1.raunds: "Vai iespējams pārcelties uz dzīvi kosmosā? Zinātniskās fantastikas ieteiktas ķermeņa transformācijas"

1-ais konspekts manām sarunām Noderīgu zināšanu un ne-zināšanu melnajā tirgū nr. 16, kas nupat notika Sapņu fabrikā 2014. gada 5. aprīlī.

Visa cilvēces vēsture pēc savas būtības ir bezgalīgu klejojumu vēsture, kad izskatījās, ka visas vietas aizņemtas, tik un tā pārceļošana notika, tikai ar karu palīdzību.

Tā tas ir turpinājies līdz pašam pēdējam laikam, kamēr zinātne un tehnika ir sasniegusi tādus augstumus, ka turpmāka karošana jau līdzinās pašnāvībai.

Protams, tas karus neaptur, jo tos jau var izkarot arī zemākā līmenī. Tomēr, doma, ka tas ir strupceļš, arvien vairāk rodas cilvēku galvās.

Kur atrast risinājumu? Pirms gadiem piecdesmit sākās cilvēku lidojumi kosmosā, ap to pašu laiku – akvanautikas projekti, lai apgūtu dzīvi zem ūdens. Pēdējie gan tagad apsīkuši, jo izrādās, ka tos pašus darbus zem ūdens var veikt arī automāti, bet pastāvīgi dzīvot zem ūdens, bez saules gaismas, cilvēki tomēr nevēlas.

Turklāt, okeānu resursi, kas tolaik likās bezgalīgi, tagad arī lielā mērā ir izsmelti un sabojāti.

Kas tad paliek vēl? Ne jau dzīve zem zemes. Cilvēce domā par kosmosu un citām planētām. Droši vien dzirdēts par privāto projektu MarsOne, kas paredz tuvāko desmitgadu laikā nodibināt koloniju uz Marsa. Lai gan tas vairāk izskatās tikai pēc šova, kas to lai zina...

Tomēr, kosmoss un citas planētas ir ārkārtīgi nedraudzīga vide cilvēkam. Pirmkārt, radiācija, otrkārt, bezsvara stāvoklis vai citāda gravitācija. Treškārt, dzīve noslēgtā telpā. Vai cilvēks, kāds tas ir tagad, spēs to izturēt.

Fantastika pazīst visai trakas idejas, kā no šīm problēmām atbrīvoties. Piemēram, kāpēc būtu jālido uz citām planētām, ja varētu šādu planētu uzbūvēt uz vietas. Ir viena traka ideja par kosmisko pasauļu būvi.

Zemei enerģiju dod Saule, taču Zeme ir maza, praktiski viss milzīgais Saules enerģijas daudzums aizplūst mums garām. Bet iedomāsimies, ja orbītā ap Sauli tiek uzbūvēts milzu gredzens, kas aptver visu orbītu. Ja arī gredzena platums nav pārāk liels, tik un tā – tā platība būs lielāka par Zemeslodes platību un to varēs iekārtot pēc patikas. Vienu gan jāņem vērā – uz gredzena valdīs mūžīga diena. Lai gan to var atrisināt.

Šo ideju gan varētu atrisināt tikai civilizācija, kas ir uz daudz augstākas attīstības pakāpēs par mūsējo. Kā piemēram, populārajā Larija Nivena romānā “Pasaule-Gredzens”, kur galvenie varoņi atklāj senas civilizācijas izbūvēto gredzenu ap kādu zvaigzni un piedzīvojumi var sākties, jo uz gredzena atrodas visdažādākās teritorijas. Kaut kas līdzīgs notiek Artūra Klārka romānā “Tikšanās ar Ramu”.

Tomēr, kamēr mēs vēl nemākam būvēt šādas gigantiskas konstrukcijas, ir arī cita izeja – iemiesoties citā ķermenī, kas piemērots dzīvei naidīgos apstākļos, vai arī pārveidot savu ķermeni vispār.

Slavenajam un cilvēcīgākajam krievu fantastam Kiram Buličevam ir garstāsts “Pelnrušķītes baltā kleita” ir nodaļa, kas stāsta par kāda cilvēka varoņdarbu, glābjot cilvēkus no vulkāniskas katastrofas. Izrādās, ka nākotnē varētu būt iespēja iemiesot cilvēku cita veida ķermenī – bioformā, lai tas varētu darboties necilvēcīgos apstākļos. Nesen to pašu ideju – savādāk pasniegtu – mēs varējām redzēt filmā “Avatars”.

Dažreiz nav nepieciešams pārveidot cilvēku tik ļoti, bet pārveidot vietējo faunu, lai tā cilvēkam palīdz. Amerikāņu rakstniecei Ennai Makkefrijai ir romānu sērija par tālu planētu Perna, uz kuras nodibina cilvēku koloniju, kas sastopas ar nāves briesmām, savā kustībā ap vietējo zvaigzni, regulāri planētai tuvojas baisms kaimiņš – planēta, kas bagātīgi apgādā Pernu ar nāvējošu svešas dzīvības lietu. Cilvēki ar mokām paglābjas, bet ievēro mazas, ugunīgas lidojošās ķirzaciņas, kas tiek ar šo problēmu galā.

Ņemot palīgā ģenētiku, ķirzaciņas pārvērš lidojošos pūķos, izveidojot mentālo saikni ar savu jātnieku. Saikne ir tik spēcīga, ka mirstot cilvēkam, mirst arī pūķis, bet mirstot pūķim, cilvēks, ja paliek dzīvs, tad kļūst gandrīz nenormāls.

Rakstnieki nebūtu kārtīgi fantazētāji, ja nespētu pagriezt šo problēmu arī uz otru pusi. Te būt vērts pieminēt amerikāņa Freda Saberhagena romānu ciklu par Berserkiem. Iedomāsimies situāciju, cilvēki apgūst kosmosu lido no vienas planētas uz otru, arī tālajā kosmosā un pēkšņi viņus uziet mākslīgā saprāt6a robotizēta civilizācija, kuras vienīgais mērķis ir dzīvības iznīcināšana.

Sākas nežēlīgs, gadsimtiem ilgs karš, kurā visu līdzekļi ir labi. Lai sekmīgāk karotu ar cilvēkiem berserki cenšas pārveidot sevi ar vien līdzīgāk cilvēkiem, lai iefiltrētos cilvēku sabiedrībā un grautu to no iekšienes, viņi sagūsta ķīlniekus un cenšas no tiem veidot kiborgus, mērķis tas pats. Var teikt, filma “Terminators” kosmiskos apmēros.

Šajā ziņā fantāzijai nav robežu. Lai gan, rodas morāla, filozofiska problēma. Vai pārveidotais cilvēks spēs saglabāt cilvēcību, pārvērties par cita veida bioloģisko būtni vai kiborgu. Buličevs un Makkefrija atbild apstiprinoši.

Filmas par terminatoriem atstāj duālu iespaidu: visu nosaka programmētājs.

Taču skaidrs ir viens, lai izdzīvotu bez nāvējošām kataklizmām, cilvēcei tomēr kādreiz vajadzēs pārcelties uz dzīvi uz citām pasaulēm un tad radīsies jautājums, ko darīt: ar milzīgiem resursiem pārveidot jaunās pasaules pēc cilvēku vajadzībām vai pārveidot pašu cilvēku.