2012.gads – durvis uz nākotni

Lai arī 2012. gada 21. decembrī, kad beidzas maiju kalendārs, iespējams, nekas sevišķs nenotiks, liekot dažiem brīnīties, par ko gan bijis viss šis satraukums, tomēr jāatzīst, ka mūsu dzīve un mēs paši jau tagad esam pamatīgi mainījušies.

Kopš 1999. gada 5. janvāra, kad saskaņā ar maiju kalendāru sākās priekšpēdējais radīšanas (pazemes) cikls, kas bija saistīts ar cilvēces ētisko attīstību, esam izgājuši cauri arvien intensīvākiem kosmiskajiem portāliem, kas mūsu dzīvē radījuši visai jūtamu paātrinājumu. Esam liecinieki tam, ka lineārais laika jēdziens vairs neatspoguļo reālo situāciju, jo brīžiem diezgan taustāmi jūtam, ka pagātne, tagadne un nākotne notiek vienlaicīgi. Ieejot svētajā laikā, esam spiesti paļauties uz savu intuīciju un atbildes uz jautājumiem meklēt sevī, jo mūsu prāts vairs nespēj apstrādāt un sistematizēt to informācijas apjomu, ar kuru diendienā saskaramies. Cēloņu un seku saplūšanas rezultātā tas, ko saucam par karmu, realizējas gandrīz momentā, taču tikpat ātri nāk arī atbildes uz jautājumiem, jo darbojas sinhtronitātes likums, kas savukārt ļauj notikt brīnumiem.

Kopš 2011. gada 28. oktobra esam iegājuši maiju kalendāra pēdējā radīšanas (pazemes) lokā, kurā, pēc maiju pareģojuma, ir jāizprot un jāaktivizē sava atbildība kā daļai no Visuma radošā spēka. Tieši tādēļ maiju kalendāra beigas 2012. gada 21. decembrī (tas ir datums, kad Zemes centrs būs uz vienas ass ar galaktisko centru un Piena Ceļš ietvers Zemi no visām pusēm) nebūt nenozīmē pasaules galu, vien to, ka vairs nebūs nepieciešams kalendārs, kas cilvēces apziņas evolūciju sadala posmos. Daļa cilvēces jau būs sasniegusi garīgo meistarību, tātad process būs vienlaicīgi gan sācies, gan noticis. 2012. gada 21. decembris ir robežlīnija, aiz kuras sākas jauna pasaule. Pietiekoši daudz cilvēku būs sasnieguši tādu apziņas līmeni, kas ļaus manifestēt šo jauno pasauli, un pakāpeniski arī pārējie cilvēki no vecās pasaules, kurā valda slimības, bailes un negācijas, pāries jaunajā – miera, mīlestības un nemirstības zelta laikmetā.

Arvien lielākām cilvēku masām sasniedzot apskaidrību (apzinoties savu dievišķo dabu un kļūstot par gaismas nesējiem), transformējas arī Gaijas, mūsu Mātes Zemes jeb pačamamas, kā viņu sauc inki, vibrāciju līmenis. Daudzi cilvēki šajā pārmaiņu laikā izvēlas pamest ķermeni un līdz ar to arī veco domāšanas veidu un vecās paradigmas, kurām nav vietas jaunajā pasaulē. Nepieciešamība ielaist apziņā un ķermenī arvien vairāk gaismas šobrīd var radīt fizisku nogurumu, sāpes bez redzama iemesla un diezgan izteiktu sirrealitātes sajūtu, kad liekas, ka nomodā sapņojam, bet sapņos redzētais šķiet reālāks par nomodu. Daži jūt, ka mazinājies izsalkums un pietiek ar mazāku pārtikas daudzumu, lai apmierinātu ēstgribu; citi izvēlas ekoloģiski tīru pārtiku un atsakās no gaļas, ķīmiskām zālēm, tabakas un alkohola. Ir paaugstinājusies jūtība pret troksni, gaisa piesārņojumu un vibrācijām. No mūsu dzīves negaidot pazūd cilvēki, kurus uzskatījām par saviem draugiem, arī ģimenes locekļi nereti izvēlas citu ceļu; toties vietā nāk citi, ar kuriem jūtamies tā, it kā pazītu viņus visu mūžu. Acīm pamazām jāpierod pie augstākas frekvences gaismas viļņiem, tādēļ redze var kļūt nedaudz miglaina. Ja gadās saskarties ar nopietnām problēmām (piemēram, šķirties no mīļotā cilvēka, zaudēt tuvinieku, māju, darbu vai ienākuma avotu), vairs nenonākam dziļā izmisumā un depresijā, bet saglabājam iekšēju mieru un ticību, ka viss notiek saskaņā ar pašu izraudzītajām mācībstundām, kas mūs tuvina dievišķai esībai. Tā vietā, lai justos vainīgi un pamesti, dziļā mīlestībā un mierā palaižam brīvībā pagātni, paļāvībā un ar prieku dodamies pretī jaunajam, jo zinām, ka šis jaunais būs brīnišķīgs! Un tā tas arī ir! Nākotne, kļūstot par tagadni, uzplaukst kā brīnumaina, krāšņa puķe. Kas zina, varbūt ceļš aizvedīs uz otru zemeslodes pusi, uz citu valsti, citu pilsētu.... Lai kur tas novestu, mēs zinām, ka tieši tur mums jābūt, lai turpinātu nākamo attīstības loku. Brīvi un dabiski apgūstam māku būt pozitīviem jebkuros apstākļos un smelt no mūsu iekšējo zināšanu avota jebkurā situācijā, kur nepieciešama pašu izvēle.

Arī Gaija, Mūsu Zeme, mainās un atbrīvojas no vecajām enerģijām. Apzinoties savu vienotību ar Zemi, mēs gribam un varam viņai palīdzēt. Varam pievienoties tiem rituāliem un ceremonijām, kuras kopš senatnes un tagad veic dažādu vietējo cilšu pārstāvji uz visas planētas. To būtība ir cieņa un mīlestība pret Māti Zemi. Viņa atbild un atsaucas uz mūsu lūgšanām. Dažas no senajām svētvietām, kur cilvēki gadsimtiem darbojušies, nedievišķu domu vadīti, pamazām zaudē savu spēku, atveras citas, lai palīdzētu cilvēcei veikt šo nekad iepriekš neparedzēto pāreju augstākā apziņas līmenī. Nav nejaušība, ka tieši šobrīd cilvēce uzzina par Eiropas piramīdām, kas savā varenumā pārspēj Ēģiptes piramīdas. Bosnijas piramīdas, kas iekļāvušās dabas ainavā, visā savā majestātiskumā kopš aizlaikiem stāvēja cilvēku acu priekšā, tomēr paliekot neredzamas. Tās it kā atradās paralēlā laika joslā un gaidīja, līdz mūsu apziņa spēs uztvert spēcīgo enerģiju, kura transformēs cilvēces līdzšinējo izpratni par to, kas mēs patiesībā esam un no kurienes nākam.

Ārī Latvijā ir ļoti specifiskas spēka vietas, es pateicos Dievam par svētību, kas man ļauj iepazīt šo zemi, ar kuru jūtu dziļu iekšēju saikni. Mana apzinātā vēlēšanās „atcerēties” Latviju radās, ieraugot Lielvārdes jostu un sākot uztvert tajā iekodēto enerģiju, kas man vēstīja par vēsturi pirms „vēstures”. Tādēļ jūtos ļoti pagodināta un iepriecināta, ka šā gada augusta sākumā man būs iespēja kopā ar jums turpināt pētīt senos baltu simbolus, apceļot Latvijas svētvietas, godinot šo vietu garu un lūdzot atļauju ieiet to informācijas laukā. Mēs kopā lūgsim Zemesmātei atklāt tās glabātos noslēpumus – informāciju, kas mums tagad nepieciešama, lai turpinātu evolūcijas ceļu.

Peru pie Titikakas ezera ir klintis, kurās izcirstas tā saucamās Aramu Muru durvis. Aramu Muru bija viens no Mu kontinenta dievišķās civilizācijas dižākajiem Meistariem. Šis kontinents tūkstošiem gadu eksistēja starp smalkās enerģijas dimensijām un zemes plānu. Tas pazuda zem ūdens, kad cilvēki sāka ļaunprātīgi izmantot dievišķo spēku un pārkāpt visa vienotības likumu. Aramu Muru durvis mēdz saukt arī par ieeju 5. dimensijas templī. No ārpuses klints izskatās pēc milzīgas fasādes ar nišu, kuras abās pusēs ir vertikāli, kolonnām līdzīgi padziļinājumi. Patiesībā tie ir enerģētiski kanāli, pa kuriem plūst vīrišķā un sievišķā enerģija, un tad, kad cilvēks stāv durvju nišā, ar izplestām rokām pieskaroties ejas sānu sienām, abas enerģijas apvienojas, padarot viņu apskaidrotu dievišķās vienotības enerģijā. Ir daudz stāstu par to, kā, stāvot šajās durvīs, cilvēki vienkārši pazuduši, jo pārgājuši citā dimensijā. Taču leģenda vēsta, ka tajā brīdī, kad, stāvot šajās durvīs, cilvēks top apskaidrots, viņa priekšā, paveras eja uz Kristāla pilsētu, kurā glabājas dievišķās zināšanas un Saules disks.

Pastāstot šo stāstu par Peru, es vēlējos atgādināt, ka visiem cilvēkiem uz šīs planētas ejams kopīgs ceļš. Latvijā taču ir līdzīga leģenda par Gaismas pili, kas atrodas Burtnieku ezerā. Kad cilvēki sasniegs atbilstošu apziņas līmeni, Gaismas pils pacelsies un tajā glabāto zināšanu spēks taps pieejams visiem.

Un, kas zina, varbūt 2012. gada 21. decembris ir tās durvis, pa kurām mēs nokļūsim Gaismas pilī, kur mirdz Saules disks....