Pēc divām publicētām bērnu grāmatiņām 2005.gadā („Varja” un „Varja un vilkači” („Варька„, „Варька и вурдалаки”), autore kādu laiku klusēja. Es viņu pamanīju jau vēlāk, kad tika rakstīta grāmata „Svešā pasaule” („Чуждый мир” – šķiet, ka nav publicēts papīra formātā) un pēc tam arī „Reverss” („Реверс”), kuru izdeva ar nosaukumu „Alķīmiķis” („Алхимик”). Publicēta ir arī viņas grāmata „Sniega valdnieks” („Снежный князь”). Tie būtu viņas redzamākie darbi, bet papētot sīkāk, atrodama arī vesela plejāde citu, kurš senāks, kurš ne tik sens. Tos nemaz neesmu lasījusi, un nelasīšu arī, jo, kā skatos, lasītāji kopumā tos ir novērtējuši visai zemu. Arī mūsdienu interneta „troļļu” laikmetā, kad autori savstarpēji cīnās viens ar otra popularitāti, speciāli liekot minimālās atzīmes, grāmatas kopējais vērtējums ap 5 no 10 iespējamajiem punktiem, ir stipri maz. Tāpēc savu vērtējumu autores daiļradei sniegšu pamatojoties uz četriem sevis izlasītajiem darbiem – „Svešā pasaule”, „Reverss”, „Sniega valdnieks” un nepabeigto (iesaldēto) romānu „Kā kļūt par Ļauno Lordu” („Как стать Темным Лордом”).
Visas četras grāmatas pieder pie fantāzijas žanra. Arī fabula visām ir kaut kādā ziņā līdzīga, vismaz iesākumā – viņas varoņi/nes ir mūsdienu Krievijas iedzīvotāji, kuri dažādu personīgu vai citu kataklizmu rezultātā nonāk citā pasaulē (ne aizsaulēJ) kāda cita cilvēka, vai ne-cilvēka ķermenī. Ar totad arī sākas viņu nākamā dzīve un piedzīvojumi.
Lasot Margaritas Poļakovas grāmatas, kļūst saprotami daži nepārprotami fakti: ir pilnīgi skaidrs, ka autore stipri nīst tādus fantāzijas žanram raksturīgus personāžus kā elfi – tur, kur tie trāpās, par labajiem varoņiem tos būtu grūti nosaukt. Viņa mēdz nicīgi izteikties par ukraiņiem (un tas jau laikā pirms Krimas okupācijas) un citu tautību pārstāvjiem (arī Baltijas iedzīvotājiem). Viņai diezgan lielā mērā skauž citu autoru panākumi šai pašā fantāzijas žanrā. Toties viņai ļoti patīk ļaudis formās un vispār dažādu militāru grupējumu pārstāvji. Un vēl, lai cik interesanti nebūtu – nācās secināt, ka autorei varētu simpatizēt gotu kustība...
Viņas grāmatu galvenie varoņi, gan vīrieši, gan sievietes ir ļoti pragmatiski, pat ciniski, un absolūti pārliecināti par barga valdnieka un impērijas nepieciešamību. Šī ideja tādā vai savādākā formulējumā tur sastopama ļoti bieži, un viņas varoņi stipri totalitārās valstiskajās iekārtās jūtas kā „zivis ūdenī” un neslikti iekārtojas. Arī naudas pelnīšana visos iespējamos veidos tiek īpaši izcelta, pat kā viens no sižeta virzītājspēkiem.
Grāmata „Svešā pasaule” vispār bija stipri īpatnēja – tās pamatā ir elfu iebrukums mūsdienu pasaulē. Krievijas iedzīvotāji tur izvērsuši bezkompromisa cīņu – vai nu viņi, vai elfi, un tam pretnostatīta „gļēvā” Rietumu pasaule, kurai izdevies ar tiem pašiem elfiem noslēgt kaut kādu vienošanos, tādejādi pasargājot savus pilsoņus. Un galvenā varone, kuras ģimeni tie paši elfi pirms dažiem gadiem apkāvuši, tagad atmetusi ar roku jebkādai personīgajai dzīvei, un atriebjas agresoriem visiem iespējamajiem līdzekļiem, līdz pat pašrocīgai iznīcināšanai... Un tad vienā veiksmīgi neveiksmīgā brīdī viņa ieveļas kaut kādā alā, no kuras izlien ārā, palikusi krietni jaunāka (pazaudējot arī visus plastiskās ķirurģijas ceļā iegūtos uzlabojumus J) un pavisam svešā pasaulē... Bet salīdzinoši normālais grāmatas iesākums pamazām pārgāja diezgan sabojātā nobeigumā.
Kopumā grāmata pat bija interesanta – man patīk, ka viņas darbos (arī šajā) šiem pārceļotājiem nekas netiek iedots tāpat vien – visu viņi panāk diezgan saspringtā cīņā ar vietējiem apstākļiem, un tikai ar smaga darba un visai jezuītisku intrigu palīdzību. Intrigu apraksti viņas darbos vispār ir viena ļoti plaši apskatīta tēma. Tās brīžam ir tik saputrotas, ka pat grūti izsekot līdzi „kurš, kam, kāpēc, par ko un ar ko”... Mazliet kaitina atkārtojošas frāzes – kad kāds no varoņiem savā iedomu monologā ne vienas vien lappuses garumā reizes piecas nonāk pie vieniem un tiem pašiem secinājumiem.
Par trūkumu uzskatāms arī, ka autorei ļoti patīk sīki un smalki aprakstīt pavisam nevajadzīgus tādas vai savādākas lietas iegūšanas procesus, un viņas varoņi ir vidusmēra cilvēkam aizdomīgi erudīti dažādos, pat savstarpēji nesaistītos jautājumos – pat absolūti ģēniji visās iespējamajās jomās. Vienīgi, palasot komentārus pie viņas darbiem, lasītāji tur ir atraduši pietiekami daudz muļķību. Es nejūtos tik stipra tehniskajā ziņā, tā ka par daudz ko nespēju spriest, bet pieļauju, ka komentētājiem varētu būt arī taisnība. Bet visādu loģisku pretrunu tiešām netrūka, tās redzēju arī es. Par loģiskajām kļūdām citu autoru darbos Margarita Poļakova cītīgi ironizēja gandrīz vai katrā grāmatas lappusē, bet savas pamanīt kaut kā tomēr nespēja...
Starp „Svešās pasaules” komentētājiem bija viens, kuru vēlētos izcelt īpaši – viņš pats sevi sauca „Кантропов Пётр”, un pamanījās nokritizēt darbu „Svešā pasaule” tik pamatīgi, kā man nekad nebūtu izdevies. Šis cilvēks izmantojot konkrētus dotā darba citātus, to saturu apgāza pilnībā. Laikam jau nabaga lasītājs piederēja pie ukraiņu, vai kādas citas autores nozākātas tautības, un bija juties stipri nokaitināts.
Vienā ziņā gan autore cieši sekojusi diezgan izplatītajam fantāzijas žanra šablonam – viņas varoņi, ja vien paši uzreiz neiemiesojas dažādu valdnieku, hercogu un citu augstmaņu ģimeņu atvasēs, tad agrāk vai vēlāk top tādām pietuvināti un celti saulītē...
„Alķīmiķis” manā skatījumā, kā daiļdarbs ir labāks. Ar visiem grāmatas trūkumiem, tur vismaz netika apskatīta šodienas politiskā situācija no krievu nacionālistu šaurā skatupunkta. Bet apnicīgo tehnoloģiju izstrādes procesu gan autore bija atainojusi visā pilnībā. Vietām man stipri gribējās lasīt „pa diagonāli”. Ja to izmestu ārā, grāmata noteikti pazaudētu vismaz ceturtdaļu apjoma...
„Sniega valdnieks” man šķita diezgan nekāds. Jā, lasīt varēja, bet kādu īpašu iespaidu neatstāja – stilistiski pārāk līdzīgs diviem iepriekšējiem. Un nepabeigtais darbs par Ļauno Lordu joprojām ir nepabeigts. Tas nav uzrakstīts līdz stadijai, lai varētu skaidri pateikt – labs, vai tomēr ne. Bet apnicīgais dažādu labumu iegūšanas process tur laikam gan būs pārstāvēts ne mazāk, kā visās pārējās autores grāmatās.
Taču, neskatoties uz visiem trūkumiem, Margaritas Poļakovas izdomātās fantāzijas pasaules ir diezgan daudzveidīgas, un sižeti īpaši nebremzējas. Tātad, ja izdodas distancēties no imperiālisma un lielkrievu idejām, lasīt var. Arī viņas varoņi ir pietiekami adekvāti, ar diezgan loģisku motivāciju, kas jau ir viens liels pluss. Katrā gadījumā – autores grāmatas izlasīju un tās atceros joprojām, pat kopā ar radītājas vārdu un uzvārdu – par lielāko daļu izlasīto grāmatu to pašu pateikt nevaru...
Izmantotie avoti: