Džozefs no Kopertīno veica gaisa kuģošanas varoņdarbus, acīmredzot būdams pilnas ekstāzes stāvoklī, un tādas spējas mulsināja ne tikai baznīckungus, bet arī viņu pašu. Kaut gan mūsdienu nespeciālistam tādas spējas izliekas pilnīgi neticamas, liecinieku saraksts pārsteidz gan ar apjomu, gan tajā pieminēto notikumu apliecinošu cienījamu personu daudzumu.
Zemes gravitāciju pārvarējušo vidū 1603.gadā Kopertino dzimušais Džozefs Deza bija visslavenākais. Viņš ne tikai vienkārši pacēlās gaisā, bet varēja lidot gluži kā putns! Šo lidojumu liecinieki bija tūkstošiem izbrīnā sastinguši aculiecinieki. Citi svētie prata vien uz neilgu laiku pacelties nelielā augstumā, un dažkārt pat visai apšaubāmos apstākļos. Taču Džozefa lidojumi bija neparasti krāšņi, ilgstoši un notika tā laika Eiropas visautoritatīvāko cilvēku acu priekšā. 1657.gada 10.jūlijā, Romas pāvesta nosūtīts uz Osimo klosteri, viņš “nolidoja pa gaisu četru pēdu augstumā no zemes līdz mandeļu kokam, kas atradās 30 jardu attālumā”. Citu reizi viņš “nolidoja kā putns 40 jardud no dievnama centra līdz altārim”. Kādu reizi, būdams reliģiskā ekstāzē, viņš kaut kā pacēlās gaisā un nosēdās uz olīvkoka zara. Džozefs tur palika pusstundu, šūpodamies kā vārna, kamēr atnesa kāpnes un nogādāja viņu lejā.
Šos un citus apbrīnojamus lidojumus apliecināja cilvēki ar neaptraipītu reputāciju. Tostarp Viņa Svētība pāvests Urbāns VIII, Savojas princese Marija, kardināls Fakkinetti, Kastīlijas Lielais admirālis, slaveni ārsti, un citas cienījamas personas.
Debesīs lidojošā mūka skats uz vērotājiem atstāja dažādu iespaidu. 1645.gadā Spānijas sūtnis un viņa sieva devās uz Asīzi paskatīties uz Džozefu, kura slava bija sasniegusi arī viņu valsti. Tikko iegājuši Svētās Trīsvienības baznīcā, pēc viņu sacītā, “mūks uzlidoja gaisā, pārlidoja pāri viņu galvām 12 jardus līdz statujai, kur notupās, mazliet palūdzās, un ar skaļu kliedzienu aizlidoja atpakaļ uz savu vietu”.
Sūtņa sieva krita ģībonī, un bija nepieciešams ne mazums ostāmās sāls, lai viņu atdabūtu pie samaņas. Braunšveigas hercogs Johans no redzētā bija tik aizgrābts, ka apraudājās, atteicās no luterānisma un kļuva par dedzīgu katoli.
Zēns Džozefs Deza iestājās par kurpnieka mācekli, bet viņu saistīja garīgais ceļš, un 17 gadu vecumā viņu pieņēma par brāli kapucīnu klosterī. Taču Džozefs izrādījās tik aprobežots un neveikls, ka pēc astoņiem mēnešiem viņu no klostera padzina un atņēma mūka drānas, kas viņu ļoti apbēdināja.
Tomēr ar lēnprātību, pacietību un pastāvīgām lūgšanām viņš panāca atkārtotu uzņemšanu brālībā un, kaut gan nebija spējīgs uztvert dievišķo mācību, tik ļoti izcēlās ar savu ārkārtējo dievbijību, ka 22 gadu vecumā saņēma garīgo amatu un trīs gadus vēlāk kļuva par priesteri.
Tieši šajā laikā sākās viņa slavenie lidojumi, bet viņa slava kā svētajam kļuva tāda, ka uz Itāliju plūda tūkstošiem cilvēku, lai viņu redzētu. Taču Džozefa skolotāji Neapolē nepavisam nebija glaimoti vai priecīgi; gluži pretēji, viņi kļuva arvien aizdomīgāki. Džozefu pasludināja par ākstu un Dieva zaimotāju, viņu izsauca uz Svētās inkvizīcijas tiesu un apsūdzēja vienkāršās tautas apmuļķošanā ar viltotiem brīnumiem.
Taču Džozefam labvēlīgās liecības bija tik pārliecinošas gan no laicīgās, gan garīdzniecības, ka viņu atlaida. Taču pret viņu joprojām izturējās nelabvēlīgi un ar aizdomām. Lidojošu kardinālu vēl varētu pieņemt, bet gaisā lidojošs mūks gan nekur nederēja.
Pāvests pavēlēja Džozefu nosūtīt uz Asīzi, lai norimtu ap viņu saceltā kņada. Viņš tur ieradās 1639.gada 30.aprīlī, bet ar to brīnumi nebeidzās. Klostera priekšniekam par sašutumu valodas par viņa izredzētību un lidojumiem atkal piesaistīja cilvēku pūļus.
Tad Džozefu nosūtīja uz Pjetrasubiju, bet fantastiskie ceļojumi gaisā turpinājās, un viņš kļuva vēl plašāk pazīstams, nekā iepriekš. Tauta plūda no visām provincēm, lai piedalītos viņa dievkalpojumos, baznīca bija stāvgrūdām ticīgo pārpildīta, ka nebija vietas ku nomesties uz ceļiem. Taču ekstāzes momentos Džozefs uzlidoja augšup un bija redzams visiem, un pavadīja lūgšanā tupēdams uz ceļiem dažkārt pat pusstundu.
Tad, tikai pēc trim mēnešiem ar īpašu pāvesta rīkojumu viņu nosūtīja uz Fossombrones kapucīnu klosteri. Taču Džozefs turpināja lidot un viņa slava turpināja izplatīties. Pāvests viņam atkal lika doties ceļā. Beidzot Džozefs nonāca Brālības klosterī Osimā, senā Maršas apgabala centrā.
Tur Džozefs 1663.gada 18.septembrī nomira. Taču pat stāvēdams uz Mūžības sliekšņa, savu ārstējošo ārstu acu priekšā viņš turpināja lidot, un reiz palika karājamies gaisā 15 minūtes.
Slinieka uzvedību novēroja ķirurgs Frančesko Pjerpaoli un terapeits doktors Džačinto Karuzi. Pirmais no viņiem rakstīja: “Es ievēroju, ka viņš pacēlās plaukstas augstumā no krēsla. Es centos viņu nolaist atpakaļ vietā, bet nespēju. Mēs ar doktoru Karuzi nometāmies ceļos, lai labāk redzētu, un pārliecinājāmies, ka tēvs Džozefs karājas gaisā. Beidzot viņa biktstēvs pavēlēja kļūt normālam, un tēvs Džozefs lēni nolaidās uz sava sola”.
Visa Džozefa dzīves laikā fiksēti ne mazāk kā 100 lidojumi. Iespējams, ka to bijis vairāk. Pirmais, pēc Bernīno vārdiem, kurš pēc Vatikāna pieprasījuma rakstīja Džozefa dzīves gājumu, notika 1627.gada Ziemassvētkos Grotelli baznīcā. Gatavojoties svinēt šo svēto un laimīgo dienu, bija sapulcējušies daudzi gani ar stabulēm.
Džozefs tik ļoti nopriecājās, ka “pēkšņi novaidējās, tad iekliedzās un tajā pašā brīdī pacēlās gaisā. Viņš aizlidoja baznīcas centra virzienā kā putns 40 metru attālumā, un nolaidās uz augšējā altāra. Tur viņš palika kādas 15 minūtes, iekams nolaidās atpakaļ un zemi. Gani bija tāda brīnuma pārsteigti”.
Fossombrones dārzā Džozefs reiz noķēra jaunu jēriņu, uzvēla sev plecos un uzlidoja debesīs apkārtējo koku augstumā. Tur viņš uz ceļiem pavadīja divas stundas. Viss notika pārsteigto dārza apmeklētāju acu priekšā, kuri steidzās pasaukt citus, un vēlāk apstiprināja savas liecības.
Dievišķās sajūsmas lēkmes viņam atkārtojās regulāri, gandrīz katrā dievkalpojumā, un klosteru pierakstos fiksēts, ka viņš 15 reizes vienatnē lidinājies Svētās Jaunavas tēla priekšā. Dažreiz viņš lidojumos ņēma līdzi arī citus. Reliģiozas esktāzes pārņemts, viņš reiz satvēra kādu garīdznieku, un abi apbrīnojamā veidā atrāvās no zemes.
Asīzē kādu apsēstu, vārdā Baltazars Rossi, atveda pie Džozefa izārstēšanai. Garā vājais mūka priekšā nokrita ceļos un tēvs Džozefs, uzlicis viņam roku uz galvas, sacīja: “Nebaidies, Baltazar! Atdodies Dievam un viņa Svētajai Mātei!” Tad, ieķēries ārprātīgajam matos, viņš izdvesa savu parasto brēcienu, abi pacēlās gaisā, un kādas 15 minūtes karājās gaisā. Tad veiksmīgi piezemējās, un Baltazaru atlaida. Pierakstos gan nav teikts, vai pacients izārstējās, bet skaidrs ir tas, ka šo dienu viņš ilgi atcerējās.
Neapolē Džozefs kādu rītu lūdzās Svētā Jura baznīcā, tad ar skaļu brēcienu uzlidoja pie augšējā altāra un atradās starp ziediem un degošām svecēm. Svētā Ligorio mūķenes, kuras tobrīd atradās baznīcā, izbailēs iekliedzās: “Viņš sadegs!”, bet brīnumdaris lidinājās ap svečturi, tad nolaidās uz zemes un turpināja savas lūgšanas. Tamlīdzīgi viņa varoņdarbi atzīmēti arī citās baznīcās.
Nav nepieciešams runāt, ka kapucīnu ordeņa ģenerālis bija visai satraucies un apjucis, un samērā drīz Džozefs nokļuva paša pāvesta Urbāna VIII priekšā. Šī notikuma izraisītā godbijība mūku atkal noveda ekstāzē. Džozefs Viņa Svētības priekšā uzlidoja gaisā un palika karājamies gaisā, kamēr ordeņa ģenerālis viņam nepavēlēja atgriezties uz zemes. Izbrīnītais pāvests atzina, ka kļuvis par brīnišķīga notikuma liecinieku, un Vatikāna arhīvos šajā datumā izdarīts atbilstošs ieraksts.
Lidojumi, pār kuriem Džozefam acīmredzot nebija nekādas kontroles, turpinājās 35 gadus, līdz pat pašai nāvei. Kaut gan spēju lidot uzskatīja par piemītošu dievišķīgajam, tomēr tā tika piešķirta izredzētajiem kā svētība no augšas.
Lidošana bieži izraisīja laicīgās varas un dažādu cilvēku baru niknumu; kad Džozefs, negaidot uzlidojot gaisā, pārtrauca visu dievkalpojumu svinīgumu. Nepietiek ar to, ka lielāko daļu šo 35 gadu viņam bija aizliegts piedalīties kora dziedājumos un dažādās procesijās tieši šī satraucošā iespaida dēļ uz cilvēkiem. Vēlāk, pēc tam, kad klostera ēdamistabas mierīgo noskaņu vairākas reizes atdzīvināja komiski efekti, Džozefu piespieda maltītes baudīt vienatnē.
Kādu reizi vakariņu laikā viņš lidoja, vicinot zivs gabalu; citu reizi karājās gaisā dievgalda laikā, sandales nokrita lejā, un atklājās viņa kailās tulznainās pēdas. Tamlīdzīgi gadījumi izraisīja citos brāļos vieglprātīgu noskaņojumu, tādēļ Džozefu nācās izolēt.
Mūsdienās cilvēki uz Džozefa spēju lidot noraugās skeptiski, taču liecības par tiem ir visai pārliecinošas. Liecības par viņa gaisa lidojumiem nav vāktas daudzus gadus, bet pierakstītas tieši notikuma vietā, un par tiem pārliecinājušies uzticami, izglītoti un vērīgi cilvēki. Neilgi pirms Džozefa nāves ordeņa klostera priekšnieks tēvs Jakobs (Džeims) Ravenskis pavēlēja, lai visu informāciju par viņu sakopotu un pierakstītu brālis Roberts Nuti no Asīzes. Nuti mūku pats personīgi pazina. Viņs savāca daudzu liecinieku apliecinājumus, rūpīgi tos pārrakstīja un jau dažus mēnešus pēc Džozefa nāves atdeva glabāšanās klostera priekšniekam.
Dokumenti līdz 1753.gadam glabājās Vatikānā, kad tie kļuva par Prospera Lambertini, nākamā pāvesta Benedikta XIV pētniecības objektu. Viņš bija Varas Turētājs, kura pienākumos ietilpa rūpīga kanonizācijas kandidātu dzīves gājumu izpēte. Tomēr 90 gadus pēc Džozefa nāves viņš tika oficiāli ierindots katoļu avēto sarakstā. Lambertini netaupīja laiku liecību izpētei. Tā laika baznīcas inspektori pret brīnumus radošo mūku bija aizdomīgi un naidīgi noskaņoti, to var saprast pēc fakta, ka Džozefu pirms dažiem gadiem izsauca uz Inkvizīcijas tiesu.
Visbeidzot inkvizīcijas secinājums vēstīja: “Personu liecības par neapšaubāmu nemaldīgumu apliecina Dieva kalpa Džozefa no Kopertīno pacelšanos gaisā un ilgstošus lidojumus”.
Kā gan mūkam izdevās pārvarēt gravitācijas spēku? Uz šo jautājumu nav iespējams atbildēt. Varbūt noslēpums līdzinās tam, kas izskaidros, kā Elija un citi Svētajos Rakstos pieminētie pravieši pacēlās gaisā? Ja gadījumam ar tēvu Džozefu nepievelk apvainojumus sarunāšanā vai masu halucinācijas, viņa lidojumi patiešām notika.