Par partizānu kustību Baltijā, Kaukāzā, Ukrainas un Baltkrievijas rietumu rajonos ir publicēti daudzi interesanti darbi. Taču šodien mēs uzzināsim pretošanās varai notika ne tikai tur. Staļina valdīšanas laikā, neskatoties uz masveida teroru, pretošanās neapsīka arī citos valsts reģionos. Jāatzīmē, ka šajā periodā specifisku apstākļu dēļ, par pretošanās centriem kļuva koncentrācijas nometnes. Dabiski, ka pārējie iedzīvotāji par to neko nezināja. Ziņas par sacelšanos bija visslepenākais valsts noslēpums.
1957. gada 11. jūnijā Podoļskas pilsētā tika fiksēta 87 tūkstošu cilvēku manifestācija pret milicijas orgāniem. 9 aktīvistus tiesāja. 1961. gada janvārī sadursmes ar miliciju notika Krasnodaras pilsētā, pēc tam Altaja novada Bijskā. Tā paša gada jūnijā – Muromā, jūlijā – Aleksandrovskā (abas – Vladimiras apgabalā). 1961. gada 15. un 16. septembrī - nemieri Beslanas pilsētā – Ziemeļosetijā.
1962. gas 3. un 4. jūlijā notiek sacelšanās Novočerkaskā, Rostovas apgabalā. 4 tūkstoši elektrovilcienu rūpnīcas strādnieki manifestē, protestējot par gaļas un sviesta cenu celšanu. Protestētājus izdzenā ar armijas palīdzību. 23 cilvēki iet bijā, 70 – ievainoti. Kriminālatbildību piemēro 123 aktīvākajiem manifestācijas dalībniekiem. [Kā vienmēr, ziņām klejojot no viena raksta pie otra – skaitļi var atšķirties, taču fakts jau paliek – t.p.]
1963. gadā tiek fiksēti tautas neapmierinātības gadījumi Krivojrogā un Sumgaitā (Azerbaidžānā). Pēdējā gadījumā 4 cilvēki nogalināti, 15 - ievainoti, 41 – notiesāts. 1967. gadā: septiņas sacelšanās Vidusāzijā, Baltkrievijā, Ukrainā, Azerbaidžānā, Kabardā-Balkārijā. Ir arī upuri. Daudzi cilvēki – notiesāti.
1977. gada janvārī nemierus un pretošanos orgāniem fiksē Novomoskovskā, Tulas apgabalā. 1981. gada oktobrī – Ordžonikidzē, Ziemeļosetijas APSR. Šo sarakstu var turpināt.
Ļoti asi bija konflikti, kas notika uz starpnacionālo nesaskaņu bāzes. Piemēram, 1985. gada janvārī Tadžikistānas galvaspilsētā Dušanbe izcēlās kautiņš starp tadžikiem un krieviem. No abām pusēm kopā piedalījās ap 700 cilvēkiem. Taču, protams, pati lielākā sadursme uz nacionālo nesaskaņu bāzes bija kautiņš, kas notika Alma-Atā 1986. gada 17.-18. decembrī. Nekārtībās piedalījās apmēram 5 tūkstoši cilvēku. “Nacionālistiski noskaņoti studenti no dažādām augstākajām mācību iestādēm pilsētā... izteica prasības pārskatīt Republikas kompartijas CK plēnuma lēmumus... Toreiz Kazahstānas kompartijas CK pirmais sekretārs Kunajevs tika nomainīts ar krievu Kolbinu. Masu nemieru laikā tika ievainoti 1215 cilvēki, no viņiem 774 militārpersonas un milicijas darbinieki. Kriminālvajāšana tika uzsākta pret 107 cilvēkiem”, uzsver N. Zeņkovičs. Pat tālā Jakutija nepalika malā. 1986. gada aprīlī Jakutskā 600 cilvēki piedalījās sadursmē-kautiņā starp krievu un jakutu jauniešiem.
Rezumējot to, Čebrikovs savā pētījumā atzīmē, ka 30 pēckara gados ir fiksēti 24 gadījumi, kad izraisījās masu nekārtības, kas bija vērstas pret pastāvošo iekārtu. 11 gadījumos, lai apspiestu nekārtības, tika izlietoti ieroči, tā rezultātā 43 cilvēki tika nogalināti, 166 – ievainoti. Pret 600 cilvēkiem tika ierosinātas krimināllietas.
Pa šo laiku par pretpadomju propagandu un aģitāciju tika notiesāti 6543 cilvēki pēc KPFSR Kriminālkodeksa 70. panta un 1609 pēc 190.prim panta. Pats par sevi saprotams, ka visi šie notikumi nevarēja neatsaukties uz armiju kā padomju sabiedrības daļu. 1953. gadā, apspiežot strādnieku sacelšanos Austrumvācijā Padomju Armijas karavīri atteicās šaut uz sacelšanās dalībniekiem. Sakarā ar to, Magdeburgā tika nošauti 18 karavīri, bet Berlīnē – 23. “Nošauto vidū bija seržants Nikolajs Tjuļakovs, jefreitors Aleksandrs Ščerbina un ierindnieks Vasīlijs Djatkovskis. Pārējo vārdi nav zināmi”, rakstīts krājumā “Komunistiskais režīms”.
Taču vēl pirms šī notikuma, kā liecina šis pats krājums, 1947. gadā notika sacelšanās uz Klusā okeāna flotes kreisera “Kaļiņin”. Kuģis mēģināja nokļūt Japānā. Sacelšanos apspieda. Daudzus matrožus un virsniekus nošāva.
1955. gadā Vladivostokā izcēlās un visai cietsirdīgi tika apspiests dumpis uz kreisera “Dmitrij Donskoj”. Ziņas par šiem notikumiem ir visai skopas. Slepenības pakāpe bija tik augsta, ka ir saglabājušies maz dokumentu. Pat šo kuģu personālsastāva uzvārdu noskaidrošana sastopas ar grūtībām.
Toties par notikumiem 1975. gadā ir zināms pietiekoši daudz. Vadītājs grupai, kas uzstājās pret Brežņeva režīmu bija Valērijs Mihailovičs Sabļins, dzimis ņižņijnovgorodietis. Ar apkalpes atbalstu viņš sacēla dumpi uz jaunākā pretlaivu kuģa “Storoževoj” un meta izaicinājumu visai PSRS partijas-valsts represīvajai mašīnai. 3. ranga kapteinis Valērijs Sabļins bija komandiera vietnieks politiskajā daļā, beidzis Ļeņina Kara-politisko akadēmiju, protestējot pret Brežņeva režīmu, viņš arestēja kuģa komandieri, bez pavēles izgāja no reida Rīgas ostā un veda kuģi uz Ļeņingradu, lai uzstātos televīzijā un aicinātu padomju tautu uz beztermiņa streiku. Lielākā daļa no apkalpes atbalstīja dumpīgo zampoļitu. “Augstākais virspavēlnieks L. I. Brežņevs, noklausījies aizsardzības ministra ziņojumu, pieņēma lēmumu pacelt gaisā aviāciju. Lidmašīnas met bumbas kuģa kursā. Kad viņi aptur kuģa mašīnas, dumpiniekus arestē...”, - ziņo N. Zeņkovičs.
Tajā laikā man gadījās dienēt Kaļiņingradā, kur atradās galvenā flotes bāze (Baltijskā) un Baltijas jūras kara flotes štābs. Tur tika izplatītas baumas, ka Sabļins grib aizvest kuģi uz Zviedriju. Acīmredzot, baumas tika izplatītas, lai pastiprinātu Sabļina plānus raksturīgākus valsts “nodevējam”.
Lai būtu lielāka skaidrība, publicējam dokumentus ar grifu “Īpašā mape”.
“Ziņoju:
Šogad, naktī no 8. uz 9. janvāri pretlaivu kuģa “Storoževoj” komandiera vietnieks, 3. ranga kapteinis politiskajā daļā Sabļins, dzimis 1939. gadā, krievs, beidzis Ļeņina Kara-politisko akadēmiju 1973. gadā, viltus ceļā izolējis kuģa komandieri, 2. ranga kapteini A. V. Potuļniju un savā pusē savervējis divus virsniekus un 10-12 cilvēkus no personāla sastāva, 9. janvārī pulksten 3.20 pacēla enkuru Rīgā un izgāja Baltijas jūrā, paziņojot apkalpei, ka dodas uz Kronštati. Uz pavēlēm atgriezties bāzē Sabļins nereaģēja. Pēc GKS aviācijas brīdinājuma šāvieniem un bumbu nomešanas priekšā kuģa kursam kuģis apstājās. Personālsastāvs atbrīvoja kuģa komandieri, 2. ranga kapteini A. V. Potuļniju un atkal pārņēma kuģa vadību. Sabļins tika arestēts... notiek izmeklēšana.
Grečko. 1975. gada 10. novembrī”.
Dokumentā notikumi ir pasniegti rozā gaismā, jo Sabļinu atbalstīja vairāk cilvēku.
Valerijs Sabļins 1960. gadā bija beidzis Frunzes Augstāko jūras kara skolu un līdz 1969. gadam dienēja dažādos ierindas dienesta amatos. Pēc tam iestājās kara-politiskajā akadēmijā, kuru beidza 1973. gadā. Tieši tur Sabļins sāka šaubīties par esošās iekārtas taisnīgumu. Viņš bija izglītots, labi sagatavots, oficieris, kas daudz lasījis, kuru cienīja ofocieri un matroži. Kuģis bija ieradies Rīgā un jūras kara parādi par godu revolūcijas gadadienai. Tieši tur arī zampoļits nolēma realizēt savu nodomu – aicināt tautu cīņā pret Brežņeva diktatūru. Viņš bija precējies. Viņam bija dēls. Viņa tēvs bija 1. ranga kapteinis rezervē.
Pavisam uz kuģa bija 194 cilvēki, no kuriem 15 virsnieki. Nevarētu teikt, ka viņi visi uzstājās pret esošo iekārtu. Pats dumpīgais zampoļits un viņa domubiedri uzskatīja, ka PSKP vadība ir novirzījusies no ļeņiniskajiem uzstādījumiem sociālisma celtniecībā. Tā kā, stingri ņemot, par disidentiem viņus uzskatīt nevar.
[Tiem, kas nav piedzīvojuši 1970. un nedaudz vēlākos gadus līdz Gorbačova “perestroikai”, varu paskaidrot, kāda rādījās situācija valstī domājošiem cilvēkiem. Pirmkārt, Hruščova tā sauktais “atkusnis” bija beidzies, likās – valsts atkal ieslīd jaunos Staļina laikos – īpaši pēc Brežņeva nāves.
Otrkārt, arī ekonomiskais stāvoklis nemaz nelikās spīdošs. Regulāri kaut kam pielika cenas. Par komunismu, kuru solīja mūsu paaudzei, sāka runāt – mūsu bērni dzīvos komunismā, pēc tam – ka tas iestāsies tikai tad, kad būs radīts jauna parauga cilvēks – domājot, bez jebkādām sliktām īpašībām. Nu tas ir tāds, kas strādās sava prieka pēc, naudu viņam nevajadzēs, jo viss būs, ko sirds vēlas, bet sirds viņam būs tāda, ka viņš vienmēr palīdzēs visiem cilvēkiem bez izņēmuma, nešķirojot ir tas vai nav radinieks un ģimenes loceklis, draugs vai nepazīstams. Visi apkārtējie cilvēki viņam būs vienlīdzīgi. Nu un tā tālāk.
Satraucoša pazīme bija tas, ka pēc Hruščova laiku neizteikta aizlieguma, jaunajās filmās par karu pēkšņi atkal parādījās Staļina tēls – turklāt, ne jau kā negatīvi, bet pavisam neitrāli, pat pozitīvi. Vispār, cilvēki juta, kaut kas nav labi... Atklāti, pieauga baiļu sajūta – t.p.]
Atmaksa sekoja nekavējoties. 3. ranga kapteini Sabļinu tiesāja un piesprieda nāves sodu. Matrozim Šejinam – 8 gadus ieslodzījumā. Visu apkalpi izformēja un nosūtīja dienēt Ziemeļos un uz Tālajiem Austrumiem. Tā šī epopeja beidzās.
1994. gadā Krievijas Augstākās tiesas Augstākā kolēģija vēlreiz izskatīja Sabļina lietu un “nošaujošais” pants (par Dzimtenes nodevību) tika nomainīts ar pantu par militāriem noziegumiem:varas pilnvaru pārsniegšanu, neklausīšanu un pretošanos priekšniecībai.
“Sabļina nodarījums vilka uz 10 gadiem cietumā, bet viņam palīdzējušā matroža Sejina – uz pieciem gadiem. Tomēr, tiesneši nolēma kā atsevišķu punktu ierakstīt, ka Sabļins un Šejins netiek pilnībā reabilitēti”, - N. Zeņkovičs atzīmē. Taču tajā laikā Sabļins sen vairs nebija starp dzīvajiem, bet matrozis Šejins savu termiņu jau bija atsēdējis un atradās brīvībā.
Tagad ir kļuvis zināms, ka 1946. gada pavasarī sacelšanās notika Kolimā, Ustjvimlagā un Džezkazganā. Ieslodzītie, labi zinot, ka sacelšanās tik un tā beigsies ar sakāvi, tomēr iedrošinājās visbargākajos apstākļos protestēt pret GULAG-ā ieviesto kārtību. Lai apspiestu dumpi, tika sūtīta armija. Simtiem akcijas dalībnieku tika nošauti bez tiesas un izmeklēšanas.
Tagad ir zināms, ka pēc kara simtiem tūkstošiem militārpersonu visdažādāko iemeslu dēļ tika turēti apcietinājumā nometnēs. Pieredzējušiem, bailes nezinošiem karotājiem šādā situācijā nebija ko zaudēt. Viņi bija hitleriskās Vācijas ienaidnieki, bet pēc atbrīvošanas no vācu gūsta viņus padarīja par Krievijas ienaidniekiem. Un lūk, 1948. gada vasarā Pečoras nometnēs tūkstošiem ieslodzīto Padomju Armijas virsnieku Mehtejeva vadībā sacēlās un devās uz Vorkutu. Tajā pašā laikā to darīja arī būvju 501-503 (Labitnangi-Igarkas dzelzceļa) ieslodzītie Voroņina vadībā. Sacelšanos bargi apspieda: vairākus simtus cilvēku nošāva, bet pārējos aizdzina lēnai nāvei aiz polārā loka.
1949-50. gados sacelšanās atkal notika Kolimā (“Eļgenugoļ”), Salehardā, Taišetā. 1951. gada aprīlī – Kraslagā. Tika nogalināti 64 cilvēki. 1952. gada janvārī bada streiku pieteica 5 tūkstoši ieslodzīto Ekibaztuzā. Tajā pašā gadā sacēlās ieslodzītie Komi APSR un Krasnojarskas novadā. Sacelšanos vadīja Jeršovs. 1953. gadā sacēlās katordznieki Noriļskā, Vorkutā, Karagandā un atkal Kolimā.
Viena no pašām lielākajām bija 13 tūkstošu ieslodzīto sacelšanās Kengirā, ko vadīja Kuzņecovs, sacēlušies noturējās 42 dienas. Un prasīja viņi tikai dzīves apstākļu uzlabošanu un padomju konstitūcijas ievērošanu. Viņi pat izgatavoja transparentus ar lozungiem “Lai dzīvo Padomju Konstitūcija!” Pret viņiem sūtīja 3 tūkstošus karavīru un tankus.
http://fishki.net/1236649-sssr-to-o-chyom-ne-prinjato-bylo-govorit.html