Ūdensmeita: putana vai noslīkusi jaunava. Zemūdens pasakas mīti un leģendas.

Autore Anna, 2017. gada 17. aprīlī, 15:33

[Vispirms man jāpasaka, kāpēc es krievu vārdu „rusalka” netulkoju ar vispārpieņemto apzīmējumu „nāra”, bet lietoju vāŗdu „ūdensmeita”. Principā, tās ir divas dažādas būtnes. Austrumu mitoloģijā „rusalka” ir noslīkusi jaunava un astes viņai nav. Rietumu mitoloģijā nāras arī ir dažādas, bet kaut kā iegājies, ka tās mēdz asociēt kā būtnes ar zivs asti – kā īpašu zemūdens tautu – t.p.]

Jūras jaunavas mīlēja matemātiķi un apdziedāja dzejnieki, viņām veltīja pasakas un leģendas, taču vai ir izdevies atminēt šo ūdens radību noslēpumu? Sirēna, Undīne, Nāriņa – kādas tām atšķirības, ar ko sākās stāsts par ūdensmeitām-prostitūtām un kāpēc vēl šodien nav vērts iet ūdenī „rusalku nedēļā”.

Mīts vai realitāte?

Vai šīs pa pusei zemes iemītnieces patiešām ir eksistējušas? Ja rezumē visu kulturologu pētījumus, tad jā, bet viss varēja būt savādāk, nekā mēs to iedomājāmies. Patiesība par īstajām ūdensmeitām ir kaut kur pa vidu. Viss ir apmēram tā, kā ar leģendām par pūķiem. „Uguni elpojušie” likās tīra izdoma, līdz netika izpētīti dinozauru skeleti. Pūķu tēlu nodeva cilvēki – viņi šifrēja realitāti pasaku kodā, ko mēs atšifrējam vēl līdz šim laikam.

Sirēnas vai prostitūtas?

Galvenā ūdensmeitas pazīme ir tā, ka viņa nav viena, viņai ir daudz radinieku. Tieši par to ūdensmeitas mīlēja matemātiķi, viņi strīdējās: vai skaitlis rada ūdensmeitu jeb ūdensmeita skaitli?

Ūdensmeitas palielinājās ģeometriskā progresijā, spēj tik pētīt. Dažādu valstu mītos ūdens dāmu skaits ir tik liels, ka vācu literāts Andreass Krass radīja „ūdensmeitu enciklopēdiju”, kur aprakstīja 20 puscilvēku-puszivju sugas. Viņš raksta par najādēm, nereīdām, meluzīnām, sirēnām, kas viena otrai ir tālākas vai tuvākas radinieces.

Andreass Krass raksta par vēsturisko zemtekstu, piemēram, par Homēra stāstā „Odisejā” minētajām jūras iemītniecēm. Runa ir par vienu no zemūdens brālības sugām – „sirēnām”. Tas ir nopietns pārbaudījums jūrniekiem, kas spiesti peldēt garām „saldbalsīgajām sirēnām”. Vīrieši, kas izdzirdēja dziedāšanu, aizmirsa par mājām, sievām, bērniem – kuģis un dzīve tiem vairs neinteresēja. Odisejs pēc sižeta, lika reiz saviem līdzgaitniekiem aizbāzt ausis ar vasku, bet sevi piesiet pie masta, lai nekristu kārdinājumā. Taču runa nav par gudru lēmumu, bet par to, kāds reāls stāsts ir sižeta pamatā.

Pilnīgi iespējams, ka sirēnas ir epitets brīnišķām vieglas uzvedības, meitenēm, kas apguvušas mīlas mākslu.

Lieta tāda, ka tajā vietā, par kuru raksta Homērs, reāli atradās sala, uz kuras atradās publiskie nami un, protams, dzīvoja tur, ne jau zemūdens, bet tīri reālas būtnes – sengrieķu prostitūtas, kas vilināja jūrniekus, solot viņiem tādas baudas, ka tiešām varēja aizmirst gan sievu, gan bērnus, gan dzimto māju.

Ūdensmeita ir radījums ar kājām, Jūras vārava – ar asti.

Par ko runā pasakas, kur figurē ūdensmeitas un to māsas? Iespējams, ka runa ir par neparastām sievietēm-mūzām, nodotām un tāpēc kardināli mainījušām ampluā: no mūzām uz velna mātītēm.

Skumjā un romantiskā Hansa Kristiāna Andersena pasaka par Nāriņu ir viena no pašām populārākajām bērnības pasakām. Taču tās galvenā varone nav ūdensmeita, bet ir jūras jaunava. Ja burtiski tulko no dāņu valodas, tad to, ko mēs saucam par „rusalku” („nāriņu”), sauc „Mazā jūras kundze” un tā pieder pie „Jūras jaunavām”. Viņai ir radniecīgas saites ar ūdensmeitām, taču viņa tāda nav. Rusalkas ir slāvu mitoloģijas varones, kas dzīvo ūdeņu tuvumā, tajā laikā Jūras jaunava ir savu māsu māsa un ir dzimusi zem ūdens.

Ūdensmeitas jeb rusalkas vārda tiešajā nozīmē var satikt uz zemes Rusalku nedēļas laikā (kas piekļaujas Trīsvienības svētkiem) un viņām ir kājas. Uzskata, ka ūdensmeitas ir atnākušas uz ūdeni no zemes pasaules: pirms precībām nomirušas meitenes vai arī Rusalku nedēļā noslīkušās, retāk, nekristīti bērni. Bieži ūdensmeitu sirdis ir salauztas, tāpēc viņas arī atriebjas – iemāna vīriešus ūdenī, no kurienes viņi neatgriežas. Konkrētu aprakstu viņām nav, dažreiz tās ir jaunas meitenes baltās drānās un ar gariem matiem, reizēm kroplīgas vecenes ar lielām krūtīm, ko viņas pārmet pār plecu.

Par jūras meitu ciltstēvu uzskata – Babiloniešu dievu Oannesu. Viņš ilgi mainīja formu, beigās viņu attēloja kā kādu vīriešu kārtas nāru – vīrieša galva un torss, zivs aste kāju vietā. Pirmā sieviete ar asti bija Mēness un zvejniecības dieviete Atargate.

Taču atgriezīsimies pie pasakām.

Andersena nāriņa ir ar asti un viņa nekad nav slīkusi, viņa ir „Jūras jaunava”, kas dzīvo zemūdens valstībā. Saskaņā ar sižetu, kad zemūdens dāmai paliek 15 gadi, viņai atļauj paskatīties uz pasauli virs ūdens. Ar šo momentu arī sākas sižeta aktīva attīstība: princis slīkst, viņa izglābj jaunekli un tā ir mīlestība no pirmā skatiena. Tālāk jaunava ievāc ziņas no ļaudīm un uzzina no vecmāmiņas par cilvēka dvēseles jaukumiem, kas pārdzimst un vispār ir nemirstīga. Palīdzēt sajusties par cilvēku piesakās ragana, kas paņem Nāriņas balsi. Līgums tiek parakstīts, bet princis dod priekšroku nevis mēmai ūdens meitenei, bet zemes jaunavai. Bijušajai nāriņai draud nāve un viņas māsa piedāvā risinājumu – ja princi nogalinās, viņa atkal kļūs par zemūdens iemītnieci. Taču viņa pārvēršas par putām. Liekas, ka tās ir bēdīgas beigas, taču, kā skaidro kulturologi, arī pašā pasakas tekstā ir šis punkts: nāriņa kļūst par vienu no gaisa meitām, kardināli mainot stihiju. Un šeit uzzina, ka arī ar sapni par cilvēka kājām nav tik slikti: 300 gadus viņai ir jāveic labi darbi un tad viņa kļūs par cilvēku ar nemirstīgu dvēseli.

Brāļi Grimmu pasakā „Ūdensmeita dīķī” ir mazāk nekaitīga, kaut arī brīnumskaista. Nabadzīgs dzirnavnieks apsola ūdensmeita atdot par atgriezto bagātību pirmo, kas piedzims mājā, izrādās – savu jaundzimušo dēlu. Kad bērns piedzimst, viņi, protams, sāk slēpt zēnu, piesakot, lai viņš nekad netuvojas dīķim. Zēns izaug par jaunekli, kļūst par mežsargu, apprecas, taču reiz nejauši nokļūst dīķa tuvumā, kur viņu ūdenī ievelk ūdensmeita. Viņa sieva nesamierinās ar to, vēršas pie burves un ar trešo reizi viņiem izdodas izglābties no ūdensmeitas dusmām, pārvēršoties par krupi un vardi. Viņus izšķir, abi atkal pārvēršas par cilvēkiem un beigās satiekas. [Raksta oriģinālā viss tā kā savādāk – varbūt, ka cits variants? Man likās šis nav tik samudžināts, jo tur nez kāpēc dzirnavnieka dēls dēvēts par princi – t.p/]

Šajās pasakās netiek runāts par putanām (paklīdenēm), kas ar savu balsi un daiļo skatu iemāna vīrus nelaimē, te mūsu priekšā ir cits ūdensmeitu paveids un cita stratēģija: upurēšanās un mīlestība nemirstības dēļ, atriebība par nodevību un neizpildīti solījumi.

Citās teiksmās un leģendās arī jūtamas bailes: zaudēt mīļoto, nodevība, nepārliecinātība par sevi un greizsirdība. Pēc būtības visas ūdensmeitu cilts pārstāves ir liktenīgās sievietes, kas tiek attēlotas apmēram tā, kā pēc tam tiks attēlotas raganas: ar spoguli un izlaistiem matiem.

Pasaka ir meli, bet tajā ir mājiens.

Eksistē leģenda, kas mūsu dienās dzīvo „pateicoties” slimībai „nakts apnoe sindromam”, ko tautā sauc par – „Undīnes lāstu”.

Teiksma stāsta: „nāriņa” – jaunava vārdā Undīne – uzlika iecerētajam lāstu pēc tam, kad viņš pēc vairākiem desmitiem gadu atrada sev citu: „Tu zvērēji man ar savu rīta elpu! Tad zini – kamēr tu esi nomodā, tā būs pie tevis, taču, tiklīdz tu aizmigsi, elpa atstās tavu ķermeni un tu nomirsi”.

Šodien pēc statistikas no „nakts apnoe sindromu” cieš 10% planētas vīriešu, bet ap 40% sliecas uz šo slimību pēc 40 gadu vecuma sasniegšanas. Saslimušie spēj elpot tikai, esot nomodā. [Tas nu gan, tad jau lielākā vīriešu daļa sen jau būtu apmirusi! – t.p.]

http://fishki.net/2269889-rusalochka-putana-ili-utonuvshaja-devica-mify-i-legendy-podvodnoj-skazki.html

[P.S. latviešu sinonīmu vārdnīcā „ūdensmeita” tiek minēta kā „nāras” sinonīms. Šeit tulkojot es mēģināju to nodalīt, lai lietotu slāvu „rusalku” vietā. Kā jau no raksta noprotat, tās ir divas pilnīgi atšķirīgas lietas, bet latviešu valodā tās parasti neatdala. Rodas terminoloģisks juceklis. Latviešu Vikipēdijā par nārām ir tikai viens teikums: „Nārajebvāravairmitoloģiskabūtne, kas mītūdenī. Mākslā tā tiek attēlota kā skaistasievietearzivsasti.” Krievu Vikipēdijā ir runa par „jūras jaunavām” un teikts, ka angļu valodā slāvu nārām lieto terminu „rusalka”, bet jūras jaunavām „mermaid”. Mēģināju arī šos terminus nodalīt. Tomēr ir latviešu tautas pasaka „Ūdensmeita” (Dundagā stāstīta), kur ne par kādām zivs astēm nav runāts, kaut arī notikumi risinās uz jūras un tās dibenā. http://lr1.lsm.lv/lv/raksts/labu-nakti/linda-rulle-lasa-pasaku-udensmeita.a60242/

„Rusalka” ir rusicisms, lai izbēgtu no tā, izdalīsim „ūdensmeitu” no nārām! -t.p.]