Olga Gromiko mēģinājusi atrast racionālo graudu arī pasakās. Tā tapuši daži uz tām balstīti stāsti „Aizlieciet kādu vārdu par nabaga Kaščeju” („О бедном Кощее замолвите слово ”) un „Kam aizsaulē labi” („Кому в навьем царстве жить хорошо ”).
Vēl viņai varētu pieminēt dažus savstarpēji nesaistītus romānus „Kamaleinika zieds” („Цветок камалейника ”) un „Pluss reiz mīnuss” („Плюс на минус ”) un ciklu „Žurkas gads” ar grāmatām „Zintniece” („Год крысы. Видунья ”) un „Ceļiniece” („Год крысы. Путница ”). Milzumu atsevišķi un dažādos krājumos izdotos stāstus nemaz neminēšu.
Pēdējos gados autore ir iesprūdusi, rakstot nu jau fantastikas žanrā ieturētu ciklu „Космобиолухи” kopā ar savu ilggadīgo līdzautoru Andreju Ulanovu. Iztulkot šo nosaukumu es nemaz nemēģināšu, bet sērijā 2016.gadā iznāca kārtējā grāmata, kuras nosaukums ir tikpat neiztulkojams, kā visi pārējie: „Космоолухи: До, между, после” („Kosmiskie muļķi. Pirms, starp, pēc.”?). Šīs sērijas vērtējumi gan ir ļoti pretrunīgi, un daudzi lasītāji ir pārliecināti, ka līdzautora iesaistīšanās darbiem nākusi tikai par ļaunu, un ka savas labākās grāmatas Olga Gromiko esot radījusi vienatnē. Vēl nevaru spriest par sēriju kopumā, bet pirmā tās grāmata līdz pat pusei lasās stipri smagi – ir neinteresanta un tajā nekas nenotiek. Tāpat mazliet kaitinošs ir ļoti izstieptais un saputrotais nobeigums ar kauju ainām pamestā bāzē, kad lasītājam jau paliek grūti saprast, kurš ar kuru, kad un kurā vietā.
Es nebūt neesmu izlasījusi Olgas Gromiko daiļradi pilnībā, tā tomēr ir stipri plaša un dažāda, un ne visi darbi man likušies pietiekami labi. „Kamaleinika zieds” vienkārši bija mazliet dīvains, un man šķita, ka autore pati līdz galam nav sapratusi, ko ar to vēlējusies pateikt, bet lasīt bija diezgan interesanti. „Pluss reiz mīnuss” man atmiņā nav saglabājies vispār, tikai kā pliks nosaukums, lai gan arī to esmu izlasījusi. Bet pasaka par Kaščeju man tiešām patika, un no sirds izsmējos, dzīvojot līdzi tās varoņiem. Kas attiecas uz „Žurkas gadu”, tad šī grāmata, manuprāt, bija viena no realitātei visvairāk piesaistītajām autores daiļradē. Jā, tās varoņiem pat bija kaut kādas maģiskas spējas, bet tik niecīgā apjomā, ka īpaši nepalīdzēja – cauri visiem piedzīvojumiem tie izkūlās, vairāk pateicoties pašu tīri cilvēciskajiem spēkiem un attapībai.
Un tomēr visspilgtākais un paliekošākais autores veikums ir grāmatu kopa par Beloriju – sērija „Ragana”, abas pārējās ar to saistītās grāmatas un bariņš stāstu. Esmu par to lasījusi ārkārtīgi sajūsminātas un arī ne tik glaimojošas atsauksmes, bet arī man pašai tieši šīs viņas grāmatas ir patikušas vislabāk.
Pamatā sērijai „Ragana” ir raganiņas Voļhas Rednajas dzīvesstāsts, no ne īpaši laimīgās bērnības līdz brieduma gadiem. Krieviski В.Редная uztveras kā viens vārds „вредная”, tātad „kaitīgā” vai „kaitnieciskā”, kas kaut kādā mērā atbilst varones raksturam. Pēdējā grāmata šajā sērijā ir stāstu krājums par konkrētiem notikumiem, un manā skatījumā vairs nav tik laba, kā trīs pirmās. „Uzticamie ienaidnieki” ir grāmata jau par pavisam citiem varoņiem, kas vienkārši darbojas tai pašā fantāzijas pasaulē, tikai citā laikā. Savukārt „Belorijas hronikas” arī ir stāstu krājums, kurā dažādos laikos un notikumos apskatīti tie paši varoņi no iepriekšējām piecām grāmatām.
Koši rudās un nešpetnās raganiņas Voļhas Rednajas tēls autorei sanāca tik spilgts un veiksmīgs, ka drīz vien ko līdzīgu mēģināja uzburt vēl daudzi citi krieviski rakstoši autores/ri, kurš veiksmīgāk, kurš ne visai. Šobrīd tēls ir tik ļoti novazāts, ka viena liela daļa lasītāju jūtas sakaitināti jau no viena vienīga fakta – grāmatā parādās kaut cik necik līdzīgs personāžs. Un, ja godīgi, es arī tādas grāmatas parasti tālāk vairs nelasu... Jo, ja Olgai Gromiko šī pati Voļha bija rotaļīga, amizanta, ironiska un tikai mazliet nekaunīga, tad lielākā daļa citu autoru bija spieduši tieši uz šo nekaunību kā tēla dominējošo rakstura īpašību, un kā zināms – kas par daudz, tas par skādi. Un šobrīd krievu fantāzijas žanrā rudu, diezgan glupu un atbaidoši nekaunīgu raganiņu ir pārmēru daudz, un tās joprojām vairojas kā sēnes pēc lietus. Un vēl – grāmatās, kas tiek rakstītas šobrīd, ne reizi vien nācies uzdurties dziļi negatīvām atsaucēm uz šādu tēlu – tādejādi daļa šodienas autoru acīmredzami vēlas norobežoties un īpaši pasvītrot, ka ir intelektuālāki par daudzajām/iem rudo raganiņu radītājiem... Bet jā – Olga Gromiko bija pirmā, un laikam jau arī pati veiksmīgākā. Atsauksmes uz viņas grāmatu varoņiem, un pat spilgtāk aprakstītajām vietām krievu fantāzijas darbos ir stipri izplatītas.
Ārkārtīgi veiksmīgā literārā tēla dēļ šobrīd pat internetā Olgu Gromiko var atrast pēc pseidonīmiem Ведьма vai Volha. Viņas daiļrades fani reizēm viņu sauc arī par „ВБП” („Великая Белорусская (Белорская ) Писательница – lielā baltkrievu (Belorijas) rakstniece, atkarībā no tā, kuru valsti lasītāji tai brīdī vairāk vēlējušies uzsvērt).
Bet kopumā Olgas Gromiko radītie personāži ir asprātīgi, ironiski un reizēm arī sarkastiski. Viņai patīk pozitīvi rakstīt par būtnēm, kuras tradicionālajā fantāzijā attiecināmas uz negatīvajiem tēliem (vampīri, troļļi, u.c.). Bet grāmatu rotaļīgā atmosfēra, autorei paliekot vecākai, tomēr jūtami iet mazumā. 2009./2010.gadā iznākusī „Žurkas gads” manuprāt jau bija padrūma. Visos avotos joprojām var izlasīt, ka autores grāmatas aizrauj lasītāju jau no pirmajām lappusēm, bet šeit arī nepiekritīšu. Grāmatu viņai ir daudz, un kā jau jebkuram autoram – tās ir dažādas. Būs, kas aizraus, un būs, kas neaizraus.
Pirms kādiem gadiem, komentāros pie citu rakstnieku darbiem, ir nācies lasīt atsauksmes, ka Olga Gromiko esot sasirgusi ar „zvaigžņu slimību” un atļāvusies nicīgi komentēt ne vien citus autorus, bet arī savus fanus, kuri ļāvuši noprast, ka fano ne tikai par viņu vien. Nezinu, cik tur patiesības, bet pēc tā milzīgā popularitātes viļņa par to nebūtu jābrīnās.
Par saviem darbiem autore saņēmusi diezgan daudz literāro prēmiju, kā arī ieguvusi galvenās balvas ne vienā vien konkursā. Šad un tad viņa tikusi pieminēta arī latviski – parasti dažādos apskatos un tieši sakarā ar sevis radīto raganiņu.
Nobeigt gribētu ar autores pašas vārdiem, kad 2016.gada sākumā uz jautājumu, kā viņai pietrūkst mūsdienu krievu fantastikā, un kā tajā ir par daudz, Olga Gromiko atbildēja: „Современная же фантастика как-то слишком явно разделилась на мужскую (убить всех зомби), женскую (влюбить всех принцев) и высокоинтеллектуальную (заплести все мозги), а просто о людях и для людей – печально мало…” (Mūsdienu fantastika ir pārāk stingri sadalījusies vīriešiem domātajā (nogalināt visus zombijus), sievietēm domātajā (likt iemīlēties sevī visiem prinčiem) un augsti intelektuālajā (samudžināt visus iespējamos prātus), un bēdīgi maz palicis vienkārši par cilvēkiem un priekš cilvēkiem...). Te nu man tiešām gribētos viņai piekrist. Laika, lai atrastu cik necik normālu lasāmvielu, es tērēju krietni vairāk, nekā varētu domāt.
Izmantotie avoti:
http://aldebaran.ru/author/gromyiko_olga/
https://www.livelib.ru/author/26340-olga-gromyko
http://bookmix.ru/authors/index.phtml?id=353
http://pics.ru/olga-gromyko-mechtala-stat-veterinarom-a-prishlos-pisatelnitsej