Filma tika pabeigta 1993. gada rudenī. Režisors man stāstīja, ka aktieri tika sameklēti ar grūtībām. Un ne tikai tādēļ, ka naudas nebija, bet arī tādēļ, ka aktieri baidījās filmēties lentē, jo „kad komunisti atgriezīsies pie varas, aktieriem nepaveiksies”.
Filmu „Misēklis” televīzijā parādīja naktī no 1993. gada 3. oktobra uz 4. oktobri. Atkārtoja 7. novembrī. Kopš tā laika rādīja katru gadu uz Oktobra svētkiem. Man tas ir patīkami.
Jāatzīst, ka dialektiski jebkurā stāvoklī, pat neizdevīgā, ir savs izdevīgums.
Es, piemēram, no savas nelaimes Rakstnieku savienībā ieguvu dzīvē ne mazums patīkamā.
Reiz 70-to gadu vidū mani pie sevis uzaicināja VAAP (Autortiesību aģentūra, kas atņēma naudu. Kuru rakstnieki saņēma par publikācijām ārzemēs) priekšsēdētāja vietnieks Ščetiņins un pateica: - Kā jūs skatāties uz to, lai aizbrauktu kopā ar Kļujevu uz Štatiem?
Es sāku plīkšķināt acis – kas tāds man acīmredzami nav pēc amata!
- Saprotiet mani pareizi, - ar uzticēšanos teica priekšnieks. – mums vajadzīgs cilvēks, lai runātu ar amerikāņiem un piedalītos reklāmas kampaņā Štatos. Ja mēs vērsīsimies pie Rakstnieku savienības un palūgsim palaist Arkādiju Stugatski, tā Rakstnieku savienības vadītāji saskrūvēs ausis un rezultātā mēs dabūsim cienu no sekretāriem. Bez valodas, bez lietas zināšanas, toties skopu un resnvēderainu.
Varbūt, Ščetiņins, uzmanīgs cilvēks, runāja ne jau nu tieši tā, bet jēgu es nododu tiešo.
Un es aizbraucu uz Štatiem, pie kam braucu divas reizes pa kluso rakstniekiem. Un godīgi darbojos kā tulks, reklāmas aģents un brīvprātīgais VAAP palīgs. Tādā veidā valsts atgrieza man daļu tās naudas, kuru bija atņēmusi.
Kamēr man netika aizvērta robeža par līdzdalību „Numismātu lietā”, es pabiju vēl dažās valstīs – ne tikai kā VAAP pārstāvis, bet arī tādēļ, ka Polijā manas grāmatas tika izdotas ne jau maz un man tur bija tuvs draugs tulks Tadeušs Gosks.
Mēs arī viens pie otra braukājām.
Krakovā mani liktenis beidzot apmīļoja.
Mēs ar Tadeušu aizgājām uz bukinistu veikalu, kurā tirgoja tikai amerikāņu grāmatas – PSRS ļoti deficītu preci.
- Par nožēlu, ārzemju grāmatu šodien nav, - paziņoja saimnieks, - tādēļ, ka pans Staņislavs Lems, kurš mums tās nodod, sen nav ienācis.
Un tad Tadeušs, lai parādītu, ka mēs ne jau ar vīzēm zupu ēdam, paziņoja saimniekam, norādot uz mani:
- Bet šis arī ir rakstnieks. Padomju rakstnieks – fantasts.
Un te veikala saimnieka acis iespīdējās, seju apspīdēja laipns smaids, kāds apspīd nigēriešu dokera seju redzot Iļjiča fotogrāfiju, un viņš, pastiepjot man abas rokas, iesaucās:
- Laipni lūgts, pan Strugatski!
Manos ceļojumos uz Ameriku man izdevās satikties arī ar amerikāņu rakstniekiem. Tagad ar to nevienu nepārsteigs – viņi pie mums ieklīst un vēl naudu prasa. Bet toreiz, septiņdesmitajos gados, rakstnieku vārdi bija pazīstami tikai no izdevniecības „Mir” publikācijām, un kad es nokļuvu uz konferenci Ņujorkā, tad klanījos godbijībā, kā provinciāls traģiķis Aleksandrijas teātrī.
Ar mani rokasspiedienā sasveicinājās Azimovs, ar mani sarunājās Harlans Ellisons, es dzirdēju Saimaku, strīdējos (kļuvu tik nekainīgs) ar Frederiku Polu, uzstājos radiopārraidē kopā ar Lesteru del Reju, draudzējos ar Džeimsu Hānu, taču galvenais – dienām ilgi dzēru ar Gordonu Diksonu un Benu Bovu, nerunājot jau par viņa lielisko skaistuli sievu – Barbaru Bensoni.
Pēc tam visas šīs saites pārtrūka – nemāku es tās uzturēt. Palika Bens Bova un Džeimss Gāns. Un divdesmit Gordija Diksona grāmatiņas, kuras viņš atstiepa man uz atvadām.
Es nedomāju, ka nokļūšu kino.
Tas notika 1976. gadā. Vienlaicīgi man piezvanīja divi režisori. Romāns Kačanovs no „Multfiļma” piedāvāja uzņemt pilnmetrāžas lenti pēc stāsta „Alises ceļojums” motīviem. Bet Ričards Viktorovs pēc viņa divsēriju filmas par pusaudžiem Visumā panākumiem nolēma atgriezties pie fantastikas.
Ar Ričardu Viktorovu mēs satikāmies tā. Viņš man piezvanīja un pasauca uz savas filmas pirmizrādi. Atceros, ka pirmizrāde notika Literātu namā, kurā es agrāk nekad nebiju bijis, mani pie ieejas notvēra dežurantes un ilgi nelaida iekšā, bet Ričards, kurš beidzot parādījās, lai mani izglābtu, bija pārsteigts, ka eksistē tādi rakstnieki, kas nav bijuši tādā vietā.
Es arī biju pārsteigts par Ričarda izskatu, par cik biju iedomājies režisorus pavisam savādāk un man pat bija kinoaktiera darba pieredze, kas atgadījās neilgi pirms aprakstāmās tikšanās ar Viktorovu.
23
Mani draugi – Saša Šalevičs un biedri, jauni un visai nebagāti aktieri, dzīvoja vienā milzonīgā komunalkā vecā mājā, kas bija „pielīmējusies” viņu Vahtangova teātrim. Un kad viņus pasauca spēlēt filmā „Hokejisti”, viņi paņēma mani līdzi. Man tikko bija ataugusi bārda, līdz ar to, par cik man iztrūkst man aktiera dotības, režisors piespieda mani tēlot skulptoru (protams, ar apšaubāmu bārdu) un turēja mani kadrā uz Hemingveja portreta fona, uzskatot, ka tas ir smieklīgi. Toties es norāvu viņam filmēšanu, izmantojot nesen Birmā iegūto hiromanta pieredzi. Brīvs no filmēšanās, es sēdēju maliņā, zīlēju aktieriem un filmas grupai pēc rokas, kas bija daudz interesantāk, nekā darbs galu galā, man nācās pamest laukumu, un aktieris no manis nesanāca.
Tad lūk, tajā filmā bija īsts režisors: viņš skraidīja, klaigāja, komandēja un uzvedās adekvāti.
Ričards stipri kliboja, viņam bija masīvs ķermenis, labsirdīga seja, taču vienmēr nopietna un aizdomājusies; ārēji viņš bija rezervēts, bet iekšēji kūsāja no kaislībām, aizrautībām, domām un idejām.
Dzīve bija apgājusies ar Viktorovu sūri, taču tas nekādi nebija sabojājis viņa raksturu.
Zēns būdams viņš saslima ar kaulu tuberkulozi, un četrdesmit pirmā gada vasarā viņu nosūtīja uz Krimu ārstēties sanatorijā.
Bet izvest nespēja.
Kad atnāca vācieši, Ričards atkāpās kopā ar mūsu karaspēku. Kerčā viņš gulēja pie ložmetēja – tur vairs nenācās skaidroties, kurš ir pieaugušais, bet kuš – bērns. Ar vienu no pēdējiem kuteriem viņu, smagi ievainotu kājā, izveda uz Novorosijsku. Pēc tam – uz Teberdas rajonu, uz slimnīcu. Tur drīzumā arī ielauzās vācieši, un bērnus veda prom pa kalnu takām.
Visus šos mēnešus māte viņu meklēja, neticot, ka zēns ir gājis bojā.
Viņa dēlu atrada Baku.
Uz to laiku, kad Ričards mani uzaicināja uz Literātu namu, viņš jau bija kļuvis slavens ar divām fantastikas filmām bērniem – „Maskava – Kasiopeja” un „Pusaudži Visumā”. Tajos gadus (vispār, arī turpmākajos) tās bija labākās tāda tipa filmas mūsu zemē.
Mēs sadraudzējāmies – ar tik labu cilvēku nebija iespējams nesadraudzēties. Un scenārijus divām filmām uzrakstījām kaut arī ne ātri, bet bez konfliktiem.
Darbs ar Viktorovu man saistās ar Jaltu. Ar dažādiem gadalaikiem, ar tējas kalniņu – Jaltas studijas kopmītni, viesnīcām, no to laiku greznās „Jaltas” līdz kopmītnēm bloka piecstāvenēs stāvajās Jaltas nomaļu nogāzēs.
Visvairāk atmiņā palicis tas brauciens, kurš bija pirmais, kad mēs rakstījām kinoscenāriju „Caur ērkšķiem uz zvaigznēm”. Rakstījām četratā: es, Viktorovs, mākslinieks Zagorskis un operators Antipenko. Visi brīnišķīgi cilvēki, bet man ar viņiem bija grūti.
Un lūk, kāpēc.
Viņi dzīvoja augšā, Tējas pakalnā, kur atradās studijas māja, precīzāk,. Es paliku lejā, piekrastē, manā dzimtajā „Oreandā”.
Nelaime slēpās tur, ka Viktorovs tajās nedēļās pārtika tikai no dārzeņiem. Attīrīja organismu no gaļas nejaucības. Kostja Zagorskis veica savas biogrāfijas „jēlēdības” etapu, tas ir ēda tikai jēlus dārzeņus. Taču visus pārspļāva Antipenko, kurš badojās „pēc Bregga’.
Uz deviņiem es kāpu augšā stāvajā kalnā, ziedēja glicīnijas, smaržoja pēc jūras, rīts bija vēss, un kāpiens nelikās grūts.
Mēs sēdāmies strādāt.
Uz galda stāvēja paplāte ar burkāniem, salātiem un redīsiem. Strādājām mēs līdz trijiem, un interesenti grauza burkānus. Ap trijiem, kad šo nodarbi beidzām, es nonācu līdz robežai.
Atvadījušies, Zagorskis ar Ričardu devās saštukot sev pieticīgu augu pārtiku, bet Antipenko ņēma lielu pudeli, lai piekrastē aptiekā nopirktu destilētu ūdeni – vienīgo, ko viņam atļāva lietot Breggs. Mēs kāpām lejā uz piekrasti minūtes desmit – piecpadsmit, un visu šo laiku Saša man stāstīja par savu iekšējo orgānu darbību; tos, kas badojas šīs problēmas ļoti interesē.
Kamēr mēs bridām lejā, es uzzināju pēdējās ziņas no kaujas lauka: gan izkārnījumu krāsu, gan urīna nokrāsu, gan ēzeļu stāvokli – viss satrauca šo spēcīgo prātu!
Piekrastē mēs atvadījāmies no Antipenko, viņš devās uz aptieku, bet es steidzos uz restorānu, kur tukšā zālē mani jau gaidīja bifšteks un simt gramu šņabja.
Un es atjēdzos. Tas viss gandrīz beidzās traģiski.
Kad pēc mēneša badošanās Saša sāka no tās atteikties, tad viņš kaut ko ne tā izdarīja un nokļuva reanimācijā. Par laimi, atdzīvināja...
Kinogrupa gandrīz vienmēr ir līdzīga savam režisoram, kā suns vecam saimniekam. Vikotorova grupa bija solīda, ģimenes cilvēki, tajā nelūza tonalitātes, apgaismotāji neuzsēdās uz ilgstoša plosta, bet aktieri nekāvās restorānos. Vakarā Ričards sēdās pie telefona un sīki skaidroja ar saviem bērniem Aņu un Koļu, kuri bija palikuši Maskavā, kas šodien bijis skolā, ko uzdeva un kas paredzams rīt. Es viņa mazajiem jutu līdzi, taču ģimene, ieskaitot Ričarda mammu, kura dzīvoja tajā pat mājā un tajā pat stāvā, bija tik ļoti draudzīga, ka asaras, ja arī parādījās, palika pasaulei neredzamas. Bet ja gadījās, ka mēs, pieslēgušies grupai, aizstaigājāmies un atgriezāmies viesnīcā vienos naktī, tad vienmēr riskējām ieraudzīt Ričardu uz balona. Klusējošu, skatoties zvaigznēs un mums neko nepārmetošu.
Mēs pielikām soli un kauna un šausmu pārņemti izklīdām pa istabām.
Pēc dažiem gadiem mēs atgriezāmies Jaltā, lai pabeigtu scenāriju un uzņemtu jaunu fantastikas filmu „Komēta”. Nelaimīgu, sliktu, nogalinājušu Ričardu un palikušu praktiski nezināmu. Kaut arī pēc to laiku mērauklas mēs ar Ričardu centāmies tajā pateikt krietni vairāk, kā bija atļauts, un ja ne Ričarda slimība laikam filma kļūtu par notikumu. Ne velti Goskino uzreiz pieprasīja filmu pilnībā pārtaisīt.
Neviens nezina, ka „Komēta” izrādījās valsts čempions tajā spēlējošo režisoru skaita ziņā. Krimā vasarā nav mazums grupu vai brīvo kinodarboņu. Ričards iedegās idejā viņus visus iesaistīt mūsu filmā. Tā, ka tajā spēlēja V. Basvs, J. Čuļukins, P. Arsenovs un tā tālāk.
„Komēta” man ir interesanta arī šodien kā mēģinājums apdomāt sižetu – katastrofu, ne jaunu fantastikā, bet uz mūsu Krievijas materiāla; redzēt, pie kāda idiotisma nocedīs šī situācija vienā atsevišķi ņemtā Padomju Savienībā. Dots: uz Zemi lido komēta (bet iecerējām mēs filmu par to, kā uz Zemi lido Galleja komēta). Visi zinātnieki, komentētāji un zinoši cilvēki aizrunā mūsu tautu, ka komēta ne ar ko ļaunu nedraud.
24
Bet Krimas krastā, kūrortpilsētiņā visus pārņem panika. Mūsu novesta līdz bezgalīgam idiotismam. Izrādās, nekāda komēta briesmu ziņā nav salīdzināma ar mums pašiem...
Mēs uztaisījām „Komētu”, un pēdējā filmēšanas dienā Ričardu uzveica insults. Viktorovs nodzīvoja vēl pusgadu, taču tā arī neatkopās.
Bet filmas materiālam uzdūrās Goskino. Lieta tāda, ka režisori nemīl rādīt svešiem cilvēkiem, un vēl jo vairāk priekšniecībai jēlu, nesamontētu, neieskaņotu materiālu, tādēļ, ka svešie cilvēki, un vēl jo vairāk priekšniecība, uztver „pusdarbu” kā galaproduktu. Bez Ričarda ar viņa caursišanas spējām filma kļuva par bāreni. Goskinu sameta pilnu grozu nogalinošu piezīmju, apgalvojot, ka padomju cilvēkiem nav raksturīgi celt paniku un baroties ar baumām, un pieprasot izņemt kuģa katastrofā nokļuvuša uzbeka repliku: „Pat tējas nav!” – kā mājienu uz dažu preču nepietiekamību tirdzniecības tīklā.
Ar mājieniem vienmēr ir slikti. Tos sauc zinātniskā vārdā: „alluzija”. Zem alluzijas var pabāzt jebko.
Es atļaušos atkāpties no stāstītā un atcerēties par drāmu, kurai risinājās žurnālā „Ķīmija un dzīve” tieši kārtējās alluzijas dēļ.
Gāja raksts par biopiedevām lopbarībā. Virs virsraksta bija uzzīmēta kravas mašīna, kas brauc uz lasītāju, kabīnē sēdēja laimīgas cūka un govs, bet pati kravas mašīna bija līdz augšai piekrauta ar šo pašu piedevu maisiem.
Kad žurnāls jau bija nodots ražošanā, kāds atcerējās, ka tuvojas kārtējais mūsu mīļotās partijas plēnums. Un tad pēc redaktora pieprasījuma virs visiem materiāla numuriem parādījās uzraksts; „Pretī divdesmit kuram tur PSKP plēnumam!” Viss bija labi, taču CK amats, kurš kuriēja populāros žurnālus un tos caurskatīja pirms izlaišanas, paskatījās uz bildīti, kurā brauca cūka un govs, bet virs tām bija uzrakstīts: „Pretī...”, pārbijās, aizskrēja pie sektora vadītāja, tas metās pie nodaļas vadītāja.
Nezinu, vai šo jautājumu izskatīja Politbirojā, bet šis kāzuss kļuva par vienu no iemesliem, lai izdzītu no žurnāla mīļo un laipno galvenā redaktora vietnieku Čerņenko (galvenais – akadēmiķis Petrjanovs-Sokolovs – bija olimpisks radījums un parādījās redakcijā svētku dienās). CK lēmums skanēja: tirāžu nosūtīt zem naža! Tas ir visus 400 tūkstošus eksemplāru!
Vēsture ļaunprātīgi atkārtojās – atcerieties epizodi ar „Iskateļu”.
Un tad redakcija, lai glābtu žurnālu, vērsās pie visiem žurnāla autoriem un draugiem ar lūgumu doties uz pilsētu Čehovu un tur piedalīties operācijā: izgriezt no žurnāla nelaimīgo lappusi un ielīmēt tās vietā citu, bez govs un cūkas.
Dažas dienas, cits citu nomainot, mēs strādājām Čehovā.
Ar trieciendarbu mēs izglābām žurnālu no likteņa, šausmīgāka par nāvi.
Starp citu, blakus cehā tas pats notika ar žurnālu „Rabotņica” (bet varbūt „komunālā saimniecība” – precīzi neatceros). Tur uz vāka bija nofotografētas pirmrindas veļas mazgātuves darbinieces. PSKP CK pamanīja, ka uz vienas no vešerieņu krūtīm izspīdinās kuloniņš – krustiņš. Vāku noplēsa. Pieņemu, ka CK darbinieku, kurš pieņēma šo lēmumu, šodien var sastapt baznīcā.
Nevienā no antiutopijām neviens fantasts neko tamlīdzīgu izdomāt nevarētu. Iespējams, tas arī bija par iemeslu mūsdienu fantastikas krīzei: mūsu īstenība vienmēr bija fantastiskāka par izdomu!
Bet kas attiecas uz „Komētu”, tad mums iedeva citu režisoru, kuram par darbu apsolīja ārzemju ceļojumu, varbūt pat uzņemšanu Kenijā, ja viņš apgriezīs filmu no galvas uz kājām un iztaisīs vājo, nelaimīgo un nesakārtoto varoni par stipru, taisnīgu un partejisku cilvēku.
Tālāk sākās šantāža. Filmas operatoru Ribinu un mani izsauca, kur vajag, un lika saprast, ja mēs atteiksimies piedalīties „filmas labojumos”, tad filmu noliks uz plaukta, un Viktorova, kurš bija nesavtīgs un nebagāts cilvēks, ģimene vispār paliks bez eksistences līdzekļiem – gan viņa sieva, gan divi bērni. Un mēs ar Ribinu padevāmies.
Es rakstīju jaunus tekstus un cauras dienas sēdēju kopā ar Aļonu Aņikinu, kura mācēja piedzīt tekstus lūpu kustībām, kas svarīgi sinhronai filmas tulkošanai, un pārmijām frāzes un vārdus, kurus vajadzēja izrunāt Aleksandram Kužņecovam to vietā, kurus izrunāja agrāk.
Nadežda Semencova, Ričarda sieva, bija dusmīga uz mums, un taisnīgi dusmīga, jo viņai vissvarīgākās bija atmiņas par vīru.
Galu galā filmu pabeidza, tā iznāca dažās kopijās, un to neviens neredzēja. Tiesa, pēdējos gadu – divus to parādīja televīzijā.
Otrs režisors, kurš manā dzīvē parādījās vienlaicīgi ar Viktorovu, bija Romāns Kačanovs.
Tas bija skaļš, jautrs, pļāpīgs dzīvesmīlis ar piezīmju grāmatiņu, kurā viņš ierakstīja paša gudrās domas un anekdotes. Viņš ķēra tevi gaitenī un atvēra grāmatiņu. Te tev arī beigas bija klāt.
Romāns nolēma uztaisīt „Alises ceļojumu”, kas vēlāk tika nosaukta par „Trešās planētas noslēpumu”, - pirmo lielo stāstu par meitenīti no XXI gadsimta.
Filma bija pilnmetrāžas, kas „Sojuzmuļtfilmā” negadījās bieži.
Uz to laiku Kačanocs bija kļuvis par „Sojuzmuļtfilmas” zvaigzni. Tiesa, par iemesliem domas dalījās. Pats Romāns uzskatīja, ka dēļ ģeniālās filmas „Cimdiņš”; pārējie mūsu valsts iedzīvotāji daudz labāk zināja filmas par Čeburašku.
Strādāt ar Kačanovu bija interesanti, pat jautri, es mīlēju viņa grupu, māksliniekus, multiplikatorus. Ar viņiem pēc tam man sanāca strādāt arī citās filmās. Kaut arī viņš kopdarbam nebija nekāda dāvana. Stūrgalvīgs, kā resns izlutināts puika. Ja Kačanovs par kaut ko ir pārliecināts, viņš nekad ar tevi nestrīdēsies. Vienalga izdarīs pa savam, neskatoties uz to, ka visi viņa tuvākie līdzgaitnieki kategoriski iebilst un izsaka saprātīgus argumentus.
Kad Kačanovs taisīja otru filmu pēc mana stāsta motīviem, viņš jau bija slims un filmu beidza ar grūtībām. „Divas biļetes uz Indiju” – maz kam zināma filma, varbūt, tādēļ, ka tajā neizdevās izdomāt Alisei, Zaļajam un Pērkonzekam līdzīgus tēlus, kurus lielā mērā radīja fantastiski talantīgā māksliniece Natālija Orlova.
Par multiplikācijas pieredzi, kuru ir vērts pieminēt, interesanta ir filma Vladimira Tarasova „Pāreja”. Apjomīgais cilvēks Tarasovs, manuprāt, vienmēr bija pārāk liels multiplikācijai. Viņš pat šaurajās „Multfilmas” istabās un koridoros ietilpa ar grūtībām. Viņš ir daudz izdarījis priekš mūsdienu pašmāju fantastikas tās animācijas variantā [Rakstu par V. Tarasova daiļradi sk. „Jesļi” Nr. 8, 1999. – red.piez.]. Taču tam, kā viņš uzņēma „Pāreju”, es ne pārāk piekrītu. Varbūt, Tarasovs pārāk uzticējās neparastam gājienam. „Man grupā strādā divi zinātņu doktori, - viņš teica. – Kirs Buličevs raksta scenāriju, bet Anatolijs Fomenko, matemātiķis, zīmē”.
25
Filma sanāca formāla, Fomenko grafika tajā dzīvo pati par sevi, teksts – pats par sevi, bet ceļojums uz kuģi vispār atkāpjas otrā plānā.
Sarunas par „Pāreju” tika veiktas ar dažādiem režisoriem, taču nekas vairāk tā arī nesanāca. Man žēl, ka tieši šī filma nesanāca. Bet liekas, ka viņu varēja uztaisīt.
...Ja notikums ar „Komētu” ir skumjš un dramatisks, tad Aleksandra Majorova filmas „Zelta zivtiņas” liktenis ir traģikomisks.
Filma bija debija un tika uzņemta pēc mana Gusļaras stāsta „Pārdošanā nonākušas Zelta zivtiņas”.
Tajā stāstā Zelta zivtiņu, kas izpilda vēlēšanās, varēja nopirkt zooveikalā. Tādā veidā visa pilsēta ieguva iespēju izteikt savu gribu, un daži no tās iedzīvotājiem, lai sevi neapgrūtinātu, pārvērta ūdensvada ūdeni šņabī. Šajā sakarībā filmā radās dažas jautras ainas.
Kaut arī, zvēru, uz alkoholismu filma neaicināja.
Filma bija gatava un nodota kā reiz tajā dienā, kad tika publiskots liktenīgais Politbiroja lēmums par cīņu ar alkoholismu, tas pats, kura dēļ izvirta vīnogulājus Krimā.
Protams, „Zelta zivtiņas” tika nekavējoties aizliegtas.
Un neieraudzīja ekrānu. Bet žēl. Filma nebija slikta.
Slavai vistuvāk es piegāju pēc piecsēriju Arsenova filmas „Viešņa no nākotnes” parādīšanās teleekrānos. Galveno lomu tur spēlēja burvīgā Nataša Guseva.
Un sanāca tā, ka viņu iemīlēja simt tūkstoši zēnu.
Visiem sagribējās ar viņu iepazīties, iet ar viņu uz kino un gatavot stundas. Zēni rakstīja vēstules, Gorkija vārdā nosauktā studija ar šīm vēstulēm bija piekrauta līdz jumtam, starp vēstulēm bija zēnu atjautības pērles, apmēram šādas: „Mīļais režisor! Es mīlu jūsu filmu, bet vēl vairāk es mīlu Natašu Gusevu. Ja jūs šaubāties par manām jūtām, es varu arī apprecēties. Koļa K., 6.b klase”.
Cik man zināms, tāda jauno cilvēku gūzmas mīlestība – ne tas labākais ieguvums. Ja neatbildēt ar to pašu, pielūdzējs var ar sniega piku tev iemest, vai ko sliktāku izdarīt. Gandrīz vai līdz astotai klasei vecmāmiņai un mammai nācās Natašu pavadīt uz skolu un mājās. Pēc tam viņa tomēr padevās paša neatlaidīgākā pielūdzēja spiedienam. Un ar viņu apprecējās, taču ne sestajā klasē, bet institūtā. Bet ja man pašam nācās uzstāties bērnu auditorijas priekšā, tad pietika tikai pateikt kaut vārdu par to, ka es rakstīju filmas „Viešņa no nākotnes” scenāriju, kā zālei pāršalca apbrīnas nopūtas. Un es sapratu, cik ļoti man dzīvē ir paveicies: es biju pazīstams ar Natašu Gusevu un jebkurā brīdī varēju viņu uzaicināt uz kino vai saldējuma kafejnīcu.