Turklāt, tik liela viena apakšžanra popularitāte ir novedusi pie tā, ka gandrīz visu fantastiku, ko raksta sievietes, uztver tāpat un, vēl vairāk, jau noformē tāpat. Tomēr, neskatoties uz neiedomājami lielo apburošo vampīru un baudkāro raganu daudzumu, ar katru gadu skaits patiešām oriģināliem, izsmalcinātiem un novatoriskiem fantastiskajiem romāniem, ko sarakstījušas sievietes, tikai aug. Par trīs tādām grāmatām mēs arī parunāsim.

Lauren Beukes. Zoo City. Lorena Bjuksa. Zoopilsēta.

2010. gads, Johannesburga. Pasaule, kas līdzīga mūsējai. Ar vienu izņēmumu: šeit katram, kas ir izdarījis slepkavību, kļūst par atstumto, jo pie viņa ierodas dzīvnieks, no kura nevar tikt vaļā. Kopā ar dzīvnieku atnāk īpašs talants – dažreiz nekur neizmantojams, dažreiz spējīgs izmainīt pasauli.

Bijusī žurnāliste un narkomāne Zinzija Desembera māk atrast pazaudētas lietas. Reiz viņas dēļ ir aizgājis bojā pašas brālis un tagad viņa cenšas sākt dzīvi Zoopilsētā, animalu kvartālā no tīras lapas. Reiz viņa saņem pasūtījumu no pazīstama mūzikas producenta: atrast pazudušu popzvaigzni. Zinzija saprot, ka lieta nav tīra, taču ar naudu viņai ir problēmas, tāpēc viņa uzņemas šo darbu. Šis lēmums izrādās liela kļūda...

DĀR dzimušās  Lorenas Bjuksas pirmais romāns ''Moxyland'' – ZF kiberpanka stilā slavēja pat Viljams Gibsons un Čārlzs Stross. Otrajā romānā Bjuksa visai negaidot pārslēdzas uz pilsētas fantāziju ar nuāra pieskaņu, taču par Drezdeniem un Kastoriem, un īpaši par Lorelas Hamiltones iespaidu te nav runas. Pirmkārt, acīs iekrīt tas, cik meistarīgi un ar izdomu Bjuksa izmanto savu divpadsmit gadus ilgo darba pieredzi žurnālistikā. Alternatīvās Johannesburgas apraksti tiek uztverti gluži kā reportāžas no notikumu vietas, pilni detaļu un dzīves. Lasītāju priekšā nostājas mūsdienu Āfrikas megapoles aina ar visām tās problēmām. Pilsētu rauj vai pušu pretrunas starp pretrunīgo pagātni un nesaprotamo, taču aizraujošo nākotni. Aiz ainām, kuras ''Zoopilsētā'' rāda Bjuksa, jūtama pieredzējusi stāstniece, kas daudz redzējusi un vēl vairāk zina – turklāt šī zināšanas nav smeltas no grāmatām.

Pēc romāna izlasīšanas kļūst skaidrs, kāpēc Gibsons ir tādā sajūsmā par Bjuksas daiļradi. Esot viņa stila un paņēmienu sekotāja,  rakstniece attīsta tēmas un pieeju attēlojamajai īstenībai, kuru Gibsons demonstrē savā pēdējā triloģijā. ''Zoopilsēta'' stāsta par mūsu pasauli – te ir tās pašas kinozvaigznes un pasaules hīti, tikai atšķirībā no kādreizējiem kiberpankiem, Bjuksa ļoti skaidri ir uztvērusi mūsdienu sabiedrības attīstības vaibstus, kas Gibsonam, ja arī ir, tad stipri rafinētākā veidā. Tā ir cilvēces pakāpeniska un neatvairāma slīdēšana iracionālā haosā, kur visas augstās tehnoloģijas nav nekā vērtas, bet pirmatnējā, zvēriskā cietsirdība iznāk pirmajā plānā. Slepkavas – animāli, kas nolemti dzīvot blakus apburošajiem un neaizsargātajiem dzīvniekiem, vēl vairāk pasvītro pasaules iluzoriskumu. Un, kaut gan tehniskais progress virzās uz priekšu, sabiedrība jau sen ir iegrimusi pirmvēsturiskajos, barbariskajos laikos.

Rezumē: no nuāra par lielpilsētas muzikālās bohēmas tikumiem tuvāk finālam romāns pārvēršas brutālā šausmenē. Par galveno mērķi kļūst ne vairs nauda, bet dvēseles, dzīves un asinis – jebkura pirmatnējā cilvēka pamatvērtības.

N. K. Jemisin. The Hundred Thousand Kingdoms. N. K. Džemisina. Simts tūkstoš karalistu.

Grāmatas varoni Jejenu Darru uz galvaspilsētu izsauc viņas vectēvs, varenais Simts tūkstoš karalistu valdnieks, kā arī vesela atraidīto dievu saime. Tur meitene noskaidro, ka ir kļuvusi par vienu pretendenti uz troni – kas praktiski nozīmē nāves spriedumu. Kaut gan atraidītajiem dieviem uz viņu ir savi plāni.

Džemisina lasītājiem piedāvā triloģiju, taču katra cikla grāmatai sižets ir pabeigts un veltīts pavisam citiem varoņiem. ''Simts tūkstoš karalistu'' ir rūpīgi izstrādāts un neparastiem sižeta pagriezieniem pilns romāns, kuram, diemžēl, piemīt vairāki trūkumi, kas raksturīgi debijām. Džemisina mežones acīm rāda sabiedrību, kura it kā funkcionē un it kā tiek kāda vadīta, taču tās virsotne tik ļoti nodalījusies no pārējiem iedzīvotājiem, ka turas pie varas tikai ar dievu spēku. Jejenas uzskati ir, ka vispārpieņemtā reliģija ir viltojums. Laikam, galvenais, ar ko apbur romāns, ir galvenās varones tēls. Tikai rakstura stingrība palīdz Jejenai saglabāt cilvēcību un nepārvērsties par kārtējo, pie varas esošo klonu. Bet fināls pa jaunam liek paskatīties uz šo savdabīgo ''pieaugšanas'' romānu.

Kas attiecas uz trūkumiem, tad pirmkārt, tas ir dievu attēlojums. Visa radītāji, pirmējie un mūžīgie, viņi uzvedas kā kašķīgi aristokrāti, kas cīnās par varu un godināšanu. Autore uzstāj uz ''tumšā valdnieka'' neizzināmību un pārējo dievību uzvedības neparedzamību – taču tik un tā viņi visi izturas kā gotikas un anime varoņu krustojums. Cieš, grimst drūmumā, taču ir zināmā mērā valdzinoši. Visa mitoloģija balstās tikai uz sižeta rāmjos vesto cīņu par zemes un debess troņiem.

Rezumē: cieta, taču uzsvērti sieviešu proza, kur starp naidīgiem cilvēkiem un neparedzamiem dieviem, kopā ar nelietību un brutalitāti, atrodas vieta arī mīlestībai, jūtīgumam un erotikai.

Grace Krilanovich. The Orange Eats Creeps. Greisa Krilanoviča. Apelsīns ēd tirpas.

1990. gadi. Galvenā varone bez vārda aizbēg no audžuvecākiem, lai atrastu pazudušo māsu. Tā sākas viņas klejojumi pa pasauli – kopā ar tādiem pašiem, kā viņa, jauniem vampīriem – bezpajumtniekiem. Varone sūc asinis cilvēkiem, apzog lielveikalus, sēž uz narkotikām, kaifo pagrīdes pankgrupu koncertos un vēro, kā pasaule visapkārt brūk kopā un paliek aizvien dīvaināka un šausmīgāka.

Varones dzīves mērķis ir kļuvis iluzors – tekstā vairākas reizes ir teikts, ka viņas māsa, visdrīzāk, ir sen gājusi bojā. Šeit viss spokaini, tikai sāpes ir īstas, bet nāve vienmēr blakus. Grūti pat dot adekvātu tulkojumu grāmatas nosaukumam: Orange te var būt, gan saules krāsa, tā var saukt narkotikas, bet ēd (eats) tas vai nu vājumu, vai bailes, vai pašus galvenos varoņus – neliešus un zagļus.  ''The Orange Eats Creeps'' ir psihodēliska proza, kas neļaujas, lai to izlasa vienā paņēmienā. Šeit prozaiskajā tekstā periodiski iepinas dzejas rindas, bet simbolika un krāsas, kas izvēlētas, lai attēlotu īstenību, ļauj spriest, ka darbība notiek postapokalipses pasaulē. Pagātne, tagadne un nākotne savīta vienotā kamolā – tās nav lineāras un pastāvīgi mainās. Lasītājam nākas saskarties ar neuzticamu stāstnieku, kas pilnīgi apzināti nedod mums pat mazāko bāzi un rāmjus, lai stāstījumu padarītu uztveramāku.

Tomēr ar ilūzijām vien romāna kodols neaprobežojas. Tajā jūtamas neiedomājamas ilgas pēc radiniekiem, normālas ģimenes un vienlaikus ir sāpes par to, ka jaunie vecajiem nepavisam nav vajadzīgi. Bet bez vecāku un bērnu saites, harmonijas pati pasaule sāk brukt kopā, no attiecībām zūd jebkādas jūtas, izņemot patērēšanu.

Rezumē: sākoties kā kārtējais ''černuhas'' romāns par bandītiem – bezpajumtniekiem, tuvāk finālam  grāmata pārvēršas simboliskā alegorijā, dzejolī prozā, kur simtiem realitātes un ilūziju slāņu nespēj noslēpt tik vienkāršo un tādu saprotamo vientulības sajūtu.

Vēl citi jaunumi:

Jo Walton. Among Others. Džo Voltone. Starp citiem.

Vispasaules fantāzijas balvas ieguvēja stāsta, kā burves sadzīvo ar zinātniskās fantastikas mīļotājiem.

Frederic Pohl. All The Lives He Led. Frederiks Pols. Visas nodzīvotās dzīves.

Deviņdesmit gadus vecais zinātniskās fantastikas patriarhs sarakstījis jaunu romānu. Pirms nonākšanas uz grāmatnīcu plauktiem izdevniecība pat neatklāj aptuvenu grāmatas sižetu.

Warren Ellis. Listener. Vorens Elliss. Klausītājs.

Ellisa – viena labākajiem un pašiem ražīgākajiem komiksu radītājiem pasaulē – ilgi tapušais, otrais romāns beidzot ir ieraudzījis dienas gaismu.