“Kriptozooloģija faktiski tiek uzskatīta par disciplīnu, kas nodarbojas ar zinātnei nepazīstamu dzīvnieku pētīšanu un meklēšanu. Tomēr man jāsaka, ka es pats atzīstu par labāku nosaukumu “Monstru medības”, jo man tāds vārds kā Kriptozooloģija liekas pārlieku cildens un pārspīlēts.
Esmu pārliecināts, ka vairums cilvēku, ja jūs viņiem pajautāsiet, kas ir kriptozooloģija, par to nebūs nekādas nojausmas, bet, ja jūs jautāsit, kas ir briesmoņu medības, cilvēki uzreiz sapratīs par ko ir runa.
Pēc Portlendas Starptautiskā kriptozooloģijas muzeja direktora Lorena Koulmana sacītā, kriptozooloģija nozīmē burtisku pagaidām vēl slēptu un neatrastu dzīvnieku sugu pētīšanu. Domājams, ka patlaban cilvēkiem ir zināmas tikai aptuveni 18 dzīvo radību sugas, kas dzīvo uz planētas Zeme. Taču pēc dažām aplēsēm to kopējam skaitam vajadzētu sasniegt apmēram 7 miljonus sugu. Tādējādi, kaut arī kriptozooloģija bieži tiek izsmieta kā pseidozinātne, tas tiešām ir nepieciešams un svarīgs virziens.
Tas viss ir labi. Taču, pievēršoties tām radībām, kuras bieži pēta kriptozoologi, izrādās, ka tie patiesībā nav dzīvnieki. Vai vismaz nav dzīvnieki tādā pakāpē, kādai mēs šo terminu piemērojam.
Ņemsim, piemeram, Jetijus (Lielpēžus, Sniega cilvēkus, Jovijus, utt.). Vairums jetiju pētnieku jums pateiks, ka šīs radības ir nezināmas lielu primātu sugas vai līdz mūsdienām izdzīvojuši cilvēkveidīgie pērtiķi, kurus uzskatīja par izmirušiem. Taču viss kļūst sarežģītāks, kad parādās ar jetijiem saistīti stāsti, kuros šie radījumi uzvedas daudz savādāk nekā parasti dzīvnieki.
Piemeram, ir daudz ziņojumu, kuros jetiji redzēti tiešā NLO tuvumā (vai pat devušies NLO iekšienē). Tāpat ir daudz stāstu, kas vēsta, ka cilvēki, kuri atradušies jetijiem pārāk tuvu, sajutuši dīvainu dezorientāciju un bailes, kuras šie jetiji it kā vadītu.
Ir pat stāsti, kuros jetijiem piemitušas vēl sarežģītākas superspējas, piemēram, pēc tikšanās ar viņiem daži aculiecinieki piedzīvoja “zaudētā laika sindromu”, tas ir, no viņu atmiņas bija izkritis kāds notikumu fragments, kad vii neatcerējās neko, kas ar viņiem noticis.
Daži jetiju pētnieki tic, ka tie spēj izdalīt un vadīt infraskaņu, un ka tieši tā viņi ietekmē cilvēkus. Zemfekvences skaņas nelabvēlīgi ietekmē cilvēka nervu sistēmu (pētnieks Dermals Rozāns 2019.gada 27.februāra rakstā stāstījis par saskavačiem, kuri iespējams spēj izstarot skaņas viļņus). Tāpat manā aculiecinieku ziņojumu arhīvā ir stāsti, kad cilvēki redzējuši jetijus burtiski pazūdam spožā gaismas uzliesmojumā. Visi šie stāsti nav pārāk izplatīti, uz visu ziņojumu kopējās masas fona tie ir mazākumā, taču tie pastāv un tos nevar izmest tikai tāpēc, ka tie neietilpst vispārējā koncepcijā.
Ja jetiji ir tikai pagaidām zinātnes neatrasti primāti, tad tiem nevajadzētu būt saistītiem ne ar dīvainiem zibšņiem, ne NLO, nedz skaņas viļņiem, utt. Galu galā ne pie viena zināmā lielā cilvēkveidīgā pērtiķa, tādiem kā gorillas vai šimpanzes, nekas tamlīdzīgs nav novērots. Ja tas vienkārši ir tikai pērtiķis, tas arī izturēsies kā pērtiķis.
Beigsim apspriest jetijus un pāriesim pie tādām būtnēm kā Dogmani (Suņcilvēki). Apskatot zīmējumus ar viņu attēliem, tie izskatās kā vilkači, un viņus gandrīz vienmēr arī apraksta kā vilkus, kas staigā vertikāli uz divām pakaļkājām. Skepticidmam ar to jau gana, taču sīkāk analizējot aculiecinieku ziņojumus, izrādās, ka suņcilvēki ļoti bieži redzēti netālu no kādām senām reliģiskām celtnēm, piemēram, pilskalniem, līdzās krustcelēm, kapsētu vai vecu tiltu tuvumā. Visas šīs vietas tradicionāli saistītas ar visu pārdabisko un paranormālo. Ja suņcilvēki būtu kaut kādi reāli dzīvnieki, kāda viņiem jēga mitināties tikai blakus senajiem pilskalniem un tiltiem? Virzāmies tālāk un nonākam pie tā saucamajiem ezeru monstriem. Slavenākais no tiem ir Skotijas Lohnesa ezera Nesija. Daudzi Nesijas meklētāji savus argumentus pilnā nopietnībā balsta uz zinātnisku pamatojumu, uzskatot Nesiju par līdz mūsdienām izdzīvojušu dinozauru vai citu nezināmu dzīvnieku. Taču plašāk aplūkojot dīvainā radījuma pētījumu pamatīgo vēsturi, izrādās, ka ar Nesiju bieži saistītas pārdabiskas parādības.
Piemēram, slavenais pētnieks (tagad nelaiķis) Teds Holidejs regulāri sūdzējās, ka, mēģinot noķert Nesiju kamerā vai viņu nofotografēt, vissvarōgākajos brīžos viņa aprīkojums atteicās darboties vai sabojākās. Ja arī izdevās izdarīt kādus fotouzņēmumus, tad vēlāk tos attīstot, izrādījās, ka attēli izgaismoti vai kā citādi sabojāti. Tāpat Nesijas pētniekiem svarīgākajos brīžos regulāri uzbrukušas dīvainas būtnes.
Savu daļu mistikas visam piešķir arī slavenais okultists Alistors Kroulijs, kuram Lohnesa ezera krastā bija privātmāja (tagad nodegusi), kur viņš, iespējams, veica dažadus maģiskus rituālus. Virs ezera bieži novēroti NLO, bet tas pats Teds Holidejs 1970.-os gados pie Lohnesa ezera sastapies ar Cilvēkiem melnā.
Tātad mēs nonācām pie secinājuma, ka visi šie jetiji, Nesijas un pārējie suņcilvēki patiesībā nav zinātnieku vēl neatrasti dzīvnieki, bet gan kaut kas pārdabisks.
(Tekstā acīmredzamās faktu kļūdas un neprecizitātes ir uz teksta autora un žurnāla izdevniecības sirdsapziņas - publicētaja piezīme)