Lielākā daļa dokumentāli fiksēto kontaktu starp cilvēku un noslēpumaino radījumu, kas, izrādās, apveltīts ar apskaužamu prātu. Notikuši Āzijā vai Ziemeļamerikā. Krietni mazāk ziņu par tādiem ir no Āfrikas.
Taču, saskaņā ar zinātnē valdošo uzskatu, tieši Āfrika ir cilvēces šūpulis. Šeit, kontinenta dienvidu un dienvidaustrumu daļā pirms 4 – 5 miljoniem gadu mita australopiteki – izmirušie pērtiķcilvēki. Tad šeit parādījās arī “prasmīgais cilvēks” (Homo habilis), kura atliekas uzietas kopā ar primitīviem ieročiem un darba rīkiem. Aptuveni pirms 1,5 – 1,6 miljoniem gadu Austrumāfrikā šīs sugas vietā parādījās “taisni staigājošs cilvēks” (Homo erectus). No šejienes Homo erectus ciltsbrāļi sāka meklēt jaunas apmešanās vietas visā kontinentā un vēlāk sasniedza Eiropu un Āziju. Tiesa, vēlāk šos augsti attīstītos zīdītājus izkonkurēja “saprātīgais cilvēks” (Homo sapiens).
Taču arī mūsdienās laiku pa laikam no Āfrikas pienāk ziņas par neparastiem un visai saprātīgiem radījumiem, kas pēc izskata atgādina gan cilvēku, gan pērtiķi. Daži zinātnieki izsaka hipotēzi, ka tie varētu būt brīnumainā kārtā izdzīvojuši “taisni staigājošā cilvēka” pēcteči.
XIX gadsimta sākumā baltie kolonisti Dienvidāfrikā jūtami cieta no, tā dēvēto, “ūdens babuīnu” uzbrukumiem, bet baumas par šiem radījumiem plašāk izplatījās 1860.gadā. Tolaik Transvālas republikas Dinoki rajona iedzīvotāji samērā bieži redzēja pērtiķveidīgu radījumu, kas staigāja taisni kā cilvēks, bet tā augumu klāja īsa, brūna spalva.
Minētais radījums naktīs “apciemoja” fermas. Cik zināms, viņš medīja mājlopus – aitas un kazas, dažkārt arī govis. Turklāt savu laupījumu ūdens babuīns nogalināja pavisam neparastā veidā (ne tā, kā to dara plēsoņas – leopardi, lauvas, šakāļi vai hiēnas), bet kā īsti, nezināja neviens. Vienkārši mājlopi pazuda no ganāmpulka, bet saimnieki vēlāk atrada to sakropļotos ķermeņus. Vēl par ūdens babuīnu klīda baumas, ka tas, līdzīgi papagaiļiem, prot atdarināt aitu un kazu blēšanu, kā arī govs māvienus. Uzskatīja, ka tā viņš aizvilina lopus no ganāmpulka. Tam pat vairākkārt bija izdevies izvilināt lopus no krāla – tā Dienvidāfrikā sauc nožogotu laukumu ciema vidū, kur mājlopus sadzen naktī. Neraugoties uz nelielo augumu, tas, pēc visām pazīmēm spriežot, bija apveltīts ar izcilu spēku. Vairākkārt to redzēja trakā ātrumā skrienot pa ganībām ar kārtējo upuri – aitu vai kazu – rokās. Vēl šis cilvēkveidīgais pērtiķis, tiecoties pamieloties ar augļiem, dārzos lauza kokus – visvairāk viņam garšoja apelsīni.
Fermeri daudzkārt ierīkoja slēpņus, izlika slazdus, taču noslēpumainais radījums tajos nekad neiekrita. Acīmredzot, viņš bija daudz gudrāks par citiem dzīvniekiem. Turklāt kolonisti viņu ne reizi neieraudzīja tuvumā, bet manīja tikai iztēlēm. Tāpēc babuīna apraksti ir visai apšaubāmi. Piemēram, fermeri apgalvoja, ka radījums garumā nepārsniedz metru, bet iespējams, ka tas ir augumā lielāks – tikai no attāluma viņš izskatījās īsāks.
Dīvains ir arī fakts, ka radījums allaž medīja vienatnē. Nekad neviens nebija redzējis vairākus īpatņus kopā. Taču nozudušo mājlopu skaits liecināja, ka to ir vesela grupa. Visneparastākā bija babuīna kāre pēc zivīm – iespējams, tieši tāpēc viņu iesauca par “ūdens babuīnu”. Reiz tas pat ielīda mājā ciema nomalē un nočiepa zivi tieši no pannas…
Pēdējās ziņas par saskarsmi ar šo viltīgo radījumu datētas ar 1965.gadu. Tad to netālu no Lifonteinas fermas, kas atrodas simt kilometrus uz ziemeļiem no Svarturgensas pilsētas (DĀR teritorijā), redzēja divi pusaudži. Puiši pārsteidza mežoni, kad tas no spaiņa vilka ārā tikko noķertu zivi. Ziņas par minēto notikumu parādījās laikrakstā “Die Vaderland”.
Bez ziņām par ūdens babuīnu, ir arī ziņas par citiem “pērtiķcilvēkiem”, kas mīt Āfrikā. Tanzānijā un Mozambikas ziemeļos vietējie iedzīvotāji tic Agogas – neliela cilvēkveidīga pērtiķa – eksistencei. Agogam esot garas rokas un ķermeni klājot īsa, brīna vilna. Aborigēni no tā nebaidās, bet mīl – nerātnās un jautrās dabas dēļ. Tiesa, Agoga zogot zivis no viņu tīkliem, taču nekad tos nesaplosa. Tāpat arī neposta sējumus, kas varētu liecināt par radījuma saprātu.
Liecības par ar vilnu klāta, cilvēkam līdzīga radījuma eksistenci var atrast arī mazapdzīvoto Gvinejas, Sjeraleones, Ziloņkaula krasta un Kongo ielejas iedzīvotāju nostāstos. Jautājums tikai – kas tas īsti ir par radījumu? Visi apraksti (laikā no 1806. līdz 1965.gadam) ir ļoti līdzīgi – garas rokas, neliels augums, dzeltenbrūna vilna. Kopīga ir ūdens babuīna un Agogas kāre pēc svaigām zivīm. Lai noskaidrotu, kas īsti ir šis neparastais radījums, kāds no tiem būtu jānotver vai vismaz jāizpēta tā līķis. Taču tas vēl aizvien nevienam nav izdevies. Tātad šo radījumu skaits nav liels un nomirt tie dodas uz nepieejamām vietām. Tanzāniešu leģenda vēsta, ka, jūtot nāves tuvošanos, Agoga aiziet noslīkt purvā..,
Britu žurnālā “Fortean Times” bija publicēta ziņa, ka vācu kriptozoologs Rūdolfs Zantāgs vāc līdzekļus ekspedīcijai uz Āfriku. Tās mērķis ir sameklēt ūdens babuīnu – dzīvu vai mirušu. Ja tas izdosies un atklāsies, ka minētais radījums pieder pie Homo erectus, tad būsim piedzīvojuši jaunu sensāciju.