Abhāzijas 1993. gada kara sekas.

Tieši pirms divdesmit gadiem beidzās Abhāzijas karš (faktiski — Otrais krievu-gruzīnu karš). Ar Suhumi krišanu sākās masveidīga gruzīnu nogalināšana, bet pēc tam pilnīga viņu padzīšana no dzimtajām vietām. Saskaņā ar Krievijas pētījumiem, tieši mierīgie gruzīnu iedzūivotāji bija galvenie kara upuri. Pazīstamais vēsturnieks Mihails Žirohovs savā nesenajā grāmatā atzīst, ka 3368 bojā gājušo, mierīgo iedzīvotāju vidū gruzīni bija 3150. Atzīmēju: tā ir Krievijas statistika, no kuras skaidri redzams, kas bija upuri, kas — slepkavas. Pie šiem skaitļiem nākas pievienot vēl divus tūkstošus gruzīnu, kas pazuda bez vēsts, vairākus tūkstošus mocītu un izvarotu meiteņu un sieviešu, kā arī pāri par divsimts tūkstošiem bēgļu. Vairāk nekā zīmīgi, taču neilgi pirms šī datuma Suhumi tika nogalināts krievu diplomāts Dmitrijs Višņerevs ar savu sievu. Sakarā ar to tika apcietināts čečenu terorists Jusups Lakajevs.

 

 

Traģiskā simbolika ir saistīta ar to, ka 1993. gada rudenī Jeļcina liberālā valdība bija aizņemta ar cīņu ar pašas parlamentu. Ar savu neiejaukšanos Maskava toreiz pieļāva Abhāzijas gruzīnu iedzīvotāju vairākuma iznīcināšanu, pret viņiem sacēlās, ne tikai abhāzieši, bet arī Basajeva vienības kopā ar citiem islāma teroristiem (kā arī regulārais Krievijas karaspēks, plus vēl krievu algotņi, sākot no pieredzējušiem speciālo armijas vienību dalībniekiem un beidzot ar teātrāli ģērbtiem «kazakiem»). Iznāca, ka Jeļcina valdība ar savu neiejaukšanos veicināja separatisma orģijas un abu Čečenijas karu sākumu. Var formulēt vēl precīzāk: ja toreiz, 1993. gadā Krievija palīdzētu Gruzijai aizstāvēt savas pozīcijas Abhāzijā un sagrautu čečenu kaujiniekus, varēja notikt tā, ka vispār nebūtu, ne Pirmā, ne Otrā Čečenijas kara.

Visi atceras šausmīgos kadrus futbola spēlei ar kritušā gruzīnu karavīra galvu. Tas bija čečenu teroristu roku un kāju darbs. Paies daži gadi un mēs redzēsism uz video uzņemtus baigus kadrus kuros čečēnu kaujinieki auksasinīgi pārgriež rīkles krievu gūstekņiem. Blakus stāvošais komandieris pēc asinspirts pašapmierināti atzīmē: «Slava Allaham!». Diemžēl, Dmitrijs Višņerevs nebija pirmais krievs, kas tika nogalināts Abhāzijā. Grūti to racionāli izskaidrot, taču tieši Abhāzija kļuva krievu iedzīvotājiem un krievu tūristiem par elli. Pateicības vietā Krievija tieši tur saņēma trakojošu rusofobijas vilni. Bet nedraudzīgajā Gruzijā krievus uzņem tikpat draudzīgi, kā agrākos laikos. Divsimt tūkstoši gruzīnu, kas zaudēja savas mājas etniskās tīrīšanas dēļ, nevar pat atbraukt uz savu tuvinieku kapiem. Vēl vairāk, Krievijas pilsoņus ar gruzīnu uzvārdiem Abhāzijā neielaiž. Lūk, tādi humanitārie sasniegumi jaunizveidotajai republikai, kuru jau bez Krievijas ir atzinušas Nikaragva, Venecuēla, Nauru un Tuvalu. Īpaši vērtīga ir Nauru un Tuvalu atzīšana: tik tālas zemes, taču tik ļoti izprot to, kas notiek Kaukāzā... Pasaules sabiedrība neatzīst Abhāzijas neatkarību, ne jau kaprīzes dēļ.

Lieta tāda, ANO DP viennozīmīgi ir paziņojusi, ka gruzīnu bēgļiem ir jāatgriežas mājās. Ja tas notiks, gruzīni atkal tur būs vairākums un pacels savu karogu. Ja ANO netiks pildīti, tad esošais Suhumu režīms joprojam nēsās savu pašpasludinātas valsts, kas radusies etniskās tīrīšanas rezultātā, zīmolu. Bet Krievija turpina investēt Abhāzijā miljardus, taču pretī saņem tikai jaunus rusofobijas uzliesmojumus...

http://baltvilks.livejournal.com/157617.html