Patiesībā šī grāmata ir par satikšanos, nevis par nāvi. Par to, kā šeit un tagad lemts satikties trim paaudzēm ar pilnīgi atšķirīgu dzīves pieredzi un skatu uz pasauli. Tāpēc nav brīnums, ka tikšanās ir gan traģiska, gan komiska, gan absurda vienlaikus. Tāpat kā nav brīnums, ka dažiem tā varbūt ir pēdējā. Tikai viņi to pagaidām nezina.
Un vēl – šī grāmata ir par izdzīvošanu. Par tiem, kam vajadzēja palikt dzīviem, neskatoties ne uz ko, lai palīdzētu Latvijai atgūt neatkarību. Tiesa, vēlāk daudzi no viņiem šai valstij kļūs lieki un nevajadzīgi. Bet tie, kas pēc gadiem trīsdesmit sauks viņus par komunistiem vai čekistiem, tobrīd nemaz vēl nebūs dzimuši vai būs pārāk mazi, lai ietekmētu notiekošo. Tagad viņi izauguši, bet paaudze, kas izdzīvoja, aiziet. Tāda nu reiz ir pasaules kārtība. Un neviens no mums pašlaik nezina, vai tie, kas nāks viņu vietā, izrādīsies gudrāki, godīgāki, stiprāki, šķīstāki? Tas ir jautājums, uz kuru var atbildēt vienīgi LAIKS, nevis cilvēki. (Aivars Kļavis)
https://www.zvaigzne.lv/lv/gramatas/apraksts/190300-beres_ar_prieksapmaksu.html
Melnais akmens. Triloģijas "Ceļš uz nezināmo zemi" 1. grāmata
AIVARS KĻAVIS
Vairāk nekā 20 prozas grāmatu autors. Tostarp arī bērniem un pusaudžiem. Literatūrai nopietni pievērsies, vēl mācoties vidusskolā. Par vēsturisko romānu ciklu “Viņpus vārtiem” 2012. gadā saņēmis Baltijas Asamblejas balvu un Latvijas Literatūras gada balvas 2012. speciālbalvu. Tieši pēc šī cikla pabeigšanas, pie kura autors strādāja 10 gadus, radusies ideja uzrakstīt romānu pusaudžiem par pirmbaltiem un senvēsturi.
“Par to, kā mūsu tālie senči jeb pirmbalti nonāca līdz Baltijas jūrai, vēstures grāmatās parasti ir tikai dažas rindkopas. Bet patiesībā tas bija viens no lielākajiem, pārsteidzošākajiem, mīklainākajiem, noteikti arī traģiskākajiem notikumiem cilvēces vēsturē. Turklāt toreiz, kad cilvēku vidējais vecums bija ap 30 gadu, milzu loma notiekošajā bija gados jauniem un pat ļoti jauniem cilvēkiem. Visticamāk, tieši viņiem nereti vajadzēja uzņemties atbildību ne tikai par savu ģimeni, bet arī dzimtu vai pat visu cilti. Lai gan tiešu rakstisku liecību par tā laika notikumiem nav, pateicoties arheoloģijai un citām ar vēsturi saistītām zinātnēm, ir pietiekami daudz materiālu, lai mēs varētu iztēloties, kā tas notika. Cik sarežģīts bija šis ceļš un kā tas atsaucas mūsdienās.”
EMĪLS MOZGA
Mācās Ādažu Brīvās Valdorfa skolas 8. klasē. Aizraujas ar grafisko mākslu, programmēšanu un ģitārspēli.
“Zīmējot ilustrācijas šai grāmatai, mēģināju iztēloties, ka aizraujošos un brīžiem skarbos notikumus piedzīvoju es pats vai līdzīga vecuma zēns. Tie cilvēki romānā ir ļoti seni mūsu priekšteči, un rakstnieks attēlojis viņu ceļu paaudžu paaudzēs līdz nonākšanai šeit – Latvijā. Reizēm gan nebija viegli izdomāt, kā to visu attēlot, bet dažreiz idejas radās pavisam nepiemērotā brīdī. Piemēram, stundu laikā.”
Par otro grāmatu.
Par trešo grāmatu.
Kāpēc pieminu?
1) grāmatas par dziļo vēsturi, kaut arī, ja ir bez famtastikas elementiem, lielā mērā ir fantastika. Autoram nākas ļoti daudz izfantazēt par to laiku, ne tikai tāpēc, ka arheoloģisku faktu ir maz, bet arī tāpēc, ka mēs praktiski neko nezinām par to laiku cilvēku prātiem, pasaules uzskatu utt.
2) un tas ir tas otrais punkts, mūsu pasaules uztvere jau ar renesanses pasauli atšķiras kardināli. Tās pašas raganu prāvas, tās varēja notikt, jo cilvēkos valdīja absolūts priekšstats, ka raganas patiešām ir reālas būtnes, tāpat kā vilkači un vampīri, un citi, kas mums ir tīrās pasakas.
3) Stāstu krājumā "Bēres ar priekšapmaksu" viens no stāstiem patiešām ir fantāzija: stāsts "Vārna" ar apakšvirsrakstu "Monologs no viņpasaules".