Marija ir ļoti aizrautīgs cilvēks. Studiju gados, viņa, gandrīz viena pati, uzbūvējusi vikingu drakaru „Sleipnirs”, ar ko arī burājusi pa Somu jūras līci. Rakstot savu slavenāko sēriju, un saprotot, ka cīņu ainu kopējā masa jau pārsniedz kritisko, lai varētu izlīdzēties ar vienu vienīgu kaujas sambo mācību grāmatu, autore sāka nodarboties ar austrumu cīņām, un pietiekami nopietni pievērsās aikido.
Autore raksta ļoti dažādos žanros. Šobrīd viņas spalvai pieder grāmatas, kuras varētu pieskaitīt alternatīvās vēstures žanram, vēsturiskajam romānam, slāvu fantāzijai, fantāzijai, fantastikai un detektīvromāniem. Liela daļa viņas sarakstīto grāmatu radītas kopā ar līdzautoriem Fēliksu Razumovski, Dmitriju Tedejevu, Jeļenu Milkovu, Konstantīnu Kuļčicki, Valēriju Voskoboiņikovu, Petru Koževņikovu un Jekaterinu Murašovu. Rakstot savus darbus, Marija izmantojusi arī iespēju konsultēties pie dažādu jomu speciālistiem, lai grāmatas sanāktu ticamākas. Pēdējos gados, fantāzijas žanra cienītājiem par sarūgtinājumu, autore raksta detektīvus, kas pēc daža laba domām, viņai ne īpaši padodas.
Neatkarīgi no tā, ko autore uzrakstījusi un vēl uzrakstīs, viņas populārākā sērija noteikti tā arī paliks „Волкодав” (ar šādu vārdu krievu valodā parasti apzīmē jebkuru liela auguma suni, kurš spēj pasargāt ganāmpulku arī no vilkiem, tieša tulkojuma latviski īsti nebūs, bet sanāk kaut kas līdzīgs „vilkkāvim” vai „vilkžņaudzim”, kas manuprāt īsti labi neskan). Sērijā ir iznākušas nu jau sešas grāmatas „Волкодав” (1995), „Divkaujas tiesības” („Право на поединок” 1996), „Avotakmens” („Истовик-камень”), „Ceļa zīme” („Знамение пути”), „Pusdārgakmeņu kalni” („Самоцветные горы”), „Pasaule pa ceļam” („Мир по дороге”). Vēl viena sērija „Kudejars” („Кудеяр”), ko pieminu tāpēc, ka arī esmu izlasījusi, ar divām grāmatām „Sarkanais ziediņš” („Аленький цветочек” 2001), „Bābeles tornis” („Вавилонская башня” 2006). Autorei ir pietiekami daudz arī atsevišķu grāmatu, kuras neminēšu, bet viena no manis lasītajām ir „Valkīrija” („Валькирия” 1996). Kā vienu no pēdējo gadu veikumiem varētu pieminēt „Бусый волк”, kuru netulkošu, jo precīzu tulkojumu vārdam „Бусый” tā arī neatradu (saistīts ar minētā vilka kažoka krāsu), vai nu tas ir autores jaunvārds, vai arī pilnīgs senvārds, un „Melnā zvaigzne” („Чёрная звезда” 2015). Gadu gaitā autore sarakstījusi vēl ne vienu vien romānu sēriju, stāstus un citus atsevišķus darbus. Pēdējos no tiem neesmu lasījusi, bet internetā starp sīrupa tonnām ir redzēti arī ne īpaši glaimojoši vērtējumi.
Autore raksta diezgan krāšņā krievu valodā ar senlaicīgiem akcentiem, pie kā sākumā ir pagrūti pierast. Šādus vērtējumus esmu redzējusi arī no krievvalodīgo lasītāju puses, tātad kopumā viņas rakstu valodu varētu uzskatīt par sarežģītu un grūti uztveramu. Marijas teksti tiešām atstāj tādu kā smagnēju iespaidu. Viņas grāmatās ir lasāma arī autores pašas dzeja – lielākoties nodaļu ievadvārdos. Autores cienītāji saka, ka tā esot pat laba.
„Волкодав”. Šī sērija tiek uzskatīta par vienu no labākajām slāvu fantāzijas žanrā (deviņdesmitajos gados noteikti – vislabākā). Pirmās divas-trīs (viedokļi dalās) grāmatas ir labas neapšaubāmi, bet par pēdējām tā vairs nevarētu teikt. Autore beigās pamatīgi saputrojās kaut kādā mistikas mudžeklī, kas grāmatām par labu nenāca, un radās priekšstats, ka viņa pati nav sapratusi, ko gribējusi ar to pateikt. Viņa tā arī nespēja pieturēties pati pie saviem apgalvojumiem par sevis izdomātās tautas – vennu – tradīcijām. Ja reiz kaut kāda, pietiekami īpatna, tradīcija ir pieteikta, tad arī sagaidu, ka varoņi rīkosies saskaņā ar to, nevis masveidā tieši pretēji. Spriežot pēc šīs sērijas, vēl varētu piebilst, ka autore ne visai orientējas cilvēka fizioloģijā un psiholoģijā, un arī nav mēģinājusi par to nopietnāk painteresēties. Acīmredzot arī visai daudzie viņas līdzautori un konsultanti par to vai nu nav bijuši informēti, vai nav vēlējušies aizdomāties, lai nesarežģītu darbu. Galvenais varonis par spīti visam savam „krutumam” man asociējas tikai un vienīgi ar profesionālu cietēju, un rīkojās ļoti iepriekšparedzami un shematiski. Arī viņa prāta spējas brīžam radīja zināmas šaubas. Varu pievienoties dažu lasītāju vērtējumam, ka viņš pats izdomāja lielu daļu savu problēmu un pēc tam varonīgi centās tās pārvarēt. Grāmata ir izteikti melnbalta – ja ļaundaris, tad īpaši ļauns, ja labdaris, tad nereāli labs. Kopumā šai darbā var atrast diezgan daudz neoloģismu un iesāktu, bet neturpinātu sižeta līniju un pavērsienu.
Pirmo reizi šo grāmatu izlasīju ar sajūsmu. Pēc tam ar vienkāršu patiku. Nākamā jau bija neizpratne. Bet atskatoties atpakaļ, varētu teikt, ka sākotnējā sajūsma noteikti bija saistīta ar to, ka tai brīdī šāda tipa grāmatas bija jaunums, un varbūt arī ar to, ka tas noteikti nebija manas dzīves veiksmīgākais posms. Pārlasīt vairs negribas, ir autori, kuri mani piesaista vairāk.
Par šo grāmatu (vai drīzāk – pēc tās motīviem) ir uzņemta arī filma. Skatītāji gan bijuši diezgan vienisprātis – tā esot nebaudāma. Es arī kādreiz mēģināju to skatīties, bet tālāk par pašu sākumu tā arī netiku.
„Valkīrija”. Šo grāmatu esmu izlasījusi, un lasījās tā tīri labi. Bija brīnišķīgi aprakstīti dabasskati un galveno varoņu emociju nianses. Bet te bija pārāk daudz kaitinošu momentu, kādēļ atkārtoti lasīt man vēlēšanās tā arī neradās. Krievu pagāniskās mitoloģijas objektu Perūna un Pūķa nebeidzamā cīņa dažādās variācijās (ar vienu reizi būtu pieticis). Galvenā varone ir pamatīga, gandrīz vīriešveidīga cīnītāja vikingu kaujas grupā, un te man likās absolūti neiederīga viņas plaši atspoguļotā iekšējā pasaule, ko varētu raksturot ar vārdiem – „ak, es jau esmu tikai viena maiga un bezpalīdzīga muļķa sieviete...”. Šķaidīt pretiniekus iekšējais trauslums, pat mazohisms, gan viņai netraucēja. Tāpat kaitināja galveno varoņu nespēja saskatīt īstenību savā deguna galā visas grāmatas garumā. Protams – bez tā jau grāmatas nebūtu, bet varoņu nesaprotamais muļķums man neliekas īpaši veiksmīgs sižeta virzītājspēks.
Sērija „Kudejars”. Vispār jau grāmata lasījās labi, bet pēc izlasīšanas tā arī nebija saprotams mērķis, ar ko tā rakstīta. Sižets it kā bija, kaut kas visai juceklīgi un brīžam pat interesanti notika, bet jēgas nekādas.
Kopumā par autori varētu teikt, ka viņas grāmatas ir lasīšanas (vismaz pamēģināšanas) vērtas, īpaši jau jaunībā un pusaudžu vecumā. Sērija „Волкодав” patiešām nu jau ir pieskaitāma pie krievu fantāzijas žanra klasikas. Uz tās varoņiem un notikumiem ir daudz dažādu atsauču citu krievu rakstnieku darbos, kas, neizlasot šo sēriju tā arī paliks lasītājam nesaprotamas. Par šīs sērijas pasauli ir sarakstīts milzums dažāda izvērsuma un kvalitātes fanu darbu, pat visai nopietnu autoru izpildījumā. Un katram jau var būt savs viedoklis, kas var arī stipri atšķirties no manējā. Marija Semjonova tā īsti nav „mana autore”.
http://knijky.ru/authors/mariya-semenova