Puškins un Tolstojs bez mitas slavēja Pēteri, padevušies skolu programmas uzstādījumam. Taču, kad viņi paši sāka pētīt tā laika dokumentus, lai sarakstītu grāmatu par lielo reformatoru, abu noskaņojums krasi mainījās. Puškins pēc tam rakstīja, ka Pētera likumi ir rakstīti ar pātagu, bet Tolstojs vispār sāka saukt viņu par "sātanisku zvēru" un "lielo nelieti".
Tas, ja īsumā. Bet tagad ar konkrētiem faktiem. Ko tad viņš ir sadarījis Krievijā?
Vai patiešām Pēteris reformēja armiju, izveidojot pulkus pēc svešzemju parauga? Mietpilsonim tas izskatās šādi. Agrāk bija aristokrātu zemessardze (bruņinieku kavalērijas krievu variants) un strēlnieki (streļci) sarkanos, garos kaftānos ar „āvām rokās. Tad atnāca Pēteris, nomainīja strēlnieku statūtus un padarīja tos par modīgiem karavīriem trīsstūrenēs.
Īstenībā karaspēka vienības pēc svešzemju parauga parādījās armijā pirms Pētera. Krievu-poļu kara laikā Juku laikmetā vojevoda Mihails Šuiskis redzēja, cik strauji darbojas zviedru un vācu kājnieki, ievēroja jaunumus viņu organizācijā, un nolēma pārformēt krievu karaspēku pēc Eiropas parauga. Viņš izvēlējās zemniekus un atdeva tos vadīt beļģu oficierim, kurš mācīja viņus ievērot ierindu un apieties ar ieročiem. Nedaudz vēlāk Lielgabalu vienības vadītājs Aņisims Radiševskis sarakstīja Krievijā pirmo armijas likumu krājumu (ustavu - t.p.) "Kājnieku, lielgabalnieku un citu lietu noteikumi, kas attiecas uz kara zinātni". Šis lieliskais dokuments radīja jaunas kara daļas - zaldātu pulkus, dragūnus, huzārus, - kā arī jaunas dienesta pakāpes. Tagad krievu armijā bija, ne vien desmitnieki un simtnieki, kas komandēja "vecās" vienības, bet arī poručiki, majori, ģenerāļi, kuri komandēja pēc eiropiešu modes reformētās vienības. Kad sāka valdīt Pēteris, jau divas trešdaļas no krievu karaspēka sastāvēja no svešzemju parauga pulkiem.
Īstais cara-reformatora "sasniegums" nebija "svešzemju ierindas" pulku radīšana krievu armijā. Pat ne tas, ka Pēteris ieģērba karavīrus eiropiešu drēbēs. Bet tas, ka viņš pakāpeniski pārveidoja algotņu armiju rekrūtējamā. Streļķi armijā iestājās kā darbā. Karavīrus tajā neiesauca. Pie iepriekšējiem valdniekiem armijā dienēja brīvi cilvēki par algu un privilēģijām. Pētera armijā dienēja vergi par ēdiena tiesu. Pētera armijā zaldātus apzīmogoja kā lopus. Nogalināt varēja par mazāko nepaklausību: vairāk nekā simts pārkāpumu veidu no karavīru puses nozīmēja nāves sodu, kas varēja būt "nošaušana, saciršana ar zobenu, karātavas, moku rats, galvas nociršana (četvertovaņije) un sadedzināšana".
Rekrūšus ne tikai apzīmogoja, viņus iekala ķēdēs un dzina uz savākšanas vietām, lai neaizbēgtu. Barošana un sadzīves apstākļi ieslodzītajiem (kā lai tos savādāk nosauc?) bija tik šausmīgi, ka armija kļuva par krievu zemnieku biedu. Tā ne ar ko daudz neatšķīrās no koncentrācijas nometnēm. Karavīri no sapuvušās pārtikas un aukstuma mira kā mušas. Uz vienu mirušo kaujās Pētera armijā bija divi no slimībām mirušie.
Visiem ir zināms, ka 1941. gadā biedrs Staļins izveidoja Sarkanajā Armijā tā sauktās barjeru vienības (zagradotrjadus), kas atradās karaspēka aizmugurē un atklāja uguni no ložmetējiem uz savu karaspēku, kas atkāpās, tādā veidā sodot par "gļēvulību". Taču tas nebija Staļina izgudrojums. Vienības, kas šāva uz pašu karaspēku, ja tas atkāpās, - ieviesa krievu armijā Pēteris I. Staļins tieši bija tas lielais mistifikators, kurš uzpūta mītu par progresīvo caru-reformatoru: viņam bija vajadzīgs vēsturisks pamatojums: pārāk jau ar līdzīgām metodēm darbojās Josifs Visarionovičs - gan sodīja bez mēra, arī valsts industrializāciju veica, cenšoties panākt Eiropu, un valsts militarizāciju līdz galam noveda.
Starp citu, par militarizāciju... Pētera priekšgājējs krievu tronī, cars Fjodors Aļeksejevičs tērēja armijai 46% no valsts kases. Bet Pētera laikā valsts izdevumi armijas militarizācijai stabili pārsniedza 80% no budžeta, dažos gados uzlidojot līdz 96%.
Viens no pašmāju vēsturniekiem dalījās ar šadu novērojumu: ja no Pētera I pirmā mīļotā "bērna" - Sanktpēterburgas - izņemtu laukā visas ēkas un pieminekļus, kas saistīti ar ierēdniecību, karu un armiju, tad no pilsētas praktiski nekas nepaliktu pāri. Pētera laikmetā, viņš rakstīja, "ne jau armija bija pie valsts, bet valsts bija pie armijas". Pēteris uz kara sliedēm bija uzlicis visu valsti.
Kāpēc Pēterim bija vajadzīga tik milzīga armija? Ar ko viņš karoja un kādu interešu pēc, ja valsts viņa karagājienu dēļ palika tikai nabagāka?
Pirmais, kas nāk prātā no skolā apgūtā: Pēteris gribēja iegūt izejas pie jūras. Viņš par tām karoja ar zviedriem Baltijā. Taču, kāda iemesla pēc Pēterim bija vajadzīga izeja pie jūras? Runā, ka tirdzniecības dēļ. Nevar būt spēcīga valsts bez spēcīgas tirdzniecības, bet galvenais tirdzniecības ceļš vienmēr ir jūra!... Tas ir pareizi. Taču te rodas divi iebildumi.
Pirmais. Kurš saka, ka Krievijai nebija izeja pie jūras? Bija! Simtiem gadu bija un sekmīgi tika lietota. Arhangeļskas osta.
Te vārīja sāli, taisīja darvu un sveķus, no šejienes tirgoja kaņepju šķiedru, medu, zivis, kažokādas, valzirgu ilkņus, Vologodas sviestu. Te bija attīstīta mežrūpniecība un tika celtas dzelzs rūpnīcas. Novads visburtiskākā nozīmē piedzīvoja uzplaukumu. Slavenās pilsētas Arhangeļskas ekonomika pievilka visu Aizoņegas novadu, Dvinas un Pečoras baseinu, Karēlijas pussalu, Veļikijustjugu ar apkārtni, bet pēc Jermaka karagājiena uz Sibīriju arī Sibīrijas zemes, no kurienes, caur Soļvičegodsku uz Arhangeļskas ostu tika piegādātas Sibīrijas kažokādas un akmeņi.
Pavasarī, vasarā un rudenī Arhangeļska bija kā īsta Kartāga tās varenības gados: te ar bortiem spiedās kopā visas pasaules karogi – angļi un zviedri, dāņi un francūži, vācieši un holandieši... Pilsēta spīdēja. Viesu nami un krogi aizjūras viesiem, milzīgi tirgi un noliktavas, teātra uzvedumi un ārzemju valoda. Garšvielas un cukurs. Porcelāns un Vidusjūras vīni. Sālījumi un rums. Ingvers un pērles. Angļu vilna un citroni. Ķīniešu zīds un holandiešu papīrs. Juvelierizstrādājumi un audumu krāsas.
Atvestās preces pa upēm tika nogādātas caur Vologdu uz kontinentālo Krieviju. No XVI līdz XVII gadsimtam caur Arhangeļsku ar pasauli tirgoja visas galvenās Krievijas pilsētas. Cūku sarus te piegādāja 9 pilsētas, lineļļu – 5 pilsētas, kausētus cūku taukus – 13 pilsētas, kaņepju šķiedru – 18 pilsētas, apstrādātas ādas – 25 pilsētas...
Arhangeļskas osta nemaz nebija šaura. Tikai pusgadsimta laikā no 1600. līdz 1650. gadam tā palielināja ārzemju kuģu uzņemšanu trīs reizes!... Par pirms Pētera jūras tirdzniecības nozīmi Krievijā liecina fakts, ka divas trešdaļas no muitas ienākumiem valsts kasē deva Arhangeļskas osta, pārējais ienāca sauszemes pierobežas pilsētām.
Tātad divas trešdaļas valsts kases piepildīja muitas ienākumi no jūras tirdzniecības. Un pēc tam jārunā par to, ka Krievijai nebija izejas pie jūras?
Otrais. Vai tik ļoti nepieciešama ir jūras osta, lai tirgotos? Novgorodas pilsētai, kā zināms, pieeja pie jūras nav. Taču pirms Pētera Krievijā Novgoroda bija tā laika lielākās, starptautiskās, tirdzniecības organizācijas sastāvā – Hanzas savienībā. Hanza ir Viduslaiku analogs mūsdienu VTO.
Pirms to iekaroja Maskava Kungs Veļikijnovgoroda pārsteidza atbraucējus ar parašu brīvību, cilvēku nepaverdzinātību un bagātību, ko varēja redzēt ar neapbruņotu aci. Te, kā Senajā, republikāniskajā Romā, visi bija izglītoti, tāpēc ka bērni mācījās skolās. Cilvēki nevalkāja vīzes, bet bija ģērbušies apavos no smalkas un koši krāsotas kazu vai aitu ādas. Viņi nebaidījās nosmērēt krāšņos apavus tradicionālajos Krievijas dubļos, tāpēc ka Novgorodas ielās dubļu nebija: pilsētas dienesti strādāja rūpīgi, ielas un krastmalas klāja baļķu trotuāri. Pēc būtības tā bija Eiropa. Taču tad atnāca lielais krievu zemju vācējs un „savāca” Novgorodu, praktiski pilnībā to iznīcinot. Starp citu, tas pats Bargais cīnījās Livonijas karā par izeju pie Baltijas jūras. Taču karš beidzās neveiksmīgi, galīgu izeju pie jūras realizēja jau Pēteris. Kāpēc karoja pie Baltijas krastiem Bargais un Pēteris? Lai krievi varētu tirgoties? Taču viņi jau tirgojās! Viņi netraucēti tirgojās ar Eiropu Novgorodā, Pleskavā un Arhangeļskā. Taču Baltijas valsts tirdzniecība, ko tā centās attīstīt Pēteris I, tā arī attīstīta netika.
Pēteris bija kā liels bērns. Cietsirdīgs un nepieaudzis. Viņš nevaldīja pār valsti cilvēkiem. Viņš spēlējās. Viena no viņa spēļmantiņām bija Sanktpēterburga. Pilsēta netika dibināta valsts labā. Iespļaujiet sejā katram, kurš teiks, ka Pēterim it kā bija vajadzīga tirdzniecības osta, re, tieši tāpēc viņš arī sāka būvēt pilsētu. Tā ir muļķīga izdoma: ap to laiku Krievija jau bija atkarojusi novājinātajai Zviedrijai visu Estlandi un Liflandi. Tas ir, Pēterim jau bija gatavas pilsētas un ostas – Rīga, Vīborga un Rēvele (tagadējā Tallina). Tirgoties ar Eiropu varēja arī pa Novgorodas un Pleskavas ūdensceļiem. Varēja turpināt tirgoties Arhangeļskā. Kāda izvēle! Taču Pēterim bija vajadzīgs kaut kas savs, personīgs, kas būtu saistīts tikai ar viņu. Tāpēc viņš ar direktīvu piespieda krievu tirgoņus divas trešdaļas preču pārdot Sanktpēterburgā, atstājot Arhangeļskai tikai trešo daļu. Pēc būtības tas bija nāves spriedums vesela reģiona ekonomikai. Ekonomiskā ziņā Pēteris izdarīja ar Arhangeļsku to pašu, ko Bargais ar Novgorodu. Pēc šī norādījuma uz daudziem gadiem Arhangeļska apdzisa, tur pazuda pat kuģniecības skola.
Patiesība ir tāda, ka pabijis Eiropā un paša acīm ieraudzījis Krievijas atpalicību, Pēteris nolēma veikt Krievijā modernizāciju. „Modernizācija” ir mums pazīstams vārds. Arī šodien mūsu priekšā ir valsts modernizācijas aktuāla problēma. Tāda bija Hruščova laikā. Arī Staļina laikā. Arī pēc krievu-japāņu kara. Un pēc Krimas kara. Vienkāršāk sakot kad tas nav bijis? Kā redzam „panākt un aizskriet garām” – Krievijai ir visai tradicionāls uzdevums. Vēsture mūsu valstī ne tikai atkārtojas. Tā iet pa riņķi kā akla ķēve...
Eiropā ir fabrikas un rūpnīcas? – Pēteris sprieda. Arī mēs uzbūvēsim! Eiropā ir flote? Arī mēs radīsim! Eiropā tirgoņi tirgojas? Es savus iecelšu un aizsūtīšu! Tur valkā citādas drānas? Bārdas skuj” Tabaku smēķē? Arī pie mums tā būs!... Tikai Pēterim nebija plaša izglītība un vispār, viņš nebija īpaši gurds, pārņēma no Eiropas tikai virspusējas lietas, kārtību, ko dziļi nebija pētījis, nepamanot un neizprotot Eiropas iekārtas pamatu būtību un iemeslus, kāpēc Eiropas civilizācija ir tā atrāvusies uz priekšu.
Pēteris atvēra skolas, taču kas tajās mācījās? Kā cietumā sadzīti bērni, baidoties no nāves soda. Pēteris direktīvi būvēja metalurģiskās rūpnīcas, taču kas tajās strādāja? Dzimtcilvēki – vergi. Pēteris direktīvi dibināja uzņēmumus, tajā skaitā tirdzniecības kompānijas, bet pēc tam centās tās nodot privātās rokās „kaut vai ar varu”. Tāds dīvains sajaukums no valsts kapitālisma, feodālisma, vergturības un Āzijas tipa satrapijām.
Kāpēc bija ar varu jādzen bārdas un vardarbīgi-direktīvā ceļā jāpārģērbj Krievija eirodrānās, ja pirmie modnieki Maskavā sāka dzīt bārdas un valkāt eiropiešu kamzoļus jau ilgi pirms Pētera valdīšanas laika? Pagaidītu mazliet un viss notiktu dabiskā ceļā! Neviens taču ar varu nerauj augšā zaļu stādiņu, tā to var tikai izraut pavisam no zemes! Arī izrāva! Atmeta Krieviju atpakaļ... Kā uzskata ekonomikas vēsturnieki, tieši uz dzimtcilvēku (vergu) darba balstītā Pētera rūpniecība bija pamats vēlākai Krievijas atpalicībai XVIII-XIX gadsimtā.
Galvenais iemesls Eiropas uzplaukumam bija atbrīvotais darbs. Tas ir, personības atbrīvošana. Iedodiet cilvēkiem brīvību un viņi visu izdarīs paši. Nevajag izdot likumus, lai mums būtu pašiem savas tirdzniecības kompānijas un metalurģiskās rūpnīcas – uzņēmīgi pilsoņi tās uzcels paši. Pēteris to nesaprata. Viņš piegrieza skrūves tā vietā, lai tās pagrieztu vaļīgāk.
„Toties Pēteris dibināja Pēterburgu!”, - man teiks. Nodibināja. Labāk viņš to nebūtu darījis. Pēterburgu Pēteris sāka būvēt dažu kilometru attālumā no zviedru pilsētas Nīenšances, turklāt velnišķīgi neizdevīgā vietā. Tā kā visus savus darbus Pēteris I izdomāja tikai galvā un uzsāka bez jebkādām iepriekšējām iestrādnēm, praktiski tās visas beidzās ar krahu, arī te viņš darīja kā parasti – piespieda pirkstu Ņēvas deltai uz kartes un sākās smaga celtniecība. Starp citu, pētījumi pa priekšu būtu jāizdara. Ne jau velti Ņīenšances pilsētiņa tika uzcelta Ohtas krastā. Lieta ir tāda, ka Ohtas kreisais krasts ir pati tuvākā jūrai vieta, kas netiek appludināta plūdu laikā, kad rietumu vējš dzen viļņus no jūras atpakaļ Ņēvas deltā.
Pēterim tas galvā neienāca. Viņš vārda tiešākā nozīmē ar savu jauno galvaspilsētu iesēdās peļķē – permamentu plūdu peļķē. Ar savu muļķīgo kļūdu viņš nodrošināja sev un pilsētas iedzīvotājiem problēmas pat trīs simts gadu uz priekšu. Visi cari un padomju vara pēc tam visu ceļu mocījās ar šiem plūdiem, kas ar apskaužamu regularitāti laistīja pilsētu. Tikai XX gadsimta beigās rupjā pilsētbūvniecības kļūda tika izlabota – nācās pilsētas aizsardzībai pret vēja dzītiem viļņiem uzbūvēt dambi.
Līdzīgs stasts notika Pēterim arī ar krievu floti. Eksistē leģenda, it kā Pēteris I radīja Krievijas kara floti. Tā nav patiesība. Kara flote krievu valstī bija arī pirms Pētera. Jau 1667. gadā Okas nolēma būvēt kara kuģu flotili, lai aizsargātu tirdzniecības ceļus pret laupītājiem uz Volgas un Kaspijas jūrā. Pirmo toreiz uzbūvēto kuģi nosauca par „Ērgli” („Orjol”) un uz tā borta bija 26 lielgabali. Vai var skaitīt pirmā kara kuģa būvi uzskatīt par atskaites punktu vai krievu kara flotes dzimšanas dienu? Vai arī viens kuģis vēl nav flote?
Taču krievi karoja ar kuģiem arī pirms XVII gadsimta! XVI kazaki sekmīgi karoja ar turkiem un Krimas tatāriem ar buru-airu kuģiem, turklāt kazaku flotilē bija līdz simts kuģu, uz katra no tiem atradās līdz 80 karotāju. Simts kuģu flotilē – tā jau ir flote? Vai arī tā nav flote, jo tai roku nav pielicis Pēteris I?
Attīsim kara vēstures atskaiti vēl nedaudz atpakaļ un ieraudzīsim, kā XII gadsimtā novgorodieši štūrmē Stokholmu, atkuģojot līdz turienei ar visai lielu floti. Turklāt kuģi tiem laikiem viņiem bija visai milzīgi – 30 metrus gari, 6 metrus plati, ar diviem-trīs mastiem, apbruņoti ar tarānu un aplenkuma metamām mašīnām. Salīdzinājumā, Kolumba „transokeāna” karavelas, kas tika būvētas pēc trīs simts gadiem, bija tikai 25 metrus garas. Taču tie jau bija novgorodieši, tie paši, ko pašmāju historiogrāfija uzskata par kaut kādiem nepareiziem, nevajadzīgiem krieviem, neīstiem krieviem, nodevējiem un rietumniekiem, tāpēc ka tajā laikā viņus vēl nebija iekarojusi Maskava. Tātad visus viņu sasniegumus nav jāņem vērā. Vēsturi raksta uzvarētāji! Tas ir – Maskava. Tāpēc pie mums par krievu flotes pamatlicēju tiek uzskatīts neprātīgais cars Pēteris, kurš krievu floti īstenībā nemaz nav radījis. Bet iznīcinājis.
Tas nav pārspīlējums. Tas ir fakts. Tas būs atsevišķi jāpaskaidro. Es jau teicu, ka Pēteris pievāca no Eiropas visu ļoti virspusēji, bez nopietnas izpētes. Tur smēķē? Tātad arī mūsējos ir jāpiespiež! Tur kaftānus nevalkā? Es arī pie sevis aizliegšu! Tur dzen bārdas? Es arī savējos iemācīšu! Tur ir kuģi ar holandiešu gabarītiem? Ar man būs tikai tādi!
Kad Pēteris pirmo reizi aizbrauca uz Krievijas ziemeļiem, viņš ieraudzīja, ka vietējie kuģu būvētāji nebūvē tādus kuģus, kā viņš bija redzējis Holandē, bet citādas formas. Pēteris sadusmojās: tas nav civilizēti! Viņš Holandē bija pieradis pie citām proporcijām! Tāpēc viņš aizliedza būvēt slavenās pomoru kočas, kas bija īpaši piemērotas, lai kuģotu ledainā jūrā. Holandiešu kuģiem patiešām bija savādāka korpusu forma, tāpēc tie bija daudz ātrāki, taču tie, atšķirībā no pomoru kočām, nepeldēja gar ledus krāvumiem. Tomēr visa ziemeļu flote pēc Pētera pirmā pavēles tika iznīcināta. Fiziski. Tā vietā, kā raksta vēsturnieks Burovskis, „no slapja meža, cik ātri var, sāka būvēt citus [kuģus], taču, kad uzbūvēja, iepriekšējo kuģu gaitas īpašības tiem vairs nepiemita. Krievija, krievu Pomorje, uz visiem laikiem pazaudēja savu prioritāti ziemeļu jūrās: savu ”nou-hau”, kas palīdzēja tai ļoti droši konkurēt ar jebkādiem ārzemniekiem un apgūt Subarktiku un pat Arktiku”.
Taču, varbūt iznīcinājis civilo floti, Pēteris radīja, iespējams, kaut vai modernu kara floti? Viņš taču būvēja kaut kādus kuģus Baltijā! Gatavoja jūras virsniekus, piespieda muižnieku dēliņus mastus un buru aprīkojumu ārzemju manierē saukt.
Jā, būvēja. Taču te tāpat kā ar Sanktpēterburgu, labāk nebūtu būvējis. Tāpēc ka viss, ko darīja Pēteris, neko labu nenesa, tikai valsti padarīja nabagāku un bezmērķīgi izlietoja resursus. Vēsturnieks un Ancifera prēmijas, ko dod par pētījumiem Pēterburgas vēsturē, laureāts Jevgeņijs Aņisimovs raksta, ka kara kuģi, ko uzbūvēja Pēteris, „bija ļoti dažādu tipu, būvēti no neizžāvētiem kokmateriāliem (tāpēc tiem nebija ilgs mūžs), slikti manevrēja, to apkalpes bija slikti sagatavotas”. Dabiski, ka pēc Pētera nāves šie kuģi, neatrodot nekādu pielietojumu, vienkārši sapuva reidā.
Runā, ka Pēteris spēcīgi attīstīja Krievijā zinātnes. Muižnieku bērnus sūtīja mācīties uz ārzemēm, vienkāršajiem pilsoņiem atvēra vietējās skolas. Taču, tā kā Pēteris uzkrāva Krievijas ekonomikas nodzītajam kleperim savu ambīciju nepanesamo nastu, pilnīgi nesamērojoties ar klepera iespējām, tā pakāpeniski sāka sprāgt nost. Daudzas Pētera mācību ieceres tika slikti finansētas, vai vispār netika finansētas, piwemēram 1711. gadā Navigācijas skolas audzēkņi aizbēga kur nu kurš, lai nenomirtu badā, tāpēc ka gandrīz pusgadu nebija dabūjuši stipendijas un „ne tikai kaftanus noēduši, bet arī plikām kājām staigā un ubago...”. Skolas vadītāji sūtīja pa instancēm asarainus lūgumus: „...vajadzīga [skolas] uzturēšanas nauda, bet ja naudu nedos, tad labāk skolu likvidēt, pirms no nabadzības un bada skolēni vēl nesāks darīt visādas sliktas lietas”. Tas pats notika arī Jūras akadēmijā, kur kursanti, lai varētu paēst, pārdeva daļu no apģērba un apaviem.
Kā rezultāts, no 42 tā sauktajā ciparu skolām, ko atklāja mūsu lielais reformators, pēc Pētera nāves bija palikušas tikai 8. No diviem tūkstošiem audzēkņiem-rekrūšiem, ko viņš bija savācis, reāli izmācījās tikai trīs simti. Atvēziens par rubli, sitiens kā kapeika. Tas ir viens no lielā reformatora darbības rezultātiem. Te būs cits.
Runājot par cara-reformatora panākumiem valsts industrializācijā bieži tiek minēti skaitļi par nebijušu manufaktūru skaita pieaugumu dotā cara darbības rezultātā. Taču pusgadsimtu pēc viņa nāves no cara dibinātajām manufaktūrām pāri bija palikuši tikai 10%, pārējās izlaida garu, jo nebija dzīvotspējīgas. Vēl brīnums, ka tās tik ilgi noturējās, tāpēc ka pieci Pētera valsts zīda ražošanas rūpnīcas tika slēgtas gandrīz tūlīt pēc to būves pabeigšanas un darbības uzsākšanas, produkcijas pārāk sliktās kvalitātes dēļ. Tāpat tika slēgta arī kuģu būves rūpnīcas pie abām jūrām (Melnās un Baltijas).
Krievijas ekonomika pamira pat ātrāk, kā pats Pēteris devās uz viņpasauli. Pētera valdīšanas pēdējos gados armija un ierēdniecība (toreizējie budžetnieki) vispār vairs nesaņēma algu un tas turpinājās gadiem.
Pazīstamais krievu vēsturnieks Pāvels Miļukovs, kas lielu daļu no savas dzīves pētīja Pētera laikus, rakstīja, ka pēc Pētera valdīšanas Krievijas iedzīvotāju skaits bija samazinājies par 20%. Viņš vēl bija ļoti optimistisks, viņa kolēģi nosauca skaitli 25%. Pētera reformas pazudināja ceturto daļu no valsts iedzīvotājiem!
Pēteris iznīcināja tiesu sistēmu, aizvietojot piesēdētāju (celovaļņiku) tiesas, ar sodu sistēmu, kur atzīšanās, kas iegūta mocību ceļā, apsūdzēto stiepjot garumā, kļuva par 100% vainas pierādījumu. Viņš nospieda pat tos vietējās pašpārvaldes asnus, kas sāka dīgt pirms viņa. Rezultātā pilsoniskā sabiedrība viņa valdīšanas laikā spēlēja arvien mazāku lomu. Pēteris tik lielā mērā samazināja pilsoņu brīvību un izkropļoja civilizētas sabiedrības attīstību valstī, visu akcentu liekot uz uzplečiem, ka pēc Pētera visus apvērsumus valstī veica tikai un vienīgi armijnieki, it kā kaut kādā Latīņamerikas vai Āfrikas valstī. Pat šis laikmets iegāja vēsturē ar nosaukumu „gvardes gadsimts”. Tieši militarizētas Pēterburgas gvarde veselus simts gadus noteica Krievijas politiku un caru personību. Praktiski visi patvaldnieki Pēcpētera laikmetā bija gvardes ielikteņi. Gvarde gāza viņai nevēlamus carus, žņaudz tos ar šallēm, sita ar tabakas dozēm... Pēdējā šīs safrizētās un nekaunīgās publikas uzstāšanās notika 1825. gada decembrī, taču, paldies, Dievam, to apspieda ar Nikolaja lielgabaliem. Kaut gan, nožēlojamā, netalantīgo dekabristu vēsture ir – atsevišķa dziesma...
Taču pats galvenais, kas ir jāatzīmē, tieši Pētera laikā krievu tauta sašķēlās divās tautās – aristokrātiskajā un „melnajā”. Pirmā dzīvoja ar savām interesēm, kas nekādā veidā nekrustojās ar otras interesēm. „Augšējā” tauta pat izskatījās savādāka – skuvās, atšķirībā no „apakšējās” [Pētera likums par bārdām neattiecās uz zemniekiem – t.p.], tērpās eiropiešu drānās. Aristokrātijai bija cita vērtību sistēma, cita valoda (daudzi muižnieki laikmetā pēc Pētera pat nemācēja rakstīt krievu valodā, tikai franciski). Tas ļoti bremzēja nacionālās valsts buržuāzijas rašanos, kas rezultātā noveda pie 1917. gada.
Visas krievu daudz cietušās tēvzemes vēstures laikā mēs redzam vienu un to pašu: tikko kaut kur uzdīgst atkušņa asni, kā tūlīt uzrodas kārtējais lielais valsts darbonis, kas sāk šos asnus pastiprināti mīdīt zemē, skanot skaļām, patriotiskām fanfarām un kārtības ieviešanai. Tāda sajūta, ka valsts krieviem nav dzīves iekārtošanas instruments, bet tikai iekārtošanas instruments.
Formāli esot kristieši, mani līdzpilsoņi reizēm aizmirst, ka ne jau cilvēks eksistē likumam, bet likums - cilvēkam. Rezultātā uzvarētāja vienmēr ir mūžīgā krievu birokrātija – mūsu galvenā, valdošā šķira...
Paceliet galvu, pilsoņi!
P. S. Pirmie krievu kuģi.
http://www.itishistory.ru/1k/1_korabli_6.php
Novgorodas kuģi.
http://xlegio.ru/navy/medieval-ships/history-of-shipbuilding/novgorodian-vessel.html
Krievu upju flotiles.