pūķis ir cilvēciska, kaut arī dievišķa Būtne. Runājot par «Dzelteno pūķi», kā par visu pārējo galvu, Duaņ-intu saka: «Viņa gudrība un labdarība ir neizmērojama... viņš ceļo viens un nedzīvo barā (viņš ir askēts)... Viņš ceļo pamežonīgām vietām, kas atrodas aiz debesīm. Viņš atnāk un aiziet, izpildot norādījumus; pienācīgā laikā, ja eksistē pilnība, viņš parādās, ja nē, viņš paliek (neredzams)»» (Turpat.)

Šī dzīvā būtne (t.i., Čūska-Pūķis) mītos izvērš visai aktīvu un daudzveidīgu darbību:

«Šeša [Čūska]... pēc teiksmas, esot nodevusi savas astronomiskās zināšanas Gagram, vissenākajam Indijas astronomam, kas spējis iežēlināt viņu, un tāpēc uzzinājis visu, kas attiecas uz Planētām, kā arī spējām lasīt debesu zīmes» (Turpat.)

«Vendidadā... [Čūskas] kodieni pārvērš brīnišķo, mūžīgo pavasari Airjanu Vaedžo ziemā, kas rada slimības un nāvi...» (Turpat.)

Somu episkajā poēmā «Kalevala» stāstīts, kā radies Ļaunuma Pūķis; viņš dzimis no Sjuoijatera siekalām, bet Ļaunuma Princips Hizi dāvājis viņam dvēseli. Poēmā ir aprakstīta starp šiem diviem - «Ļaunuma radījumu», Pūķi jeb Burvi un Ahti-Pūķi jeb balto magu Lemminkeinenu.

«...visas [slāvu] dievības piedalās galvenā dieva Peruna cīņā ar Zmiju. Peruns cīnās vai nu ar Zmiju, vai arī ar Čūsku caru...» (J. V. Mizuns, J. G. Mizuns, «Dievu un reliģiju noslēpumi»).

Bieži mītos, čūsku atšķirība no visas citas dzīvnieku pasaules tiek uzsvērta kā to vai arī Čūskas-Pūķa tieša saikne ar vissenākajiem cilvēkveidīgajiem dieviem:

«Koacekoalkoss nozīmē «Čūsku svētnīca». Tieši šeit tālā senatnē krastā izsēdās Kecalkoatls ar saviem pavadoņiem, kas uz Meksiku bija ieradies pa jūru ar kuģiem, kuru «borti spīdēja līdzīgi čūskas ādai»» (G. Henkoks, «Dievu pēdas»).

Pēc indiāņu leģendām Kecalkoatls devās prom no Centrālamērikas pa jūru, peldot uz plosta, kas bija taisīts no čūskām.

Saskaņā ar ēģiptiešu «Mirušo grāmatu» dieva Ozirisa miteklis «gulēja uz ūdens», bet tā sienas bija taisītas no dzīvām čūskām.

«Īpašu interesi izraisa [ēģiptiešu dieva] Atefa kronis. Tajā bija uriuss — valdnieka simbols čūskas veidā; Meksikā šo lomu spēlēja klaburčūskas attēls, Ēģiptē tā bija kobra, kas gatavojās uzbrukumam» (Turpat.)

«Dažos mītos, kas minēti seno maiju reliģisko tekstu krājumā «Čilam-Balama grāmata», tiek teikts, ja pirmie Jukatanas iedzīvotāji bija «Čūskas ļaudis». Viņi ieradās ar laivām no austrumiem, sava vadoņa Icamana, «Austrumu Čūskas», vadīti. Viņš bija liels dziednieks, kas varēja dziedināt ar rokas uzlikšanu un atdzīvināt mirušos» (Turpat.)

Minētie cilvēkveidīgie dievi raksturīgi ar to, ka viņi ļoti rūpīgi izturējās pret cilvēci tās agrīnā attīstības stāvoklī. Mītos un leģendās viņi ir devuši cilvēkiem praktiski visas zināšanas un prasmes, kuras mēs tagad uzskatām par raksturīgām civilizācijas pazīmēm. Viņi paši, spriežot pēc līdz mums nonākušām teiksmām, šīs zināšanas bija ieguvuši tajā skaitā arī no Čūskām-Pūķiem.

(Iekavās atzīmēsim, ka šajos mītos kopējais Čūskas-Pūķa raksturojums nes visai daudz pozitīvu iezīmju, attiecībā uz attieksmi pret cilvēkiem.)

Pēc H. Raulinsona, «paši galvenie šīs dievības [Čūskas-Pūķa] tituli attiecas uz tādām funkcijām kā visu zinību un zinātņu avotiem».

Čūskas-Pūķa zināšanas atkal bija tik lielas, ka bieži tas vispār simbolizēja gudrību, šī iezīme viņam piemita pilnīgi dažādu reģionu mītos.

«... ne raizi vien Čūska un Pūķis bija pagodinājuma epiteti, ar kuriem tika apzīmēti seno laiku Gudrie, Zintnieki un Adepti» (J. Blavatska, «Slepenā doktrīna»).

«Pagāniem un kristiešiem, indusiem un haldejiem, grieķiem, tāpat kā Romas katoļiem — teksti nedaudz atšķiras savos tulkojumos, taču visi viņi bija Ģēniji...» (Turpat.)

«Primitīvais Zmijs simbolizēja Dievišķo gudrību un Pilnību, un vienmēr nozīmēja psihisko Atdzimšanu un Nemirstību» (Turpat.)

«Pūķis... ir Haosa Gudrība» (Turpat.)

«Zmijs tika apvienots ar gudrības dievu no pašiem pirmsākumiem, par kādiem mums vispār ir vēsturisku datu» (S. Stanilends Veks).

Turpinājums sekos.