«Dzelzs sieviete»
Uz jautājumu, vai kaut kas ir bijis kopīgs starp Maksimu Gorkiju un Herbertu Velsu, droši var atbildēt apstiprinoši. Šis kopējais izrādās Marija Ignatjevna Zakrevska, viņa arī Benkendorfa, viņa arī Budberga. Dāma bija īsta la femme fatale — ne velti Maksims Gorkijs sauca viņu par „dzelzs sievieti”. Viņa paguva būt par diplomāta un barona sievu, kā arī par minēto, lielo rakstnieku mīļāko. Starp Muru, kā viņu sauca viņas radinieki, un britu fantastu dzirkstele pirmo reizi izskrēja 1920. gadā. Tomēr šim stāstam tupinājums nebija veselus trīspadsmit gadus: sieviete atkal satika Velsu tikai 1933. gadā. Viņu tuvās attiecības turpinājās līdz pat literāta nāvei, taču Marija Ignatjevna tā arī nebija ar mieru kļūt par viņa sievu.
Velss un politika
Herberts Velss bija pārliecināts sociālists – kaut arī pret Marksa mācību viņš vienmēr izturējās skeptiski. Rakstnieks daudzas reizes apmeklēja Krieviju – kā pirms revolūcijas, tā arī padomju laikā – viņš pat tikās ar Ļeņinu un Staļinu. Ar pirmo no minētajiem politiķiem Velss tikās 1920. gadā, ar otro daudz vēlāk, 1934. gadā. Par Staļinu britu fantasts atsaucās šādi:
«Es apzinājos, ka devos pie Staļina ar zināmām aizdomām un aizspriedumiem. Manā apziņā bija radīts ļoti piesardzīga, uz sevi vērsta fanātiķa, despota tēls, kurš bija skaudīgs, aizdomīgs varas monopolists. Es sagaidīju ieraudzīt nežēlīgu, cietsirdīgu doktrīnu pildītāju pašapmierinātu gruzīnu-kalnieti, kura gars nekad nav izrāvies no dzimto kalnu ielejām..
Visas miglainās baumas, visas aizdomas man pārstāja eksistēt uz visiem laikiem pēc tam, kad es parunāju ar viņu dažas minūtes. Es nekad nebiju saticis tik patiesu, cienījamu un godīgu cilvēku; viņā nav nekā tumša un draudīga, tieši ar šīm īpašībām ir jāizskaidro viņa milzīgo varu Krievijā”.
Pilnīgi likumsakarīgi, ka Trešajā reihā Herberta Velsa darbi iekļuva aizliegto grāmatu sarakstā. Nereti viņa romānu izdevumi nonāca ugunskuros, kas kvēloja nacistiskās Vācijas ielās.
Lielais radio spēks
Ar Velsa vārdu – turklāt ne tikai Herberta, bet arī Orsona – saistās viens no skandalozākajiem uzvedumiem masu informācijas vēsturē. Orsons Velss 1938. gadā strādāja par režisoru radio un vēlējās iepriecināt klausītājus ar negaidītu performanci. Viņš nolēma inscenēt sava slavenā uzvārda brāļa romānu „Pasauļu karš”, turklāt tā, lai darbs paliktu atmiņā cilvēkiem ilgi. Viņam tas izdevās lieliski: uzvedums izrādījās tik reālistisks, ka klausītāju absolūts vairākums – pēc dažiem datiem, gandrīz miljons – noticēja, ka minētie notikumi patiešām notiek.
Uzliesmojumus uz Marsa, meteorītus, citplanētiešus, slepkavības – to visu kanādieši un amerikāņi uzņēma kā patiesību. Pagāja daudz laika, līdz līdz nāvei pārbiedētie cilvēki, kas bija pārslogojuši slimnīcu un policijas iecirkņu telefonus, saprata situācijas absurdumu un atviegloti uzelpoja.
[Lieta tāda, ka visu nojauca reklāma. Kā parasti, radio tika pieteikta luga, paziņojot, ka tā tiešām ir luga, bet pēc tam tūlīt sekoja reklāma. Kā parasti, cilvēki laida gar ausīm reklāmu un nesaklausīja arī to, ka tūlīt sekos radiouzvedums un tad viss sākās – t.p.]
«Es jūs brīdināju»
Herberts Velss nomira 1946. gadā. Pirms pieciem gadiem viņš rakstīja, ka gribētu, lai uz viņa kapa plāksnes būtu uzrakstīta sekojoša epitāfija: «I told you so. You damned fools» — «Es jūs brīdināju. Jūs, nolādētie muļķi». Tomēr no tradicionālā apbadīšanas Velss atteicās: viņš lūdza pēc nāves kremēt viņu, bet pelnus izkaisīt virs Angļu kanāla [Mēs to pazīstam ar nosaukumu Lamanša jūras šaurums – t.p.]. Rakstnieka vēlēšanos izpildīja viņa dēli.