No tā laika uz manekena divas reizes nedēļā parādās jauns tērps, taču neviens, pat veikala darbinieki, nav redzējuši pārģērbšanas procesu. Viss notiek aiz ciešiem, necaurspīdīgiem aizkariem. Šodienas pircējus grūti pārsteigt ar mākslīgi izgatavotām lellēm, taču La Paskualitas popularitāte turas uz baumu pamata, ka manekens ir... mumificēta sieviete.

Pilsētas baumas.

Drīz pēc tam, kad manekens parādījās, pa pilsētu sāka klīst baumas, ka lelle ārēji atgādinot veikala saimnieku Paskualu Esparsu, bet vēl vairāk viņa ir līdzīga viņa mirušajai meitai. Tā radās viedoklis, ka manekens ir - iebalzamēts Esparsas meitas ķermenis. Meitene nomira savu kāzu dienā no zirnekļa "melnā atraitne" kodiena. It kā vecāki tā pārdzīvoja meitas nāvi, ka nevēlējās viņu apglabāt, bet tādā veidā saglabāja viņas piemiņu. Protams, ne bez tumsas spēku palīdzības.

Tas, ka pilsētas centrā stāv miris ķermenis, dabiski, nevienu neiepriecināja. Cilvēki sāka vērsties pret salonu, taču saimnieki kategoriski noliedza baumas. Lieta beidzās ar to, ka nācās iejaukties policijai. Tika veikta pārbaude, kas noteica, ka manekens ir izgatavots no vaska un plastika. Tikai vietējie iedzīvotāji nenoticēja, viņi nolēma, ka Esparsa ir atpircies no policijas vai tumšie spēki ir novērsuši tās uzmanību.

Noslēpums paliek noslēpums.

Saprotams, ka, kamēr eksistē noslēpums, tas turpina barot baumas un sasaukt interesentu pūļus. Cilvēki stundā stāv pie vitrīnas, piespieduši degunus stiklam. Sākās runas, ka manekens mirkšķina acis, pieliec galvu, kustina rokas un pat raud. Kāds cenšas pārliecināt, ka La Paskualita seko ar skatienu garāmgājējiem uz trotuāra. Kāds ir redzējis gaismu slēgtajā, tukšajā veikalā un dzirdējis neskaidrus čukstus un soļu troksni, kas atskan no turienes. Sakarā ar to parādījās pat leģenda: it kā katru nakti pie mirušās līgavas atnāk burvis. Viņš atdzīvina meiteni un - abi līdz rītam dejo un uzjautrinās, bet no rīta manekens atkal sastingst vitrīnā.

86 gadu laikā veikalā ir nomainījušies daudz darbinieku, taču neviens no viņiem nevar skaidri pateikt, ka šī baigā leģenda ir vai nav patiesība, lai gan manekenu viņi var apskatīt daudz labāk par citiem.

Īpaši reālistiski un biedējoši izskatās lelles rokas ar noslāņotiem nagiem un kutikulām, dabiskām ādas krokām, caur kurām ir redzami asinsvadi. Viss izskatās tik šausmīgi, ka pārdevēji, kuriem nākas slēgt salonu uz nakti, izjūt īstu šoku. Viena no veikala darbiniecēm stāsta: "Katru reizi, kad es eju garām La Paskualitai, māni klāj sviedri. Viņa ir pārāk reālistiska, viņai pat ir varikozu vēnu paplašinājumi uz kājām. Es uzskatu, ka viņa ir īsts cilvēks". 

Skeptiķiem ir ko iebilst mistiski noskaņotiem cilvēkiem. Katru mūmiju ir ļoti grūti saglabāt ilgu laiku. Lai cik meistarīga nebūtu balzamēšana, tik un tā ādas maina struktūru un krāsu. Arī dabā eksistē parazīti, kam nav nekas pretī pagaršot mūmiju. La Paskualita regulāri atrodas atklātā gaisā, turpretī vairums mūmiju uzglabā īpašos konteineros, kur tiek turēta noteikta temperatūra. Tomēr neviens nesteidzas izdarīt pat rentgenu, lai atklātu aizkaru, kas sedz mirušās līgavas noslēpumu.

P. S. Vispār jau „nāve” spāniski ir „muerte”. Vārds „pascuala” nozīmē pāreju no viena stāvokļa otrā, izlaidumu, tiltu. Ēbreju vēsturē ar to atzīmē izkļūšanu no Ēģiptes gūsta. Iespējams arī, ka tam ir sakars ar vārdu Pasha – Lieldienas. T.p.