7 471 470*

Darbs piedalījās literārajā konkursā LatCon 2006 ietvaros.

Tu jau lasi?

Tas labi. Laikam.

Katrā ziņā, pat ja izlemsi tālāk nelasīt, lūdzu, iegaumē vienu: nekad nevajag zvanīt uz numuriem, kurus ieraugi uzķēpātus uz sabiedriskā transporta sēdekļu atzveltnēm. Drošības pēc labāk nezvanīt arī uz tiem, kas uz sabiedrisko atlietuvju, pļurkstētavu un citu iestāžu sienām uzkrāsoti. Citādi būs ar tevi tāpat kā ar mani - beigu beigās nonāksi uz tilta margām ar apdeguma čūlām klātām rokām un sarkani kvēlojošu zobenu uz muguras. Un neviens pats garāmgājējs tev nepievērsīs uzmanību.

Re, tikko atkal viens melnā mētelī aizslāja garām, degunu šallē ietinis, no aukstuma sargājot. Pat uz mirkli nepaskatījās, ko es, tāda dīvainīte, te sēžu uz tilta margām ziemas naktī plānā vasaras krekliņā. Nevis izlikās, ka nepamana, lai neielaistos ar kādu trako ar zobenu, bet patiešām nepamanīja. Es diemžēl zinu atšķirību.

Nē, vismaz par zobenu jau sūdzēties nevarētu. Tāds skaists, izrotāts, viegli ieliekts asmens... Tādu laikam sauc par katanu. Vai arī scimitaru, vai falkionu, vai kā nu tur...

Labi, atzīstos, patiesībā asmeņu iedalījums man ir pilnīgi tumša bilde. Bet es zinu, ka šis te ir skaists, ļoti ass un pietiekami smags, lai, to apkārt staipot, rokas nogurtu jau pēc stundas ceturkšņa. Tieši tāpēc es esmu pilnīgi pārliecināta, ka tas nekad nav izmantots kā karotāja zobens. Mihails var, cik uziet, stāstīt, ka šis esot paša Maķedonijas Aleksandra zobens, es vienalga neticēšu. Pie tam tas, kuru Mihails dēvē par Aleksandru Lielo, cītīgi noliedz, ka zobens būtu viņējais. Būtu taču prātīgi viņam ticēt, vai ne? Pat ja viņš pret karavadoņa identitāti neiebilst un visus iebildumus pamato tik ar to, ka zobens piederot erceņģelim, kurš pats to esot aizmirsis un vispār aizmirsis, kas viņš pats ir. Jā, populārais telenoveļu sižeta samezglošanas paņēmiens pacelts mitoloģiski episkā mērogā. Tādas runas Mihailam un Aleksandram ļoti iet pie sirds, un visiem tiem viņu paziņām, tai ‘Padomei’, kā viņi sevi sauc, – arī.

Tādi nu viņi reiz ir - pieauguši vīrieši, kas, lai gan nomainījuši kolas bundželi pret konjaka glāzi un lielīšanos par veiksmi pēdējā pagalma kariņu spēlē pret Isas kaujas taktisko smalkumu pārspriešanu, tomēr no fantazēšanas par sevi mitoloģisku personāžu lomā tā arī nav izauguši. Es pat viņiem tā īsti neko nevaru pārmest, kopš man ir iesmērēts zobens, kas acīmredzami ir pilnīgi pārliecināts, ka tā sūtība zemes virsū ir atšķelt kādu galvu no rumpīša, un to cītīgi apliecina, priecīgi sarkani spīdēdams ikreiz, kad pienācis laiks atkal kādu kaklu pārcirst. Iespieda man rokās tādu zobenu un paziņoja, ka turpmāk es būšot bende. Kaut kāda ticība viņiem, ka tādus kā mēs tā īsti varot piebeigt tikai, nocērtot galvu vai sadedzinot sārtā, un bendes zobens esot žēlsirdīgāks paņēmiens.. Bet, ja es to neņemšot, viņi varot man ļaut izmēģināt degšanas priekus. Nebūšot man pirmā reize.

Ak, jā, gribat minēt, kādu vēsturiska personāža vārdu viņi man piešķīra? Pateikšu priekšā. Bija tāda franču meitenīte, kas skraidīja armijai pa priekšu un atbrīvoja pilsētu karaļa kronēšanai. Filma vēl bija par viņu Besonam ar Jovoviču galvenajā lomā. Ja labi uzvedīšoties, es arī vēl paspēšot paskraidīt armijai pa priekšu ar zobenu rokās, pavisam drīz to vajadzēšot. Bet ne tūlīt, pagaidām viņiem vēl vajagot bendi.

Kopš tā nelaimīgā telefona zvana man pie šādām runām ir nācies pierast. Vienīgais, ko es nespēju mierīgi uztvert, – kā viņi, kas tik dedzīgi runā par atmiņu kļūdainību visos pārējos, nespēj kaut vai pieņemt, ka tieši tas pats varētu notikt arī ar viņiem? Piemēram – kaut vai tā pati Rita, brīnišķīgā, dievbijīgā medmāsiņa, Mihaila mīļotā sieviņa. Es vēl tagad atceros, kā Mihails, nokritis ceļos, raudāja, kā viņš viņu mīlot, ka viņa esot bijusi visa viņa dzīve un tā tālāk un tā joprojām. Bet pārējie? Nepagāja pat pāris stundas pēc viņas nāves, lai vienīgais, kas bez manām atmiņām spētu apliecināt to, ka šī sieviete vispār jebkad ir staigājusi pa zemes virsu, būtu viņas liktie apsēji uz manām apdegušajām rokām. Mihails jelkādas runas par viņa sievu uzskata par muļķīgu joku, pie viņa jau meitenes ciemojoties tikai vienas nakts bez-seku seksiņam vai tikpat bez-seku un bez-atbildības paraudāšanai uz pleciņa. Vai gan vienam, gan otram, bet noteikti nekam vairāk.

Lai cik maz iespējas izvēlēties man būtu bijis, es esmu vainīga Ritas nāvē. Tā vainas apziņa kā tāds maitas putns plosa manas iekšas, bet man nav neviena, ar kuru es varētu kaut sērās dalīties.

Tas arī ir viens no iemesliem, kāpēc es šodien sēžu uz tilta un rakstu vēstulīti pasaulei ne ar tām gaišākajām domām prātā... Ja es uzrakstīšu par to, kas notika ar Ritu, uz cieta papīra, varbūt kāda dvēsele spēs atrast kaut vienu karātu līdzjūtības, kurā dalīties ar mani?

Pirmā nepareizā izvēle, kas tieši iespaidoja notikušo, bija piezvanīšana tam uz krēsla atzveltnes uzrakstītajam telefona numuram, kuru, stundu ilgstošajā braucienā nogarlaikojusies, nolēmu nospiest uz sava tālruņa podziņām.

Klausuli pacēla uzreiz. Runāja viena no tām brīnišķīgajām vīriešu balsīm, kas liek mugurkaulam ietrīsēties labsajūtas priekšnojautās... Patīkamās balss īpašnieks apjautājās, kur gan es šo numuru esot atradusi. Pēc pavisam godīgas atbildes viņš laipni informēja, ka esot jau gaidījis manu zvanu, un palūdza ierasties personīgi.

Visdīvainākais ir tas, ka es neesmu pārliecināta, vai pareizi atceros, kas notika tālāk. Man šķiet, ka es nometu klausuli un pilnīgi noteikti negrasījos doties ciemos pie nezināmā aicinātāja, lai kaut simtreiz tā balss liktu savirpuļot taureņiem mana vēdera dziļumos....

Diemžēl nākamā lieta, ko es spēju kaut ar kādu pārliecību atcerēties, jau ir sēdēšana sniegā pie Mihaila mājas vārtiņiem. Tad, protams, es vēl nezināju, ka tā ir Mihaila māja. Es arī nezināju, ka visi noklīdušie, kas vispār šai apkaimē ierodas, kaut kā nonāk tieši pie šiem vārtiņiem. Vienalga, vai tā būtu kāda kuce, kas ar kucēnu aizmetņu smagu vēderu izmesta uz ielas pēc sezonālā suņu bordeļa, vai kāds pārlutināts sīkaliņš, kam iepatikusies doma par lavīšanos prom no vecāku mājām, vai kārtējais neveiksminieks, kas ietriecies simtgadīgajā apsē drošā pārliecībā, ka ceļš nogriežas pa kreisi, un, savu telefonu sasitis, meklē kādu māju, no kuras pasaukt avārijas dienestu – visi viņi beigu beigās klauvējot tieši pie Mihaila un Terēzes mājas vārtiņiem.

Interesanti, cik metāla tonnas spēj apstādināt viens apses kvadrātcentimetrs, nepārstājot būt par dzīva koka sastāvdaļu? Jāpainteresējas pie tiem alus darītājiem, varbūt pasaules rekordu grāmatā to kociņu ierakstīt. Par to taču maksā kaut kādu prēmiju, pareizi?

Bet tad es vēl par apsi neko nezināju. Sniegputeņa pārslas kusa uz manām kailajām, sīku apdegumu pēdām izraibinātajām rokām, dēļi spieda muguru, un aiz sētas rēja suns. Liels, melns rotveilers, kas vairāk piestāvētu melnam BMW un tiesu izpildītājam, nevis medmāsiņai un arhivāram, bibliotekāram, vai par ko nu tur Mihails īsti strādā.  Lai cik ļoti arī es baidītos no tādiem sargsuņiem, laikam jau jāsaka sunim paldies par trokšņošanu. Laiks bija tik draņķīgs, ka, ja Bosa riešana nebūtu bijusi tik uzstājīga, jaukais puisis Mihails nez vai būtu izbāzis degunu kaut pusmetru no siltās mājas alas, un tad jau Rita, pēc pāris stundām ierazdamās, būtu atradusi vienīgi sastingušu līķīti pie dārza vārtiņiem. Ar pāris stundām pietiek, lai nosaltu sniegputenī. Pareizi? Varbūt arī nē, man nenācās to noskaidrot, jo suns uzstājīgi rēja un saimnieks tomēr iznāca paskatīties un atrada sniegā sēdošu, apātisku, bet vēl dzīvu būtni, kuras plakstiņi bija kļuvuši svina smagi un kājas aizmirsušas par staigāšanu.

Mihails pacēla mani viegli kā spalviņu un, kā ne vienu vien noklīdušo pirms manis, ienesa savās mājās. Neko nejautādams, satina siltā segā, apsēdināja pie kamīna un iedeva lielu krūzi vistas buljona.

„Neko nejautādams” gan viņš apstrīd. Viņš esot jautājis, es neesot dzirdējusi. Tāpat kā es neesot dzirdējusi par to, ka drīz ieradīšoties viņa sieviņa... Jā, to man būtu vajadzējis dzirdēt....

Tu zini, kā sūrst, kad nejauši pieduries karstam gludeklim? Pamēģini iztēloties, ka abas tavas rokas klāj tādas sūrstošas svītras un viss, ko tu atceries par to izcelsmi, ir kaut kādi abstrakti ‘sliktie cilvēki’, no kuriem tu ‘bēgi’. Draņķīga, bezpalīdzīgas bailes uzdzenoša sajūta, kas piedzemdēja dedzīgu vēlmi aizliegt jebkam ienākt tajā jaukajā, siltajā istabā, kur sēdēju es un tas jaukais puisis, kas tā rūpējās par noklīdušajiem. Tā bija mana drošā kūniņa, mana neieņemamā pils. Tā es to iztēlojos un no visas sirds vēlējos, lai tas tā arī būtu, vismaz kādu laiku.

Patika tev tas fantastiskais Koelju citātiņš par pasauli, kas sadodas rokās, lai tev palīdzētu, kad kaut ko ļoti, ļoti vēlies? Reizēm tā sadošanās rokās notiek kaut kā mazliet pārāk burtiski.

Es pamanīju kādu mēģinām ienākt mājā. Aizspiedusi acis, es iztēlojos, kā verdoša lava aizpilda gravas ap manu drošo salu, uz kuras es iedomājos sevi pilī esam.

Arī ar aizvērtām acīm es redzēju iebrucēju tuvojamies, tas pārvērtās baltā zirgā ar ragu pierē un slaidā lokā pārlidoja pār ugunīgo upi.

Bet tā taču bija mana iztēles pils, manas iztēles sala, es varēju pavēlēt tai darīt to, ko vēlējos. Steigā viens pēc otra tika slēgti asie paceļamo vārtu režģi, kam bija jānosargā pils ieejas.

Dankš.

Dankš.

Dankš.

Tie skanēja kā saplīsuši kapličas zvani. Baltais zirgs varēja neklausīt manai gribai, bet arī vārtiem tas cauri netika.

Bet, pirms es paspēju atviegloti ieelpot, vienradzis pārvērtās naktstauriņu mākonī, kam vārtu režģis nebija šķērslis.

Manā iedomu pilī es stāvēju pagalma vidu, bailēs vērojot naidīgā mākoņa tuvošanos. Es iedomājos uzticamus sargus visapkārt, ar verdoša piķa katliem gatavībā. Viena vienīga manas rokas kustība lika melnam nāves ezeram nolīt pār pils laukumu un it visiem tajā. Aizvien augstāk un augstāk cēlās burbuļojošais piķis, sasniedzot manas pēdas, apdedzinot tās, tad līdz pat potītēm... Un tad, kā milzīgs sūknis būtu ieslēgts kaut kur apakšā, viss melnums iztecēja akmeņu spraugās, līdzi raudams trauslos taureņu spārnus un dvašas.

Trojas zirgs ar mirdzošo ragu pierē bija kritis. Tā ķermenis gulēja manā priekšā, liecinot visai pasaulei, ka mana pils ir nosargāta. Nevienam svešam šeit neienākt.

Es atvēru acis un sapratu, ka svelošā sajūta ap kājām pastāvēja ne tikai manā iztēlē – manas kājas bija par tuvu kamīna liesmām, un sega, kurā Mihails tās gādīgi bija satinis, bija sākusi gruzdēt.

Es pagriezos, lai palūgtu kādu palīgā, un atklāju, ka manu kāju degšana nav bijis vienīgais iztēles auglis, kas pieņēmis baisu realitāti. Iebrucējs bija bijis īsts, viņa nāve – tāpat. Tajā mirklī es skaidri zināju to, ko Mihails saprata tikai pēc brīža, ļaujot pilnu vaļu savām skumjām un kliedzieniem pret debesīm, – visi viņa mēģinājumi atdzīvināt Ritu bija lemti neveiksmei, tas nebija viņa varā.

Un tad, tikai tad es sapratu, ka biju nogalinājusi gaišmataino sievieti bez jebkāda iemesla. Viņa mani neapdraudēja. Tā nebija iebrucēja, bet šīs mājas namamāte, kas labprāt būtu par mani parūpējusies un palīdzējusi, kā vien spējusi. Tāpat kā Mihails jau bija palīdzējis.

Par palīdzību es biju atmaksājusi, nogalinot to, kas bija viņa lielā mīlestība un vispār visa viņa dzīve – vai vismaz tā jaunais vīrietis apgalvoja ar tām neaprakstāmajām skumjām savās laipnajās un bezdibenīgajās acīs.

Cilvēkiem nebūtu jāmirst tikai tādēļ, ka kāds iztēlojies viņu nāvi, bet tur viņa gulēja, pilnīgi un galīgi mirusi.

Ķecerīga doma iešāvās man prātā par ārstēšanu ar to pašu, ar ko saslimis. Es vēlreiz aizspiedu acis un šoreiz jau apzināti iemērcu savas plaukstas kamīna liesmās.

Vēlreiz apdedzināju jau apdedzinātās rokas... Bet kopā ar sāpēm es sajutu spēku, tik varenu, ka, ja vien atrastu, kur sviru nolikt, es pagrieztu pat zemeslodi... Bet zemeslodi man griezt nevajadzēja. Es vēlreiz iztēlojos savu pils pagalmu, kurā gulēja mirušais baltais zirgs, un kā milzīgu zeltainu taureni nosēdināju liesmu uz tā sāniem.

Taureņa spārni notrīsēja, un ietrīsējās sabrukušā zirga plakstiņi, sāniem atsākot kustēties dzīvības ritmā.

Es atvēru acis, un brīnums bija noticis.

Vai es varot ko tādu atkārtot?

Man nebija ne jausmas, toties nākamais apgalvojums mani apstulbināja.

Vai es vispār zinot, kādās briesmās tagad esot? Inkvizīcija tādus sadedzinot bez jautājumiem, tādas brīnumdara spējas esot kā staigājoša atombumba.

Inkvizīcija, raganu dedzināšana un atombumba vienā teikumā man šķita ļoti amizanta un mazticama kombinācija, par ko es laipni informēju abus brīnišķīgos cilvēkus.

Dievbijīgā Rita ar ticīgā fanātiskajām ugunīm acīs noglāstīja manu galvu tā, kā tie rietumu labdari glāsta Černobiļas, Kambodžas un Mongolijas mazgadīgos garīgos invalīdus. Par inkvizīciju un atombumbām vairs nebija ne vārda, mani vienīgi palūdza aizbraukt uz slimnīcu. Pie viena arī apdegumus apkopšot.

Šķiet, sākot domāt atteikuma iemeslu, es pirmo reizi apjautu, ka vairs neatceros ne, kur dzīvoju, ne, kas esmu, ne, kā nonācu pie vārtiņiem sniegputenī plānās vasaras drēbēs.

Slimnīcā atrodoties, man šķita, ka tur nenotiek nekas ievērības cienīgs. Nakts, slimnieki gulēja, dežūrējošais personāls mēģināja gulēt. Plāksnīte liecināja, ka tā ir paliatīvās aprūpes nodaļa – nu tiem, neglābjami slimajiem. Rita te strādājot.

Viņa apkopa manus apdegumus un paskaidroja, ka cerot uz manu palīdzību kādam vecam, ļoti jaukam un gudram kungam. Es arī palīdzēju, kā nu pratu – atbrīvoju veco kungu no viņa briesmīgajām ciešanām, pret kurām nespēja līdzēt ne zāles, ne Ritas dziedinošais pieskāriens. Viņa dvēsele laimīga devās tur, kur nu tādām dvēselēm pienākas doties. Uz kādu labāku vietu, tā man šķita.

Vai es varēju zināt, ka patiesībā medmāsiņa bija izdomājusi, ka šim kungam jākļūst tik veselam, lai vēl paspētu ieraudzīt savu Īrijā mazmeitai piedzimušo meitenīti? Tos pārmetumus par palīdzēšanu pašnāvībā un vaimanas par šausmīgo grēku, ko tagad esmu uzņēmusies, jau nu pilnīgi noteikti nebiju pelnījusi.

Nākamajā rītā manās rokās liesmoja un dejoja draudīgais zobens, kas neesot dejojis jau gadsimtiem ilgi.

Padome mani pasludināja par Inkvizīcijas jauno bendi.

Kad brīnumdaru griba pavēl, cilvēki savas dzīvības atdod viegli, nemanāmi, it kā nekas nebūtu noticis. Daži apgalvo, ka neesot tādas ‘dabiskas nāves’. Ja kāds nomirstot, tā vienmēr esot brīnumdaru vaina.

Bet paši burvji? Mēs daudz sīkstāk turamies pie savām dzīvībām, jo īpaši zinot, ka kāds vēlas tās atņemt. Nogalināt vienradzi Ritu man bija izdevies viegli – bet cik tur pie vainas mans neaptēstais talants, cik pašas Ritas neuzmanība un stūrgalvīgā vēlēšanās nākt pie manis un man palīdzēt, nevis skriet prom – kas to lai zina.

Sārts ir drošāks, no tā nevienam neaizbēgt. Uguns, jebkura uguns ir tīra maģija, pat teiksmainie drakoni spēj sadegt tā liesmās. No visiem teiksmainajiem dzīvniekiem vienīgi fēnikss spēj izdzīvot, sadegot un atdzimstot no saviem pelniem, tādēļ daži man saka – visa šī pasaule esot tikai kāda varena brīnumdara, fēniksa, iztēlē. Bet bendes zobens? Tā ir tikai ātrāka, saudzīgāka un žēlsirdīgāka liesma.

Es biju Inkvizīcijas bende.

Tiesa bija īsa, izmeklēšana – pavirša. Miris pacients, brīnumdara nogalināts. Viņa laiks mirt vēl bijis mēnešiem tālu.

Viena no nodaļas medmāsiņām bija zināma brīnumdare. Liktenīgajā naktī viņa bijusi nodaļā, ko nenoliedz. Kāds dzirdējis viņu sev pārmetam vecā vīra nāvi.

Ar to Ritas vaina tika uzskatīta par neizbēgami pierādītu.

Bendei balsstiesības nav paredzētas – tā es sevi mierināju, ļaujot smagajam zobenam, sarkanām liesmām dejojot, atšķelt laipnās medmāsiņas gaišo galvu. Vairs nekādu vienradžu. Nekādu naktstauriņu.

Mirušās ķermenis un galva tika kremēti, to pelni izkaisīti Daugavā.

Vakarā es Mihaila mājās atgriezos, baidīdamās skatīties viņa acīs, lai neieraudzītu tur dusmu ugunskuru vai skumju bezdibeni.

Bet viss, ko es saklausīju viņa balsī, bija prieks par manu atgriešanos mājās un uztraukuma un neticības notis, kad sāku runāt par Ritu, viņa mīļoto sievu.

Viņš nekad neesot bijis precējies.

* Ja pēc šī stāsta izlasīšanas joprojām vēlies uzspiest uz sava tālruņa podziņām nepiemērotā vietā atrastus cipariņus un ceri tā mainīt savu dzīvi, tad piezvani uz šo un uzzini, kā tu vari izglābt kādu dzīvību.

Spēle ar nezināmām beigām

Atvēru acis – palāta. Vismaz tik daudz es varēju pateikt pēc telpas izskata un iekārtām. Šeit noteikti tika ieguldīts liels finansējums, bet tas mani uztrauca vismazāk. Šī brīža atmiņas zudums radīja nepatīkamu sajūtu. Kā? Kad? Kas mani šurp atvedis?

Izrausos no savas gultas un mēģināju noturēt līdzsvaru pretojoties reiboņiem, kas draudēja beigties ar ieskriešanu kādā no stenderēm. Mugurā esošais apģērbs mazliet kaut ko atgādināja, tikai... vismaz tā noteikti nebija slimnīcas pidžama – melni sudrabains uzvalks no nenosakām materiāla.

Atvēru durvis, pa kurām izejot pavērās gaišs gaitenis ar palātām vienā un trepēm otrā pusē. Izvēlējos kāpnes, kas vītņu veidā nogādāja mani stāvu zemāk ar tieši tāda paša izskata gaiteni. Apkārt nebija pilnīgi neviena, kam kaut ko varētu pajautāt. Un tad pēkšņi tā sajūta – reibonis pārgāja trauksmē. Nemiers izšāvās caur visām šūnām un mutē bija rūgteni salda garša. Bēgt, bet uz kurieni? Skrēju uz palātām, cerot, ka atradīšu vismaz kādu norādi uz izeju, bet ieskrienot iekšā vienā no tām atradu vecu vīru baltā halātā ar sirmiem matiem.

-          „Ā, tad nu beidzot tu arī esi pamodusies,” viņš sacīja pasmaidot. Savādi, neatminējos viņu kā pazīstamu, bet tālāk es nepaguvu aizdomāties, kad vīrs halātā aicināja mani tālāk telpā un sacīja – „Viņš tevi vajā un atrodas pavisam netālu, bet man pietiks tik daudz laika, lai dotu tev dažas norādes.”

Es jau vēlējos vaicāt kas tas „viņš” tāds ir, bet rokas mājiens no ārsta (vismaz tā izskatījās), puses lika man apklust.

Sekoju iekšā telpā, kur pie sienas bija kodatslēga, bet ne ar skaitļiem, ar vārdiem. Nospiedis vajadzīgo savienojumu, sienā pavērās durvis un viņš lūdza mani ienākt. Telpa bija pavisam savādāka, tā bija gaiši zaļa, ar vītņu augiem gar malām. Man pat likās, ka es saklausu kādu putnu. Uz brīdi viss likās tik pazīstams un es aizmirsu trauksmes sajūtu...

Es nezinu, cik ilgi tur biju tā stāvējusi, līdz mani pārtrauca balthalāta vīrietis

-          „Labi, laika vairs nav daudz. Tev jāzin, ka tavs vajātājs ir ļoti stiprs un gudrs. Viņš mīl spēlēties, pirms izdara ko letālu. Ir tikai viens ierocis, kas spēj viņu nogalināt. Un ja to neizdarīsi tu, tad viņš to izdarīs ar tevi..”

-          „Pag, kas „viņš” tāds būtu, un kāda velna pēc viņam būtu mani jānovāc?”

-          „Viņš ir savas dzimtas jaunākais, bet stiprākais tumšais spēks. Protams, ilgi nav jādomā, lai būtu skaidrs, ka viņu interesē vairot savas spējas.”

-          „Bet, vai nav iespējams tikt galā ar viņu bez slepkavības?”

-          „Pagaidām vēl neesmu atklājis.. bet man ir aizdomas, kuras nebūs tik viegli apstiprināt.”

Tad atkal, trauksmes sajūta un rūgteni saldā garša mutē. Manas kājas trīcēja kā drudzī un es nesapratu, kā tikt ar šo sajūtu galā.

-          „Viņš jau ir te. Man pietiks laika, lai viņu aizkavētu, bet tev jābēg, līdz es varēšu tevi uzmeklēt drošākā vietā. Seko savai sirdij, tajā ir visas tavas spējas.”

Pēdējie vārdi izgaisa kā miglā. Tanī brīdī es jau lidoju. Starp silto un auksto gaisu atrodoties pamazām sāku atgūt saprātu un ausīs atbalsojās vārdi „tajā ir visas tavas spējas..”

Kurp.. kurp tagad doties. Sekot savai sirdij, it kā viņa lidotu man pa priekšu? Izsmiekls. Es pieliku roku pie sirds un jutu kā pukst. Zem krekla es sajutu ko cietu, tas bija medaljons putna veidolā. Izskatījās, ka tas sāk vēzēt spārnus un pastiepis knābi uz priekšu atrāvās no ķēdītes. Sekojot es pamazām izslīdu caur miglaino apkārtni un virs ceļa zaudējot gaisa līdzsvaru, nokrītu uz putekļainā ceļa. Putns vairs nav.

Autobuss. Tas varētu būt tieši tas, kas man vajadzīgs, lai turpinātu ceļu. Es iekāpu tajā, bet īsti pārliecināta nejutos. Kaut kas mani šeit ļoti biedēja. Varbūt pasažieru stiklainās acis un sejas, kas izstaroja vēsumu.

Vēlējos doties tālāk, bet manas kājas bija sastingušas, gluži kā pieaugušas pie grīdas. Savādi. Šoferis paraudzījās manī smīnēdams. Sazvērestība, bija pirmā doma, kas iešāvās prātā. Un šī seja man pat šķita pazīstama, agrāk redzēta. Bēgt.. vajag bēgt, jo es atcerējos. Viņš bija tas, kuru man būtu jāsauc par savu slepkavu.

Apkārtējo pēkšņa sakustēšanās un strupceļš man priekšā. Pakustēties es nespēju vēl aizvien. Domās jau redzēju ainu ar savu fiasko un nožēla mijās ar domām par kādu glābiņu. Apstājies, es domās saucu vārdu, bet autobuss sasvēries brauca nost no ceļa. Beidzot manas kājas atguva kustību spēju un es skrienot uz aizmugurējo logu centos atrast nolādēto avārijas āmuru. Pēkšņa autobusa apstāšanās trieca mani pret logu, par laimi, vecā autobusa stikls bija gana vārgs un es paspēju pielikt sev priekšā roku.

Grava, kurā autobuss bija apstājies atgādināja purvu un izlecot manas kājas iestiga līdz ceļiem, tomēr pat tas un asiņojošā roka ilgi mani neaizturēja. Es skrēju kā pele, kurai pakaļ dzenas pūce. Viņš atradās netālu no manis un es jutu, kā zaudēju jebkādas emocijas.

Kādas rokas mani ir sagrābušas. Mana vajātāja ņirdzošā seja un smiekli lika spītam raustīt manu ķermeni. Pēkšņi viņš mani palaida vaļā un viss kā butaforija izgaisa. Es paliku stāvam un ausīs skanēja vārdi „viņš mīl spēlēties, pirms izdara ko letālu..”

Nezinu, cik ilgi jau biju gājusi, bet saule jau taisījās rietēt. Pa ceļu negāja neviena dzīva radība. Sagurumā raugoties uz priekšu beidzot pamanīju koka māju. Tāds kā starojums, kas viesa uzticību iedrošināja mani doties iekšā. Atverot durvis nevarēja nepamanīt līdzību ar slimnīcu, kur vēl šorīt biju pamodusies. Un tad parādījās arī ārsts, un tas lika man iedomāties, ka šī ir kāda tuksneša mirāža, un tas nevar būt, uz ko viņš atbildēja, ka varbūt tomēr var. Gluži kā nolasījis manas domas.

-          „Nāc, tev jāiet atpūsties.” Un es biju gana nogurusi, lai paklausītu. Istabā bija gulta un plauktiņš, uz kura gulēja man medaljona putns.

Pirms aizmigšanas manā acu priekšā vēl nostājās ņirdzošais tēls. Smejošas, tumši brūnas acis. Mani pārsteidz, ka tajās spēj uzplaiksnīt arī mirdzums. Smiekli par bezspēcību. Melni, mazliet viļņaini mati līdz plecam, kalsns augums. Ģērbies melnā, cik atbilstoši. Tad viss izgaisa putna radītajā melodijā.

Atverot acis ārā atkal bija gaišs, patiesībā, saullēkts. Putns gulēja, saritinājies kā kaķis un apsedzies ar spārnu. Kluss klauvējiens pie durvīm.

-          „Ienāciet,” es teicu, jo ko gan vēl varēju atbildēt. Durvis atvērās un smaidoša seja raugoties man pretī teica labrīt. Es atņēmu sveicienu.

-          „Kā jūties?”

-          „Paldies, ar mani viss kārtībā.”

-          „Tagad klausies uzmanīgi,” viņš teica apsēdies uz manas gultas. – „Tagad tev jāiegaumē viss, ko teikšu. Ņem, šis ir tavs ierocis.” Un pasniedzis man dīvaina paskata mazu koka gabalu ar kāda dzīvnieka zobu galā.

-          „Šis ir kentaura indes koks. Inde atjaunojas trīs dienas pēc dūriena, tomēr nostrādā vienīgi dūriens plaušā, kur tiek paralizētas viņa spējas. Citā ķermeņa daļā inde ir tikai īslaicīgas asiņošanas izsaucējs.

-          „Man ir viens jautājums – kā šo „viņu” sauc?”

-          „Kaldors”

-          „Nu, jā.. nevarētu teikt, ka tas ir izplatītākais vārds.”

-          „Patiesībā, starp jaunajiem viņam vienīgajam ir šāds vārds. Bet ne par to. Vai ir vēl kādi jautājumi?”

-          „Jā, noteikti jebkurš manā situācijā vaicātu, kādēļ tieši es...?”

-          „Tavu spēju iegūšana, protams, lika pievērsties tev. Māņu veidā tās nevarēja no tevis iegūt, nācās ķerties pie šī paņēmiena.”

-          „Aptuveni skaidrs.. bet pirms pamošanās slimnīcā es neko neatceros. Kas notika tad? Un kādas spējas? Kas esi tu? Vienīgi savu vārdu es laikam atceros.”

-          „Hm.. sākšu no sākuma. Tu piedzimi un augi ģimenē, kuras labs draugs esmu es. Tev piemīt tās pašas spējas, kuras tēvam, bet tā, kā tu neesi vēlējusies tās attīstīt pārāk lielā līmenī, sekas ir viegla ievainojamība. Tavs tēvs nomira un tu dzīvoji kopā ar māti, kura ir elfs. Pēc pašas gribas, kad tev pēc mūsu kalendāra apritēja 16 tu devies attīstīt savas spējas. Šobrīd, kad tev ir 17, tevi kā nākamo upuri izvēlējies Kaldors. Viņš pats vēl ir jauns, tomēr ar lielu tumšo sarakstu. Paguvis tikt galā ar daudziem.”

Izkāpusi no gultas pamanīju pie loga krēslu, uz kura bija saliktas jaunas drēbes.

-          „Tās sūta tava māte.” Kā uzminējis manas domas viņš teica.

-          „Bet kādas tad ir manas spējas?”

-          „Ja ģimenē kāds no vecākiem ir elfs, tad spējas manto no otra vecāka, šajā gadījumā, no tēva. Viņš guva izcilus panākumus teātra maģijā. Viņš spēja atveidot jebkuru tēlu un dzīvnieku savā izskatā, bet šīs spējas tu varēsi sākt izmantot vienīgi no pilngadības sasniegšanas. Spēju lidot tu būsi jau pamanījusi, prāta kontrole, es domāju, arī tev nebūs nekas jauns. Galvenais ir nepakļauties domām par savu pretinieku. Tagad palūkojies uz savu roku. Jā, vakardienas rēta vairs nav. Arī tā ir tava organisma specifika.. Pārējo tu uzzināsi kad spēsi to likt lietā. Jo nav neviena pilnīga saraksta ar slēpto un zināmo spēju īpašniekiem.”

Kaut kas sāka ataust manā atmiņā. Bērnības kadriem traucoties gar seju, šī ārsta vārds bija Alzios.

-          „Pagaidām es esmu tavs aizbildnis, pēc tava tēva vēlēšanās. Varu tevi redzēt, kad vien tev ir nepieciešama mana palīdzība – tās ir manas spējas. Tā arī es tevi atradu un aizvedu uz slimnīcu..”

Man negribējās vaicāt par savu miršanu, vai ko citu, sapratu, ka bēguļošana laikam nav pats gudrākais un vienīgais, ko varu darīt ir atrast, pirms tieku atrasta.

-          „Vēl pēdējais, pirms tu dodies. Izejot uz ceļa dodies pa kreisi. Un vēl - kādu brīdi tev būs ceļabiedre. Viņai jādodas uz to pašu pusi, kur tev. Noejot lejā tu viņu sastapsi.”

-          „Paldies, Alzios.”

No gultas paņēmusi savu ieroci devos prom. Lejā pie kāpnēm stāvēja jauna elfu meitene, tērpusies baltā linu kleitā.

-          „Fabia” viņa nosauca savu vārdu.

-          „Adrija” es atbildēju un mēs devāmies laukā pa durvīm līdz ceļam. Saule jau bija uzlēkusi. Ceļa putekļi virpinājās vieglajā vējā.

Bija pienācis vakars un es pati nezināju, kurp mēs dodamies. Saule jau rietēja, bet nogurums vēl nebija mani salauzis. Mēs klusējot gājām līdz tumsa aptinās ap mums, debesis bija dzidras un mēness izveidoja ņirbojošu gaismas celiņu uz ezera virsmas, kas atradās blakus ceļam. Fabia novilka savas drēbes un pazuda ezera tumsā. Kaut arī romantisms nemēdza mani apciemot bieži, es sekoju viņas piemēram. Ūdens bija remdens, bet apkārtējā daba ar maģisku spēku nojauca visus sajūtu šķēršļus.

Dažas minūtes man šķita, ka dīvaina apjausma pārņem manu prātu, bet pirms tā bija ieguvusi apveidus, es to slīcināju mēnessūdens vēsmā.

Mums iznākot no ūdens mēness bija novērsies no ezera un apspīdēja ceļu, pa kuru mums bija jāturpina doties.

Saulei austot es sagurumā vēroju kā ceļmalas kokos karājas stikla āboli un to mirdzums izraisīja patīkamu miegainības un siltuma sajūtu. Es apgūlos zem viena no ābeļkokiem un ielikusi galvu Fabias klēpī pazudu citā pasaulē.

Mani pamodināja kritiena sajūta, bet atverot acis es konstatēju, ka nekas nav mainījies, vienīgi nogurums likās izgaisis. Tagad, kad saule jau bija uzaususi, koku burvība bija zudusi, tālumā varēja saskatīt apdzīvotāku vietu ar mājām un dārziem. Fabia izvilka karti, kuru pirms tam viņa bija uzskatījusi kā nevajadzīgu un norādīja, ka mums būtu jādodas cauri vienam no dārziem. Neviena nemanīju. Mēs klusi devāmies cauri dārzam, tad caur mājai, kurā dīvainā kārtā nebija neviena cilvēka. Caur koka sienām spraucās vecuma aura un tālāk dārzā esošā strūklaka radīja patīkamu ņirboņas sajūtu vēderā, kuru pēkšņa rūgtuma sajūta un trauksme aiztrauca kā nebijušu. Es sapratu, ka „viņam” jābūt kaut kur netālu. Un tur jau viņš bija, kopā ar diviem citiem puišiem.

-          „Kā redzu, arī tev ir ceļabiedrs.” Diezgan piesmakusi balss teica. Varbūt smiekli viņu mocīja līdz nāvei. Kaldors pamāja saviem biedriem un tie sāka doties uz Fabias pusi.

-          „Ātri skrien prom!” es uzsaucu. Viņa gan vilcinājās, bet es pamāju. Fabia aizskrēja un Kaldora biedri viņai pakaļ.

Es ciešāk satvēru ieroci savā rokā zem platajām piedurknēm, kaut kas mani it kā atturēja, bet vismaz kaut kā aizkavēt man viņu vajadzēja, līdz brīdim, kad apjaušu, kādas ir manas spējas un... Viņš paspēra soli uz manu pusi, es notrīcēju no iekšējā naida un brīdī, kad viņš nāca vēl tuvāk es izaicinoši paskatījusies viņā taisījos jau mesties virsū, kad viņš pastiepa rokas un no tām plūda kas līdzīgs miglai. Lai ko arī viņš darītu, es nedrīkstu kavēties, un ar ātru cirtienu iedūrusi viņam sirds rajonā es pārtraucu baigo sastingumu. Viņš sagrīļojās un pievēra acis. Asinis, kuras bija iesūkušās mana ieroča kokā dedzināja manas rokas, bet man nebija laiks kavēties. Cauri mājām es skrēju prom, tagad tās vairs nebija siltuma pilnas, vēss tukšums stājās man ceļā.

Es atskatījos, tikai ceļš, nekā vairāk. Priekšā – ceļš, laikam uz nekurieni, bet cita man nebija.

Kārtējā diena, klīstot, meklējot pati sev nezinot ko. Vēsums līdz ar vakaru klaiņoja gar mani. Es mēģināju nedomāt, vismaz tagad es pēc tā ilgojos. Lai nebūtu jāanalizē...

Ceļš, ceļš, smiltis un akmeņi, netraucētas zvaigznes un tālumā samanāma gaisma. Ejot tuvāk es samanīju tēla aprises un pēc mirkļa sapratu, ka Alzios ar lāpu sev blakus sēž ceļmalā.

-          „Kā jūties?” viņš norūpējies pavaicāja

-          „Pieņemami..”

-          „Tad nāc, iesim. Man tev ir kas stāstāms.”

Man negribējās neko vaicāt, ne arī zināt, tomēr solījums par stāstāmo mani ieinteresēja.

-          „Tas gan nav konkrēti pārbaudīts, bet lasot nesen atrastas grāmatas šķita, ka ir variants, kā tikt galā ar tavu ļauno ienaidnieku.”

-          „Un.. vai tas ir kas labāks par slepkavību?”

-          „Nav izslēgts, ja tā ir tiesa. Tev būtu jāliek viņam mīlēt.”

Jutos tā, it kā mani būtu skārušas tūkstoš saindētu bultu. Tanī mijās gan banalitātes neticamība, gan naida neizpratne.

-          „Tad jau labāk, es izmantošu ieroci. Psiholoģiskās spēles nav mana stiprā puse..”

-          „Tā jau es iedomājos..” viņš klusi atteica un turpmāko ceļu nebilda ne vārda.

Nomācošo klusumu viņš pārtrauca kad pienācām pie krustcelēm.

-          „ Tev jāzin, daudz laika tev vairs nav. Nebaidies no savām spējām. Un pieskati visu, kas notiek tev apkārt. Jebkura neuzmanīga darbība dod iespēju Kaldoram nonākt tuvāk savam mērķim.”

-          „Mani nekas vairs nepārsteidz. Un nedomāju, ka bailes būtu tās, kas padarītu mani neuzmanīgu.”

-          „Labi. Tā lai arī paliek. Domāju, ka esi gatava arī uz neveiksmi, pēc visa, kas noticis. Un apdomā, varbūt šoreiz izmantot citas iespējas. Tālāk gan, tev būs jādodas vienai, mani pacienti mani gaida.”

-          „Paldies, ka atradi mani un paldies par ceļa biedru. Jā, kā ir ar Fabiu? Vai viņa sasniedza savu mērķi.. ?”

-          „Jā, viņa ir gudra. Un tu arī, ja neļauj naidam sevi pārmākt.” Un pasmaidījis viņš griezās prom no ceļa. Man priekšā bija garš ceļš vienai.

Liekas, bija pagājušas kādas divas dienas, līdz brīdim, kad samanīju pilsētas torņus. Pilsētas burzma savā ziņa mazliet pat kaitināja, biju tik ļoti saradusi ar klusumu. Turklāt tik daudz elfu es nebiju vienkopus redzējusi. Ieejot pilsētā sīks lietus pārklāja visu kas te atradās. Sīkā melodija, ko radīja lietus, pilot caur saules stariem radīja mazliet letālu sajūtu. Viss likās it kā nonācis strupceļā. Būtnes sāka izklīst un man iekšā uzradās pazīstamā sajūta. Viss sagriezās. Jutu uznākam miegainības un bezspēcības sajūtu. Pieturoties pie mūra sienas vēroju, kā klusajā ieliņā man priekšā nostājās trīs tēli. Nespēju sakoncentrēties, bet netālu vizošā izkārtne lika man mesties iekšā. Bārs. Elfi sēdēja un dzēra kaut ko no glāzēm. Vienīgais, ko lūkojoties pēc otras izejas pamanīju bija dzēriena krāsa, kas mainījās tiklīdz no glāzes kas tika dzerts. Aiz bāra letes es samanīju kādu jaunu pavāru.

-          „Kur šeit ir otra izeja,” es pieturoties pie letes vaicāju

-          „Tur.” Viņš norādīja kādas durvis aiz plauktiem.

Es izskrēju cauri tumšam gaitenim, līdz biju laukā atkal uz ielas. Lietus bija mitējies. Tomēr par vēlu, iedomājos, ka lidot būtu bijis saprātīgi, bet priekšā jau bija Kaldors. Līdz ar katru soli ko viņš man tuvojās, apziņa izslēdzās. Es pat teiktu, ka apstājās. Pēdējais, ko pa miegam atceros, bija tas, ka mani kāds nesa. Kustēties es nespēju, jo mans ķermenis bija sastindzis.

Atveru acis. Nē, tā nav palāta. Lai cik ļoti es to būtu gribējusi. Man tirpa pakausis un pēdas. Neviena šeit nebija. Vientuļš logs, aiz kura restes veidoja savādus ornamentus. Vareni. Nomācoši tumšzilais tonis uz sienām spieda mani piecelties un iet uz durvīm. Pirms paspēju tās atvērt, durvis pašas pavērās un gaitenī stāvēja abi palīgi.

-          „Tevi jau gaida. Viņš ir tajā istabā.” Jaunākais no viņiem norādīja uz gaiteņa galu.

Piesoļojusi es nespēju saņemties, lai atvērtu durvis. Man vajadzēja ko izdomāt. Bet pirms tā visa durvis pavērās un Kaldors pavēlošā tonī lika man ienākt.

Kabinets ar sarkankoka mēbelēm. Cik atbilstoši, es nodomāju. Vismaz šoreiz viņš nesmējās.

-          „Ko tu taisies ar mani darīt?” Neuzskatīju par vajadzīgu viņu uzrunāt uz „jūs”.

-          „Nu, spriežot pēc visa, tu esi mana gūstekne. No šī brīža viena tu netiksi atstāta. Bet kādu laiku tu vēl būsi dzīva, es tev dodu iespēju aizbēgt,” viņš smīnēdams sacīja un nolika uz galda manu ieroci. Lieliski..

-          „Ņem,” viņš man to pameta „bet, vai spēsi trīs dienas noturēt, lai savāktu indi?”

Apskatījusi viņu secināju, ka nekādu stipro ievainojumu es neesmu radījusi, pārsēju nebija. Droši vien arī viņam ir pašārstēšanās iespēja no organisma puses.

-          „Piesēdi. Tagad, tu dzersi ar mani tēju.”

-          „Pēdējo savā mūžā?”

-          „Tas atkarīgs no tā, cik bieži tu dzer.”

Protams. Es apsēdos krēslā un tai brīdī durvīm atveroties ienāca elfu puisis ar paplāti, uz kuras bija melnas krūzītes. Nolicis uz senā rakstāmgalda tēju viņš aizgāja.

-          „Ņem.”

-          „Bet kā lai es zinu, ka...” nepaguvu pabeigt

-          „Bet kā gan lai tu zini pretējo?”

Gluži negribot sāku smieties. Situācija pamazām likās nelabojami smieklīga.

Man nācās ar viņu runāt par mākslu un lidošanas brīvību. Vismaz uz mirkli zuda saspīlētā izsmiekla sajūta. Pēc tējas viņš piecēlās un aizgājis līdz durvīm pagriezās pret mani.

-          „Tev jānāk man līdz,” viņš noteica.

-          „Un uz kurieni?”

-          „Ārā.”

Izsmeļoši, es nodomāju sekodama. Ejot caur gaiteni pretī mums nāca divi kalpotāji, viens, kurš bija nesis tēju, otru es neatminējos redzējusi. Nepazīstamais sāka kaut ko runāt ar Kaldoru, bet otrs palavījies garām iespieda man rokā kastīti. Tad viņš it kā nemanījis aizslīdēja man garām un iegāja istabā, lai pēc brīža atgrieztos ar krūzēm un paplāti. Atvērusi kastīti es tajā samanīju zīmīti, kurā mana māte rakstīja, ka ilgojoties pēc manis un klāt bija pievienots pavisam mazs, caurspīdīgs duncis. Tajā bija iegravēts mans vārds. Ilgi gan es nepaspēju pētīt, jo bailes, ka mani pieķers lika paslēpt visu zem platajām piedurknēm. Izejot ārā mēs nonācām dārzā, kurā auga tādi pat koki kā ceļmalā, pa ceļam uz krustcelēm. Stiklotie āboli un piparmētras, kanēļa smarža virmoja apkārt jaucot saprātu.

Šoreiz mūs neviens nepavadīja. Viņš veda mani caur pļavu līdz mēs pienācām pie nogāzes, kur lejā bija krasts un jūra. Tā bija apbrīnojam dzidra, vietām krastā auga neaprakstāmas krāsas zāle.

-          „Lido.” Viņš teica.

Kā gan lai es tā uz pasūtījuma lidoju, ja pat nespēju sevi piespiest lidot, kad to vajadzēja... tomēr viņa vārdos bija jaušama savāda pārliecība un neskatoties uz manu nepatiku iekšā es lecu lejā, lai kritiena vietā nostātos uz gaisa plūsmas. Viņš bija dažu rokas stiepienu attālumā no manis.

Pastiepis roku viņš no manas piedurknes izņēma kastīti, kuru biju cieši turējusi rokā.

-          „Vari to neslēpt. Es tāpat visu zinu. Tava māte bija gudrāka par visiem pārējiem, nav vajadzīga inde. Pietiek ar šo man iedurt un es sašķīdīšu drumslās.”

Domas sajuka, mana māte, inde, lidošana. Es jutu to pašu kritiena sajūtu, no kuras biju pamodusies toreiz, ejot ar Fabiu. Viņš paspēja pārtvert mani pirms manas pēdas aizskāra ūdeni, un saudzīgi novietojis mani uz akmens turpat, kur sākās ūdens, nostājās man blakus. Tas bija tik dīvaini, tā es tur stāvēju un raudzījos viņā. Kaldors it kā kaut ko gaidīja. Es minstinoties satvēru savu dunci un nespēju izšķirties. Man bija jāizšķiras. Ja es viņu saduršu, viņš mirs, bet ja ne, tad miršu es...vai tā būs? Es gribēju darīt galu šai sajūtai. Es pacēlu roku, bet tad tā noslīdēja atpakaļ gar sāniem, ierocis nokrita un sašķīda tūkstots drumslās.

-           „Šī ir pēdējā reize, kad tu mani redzi,” viņš ierunājās.

-          „Un pēc tam?”

-          „Tad es izgaisīšu.”

-          „Bet..”

-          „Tu jau visu zini. Mīlestība nogalina un es esmu tā radīts, ar lāstu piedzimis, ar lāstu es arī nomiršu.”

Cik mazam bija jābūt solim, no naida līdz mīlestībai. Tas ir vēl ļaunāk nekā nogalināt. Man vajadzēja, vajadzēja to darīt ātrāk...

-          „Alzios tev spēs palīdzēt. Nē, nesaki neko.. tā tam bija jānotiek.” Viņš domīgi apsēdās un jo tumšāks kļuva vakars, jo tumšākas arī viņa acis. „Vismaz tagad es zinu, kā tas ir, cīnīties pēc kāda uzmanības.”

-          „Un kā tas ir?”

-          „Tas ir tad, kad tev ir vienalga, kas notiek uz zemes, jo tu esi pie debesīm. Un nekas nespēj tevi apbēdināt kā vien šķiršanās.”

-          „Tās zvaigznes. Es nekad neesmu pratusi tajās lasīt...”

-          „Tā tur, ir mana zvaigzne, bet tālāk, tavējā.”

-          „Kā Tu zini?”

-          „Mums katram tāda ir. Un kad es izgaisīšu, tā nokritīs.”

-          „Un kur tad tā paliks?”

-          „Pie tevis.”

-          „Pie manis?”

-          „Jā, un uz tās būs kaut kas rakstīts.”

-          „Kas?”

Saule sāka aust un Kaldors piecēlās. Nostājies pretī saulei viņa ķermenis kļuva caurspīdīgs līdz viņš pazuda, pavisam.

Un tad no debesīm nokrita zvaigzne. Es piecēlos un lēni noliecos pēc tās. Zvaigzne vēl bija karsta un uz tās bija lasāmas rindas

„Reiz mana pasaule bija vēsa

Reiz, mana sirds bija nolādēta

Lai arī manis te nav

Mana sirds vienmēr tevi sargās...”

Es gāju pa ceļu. Bija vakars, āra satumsis. Pēkšņs atplaiksnījums nostādīja manā priekšā bērnības ainas. Tēvs netālu runāja ar kādu vīru, māte šuva, pārliekusies pār audumu. Es sēdēju šūpolēs un blakus man stāvēja Kaldors. Spējš trieciens, ko radīja kliedzošs lāsts sašķēla pasauli un izsvaidīja mūs katru uz savu pusi.