Par savu privāto un ģimenes dzīvi autore internetā nekad nav izteikusies. Taču rakstnieces karjeru viņa sākusi pilnīgi nejauši – kad vienā vakarā beigusies nauda interneta kartē. Iet pēc jaunas tieši tobrīd negribējies, jo ārā bijis reti nejauks laiks, un tai vakarā viņa teksta dokumentā vienkārši pierakstījusi vienu no saviem sapņiem. Un rakstīšanas process jau pats no sevis tālāk turpinājies lavīnveidīgi. Rakstīšana Jeļenai izrādījusies iedarbīgāka par jebkuriem antidepresantiem, un savu pirmo grāmatu viņa rakstījusi sev, pat nedomājot par tās izdošanu nākotnē, vienkārši, lai atpūstos no cipariem. Tai brīdī, kad jaunā aizraušanās izspiedusi no viņas dzīves gandrīz visas pārējās, Jeļena sākusi publicēt pirmos sava darba fragmentus samizdatā (www.samlib.ru), iesākumā ar šausmām gaidot komentārus. Lasītājiem grāmata stipri patikusi, un rezultātā tā pabeigta četru mēnešu laikā. Un jau pēc astoņiem mēnešiem grāmata ieraudzīja dienasgaismu papīra formātā.
Jeļena Petrova noteikti nav pieskaitāma pie ražīgākajiem rakstniekiem, un tomēr pa šo laiku arī viņai iznākusi ne viena vien grāmata. Cikls „Leina” ar trim grāmatām — „Leina” („Лейна” 2007), „Kļūt par demiurgu” („Стать Демиургом” 2008), „Izvēle” („Сделать выбор” 2015). Nupat lasīju, ka autore it kā rakstot ceturto, noslēdzošo cikla grāmatu, kas varētu tikt izdota 2017.gada rudenī ar potenciālo nosaukumu „Atgriezties mājās” („Вернуться домой”). Sērija „Nolādētā veiksme”, ar divām grāmatām — „Nolādētā veiksme” („Проклятое везение” 2015) un „Nolādētā veiksme. Taurīns” („Проклятое везение. Таурин” 2017).
Cikls „Leina”. Šī cikla pirmā grāmata „Leina” ir vienīgā, par ko ir vērts runāt autores daiļrades sakarā. Neko spilgtāku viņa vairs nav radījusi. Pirmo reizi grāmata tika izdota 2007.gadā, bet līdz šim brīdim tā piedzīvojusi daudzkārtējas papildus tirāžas. Grāmata tiek citēta, atsauces uz to sastopamas gandrīz viscaur – kā pozitīvas, tā negatīvas. Tāpēc, runājot par krievu fantāzijas žanru, šis būtu viens no stūrakmeņu darbiem, kas noteikti jāizlasa, jo viedokļu kaujas par to internetā nav rimušas vēl līdz šim brīdim. Ļoti daudzi cienītāji šo grāmatu salīdzina ar Olgas Gromiko daiļradi (skatīt publikāciju iepriekš), bet kritiķi pilnībā nolīdzina to ar zemi. Manuprāt, patiesība kā jau vienmēr – ir kaut kur pa vidu. Un Olga Gromiko tomēr ir rakstījusi un raksta krietni labāk, nekā Jeļenai Petrovai ir pa spēkam.
Ja runā par pašu grāmatu, tad te nu atkal būs galvenā varone pārceļotāja, kas ne īpaši veiksmīgā dienā no mūsu pasaules iekrīt kādā citā. Savādi šķita, ka šo meiteni sauc tieši tāpat kā grāmatas autori – Jeļena Petrova. Es pievienojos daudzu kritiķu teiktajam, ka šī Leina ir pārāk jau nu nekaunīga un bravūrīga, augstprātīga, sīkumaini atriebīga, un daudzos darba fragmentos ar galvu arī ne visai draudzējas. Vārdu sakot – ne sevišķi gudra maita... Tāpēc nav saprotams, kāda iemesla dēļ apkārtējie pret viņu ir tik dāsni un labvēlīgi, un ko viņā atraduši vesels bars elfu, kas pamanās samīlēties līdz ausīm, ieskaitot galveno varoni, kas pēc rakstura ir tieši tāds pats kā viņa. Pēc visa spriežot, diviem tādiem cilvēkiem siltas jūtas pret kādu citu vienkārši nav iespējamas. Tāpat nav saprotams, no kurienes un kādā sakarā šai Leinai viens pēc otra uzrodas patiesi un uzticami draugi, iemīlējies demiurgs un visādi citādi izpalīdzīgi dēmoni. Jocīgi liekas arī, ka normāls, tūkstošgadīgs elfs ar visu savu attiecību un dažādu politisko intrigu pieredzi nekādi nespēj atrast pieeju visai prastai divdesmitpiecus gadus vecai meitenei. Grāmatas beigās jau vispār grūti saprast – kā tā nabaga pasaule bez šīs Leinas vispār sekmīgi nodzīvojusi līdz tai dienai.
Bet par spīti visai kritikai, šī grāmata, sevišķi lasot to pirmo reizi, ir visai harizmātiska (grāmata, nevis galvenā varone!). Un par visām šīm problēmām, tāpat kā daudzi citi lasītāji, arī es aizdomājos tikai pēc tās izlasīšanas. Otrreiz lasīt pat nemēģināju un nemēģināšu arī, jo tas, kas pirms desmit gadiem vēl bija kaut kas svaigs un interesants, šobrīd noteikti šķitīs pagalam naivs un kaitinošs.
Krievvalodīgie lasītāji bija atzīmējuši arī, ka grāmatas valoda esot stipri vienkāršota un pliekana (tā kā man krievu valoda ir svešvaloda, tad tas īpaši netraucēja), kā arī humors pilnībā vienveidīgs un aptuveni četrpadsmitgadīgas skolnieces līmenī. Un Leinas pašas emocijas arī kaut kādas ne visai adekvātas – nošaut putnu vai zaķi pusdienām viņai nesagādāja nekādas problēmas, tāpat kā nošaut cilvēku – nekādu sirdsapziņas pārmetumu. Sižeta oriģinalitāte arī tiek nopietni apšaubīta – daudziem šķita, ka tas viss jau kaut kur ir bijis, turklāt – labākā kvalitātē. Galvenajai varonei tik izpalīdzīgo dēmonu tēlus Jeļena Petrova mierīgu sirdi „aizņēmusies” no diviem citiem autoriem – Buškova (mazliet ellīgais suns) un tās pašas Gromiko (raganiņas Voļhas ilkņaini kodelīgais zirgs). Bet te nu viņa nebūt nav vienīgā un pēdējā, jo šos abus tēlus vai nu pa vienam, vai abus reizē saviem darbiem ekspluatējuši ne viens vien no krievu autoriem, un turpina to darīt joprojām.
Sērijas otrā un trešā grāmata, kā arī tās divas citas, faktiski nav sarunas vērtas, te nu katra nākošā ir sliktāka par iepriekšējo. Bail pat iedomāties, cik slikta būs ceturtā cikla „Leina” grāmata... Tāpēc Jeļena Petrova, neatkarīgi no uzrakstītā, un no tā, ko viņa vēl varētu uzrakstīt, visdrīzākais tā arī paliks tikai vienas grāmatas autore. Nosaukums „Leina” joprojām ir daudzu mutēs, bet pārējās viņas grāmatas uz tās fona vienkārši pazūd.
Nobeigt gribētu ar kādas lasītājas (irien24) visai izteiksmīgajiem vārdiem: ”Kaut kad senāk es vienkārši traki neieredzēju „Leinu”. Bet tagad es to vienkārši dievinu. Īsts šedevrs! Nopietni! No tās pašas sērijas, kas modina tautas masas un liek tām pakustināt savas smadzenes!” (Это я когда-то давно люто и бешено не любила «Лейну». А теперь люблю. Шедевр! Серьезно! Причем того самого толка, который будит народные массы и заставляет кипеть их разум.). Šī citāta autore, spriežot pēc visai daiļrunīgā nika, ir kvēla Olgas Gromiko fane, un, kā papētīju, arī pati radījusi ne vienu vien grāmatu.
http://loveread.ec/biography-author.php?author=Elena-Petrova
https://www.livelib.ru/author/207448-elena-petrova