Lielā mērā Dienvidurālu iedzīvotāji izrādījās pasaules politikas ķīlnieki. Pēc tam, kad amerikāņi bija nodemonstrējuši kodolieroču jaudu Hirosimā un Nagasaki 1945. gadā, pasaule iegāja jaunā fāzē – kodolbruņojuma sacensības fāzē. Drīz pēc tam, 1948. gada 8. jūnijā, Ozerskā tika palaists pirmais padomju reaktors „Annuška”, kas sāka ražot ieročiem domātu plutoniju un tas palīdzēja PSRS panākt Ameriku. Ko tā arī nodemonstrēja, 1949. gada 29. augustā izmēģinot pirmo padomju atombumbu. Taču pakāpeniski bruņošanās sacensību gaitā arvien vairāk tika zaudēta ražošanas un ekoloģiskā drošība. Runā, ka 1950. gados RA „Majak” nekontrolēti iepludināja kodolatkritumus Tečas upē. Arī pašā kombinātā viss nebija labi, kaut arī bez īpašiem kapitālieguldījumiem uzņēmums spēja palielināt atomreaktora jaudu piecas reizes. Atkritumu glabātavas kompleksu tur atklāja 1953. gadā, taču kontroles mērinstrumenti, kas pamatā bija ņemti no ķīmiskās rūpniecības, neizturēja darba apstākļus radiācijas dēļ un izgāja no ierindas. Visai ātri beidza darboties arī automātiskā kontroles sistēma. Radioaktīvie atkritumi krājās konteineros no nerūsējoša tērauda un betona, to dzesēšanai izmantoja caurulītes ar tekošu ūdeni. Taču 1956. gadā dzesēšanas caurulītēs vienā no konteineriem radās sūce un tās atslēdza. Liekas, ka stiprie konteineri no pusotra metra biezām sienām un „kastroļa” no nerūsējoša tērauda paši par sevi bija droša krātuve. Ne jau velti tās bija iesauktas par „mūžīgās glabāšanas bankām”. Taču vēlreiz izrādījās taisnība teicienam, ka šajā pasaulē nekas nav mūžīgs. Nerūpēšanās par drošības mēriem pārvērtās traģēdijā.
Dzeltenie dūmi.
1957. gada 29. septembrī dežūrējošais tehniķis Komarovs ievēroja, ka no tvertnēm ar radioaktīvajiem atkritumiem izdalās liels daudzums dzeltenu dūmu. Viņš paziņoja par to maiņas priekšniekam. Dežurējošā remontbrigāde apsekoja krātuvi, taču aprobežojās tikai ar to, ka ieslēdza nosūces vēdināšanu. Nepagāja ne stunda, kad nogranda pērkons.
Oficiālais avārijas iemesls tika pasniegts tā: „Atvēsināšanas sistēmas traucējumi korozijas un kontroles sistēmas bojājumu dēļ vienā no radioaktīvo atkritumu tvertnēm ar tilpumu 300 kubikmetri radīja tur uzglabāto 70-80 t stipri radioaktīvo atkritumu, kas pārsvarā bija nitrātu-acetātu savienojumu formā, pašaizdegšanos. Ūdens iztvaikošana, nogulšņu izžūšana un to temperatūras celšanās līdz 330-350 grādiem 1957. gada 29. septembrī pulksten 16 pēc vietējā laika izraisīja tilpnes satura sprādzienu. Sprādziena jauda tiek vērtēta kā 70-100 trinitrotoluola tonnu sprādzienam”.
Uzsprāga tā, ka maz nelikās. Viena kilometra rādiusā no epicentra visām mājām izsita logu stiklus. Karavīri pulka kazarmās nolēma, ka sācies karš un skrēja pēc ieročiem. Pēc sprādziena izveidojās milzīga sēne, tās cepure izpletās pa debesīm un aizsedza sauli. Gaišā, saulainā dienā Ozerskā iestājās tumsa, un tikai dūmu stabs virs pilsētas kilometra augstumā spīdēja ar oranži-sarkanu gaismu.
Kaut kādas laimīgas apstākļu sagadīšanās dēļ milzīgā sprādziena rezultātā ķīmijas kombinātā neviens bojā neaizgāja. Taču kodoldžins jau bija izsprucis brīvībā. Atmosfērā tika izsviestas radioaktīvās vielas 20 miljonu kirī apmērā. Sprādziens tās pacēla 1-2 km augstumā un izveidojās mākonis, ko vējš aiznesa 300-350 km tālumā pa Čeļabinskas, Sverdlovskas un Tjumeņas apgabaliem. Radioaktīvā piesārņojuma zonā atradās teritorijas 23 000 kvadrātkilometru platībā ar iedzīvotāju kopējo skaitu 270 000 cilvēki 217 apdzīvotās vietās. No radioaktīvā starojuma cieta 127 tūkstoši cilvēku.
Putra ar radiāciju.
Radiācija jau iesāka savu nāvējošo darbību, bet cilvēki vēl neko nezināja. Bija silta rudens diena. Cilvēki pastaigājās pa ielām, Ozerskas stadionā „Himik” notika futbola mačs, tribīnēs sēdēja daudz līdzjutēju. Blakus RA „Majak” atradās neliela zona, tās ieslodzītie strādāja kombinātā, turpat atradās arī kara celtnieku daļa. Gan tur, gan te pienāca vakariņu laiks. Pēc pusstundas putekļu mākonis, ko gaisā bija pacēlis sprādziens, sāka krist zemē kā melni sodrēji, kas pārklāja visu apkārtni. Radioaktīvie putekļi bira uz galdiem gan karavīriem, gan zekiem, trāpot arī putrā. Taču viņi tikai meta laukā no šķīvjiem akmentiņus un turpināja maltīti.
Pa to laiku, lai likvidētu avāriju, jau tika nosūtītas karavīru un kombināta strādnieku grupas. Nekādus aizsardzības līdzekļus, pat respiratorus, viņiem neizsniedza. Likās, ka varas iestādēm galvenais bija nevis glābt cilvēkus, bet gan noslēpt no viņiem, cik bīstama ir avārija. Valsts galva Ņ. S. Hruščovs piezvanīja Vidējās mašīnbūves ministram J. P. Slavskim, kura pakļautībā bija atomnozare, un dusmīgs bārās: „Pēc mēneša Oktobra 40. gadadiena, atbrauks ciemiņi no visas pasaules, bet jūs man te tādu pārsteigumu sagatavojat?! Brauciet uz vietu un tūlīt ziņojiet man, ka avārija vai kas tur ir noticis, ir likvidēta...”
Vienā no Čeļabinskas avīzēm, lai likvidētu baumas par radioaktīvo piesārņojumu, uzrakstīja, ka neparastais spīdums, ko daudzi čeļabinskieši novēroja 29. septembra vakarā, ir nekas cits, kā ziemeļblāzma. Rakstā bija atsauce uz Lomonosovu un apsolīja, ka polārblāzmas Dienvidurālu platuma grādos varēšot redzēt arī turpmāk.
Protams, avārijas seku likvidācija notika. 23 ciematu iedzīvotāji tika pārcelti uz dzīvi citur, viņu īpašums un lopi – iznīcināti. Taču tas notika vislielākās slepenības apstākļos. Piemēram, tika ziņots, ka iedzīvotājus pārceļ uz dzīvi citur, tāpēc ka netālu ir atklātas naftas atradnes. Ārstiem aizliedza rakstīt diagnozi „staru slimība”. Pašu faktu, ka PSRS ķīmijas kombinātā „Majak” noticis sprādziens oficiāli apstiprināja tikai 1989. gadā PSRS Augstākās Padomes sesijā. Daudzi speciālisti ir pārliecināti, ja nebūtu slepenības režīma pēc Kištimas traģēdijas, tad būtu izdevies nepieļaut daudzas kļūdas, likvidējot Černobiļas AES 1986. gada 26. aprīļa avārijas sekas.
Avārijas-dvīņi.
Starp Kištimas un Černobiļas traģēdijām ir pārsteidzoši daudz kā kopīga. Abas avārijas notika tāpēc, ka netika ievēroti drošības noteikumi. Pirms sprādzieniem sekoja vesela tehnisku kļūmju virkne, kam nepievērsa pietiekoši lielu uzmanību. Tieši pirms avārijas RA „Majak” personāls saņēma ziņu, ka viena no kodolatkritumu tvertnēm uzkarst un no tās nāk dzelteni dūmi, taču tas aprobežojās tikai ar ventilācijas ieslēgšanu. Kā vērtēja Valsts komisija, naktī pirms avārijas ČAES 4. bloka personāls, gatavojoties un veicot elektrotehniskās pārbaudes, 6 reizes rupji pārkāpa reaktora ekspluatācijas drošības noteikumus.
Abas avārijas varas iestādes centās noslēpt. Pēc sprādziena Ozerskā dāņu avīze „Berlingske Tudende” 1958. gada 13. aprīlī pirmā paziņoja pasaulei par radioaktīvajiem nokrišņiem PSRS un tuvākajās valstīs. Taču pat pēc tam PSRS par to klusēja 30 gadus. Pēc Černobiļas sprādziena pirmā par to 1986. gada 28. aprīlī informēja zviedru televīzija, ziņojot par radioaktīvo piesārņojumu, kas nāk no austrumiem. Un tikai tad, 79 stundas pēc avārijas programmā „Vremja” diktors īsi ziņoja par avāriju Černobiļas AES. Tikai 5. maijā padomju MIL paziņoja, ka avārijas rezultātā bojā gājuši divi cilvēki, un tikai nākošā dienā tika pateikts, ka cilvēkiem pastāv radiācijas bīstamība.
Fukusima.
2011. gada martā mierīgais atoms vēlreiz paspruka vaļā no kontroles – japāņu AES „Fukusima”. Avārijas galvenais iemesls bija zemestrīce, kas radīja milzīgu cunami. Pirmais sprādziens AES notika 12. martā, bet jau 11. martā cilvēkus sāka evakuēt no 3 km zonas ap staciju.
P.S. Jau 17 gadus nespēj izpildīt apņemšanos par Salaspils kodolreaktora demontāžu
12. janvāris, 2015 Ģirts Zvirbulis