Svešā dzīve.

Jautājumā par ksenomorfu bioloģiju.

Romana Fišmana raksts no žurnāla "Popuļarnaja mehaņika", 2017. gada maija numura.

Mūsu XXV gadsimts, kad cilvēce aktīvi apgūst Galaktikas plašumus, tiek salīdzināts ar Lielo ģeogrāfisko atklājumu laikmetu. Atkal cilvēces pionieri rīko savas ekspedīcijas, pirmie transporti savieno tālo zvaigžņu sistēmu "kontinentus", zinātnieki iepazīstas ar jauniem atklājumiem. Kā toreiz, aculiecinieku ziņojumi bieži skan kā tīri pārspīlējumi, vai vispār faktos nesaistīta spriešana.

Pie tādas spriešanas ir jāpieskaita arī daudzās liecības par ksenomorfiem (Internecivus raptus), ārkārtīgi neparastiem un bīstamiem dzīvniekiem no Tīkla Dzetas sistēmas. Kopā nesaistīti dati pamatā ir iegūti no notikumu izmeklēšanas sakarā ar kravas kuģu "Nostromo" (2124. gads, filma "Svešais") un "Auriga" (2434. gads, "Svešais 4: Atdzimšana") likteni, kā arī no notikumiem uz planetoīda Aherons (2183. gads, "Svešie") un uz planētas cietuma Faiorina-161 (2184. gads, "Svešais 3"). Turklāt kontaktu ar ksenomorfiem izolētais raksturs un spēcīgais stress, ko pārdzīvojuši pētnieki, padara iegūtās ziņas ļoti subjektīvas, ne neitrālas.

Jākonstatē, ka mūsu sapratne par I. raptus bioloģiju balstās uz visai ļodzīgas pamatnes. Starp citu, evolūcijas, izmaiņu un izlases, likumu principu, kam seko katra dzīvā būtne katrā Galaktikas daļā, sapratne palīdz veidot pamatotas hipotēzes, velkot paralēles starp ksenomorfiem un dzīvniekiem, kas ir izpētīti ievērojami labāk. Savā īsajā ievadā mēs atsakāmies no komiksiem, datorspēlēm un citiem apokrifiem, balstoties tikai uz autoritatīviem kino avotiem. Jo vairāk tāpēc, ka 2017. gada maijā ir gaidāma nākamā sērijas filma - "Svešais: Derība", līdz ar to arī jauni dati par ksenomorfu bioloģiju.Image28129

Mūsu eksperts.

"Nostromo" apkalpes zinātniskais līdzstrādnieks, androīds Ešs:

"Svešā organisms ir ierīkots lieliski. Tas ir spēcīgs un viltīgs. [...] Universāls starpsugu parazīts, kas spēj izmantot jebkuras dzīvības formas, kas elpo, turklāt izelpojamā gaisa sastāvam nav nozīmes. Vienā savas attīstības stadijā dzīvnieks spēj pamirt uz nenosakāmi ilgu laiku, lai pārdzīvotu nelabvēlīgos apstākļus. Tā vienīgais mērķis ir savas sugas pavairošana, un tas pārsteidzoši efektīgi tiek ar šo uzdevumu galā. Cilvēcei vēl nekad nav nācies saskarties ar kaut ko līdzīgu. [...] Kā zinātnieks es to atrodu zināmā mērā par apbrīnojamu". Image28229

Dzīves cikls.

I. raptus izdzīvo vairākus attīstības etapus, kas saistīti ar organisma dziļu pārbūvi, pārejot no parazītiskas stadijas uz plēsonību. Salīdzinājumā ar dažiem kukaiņiem vai tārpiem, to dzīves cikls ir samērā vienkāršs. Mātītes-karalienes izdētā ola paliek anabiozes stadijā, kamēr blakus neuzrodas piemērots saimnieks. Tad elastīgais apvalks atveras un upurim trāpa "sejtveris" - pēc dažu zinātnieku domām, nevis pilnvērtīgs organisms, cik īslaicīga, kustīga čaula, kas nodrošina kāpura pārnešanu no olas uz saimnieka ķermeni.

Daudzi ekstremitāšu pāri ļauj viņam ātri nokļūt līdz upurim, kustoties balansējot ar garo un spēcīgo asti, bet pēc tam nostiprināties. Jau pirmā uzšķēršana pierādīja, ka sejtverim nav gremošanas sistēma un pat mutes atvere, tātad tajā ir jābūt visam nepieciešamajam, lai nodrošinātu sev dzīvošanas un kustības spējas. tas ierobežo laiku, kurā sejtveri ir aktīvi un padara tos visai ievainojamus. Image28329

No otras puses, jau šajā etapā ksenomorfs ir aizsargāts ar čaulu, kas sastāv no pagaidām neidentificētiem olbaltumu savienojumiem un polisaharīdiem (peptidoglikāniem) ar silīciju. Silīcijs ir pietiekoši inerts, rūpniecībā tā apstrādei ir jāpielieto - augstu temperatūru un spiedienu. Iespējams, ka šim mērķim izmanto arī sava organisma skābo vidi un neiedomājami efektīgus fermentus, to izpēta sola mums jūtamu tehnoloģisko progresu.

Kā papildus aizsardzības līdzeklis kalpo skābes šķīdums ar augstu korozijas pakāpi (visdrīzāk, ka tās ir asinis - skat. tālāk). Sejtvera organismā tas atrodas zem spiediena un "izšaujas", kad tiek bojāta tā čaulas viengabalainība. Var pieņemt, ka augstais spiediens ir saistīts ar to lomu, ko šī skābe spēlē hidrauliskajās struktūrās, kas nodrošina ksenomorfa ekstremitāšu kustību. Līdzīgi ir iekārtoti arī daudz zirnekļveidīgie, kuriem kāju kustības nodrošina tieši hidraulika.Image28429

Asinis.

"Nostromo" apkalpes atskaitēs un citu liecinieku ziņojumos tiek minētas ksenomorfu asiņu kodīgās īpašības, ko zinātnieks-androīds Ešs ir nosaucis par "molekulāro skābi". Jāatzīst, ka šādam aprakstam nav liela jēga: visas skābes ir molekulāri savienojumi, dažreiz dažādu, vairāku molekulu maisījums. Ar līdzīgām īpašībām ir apveltīti korozijas aģenti uz antimona pentafluorīda bāzes - daudzreiz stiprāki, kā koncentrēta sērskābe. Heksafluorantimona skābe viegli saēd arī stiklu un plastmasu, to var uzglabāt tikai teflona traukos. Augsts skābes saturs asinīs uzdod jaunu mīklu - kādā veidā pats organisms aizsargājas no tās iedarbības? Pēc vienas no hipotēzēm, specializētas šūnas tā vadu sienās ražo un izdala teflonu, veidojot inertu iekšējo čaulu. Plašāk ir izplatīta versija, pēc kuras I. raptus ķermenis aizsargājas, nepārtraukti izdalot gļotas un atjaunojot bojātās kārtas. Tieši tāpat atjaunojas mūsu pašu kuņģis, kura sulai arī ir spēcīgas skābes īpašības.

[Filmā „Svešais”, lai radītu kūpošo, skābei līdzīgo, saēdošo materiālu, tika izmantots titāna hlorīds, kas ir populārs armijā, lai radītu dūmu aizsegu. Dzeltenīgo krāsu panāca ar parastajām pārtikas krāsvielām.]

Otrie žokļi.

Raksturīga pieaugušo ksenomorfu īpatnība ir faringognatija, tas ir, papildus rīkles žokļu esamība. Arī to attīstības fakts nav nekas unikāls: analoģisks mehānisms tiek izmantots dažu zivju organismos, tajā skaitā cihlīdām un murenām. Abos gadījumos papildus žokļi novērš "pamatžokļu" nepilnības. Cihlīdām (asarveidīgo kārtas zivju dzimta) tie palīdz sasmalcināt cieto barību, bet murēnām (zušveidīgo kārtas zivis, garākās no tām var sasniegt 3,75 m garumu, smagākās - 70 kg) - norīt barību. To vājie žokļi nespēj sasniegt spiediena gradientu starp ārējo vidi un rīkli, kā to, rijot dara gan zivis, gan cilvēki. Tā vietā murēnas satver laupījumu ar otrajiem, rīkles žokļiem un ievelk to tieši barības vadā. Image28529

Pieauguša ksenomorfa varenie žokļi kaut kā neasociējas ar nespēju tikt galā pat ar ļoti cietu laupījumu. Taču, tā kā tiem praktiski nav lūpu un šaurā mēle var radīt problēmas ar barības noturēšanu mutē un, dabiski, ar norīšanu, tad visdrīzāk ir jāpieņem, ka I. raptus rīkles žokļi izpilda to pašu funkciju, ko murēnām: upura noķeršanu, nogalināšanu un - ātru tā nogādāšanu gremošanas orgānos.

Gēnu pārnešana.

Ir ticami dati par I. Raptus attīstību cilvēka (Homo sapiens) un suņa (Canis lupus) organismā, kaut arī nav iemesla, lai neuzskatītu šo parazītisko stadiju par vairāk universālu. Tas jau tika atzīmēts kādā no virsnieces Riplijas ziņojumiem. Sejtvera sagūstītais upuris iekrīt tādā kā komas stāvoklī, bet ksenomorfa kāpura forma pāriet viņa ķermenī. Sejtvera tukšais apvalks atdalās, bet kāpurs sāk pārdzīvot metamorfozi. Uzskata, ka šī perioda laikā ksenomorfs var aizņemties dažus saimnieka gēnus, kas nodrošina sugai lielisku mainīgumu un adaptācijas spēju.

Tāda gēnu horizontāla pārnešana (no viena indivīda otrā, kurš nav tā pēcnācējs) ir plaši izplatīta arī starp Zemes mikroorganismiem, taču ir sastopama arī pie dažiem eikariotiem. DNS pārnēsātāju lomu var spēlēt arī vīrusi, transpozoni un citi mobilie, ģenētiskie elementi. Tādi procesi ar ksenomorfu inficētajā saimniekā notiek nemanāmi, ārēji tas var pat atgriezties savā normālajā stāvoklī. Taču tāds stāvoklis nav ilglaicīgs. Tiklīdz metamorfoze ir pabeigta, kāpurs-„krūšlauzis” pamet organismu, rupji iegraužoties un, saraujot tā audus, kas ved pie saimnieka bojā ejas – un parādās jaundzimušais, pieaugušais radījums.

Pieaugušais organisms.

Dažas pirmās stundas (pēc citām ziņām – dienas) ksenomorfs ir visai ievainojams, tāpēc ka nav vēl pilnībā attīstījis savu eksoskeletu. To apstiprina arī viņa vēlēšanās noslēpties kādā patvērumā, kā tas ir raksturīgi arī daudziem Zemes bezmugurkaulniekiem. Tādā veidā, piemēram, darbojas krabji, kad pienāk apvalka nomešanas un ārējā skeleta maiņas laiks. No otras puses, ķermeņa masas straujā augšana prasa lielus resursus. Kopā šie faktori veicina galveno I. Raptus barošanās veidu – medības no slēpņa.

Izmērus, ārējo izskatu un pieaugušā organisma īpatnības lielā mērā nosaka saimnieks, kur notika organisma attīstība. Katrā gadījumā var novērot, salīdzinot ar sejtveri ekstremitāšu skaita samazināšanos: kopā ar balansēšanu nodrošinošo asti tās dod iespēju ksenomorfam ātri pārvietoties bipedāli. Palielinātie un pagarinātie mugurkaula skriemeļu izaugumi nodrošina pietiekamu balstu, kur piestiprināt muskulatūru. Arī aste kalpo, lai izdurtu upuri un ievadītu tajā paralizējošu toksīnu – tādu pašu, ko izmanto sejtveris, lai uz laiku padarītu nekustīgu tā saimnieku.

Slavenais, izstieptais ksenomorfa galvaskauss, pēc vairums zinātnieku domām, kalpo eholokācijai. Analoģisku mehānismu izmanto delfīni, to augstā „piere” palīdz ģenerēt šauri vērstus skaņu signālus vajadzīgā frekvencē un ļauj atrast pat pavisam mazus objektus. Otrādi, nelielās un sānos izvietotās I. raptus acis liecina par visai vāju redzi. Pastāv versija, ka radījumi spēj sajust (un radīt) elektromagnētisko lauku un tiem ir spēcīga oža. Image28629

Interlūdija. Par ksenomorfu īpatnībām.

Starptautiskais, zinātniskais nosaukums: Internectivus raptus (Ripley, 2124).

Ģints: Ksenomorfi (Internectivus).

Zinātniskā klasifikācija: Nav noskaidrota.

Saudzējamais statuss: Nav noteikts.

  1. Siekalu dziedzeri.

Acīmredzot siekalas tiek izstrādātas nepārtraukti un pil no purna, gaisā sacietējot. Ksenomorfi var to izmantot, lai uzbūvētu pagaidu patvērumu.

  1. Reducētas delnas.

Augšējās ekstremitātes ir vāji veidotas, daļa no kauliem saauguši, veidojot trīs pirkstu delnu.

  1. Muskuļu minimums.

Muskuļu audu apjoms acīmredzami neatbilst īstajam dzīvnieka spēkam, norādot uz lielu hidraulikas lomu to kustībās.

  1. Gofrētās trahejas.

Iespējams, ka tiek izmantotas arī komunikācijai – feromonu izsmidzināšanai un ožai.

  1. Toksīna injekcija.

Iespējams, ka indi sintezējošie dziedzeri ir apslēpti astes distālajos kaulos.

Socializācija.

Komunikācija ar smaržojošu signālvielu palīdzību ir plaši pārstāvēta pie sociālajiem kukaiņiem, tādiem kā bites un skudras, ar kuriem ksenomorfus daudz kas sarado. Gan vieniem, gan otriem no olas var izaugt pilnvērtīga, vairoties spējīga mātīte-karaliene, gan arī „darba” pārstāvis, karavīrs vai trans. Faktori, kas vada šo attīstību, paliek nezināmi.

Karaliene ir daudz lielāka izmērā, ar pastiprinātu eksoskeletu, sekstveida „kroni” uz galvas un olnīcu, ar kuru tā ir savienota ar savdabīgu „nabas saiti”. Bieži ziņo, ka karalienei ir augstāks intelekts, kaut arī neviens no dokumentētajiem avotiem neļauj izdarīt viennozīmīgus secinājumus par ksenomorfu saprātīgumu. Pēc profesora Jurija Sakamoto vārdiem, šajā ziņā „tos var salīdzināt ar vidēju suni”.

Ksenomorfu saprātīguma redzamību var dot to augsta socializācija. Tieši tikpat intelektuālas var likties arī skudras. Līdzību ar tām ksenomorfi demonstrē regulāri – līdz pat tam, ka pārvieto paralizētos upurus tuvāk olnīcai, lai sejtveriem būtu vairāk iespēju tos satvert. Ar to var būt saistīta sejtveru iekšējo orgānu un acu redukcija, jo viņiem acīmredzami ir darīšana tikai ar sagatavotiem upuriem un šie orgāni viņiem vairs nebija vajadzīgi.

Izcelšanās un ekoloģija.

Par ksenomorfu dzimteni pieņemts uzskatīt gāzes giganta Kalpamosa pavadoņus Sieta Dzetas dubultzvaigznes sistēmā, kas palikusi neizpētīta neskatoties uz savu nosacīto tuvumu (tikai ap 39 gaismas gadi no Saules). Tomēr, to „skābes” metabolisms un varenais aizsargapvalks var norādīt uz ārkārtīgi smagajiem apstākļiem, kas valda viņu dzimtajā pasaulē. [Pēdējās, saņemtās ziņas, kas acīmredzot nav zināmas raksta autoram, liecina, ka ksenomorfi ir mākslīgi radītas būtnes noslēpumainu citplanētiešu ģenētiskajos eksperimentos – t.p.] Protams, par to liecina arī vājā redze, kas diez vai ir efektīga atmosfērā, kas pilna ar skābes mikroskopisku pilienu miglu. Image28729

Katrai dzīvības formai šeit jābūt lieliski adaptētai šiem apstākļiem, konkurence, bez šaubām, noteica daudzas ksenomorfu uzbūves un izturēšanās īpatnības. Jāatceras, ka bifeļus medī šakāļi un lauvas, taču arī viņi ir visai bīstami, plēsoņas ne vienmēr sāks cīņu ar pieaugušu, spēcīgu tēviņu. Var nojaust, ka arī I. raptus dabiskie upuri ir labi aizsargāti un pat apbruņoti. Uz to norāda ksenomorfu lieliskās spējas reģenerēt bojātos audus un veselas ekstremitātes, ko tās ne reiz vien ir demonstrējuši.

Taču vēl intriģējošāka ir Jūrija Sakomoto teorija, kas velk paralēles starp I. raptus un skudrām. Zinātnieks ir pamanījis, ka, neskaitot cilvēku, uz Zemes vienīgie dzīvnieki, kas padarījuši karošanu par vienu no galvenajām nodarbībām – ir dažu sugu skudras. Analoģiski konflikti pilnīgi noteikti var risināties arī starp ksenomorfu kolonijām (vai pat pasugām), kas nepārtraukti karo par savas neviesmīlīgās pasaules resursiem. Tikai aiz tās robežām, starp daudz mazāk „bīstamām” radībām kā cilvēki, tie ir spējuši pārvērsties par praktiski neapturamiem invazīviem plēsoņām.

Par citām detaļām lasītājs var uzzināt recenzējamā žurnālā „Extreme Exobiology”, kas regulāri apgaismo jautājumus par ksenomorfu fizioloģiju, anatomiju un izturēšanos. Taču jau no mūsu īsā ievada ir skaidrs, ka praktiski neviens šo neparasto un bīstamo radījumu bioloģijas aspekts nav unikāls plašajā un daudzveidīgajā dzīvnieku pasaulē. Ksenomorfu var aprakstīt kā „nebijušu bijušo iespaidu sakopojumu” – tā dažreiz sauc sapņus. Taču, ja arī tie ir sapņi, tad noteikti – murgaini sapņi.