Četrdesmit gadus vecais Florāns-Klods Labrusts cieš vēl vienu sabrukumu attiecībās ar savu mīļāko. Lauksaimniecības vadības funkcionārs un romantisks sirdsvīrs, viņš bezspēcīgi vēro bankrotējušo franču zemnieku traģēdiju, uztverot to kā savu profesionālo fiasko. Neapmierināts un vientuļš viņš mēģina ārstēt depresiju ar zālēm, kas paaugstina serotonīna līmeni asinīs. Serotonīnu sauc par laimes hormonu, bet par to jums ir jāmaksā ar augstu cenu. Un vienīgais, kas piešķir nozīmi Labrusta nelaimīgajai eksistencei, ir neprātīgā cerība atgriezt sievieti, kuru viņš mīlēja un pazaudēja.
Francijas prezidents Emanuels Makrons 2019. gada 19. aprīlī pasniedza Mišelam Velbekam valsts augstāko apbalvojumu - Goda leģiona ordeni. Prezidents apsveica Velbeku kā "romantiķi pasaulē, kas kļuvusi tīri materiāla".
https://www.corpus.ru/products/mishel-uehlbek-serotonin.htm
Atsauksmes.
Velbeks uzrakstīja lielisku, romantisku grāmatu par cilvēku, kurš mirst no bēdām dziestošas civilizācijas sirdī.
Elle
Serotonīns ir liels spogulis, kas novietots mūsu pasaules priekšā, un tas, kas tur tiek atspoguļots, ir ļoti baiss.
Le soir
Šajā romānā, skumjā un aizraujošā, Velbeks paredzēja "dzelteno vestu" sacelšanos.
La presse
"Serotonīns" nav pats satriecošākais no Velbeka romāniem, bet visvairāk smeldzīgākais.
Liberācija
Ja ļoti īsi aprakstītu “Serotonīnu”, es teiktu, ka šī ir labākā grāmata par mīlestību daudzu gadu garumā, uzmanīgi (bet veltīgi) slēpjot zem vākiem romantisko leitmotīvu viltus cinisma un skepticisma telpā.
Antons Doļins
Viens no galvenajiem 2019. gada literārajiem notikumiem ir Gonkūra un daudzu citu balvu ieguvēja Mišela Velbeka jauna romāna izdošana. Kritiķi gandrīz vienbalsīgi ir nosaukuši “Serotonīnu” par labāko franču rakstnieka darbu kopš ”Elementārdaļiņām”, kas iznāca pirms vairāk nekā 20 gadiem.
Galvenais varonis, 46 gadus vecais ierēdnis Florāns-Klods Labrosts, ir nonācis krīzes situācijā - viņu apbēdināja japāņu mīlniece, viņš bija noguris no papīra darbiem Zemkopības ministrijā, viņu kaitina viņa niecīgā dzīve un viņu biedē neskaidras izredzes. Viņš sāk lietot jaunas paaudzes antidepresantu, kas paaugstina serotonīna līmeni asinīs, bet par mākslīgo laimi maksā augstu cenu.
Vasilisa Kirilochkina, RBC
Par autoru.
Mišels Velbeks (franču: [miʃɛl wɛlbɛk]); dzimis Mišels Tomass; 1956. gada 26. februāris vai 1958.) ir franču autors, pazīstams ar romāniem, dzejoļiem un esejām, kā arī neregulārs aktieris, filmu veidotājs un dziedātājs.
Viņa pirmā grāmata bija biogrāfiska eseja par šausmu rakstnieku H. P. Lovecraft. Velbeks 1994. gadā publicēja savu pirmo romānu “Whatever ”. Nākamais romāns “Atomised”, kas izdots 1998. gadā, atnesa viņam starptautisku slavu, kā arī polemiku. „Platforma” sekoja 2001. gadā. Viņš publicēja vairākas dzejas grāmatas, tostarp 1996. gadā “The Art of Struggle”.
Netieša piezīme par islāmu viņa 2001. gada romāna “Platforma” reklāmas tūres laikā noveda pie tā, ka Velbeks tika nogādāts tiesā par rasu naida kurināšanu (viņš tomēr tika atbrīvots no visām apsūdzībām). Pēc tam viņš vairākus gadus pārcēlās uz Īriju, pirms pārcēlās uz Franciju, kur šobrīd dzīvo. Viņš tiek raksturots kā "Francijas lielākais literārais eksports un, pēc dažu teiktā, lielākais dzīvais rakstnieks."
2010. gadā viņš publicēja “Karti un teritoriju”, kas uzvarēja prestižajā Prix Goncourt. 2015. gadā viņa nākamais romāns “Submission” izraisīja vēl vienu diskusiju par islāma attēlojumu. Viņa jaunākais romāns “Serotonīns” tika publicēts 2019. gadā.
Velbeks dzimis 1956. gadā Francijas Reinjonas salā, Korsikāņu izcelsmes, Alžīrijā dzimušās franču ārstes Lūcijas Čekaldi un Renē Tomasa, slēpošanas instruktora un kalnu gida dēls. No piecu mēnešu vecuma līdz 1961. gadam viņš dzīvoja Alžīrijā kopā ar mātes vecmāmiņu. Ilgstošā autobiogrāfiskā rakstā, kas publicēts viņa vietnē (tagad nederīgā), viņš norāda, ka viņa vecāki "diezgan ātri zaudēja interesi par [viņa] eksistenci", un sešu gadu vecumā viņš tika nosūtīts uz Franciju dzīvot kopā ar viņa tēva vecmāmiņas, komunistes, bet māte aizgāja dzīvot hipiju dzīvesveidā Brazīlijā pie sava nesenā puiša. Viņa vecmāmiņas pirmslaulības uzvārds bija Houellebecq (Velbeka), kuru viņš sauc par savu rakstnieka vārdu. Vēlāk viņš devās uz Henri Moissan kiceju Meaux Parīzes ziemeļaustrumos, dzīvojot pansionātā. Pēc tam viņš devās uz Lycée Chaptal Parīzē, lai apmeklētu sagatavošanās kursus, lai kvalificētos grandes écoles (elites skolām). Viņš sāka apmeklēt Institut National Agronomique Paris-Grignon 1975. gadā. Viņš literatūrā startēja ar apskatu ar nosaukumu “Karamazovs” (nosaukts pēc Fjodora Dostojevska pēdējā romāna) un rakstīja dzeju. Viņš absolvēja to 1980. gadā, apprecējās un viņam bija dēls; tad viņš izšķīrās un iekļuva depresijā.
Viņš apprecējās ar savu otro sievu Marie-Pierre Gauthier 1998. gadā. Viņi izšķīrās 2010. gadā.
Viņa trešā laulība bija 2018. gada septembrī ar Qianyun Lysis Li, ķīniešu sievieti, kura ir 34 gadus jaunāka, un viņa darbu studente.
https://en.wikipedia.org/wiki/Michel_Houellebecq
Biogrāfija krievu Vikipēdijā.
Bērnība un mācības
Mišels Velbeks dzimis 1958. gada 26. februārī (pēc viņa paša teiktā, viņa māte viltojusi dzimšanas apliecību un tajā norādījusi 1956. gadu, uzskatot Mišelu par brīnumbērnu) Reinjonas salā, Francijas valdījumā Indijas okeānā. Viņa tēvs, kalnu gids, un viņa māte, anestēzijas ārste, pēc māsas piedzimšanas maz uzmanības veltīja viņam. Pirmkārt, viņu uzaudzināja mātes vecvecāki, kuri dzīvoja Alžīrijā, un sešu gadu vecumā viņu aizveda pie viņa tēva vecmāmiņas Henrietas, kura bija aktīva Komunistiskās partijas atbalstītāja. Velbekam ir lieliskas attiecības ar viņu, viņš vēlāk izvēlēsies viņas uzvārdu par savu literāro pseidonīmu. Sešpadsmit gadu laikā Velbeks atklāj Hovarda Filipa Lovecrafta darbus, kura darbam viņš veltīs atsevišķu grāmatu pēc gandrīz divdesmit gadiem. Topošais rakstnieks apmeklē sagatavošanās kursus Chaptal licejā Parīzē, lai 1975. gadā iestātos Parīzes Grignonas agronomijas institūtā. Tur viņš izveido īslaicīgu literāro žurnālu „Karamazov| , par kuru viņš raksta vairākus dzejoļus, un uzņemas izveidot amatieru filmu ar nosaukumu „Cristal de souffrance”. 1978. gadā Velbeks saņēma diplomu "Ekoloģija un vides aizsardzība". Tad viņš iestājas Luija Lumjēras Nacionālajā augstskolā Kinematogrāfijas nodaļā, kuru absolvē 1981. gadā.
Ģimene un darbs
Tajā pašā gadā piedzima viņa dēls Etjēns. Tālāk Velbeka dzīvē iestājas bezdarba periods un notiek šķiršanās no sievas. Tas viss viņam izraisa dziļu depresiju. Kopš 1983. gada Velbeks strādā par sistēmas administratoru Parīzē, pēc tam kādu laiku Zemkopības ministrijā (šis rakstnieka dzīves periods tiks atspoguļots viņa debijas romānā “Cīņas telpas paplašināšana”) un, visbeidzot, Nacionālajā asamblejā.
Mišels Velbeks savu literāro darbu sāk ar dzejas un eseju rakstīšanu. 1991. gadā rakstnieks publicē savas pirmās grāmatas - eseju kolekciju "Staying Alive", kas veltīta dzejnieka figūrai mūsdienu pasaulē, un pētījumu par amerikāņu rakstnieka, šausmu literatūras klasika Hovarda Phillips Lovecraft darbu "G. F. Lovecraft: Pret cilvēci, pret progresu.” Gadu vēlāk parādās dzejas krājums “Pakaļdzīšanās laimei”. Viņa pirmie darbi paliek nepamanīti.
Attiecības ar islāmu
Velbeks ir pazīstams arī ar kritisko attieksmi pret islāmu. 2001. gadā viņš teica, ka "islāms ir muļķīga un bīstama reliģija". Principā Velbeks noliedz jebkādu monoteismu, bet Bībeli uzskata par izcilu grāmatu saistībā ar faktu, ka “ebrejiem ir milzīgs literārais talants” un Korāns, viņaprāt, izraisa depresiju. Pēc šīs intervijas publicēšanas četras musulmaņu organizācijas, tostarp Francijas Cilvēktiesību līga, iesniedza prasību pret Velbeku, apsūdzot viņu “islamofobijā” un rasu naida kurināšanā. Tiesā franču rakstnieks sniedza šādu paziņojumu:
„Es nekad neesmu izrādījis vismazāko nicinājumu pret musulmaņiem, bet man ir tieši tāds pats nicinājums pret islāmu, kādu es vienmēr esmu piedzīvojis.
Intervijā žurnālam Lire Velbeks sacīja, ka "daudzi islāma vīrieši dzīvo visaptverošā liekulībā". “Īpaši stingri un savaldīgi savā dzimtenē viņi kļūst seksuāli izlaidīgi vairāk nekā jebkurš eiropietis, būdami ārpus savas kopienas robežām.”
Raksts latviešu Vikipēdijā.
Mišels Velbeks (Michel Houellebecq, dzimis 1958. gada 26. februārī Reinjonā), ir franču rakstnieks.
M. Velbeka romāns "Karte un teritorija" (La carte et le territoire) iznāca 2010. gada 4. septembrī apgādā Flammarion. Par šo romānu rakstniekam piešķirta prestižā Gonkūru prēmija. 2015. gada 7. janvārī tai pašā izdevniecībā iznāk viņa jaunākais romāns "Pakļaušanās" (La soumission), kur rakstnieks rāda Franciju pēc islāma uzvaras 2022. gadā.[3] 2019. gada 4. janvārī apgādā Flammarion iznāk viņa romāns "Serotonīns" (Sérotonine), kura centrā, iespējams, ir autora alter-ego, četrdesmit sešus gadus vecs agronoms, vārdā Florāns Klods, Velbeka varoņa prototips, kurš pamet savu japāņu draudzeni un dodas dzīvot inkognito, bēgdams no sociālā un profesionālā spiediena. Florāns Klods dzīvo hroniskā depresijā un ir atkarīgs no zālēm, kas atbrīvo serotonīnu - laimes hormonu. Visur valda krīze, it īpaši lauksaimniecībā, kur ES politikas reformu rezultātā Francijas zemnieki (īpaši piensaimnieki) nonāk uz bankrota sliekšņa un ir spiesti ķerties pie radikālām cīņas metodēm. Autora jaunības draugs, aristokrātisks pienkopis, ko pametusi sieva, metas ar krūti "uz ambrazūras" un tiek brutāli iznīcināts. Autora skatiens apsūdzoši slīd pāri dažādiem Francijas reģioniem. Valoda – tipiski velbekiska, sarkastiska, bet ar apcerīguma, smalkuma piesitienu, kas bija vairāk raksturīgs Velbeka agrīnajiem romāniem. "Šis romāns par postījumiem pasaulē, kas nepazīst līdzcietību, solidaritāti, kur pārmaiņas ir kļuvušas nekontrolējamas, ir arī romāns par nožēlu un sirdsapziņas grēmām."
Latviešu valodā Dena Dimiņa tulkojumā izdoti pieci M. Velbeka romāni.
Michel Houellebecq “Elementārdaļiņas. Rīga: Jāņa Rozes apgāds, 2003
Michel Houellebecq. Platforma. Rīga: Jāņa Rozes apgāds, 2004
Michel Houellebecq. Varbūt ir sala. Rīga: Jāņa Rozes apgāds, 2008
Michel Houellebecq. Karte un teritorija. Rīga: Jāņa Rozes apgāds, 2011
Michel Houellebecq. Pakļaušanās. Rīga: Jāņa Rozes apgāds, 2016