„Vārnu sešinieks” bija izstrādāta pēc labākajām laupīšanas & ielaušanās sižetu tradīcijām un beidzās uz diezgan intensīvas nots. Ineža gūstā, nauda vējā, Jans van Eks notinies nesodīts, un Peka Rollins joprojām valda Keterdamas kriminālo daļu. Kā to visu vērst par labu? Jā, tas prasīs kārtējo plānu….vai kādus piecpadsmit reizē. „Blēžu karaļvalsts” līdz ar to vairs nav tādā pat līnijveida uzbūves stilā, kur ģēnijs savāc komandu un dodas uzdevumā. Darbības ir izvērstas plašākā tīklā un ilgākā laika posmā, pa vidu ļaujot kulminēt arī citiem sižetiem.
Tātad, nesākot bārstīt maitekļus, paliksim pie tā, ka ir pagājis nedaudz mazāk par nedēļu kopš atgriešanās no Ledus galma un Kazam Brekeram atkal ir plāns. Šķiet, ka visus spēcīgākos grāmatas aspektus var apkopot punktos jeb sešos iemeslos, kāpēc jūsu dzīvē vajag Vārnu sešinieku.
1.Noformējums un kartes. Fantāzijas grāmatu sākumā bieži ir uzšņāptas kartes, caur kurās pieminētām vietām pēc tam varoņi labi ja vienreiz izbrien cauri. Tik smalki izstrādātu dizainu kā ar Keterdamas ielām un kanāliem es neatceros redzējusi. Galvenie varoņi arī regulāri apgrozās pa šīm vietām, un tas kalpo kā 3D efekts iztēlei, jo var labāk novērtēt attālumus un blakus esošo ēku nozīmi. Bonusā arī paši grāmatas vāki un iekšējo sadaļu noformējums ir estētikas baudījums.
2. Pasaules uzbūve. Grišu pasaule ir ļoti dažāda, un kas vēl labāk – mēs arī to tuvplānā redzam. Tik daudz dažādu valstu un kultūru! Fjerdieši, kerči, kēļi, šu, ravkāņi, sulliji, zemiāņi… Visi turpat vien uz riņķi kuļas, un arī pats vārnu sešinieks ir tautu kombinējums no visas pasaules. Tas ir labākais veids kā pastarpināti un dabiski iepazīstināt ar dažādām zemēm, jo kādreiz fantāzijas grāmatas tikai izmet blakus ciema nosaukumu, kas atgādina kaķa uzkāpšanu uz klaviatūras.
Es pamēģināju lasīt arī oriģinālo Grišas izcelsmes triloģiju, bet tur darbība notiek tikai Ravkā, kas bija krietna vilšanās, nevis padziļināta izpēte kā to biju plānojusi. Tāpēc labāk paļauties uz Kazu Brekeru, kas sacels kājās visu Keterdamu ar tajā esošo raibo pulku.
3.Rūpīgi izstrādātu tēlu komanda. Jauniešu grāmatas bieži grēko ar tēlu dziļumu, piešķirot tiem dažas izplatītākās rakstura īpašības un labi, ja vienu dzīves mērķi. Ja darbojas vairāku varoņu grupiņa, tad līderis ir vairāk izstrādāts un pārējie tendējas kļūt par sekotājiem, kuri ir apmēram tikpat interesanti kā slapja lupata.
Aleluja Vārnām! Jā, Kazs ir intelektuālais ģēnijs, kas izstrādā visus plānus, bet šie plāni būtu bezjēdzīgi bez pārējiem pieciem komandas biedriem, kuri katrs ir ar savu nozīmīgu prasmju un informācijas komplektu. Ne velti romānā ir iekļauti visu skatpunkti, jo Kazs, Ineža, Ņina, Džespers, Matias un Veilans katrs iet cauri savai sižeta arkai un atklājas arvien vairāk no viņu pagātnes. Lai arī kādā kombinācijā viņus saliktu, personības saduras un dzirksteles (reizēm arī dūres) iet pa gaisu. Pirmajā daļā es nudien momentā nespēju iebraukt, kas ir tik ļoti ikonisks šajā komandā, bet „Blēžu karaļvalsts” iedeva visu, kas man sākumā varbūt pietrūka. Tai skaitā tādas emocijas, ka jāguļ ar seju dīvānā un žēlīgi jāīd.
4. Romantiskie pāri ar lielisku savstarpējo ķīmiju. Ja tēli ir tik brīnišķīgi sarežģīti, tad tikai atliek tos palaist attiecībās un priekā noraudzīties uz vēl intensīvāku uguņošanu. Es pati sevi pārsteidzu, cik ļoti man šoreiz rūpēja par Kazu un Inežu. Mani brīnišķīgie, nomocītie un pelēkās morāles piepildītie dārgumiņi! Džesperam ar Veilanu turpinās riņķošana un tikpat daudz pārbaudījumu, un Ņina ar Matiasu joprojām cīnās ar savām kultūras un kara puses dažādībām, taču visas attiecības sasniedza savu pilno potenciālu un iespēju uzmest lasītājam kaudzi ar visplašākā diapazona emocijām.
5. Izklaide ar sparīgiem dialogiem un jokiem. Tiesa, dažkārt asprātības var likties neiederīgas, ja vienlaikus viss ir galīgā grīstē un pār galvu karājas Dāmokla zobens, taču… Neviens nav piedzīvojis tādu mirkli, kad vēlu naktī viss šķiet smieklīgs? Vai arī kad labāk ir smieties, nekā raudāt? Cilvēkam emocionālie impulsi ir diezgan saistīti, tāpēc, jā, es ticu, ka bars ar mazgadīgiem noziedzniekiem stresa vai tīri jebkurā situācijā var plēst jokus, jo vienkārši viss pārējais ir galīgā pakaļā. Tas, vai lasītājs ir uz viena viļņa ar tīņu asprātībām ir cits jautājums.
Man kā reiz pēc darba dienas likās tieši laikā iegrimt citā pasaulē un atlaist bremzi ar humoristiskiem dialogiem. Esmu sevišķi iemīļojusi to atkārtoto tēmu, kad Kazs Vārnām uzdod jautājumu un viņi cits pēc cita piedāvā savas atbildes, vienu trakāku par otru.
6. Pārsteigumi no notikumu pavērsieniem. Autore ir savērpusi ļoti smalku sižeta tīklu, pareizajā mirklī atklājot kādu informāciju, vai to parādot noteiktā gaismā, kas var būt arī mānīga. Kazam vienmēr piedurknē ir kāds trumpis un pat ja nē… Nu var jau arī sashēmot kaut ko tik pārdrošu, ka vienalga neviens to nebūs paredzējis. „Blēžu karaļvalsts” beigas ir vairāk nekā episkas, un salīdzinoši ielaušanās Ledus galmā tagad tāds nieks vien šķiet.
Tas viss kopā veido izcilu formulu, kas garantē pozīcīju grāmattārpu modernās fokloras slavas zālē. Es tagad pilnībā saprotu šo skaļo fandomu, jo nu arī pati vairs nespēju šķirties no Vārnām. Vēl jau ir dažas Grišu pasaules grāmatas jāizlasa un atsevisķie stāsti, taču „Vārnu sešinieks” un „Blēžu karaļvalsts” ir un paliek Lī Bardugo dārgakmens. Jau tagad jūtu, ka man šo dualoģiju pēc gada gribēsies pārlasīt, jo ar katru lasīšanas reizi izceļas velnišķīgi meistarīgs foreshadow un ienāk prātā vēl kāda tēla pagātnes aspekta ietekme uz pašreizējiem notikumiem.
Tā kā gadījumā, ja pirmā grāmata kādu atstāja svārstīgu, vai vēlreiz vajag lasīt par pusaudžu bandu, tad droši varu teikt, ka otrā daļa ir kā glazējums uz kūkas, un jā – to noteikti vajag darīt!
https://vilkamidzenis.wordpress.com/2018/03/28/li-bardugo-blezu-karalvalsts/