Mazliet par grāmatām. Un par mīlestību.

Nupat pabeidzu lasīt Lauras Dreižes "Danse macabre" otro daļu. Joprojām nelika vilties un bija pat ļoti laba. Kā parasti, beidzoties visai intriģējoši. Galveno varoņu attiecības kļūst arvien siltākas, bet liktens arvien vairāk neparedzams. Nejūtu nekādas atšķirības līmeņa ziņā ar citiem, līdzīgiem, pasaules slavu ieguvušiem darbiem. Tajā pašā laikā autore izvērš savu iemīļoto tēmu: divu, absolūti atšķirīgu cilvēku mīlas stāsts, kurā viņi iepazīst viens otru un savu jūtu uzplaukumu. Tēma, kas bija pieteikta ar "Pūķa dziesmu" un jau kļūst par autores vizītkarti. Apzinos, ka neesmu šo grāmatu mērķauditorija, taču ir grāmatas, kas var likties interesantas jebkura vecuma lasītājam un šis ir tas gadījums. Manuprāt, labas grāmatas pazīme ir tā, ka to var ar interesi lasīt jebkurā vecumā.

 

 

Es protams, te nerunāju par cilvēkiem, kas lasa tikai tikai ļoti specifisku žanru literatūru un par citiem žanriem neliekas ne zinis. Ir jau cilvēki, kas principā lasa tikai reālistisku literatūru. Man žēl viņus, bet tas jau ir cits stāsts. Vienīgā piezīme no manas puses, likās savādi, kā tas nācās, ka abi varoņi dodas uz Augšlondonu, "atslēdzot" sargu, bet atpakaļ Lejaslondonā nokļūst bez pūlēm, kaut arī neapšaubāmi sargs ir, vai nu pamodies, vai viņu ir atraduši, un sacelta trauksme. Par to grāmata klusē. Tā gan ir tikai epizode. Citu blogeru piezīme par to, ka Augšlondonas krišanu varēja atklāt tāpēc, ka kāpnes uz zemi būtu brukušas un to nevarētu nepamanīt, pēc manām domām ir atspēkojama. Jebkurš gaisa kuģis (arī Augšlondona tāda ir) ir pakļauts vējam, noturēt to absolūti nekustīgi trīs dimensijās principā ar tā laika tehniku (kaut arī darbība notiek paralēlā Visumā) būtu neiespējami. Tāpēc vienīgā izeja šeit ir locīklveida savienojums. Tas ir, piloni nav stingri piesaistīti vienai vietai un pie vertikālām kustībām kāpnes var sabīdīties vai izbīdīties, smazinot vai palielinot pakāpienu skaitu. Tā kā pieminētā putekļu kārta uz pakāpieniem liecina, ka kāpnes ir tikai rezerves izeja/ieeja, ko parasti neviens nelieto, tad ir skaidrs, ka reālo Augšlondonas stāvokli neviens nav pamanījis.

Jā, nobeigumā varu pateikt, ka grāmata manās acīs reabilitē mērkaķīšus ar sitamajiem šķīvīšiem, jo pēc animācijas filmas "Rotaļlietas stāsts 3" šis tēls bija ieguvis stipri negatīvu nokrāsu.