Lielo inkvizitoru fantāzijas

(Autora saistība ar putinismu nav novērota - t.p.)

Taini XX veka (Таины ХХ века), 2023., septembris, Nr. 37

Vai jūs atceraties Viduslaikus! Skarbs bija laiks, ko lai saka. Viena inkvizīcija ko maksāja. Un taču nē, lai sodītu kārtējo atrasto ķeceri vai raganu pēc visiem noteikumiem ar visādu pietāti un humānismu – nē! Vajadzēja noteikti paņirgāties, teiksim tā, pazīmēties, varu savu parādīt. Dīvaini cilvēki kalpoja inkvizīcijā, ļoti dīvaini.

Uzspēlēsim partiju?

Lūk, piemēram, Spānijā bija tāds inkvizitors vārdā Pedro de Arbuzs de Epila, jūs zināt, ko viņš izdomāja? Šahu spēlēt! Nē, ne ar ķeceriem. Savāca viņa pakalpiņi ķecerus, bet ja tādu nepietika, ņēma visus pēc kārtas. Uzvilka viņiem atbilstošu formu baltā un melnā krāsā un nostādīja laukumā, izmērā kā šaha dēlis.

Jūs domājat, ka lielais inkvizitors Pedro de Arbuzs de Epila pēc tam pats spēlēja šahu ar kādu nebūt no saviem darbiniekiem? Nē, šahu spēlēja divi veci, akli mūki, bet inkvizitors tikai novēroja spēli. Lūk tāds viņam bija dīvains fetišs. Un mēs nepateicām pašu galveno: kad kādu nebūt šaha figūru – ķeceri “apēda” cita figūra, uz dēļa iznāca bende un nocirta nelaimīgajam galvu. Lūk šis moments bija inkvizitoram īpaši interesants, kura dēļ arī bija iecerēta velnišķīgā šaha spēle. Būtu interesanti pavērot, kā uzvestos pats Pedro de Arbuzs de Epila, ja viņu nostādītu uz šaha dēļa kā maiņas bandinieku? Tā, kaut kā mēs sākam līdzināties lielajam inkvizitoram, izlaidīsim šo momentu un iesim tālāk.

Tievēt sadomājāt? Veltīgi!

Mēs drusku augstāk atbildējām, ka neslikti būtu ņirgāties par gūstekņiem, bet ja reiz sodīt, tad pēc noteikumiem. Mēs te rūpīgāk izpētījām minētos noteikumus un ņemam savus vārdus atpakaļ.

Ziniet, kāpēc? Lūk spriediet paši.

Piemēram, saskaņā ar inkvizīcijas noteikumiem visi mūsdienu tā saucamās fitoņaškas – meitenes, kuras aktīvi seko savai figūrai un svaram, - simtprocentīgas raganas un viņas steidzami vajag visas aizsūtīt uz ugunskuru! Un raganības pierādījumus nekādus nevajag, pietiek uzlikt jaunavu uz svariem, un ja pēkšņi noskaidrosies, ka viņa sver mazāk par 50 kilogramiem – autodafē viņai garantēts.

Kravnesība ne tā

Kāpēc nevar mazākā būt svarā par puscentneru? Tāpēc, ka 50 kilogrami – tas maksimālais svars, kuru var pacelt slota. (Atsevišķās pilsētās tika uzskatīts – 45 vai 49,5 kilogrami). Bet ja meitene sver 50 vai mazāk kilogramus, secīgi, viņa var lidot uz slotas. Un ja reiz viņa var lidot uz slotas, tad viņa pilnīgi noteikti lido. Un ja reiz lido, tas nozīmē – ragana. Loģiski. No kurienes inkvizitori rāva, ka slotas paceļamais robežsvars ir tieši puscentners – mēs nezinām. Tur inkvizitoriem bija kaut kādas sarežģītas matemātikās formulas un aprēķini bija. Bet mēs lūk uzskatām, ka tantiņa svarā 100 kilogrami un vairāk uz slotas vienkārši neskatījās. Bet paši inkvizitori pēc savas specializācijas bija cilvēki, kuri smalki izjuta skaistumu un smalkumu un tāpēc lieliski saprotoši, ka slaida, kaila meitene uz slotas… nu tiešām ragana! Atšķirībā no neslaidas un nemeitenes. Citu viedokļu būt nevar. Starp citu, tieši dēļ svara atlases iemesla Eiropā līdz pat šim brīdim ir skaistu sieviešu deficīts.

Man arī izziņa ir

Amizanti, ka dāmas, kuras bija izgājušas svara kontroli. Varēja saņemt apliecinājumu, kurā melns uz balta bija teikts, ka viņām ar raganām nav nekāda sakara. Un ja kāda nebūt miesta inkvizīcija sāka uzrādīt šai dāmai pretenzijas, tai atbildē tika demonstrēts papīrs no galvaspilsētas inkvizīcijas (aprobētie raganu svari tikai lielās pilsētās stāvēja) un visas aizdomas tika noņemtas.

Ja tomēr pārbaudes svari pa rokai neatradās, tad eksistēja vēl daži pārbaudes paņēmieni raganībai. Piemēram, aizdomās turamo meta ūdenī, un ja viņa grima, tad visas aizdomas tūlīt pat tika noņemtas, par cik bija zināms, ka raganas neslīkst. Paspēja nelaimīgo, kura gāja dibenā, izglābt – labi, nepaspēja – vēl labāk, tīra dvēsele devās uz paradīzi.

Ņemiet vērā, ka svaru un ūdens pārbaudes vienlaicīgais salikums bija ļoti ērts priekš inkvizīcijas. Dāmas, kurām bija liekas tauku kārtas, ja spriest pēc svariem, izrādījās godprātīgas mājsaimnieces, kuras bija tālas no burvju darīšanām. Taču ja iemest šīs dāmas ūdenī, tad tauki neļāva noslīkt, un mājsaimnieci varēja droši sūtīt uz ugunskuru. Loterija bez zaudējuma!

Notiesātā valsts

Gadījās tā, ka ar nāvi notiesātais burvis vai ragana iemanījās aizbēgt. Ja noķert noziedznieku neizdevās, tad ar nāvi notiesāja viņa vai viņas portretu vai izbāzeni. Īsāk sakot, kaut kāds vai kaut kāda obligāti tika sadedzināts sodam nozīmētajā dienā un stundā. Savādāk inkvizīcijas tiesas prestižs nokritīs un vairāk nepiecelsies.

1568.gada 15.februārī notika nozīmīgs notikums. Tas bija pīķis pašiem sevi iecēlušajiem par ķeceru medniekiem. Viss sākās 1522.gadā, kad Kārlis V Habsburgs, Svētās Romas impērijas imperators, Spānijas, Vācijas, Austrijas, Itālijas, Sicīlijas, Peru un vēl daudz kā cita karalis, ieviesa inkvizīciju Nīderlandē.

Nīderlandieši, viņi arī holandieši, izturējās pret jaunievedumu pietiekami mierīgi un savus paradumus mainīt nesāka, dzīvoja kā agrāk, kas atbraukušajiem inkvizitoriem neiepatikās.

Mēs atkal nezinām, kas īsti neiepatikās inkvizitoriem nabadzīgajos nīderlandiešos. Zinām tikai, ka visiem viņiem jau pieminētajā datumā 1568.gada 16.februārī tika piespriests nāves sods kā ķeceriem. Stādieties priekšā? Pilnībā visiem veselas valsts iedzīvotāji neatkarīgi no dzimuma un vecuma vajadzēja ieiet ugunskurā.

Par laimi, sodīt Nīderlandi inkvizitoriem neizdevās, rokas par īsām izrādījās. Taču stādāties priekšā visu apjomu un pašizdomu? Tas jums nav kaut kādi mūsdienu tirāni un despoti ar savām sīkumainām prasībām. Īsāk sakot, dīvaini ļaudis kalpoja inkvizīcijā, ļoti dīvaini.