Pasakaino garstāstu par bitītes Maijas piedzīvojumiem, ko sarakstījis Valdemārs Bonzelss 1912. gadā, daudzas reizes ir izdots dažādās valstīs, tajā skaitā arī krievu valodā. [Latviešu valodā ir iznākušas pēc animācijas seriāla veidotās grāmatiņas izdevniecībā „Egmont Latvia” – t.p.] Valdemārs Bonzelss (Waldemar Bonsels) ir vācu rakstnieks, dzimis 1880. gada 21. februārī, Ārensburgā, miris 1952. gada 31. jūlijā, Ambahā. 
Vācijā, 1. Pasaules kara priekšvakarā izdotais pasaku stāsts ne reizi vien ir kritizēts par it kā nacionālistisku un militāristisku ideju propagandu. Vēstījumā var sastapt visai cietsirdīgas epizodes, piemēram, kad spare, neuzkrītoši pļāpājot ar Maiju, nokož galvu simpātiskajai mušai Minnai Kristofai, ar kuru bitīte tikko ir iepazinusies. Citās krievu tulkojuma versijās apēd apburošo vabolīti Hansu Kristofu.
Neliels citāts no tulkotā darba:
-Atlaidiet viņu! – bitītes acis pildīja asaras. – Viņu sauc Hanss Kristofs!
-Kāpēc man būtu viņš jāatlaiž? – spāre augstprātīgi pasmaidīja.
-Viņš!.. – Maija bezspēkā izpleta kājiņas. – Viņš ir ļoti mīļš! Viņš taču nav nodarījis jums nekādu ļaunumu, vai nav tiesa?
Spāre domīgi paskatījās uz nabaga vaboli.
-Jā, apburošs jauneklis! – viņa maigi noteica un nograuza viņam galvu.
Īsāk runājot, daži vecāki un ne tikai Krievijā, bija sašutuši par sadistiskajiem pantiņiem un autora galveno uzstādījumu, kuru nemulsināja tik bieži dzīvē sastopamā cietsirdība. Taču, kā saka pedagoģiskie jautājumi ir Makarenko vai Pestaloci prerogatīva, bet ebrejus gan vajag pēc iespējas mazāk ar rokām skart – citādi nopelnīsiet „hondurasu”.
Kā ziņo Welt-online, daudzi dokumenti liecina par to, ka grāmatas „Bitīte Maija” autors Valdemārs Bonzelss bija zvērināts antisemīts.
„Mēs uzdodam galveno jautājumu, vai mums no jauna ir jāatklāj šis autors, vai arī viņš un viņa darbs ir jānodod pilnīgai aizmiršanai”, - Bavārijas literatūrzinātnieks no Minhenes Ludviga Maksimiliāna Universitātes Svens Hanušeks (Sven Hanuschek) jautā.
Kritiķim ir nopietnas pretenzijas pret Bonzelsu. Nevis pret pasaku stāstnieku. Katrs avatārs – zini savu laktu!
Iedomājieties tik, 1942. gadā Bonzelss pats par savu naudu izdod romānu „Dositos” 100 eksemplāru tirāžā. Katru no tiem viņš pašrocīgi paraksta nacistu bonzām, tajā skaitā iekšlietu reihsministram Vilhelmam Frikam. Tam pašam ierēdnim, kurš aizliedza pretkara filmu „Rietumu frontē bez pārmaiņām” (pēc tāda paša nosaukuma Ērika Marijas Remarka romāna). 1935. gada 15. septembrī Friks ņem dalību Nīrnbergas likumu sastādīšanā par pilsonību un rasi, kas ierobežo ebreju tiesības Vācijā, aizliedzot viņiem precēties ar vāciešiem un nostādot tos otrās šķiras pilsoņu lomā. Beztam šo cilvēku apvaino veselā rindā citu noziegumu: politisko partiju un arodbiedrību aizliegšanā, koncentrācijas nometņu sistēmas radīšanā, gestapo darbības atbalstīšanā, ebreju vajāšanā un Vācijas ekonomikas militarizācijā.
Starptautiskais kara tribunāls Nīrnbergā atzina Friku par vainīgu vairākos punktos: 2 (noziegums pret pasauli), 3 (kara noziegumi) un 4 (noziegumi pret cilvēci). 1946. gada 16. oktobrī Friku pakāra.
Bonzelsa literārā fonda valdes priekšsēdētājs, Ralfa Kirberga kungs ir gatavs pārbaudīt visus „par” un „pret”, ko publiski izsaka gan kritiķi, gan atbalstītāji. Fonda īpašniece Rozmarija Bonzelsa bloķēja visus pētījumus uz nenoteiktu laiku, žēlojas nenogurdināmais Hanušeks. Tomēr, būdams neapmierināts kopumā, kritiķis atklāti atzīst, ka bitītei Maijai ar to nav nekāda sakara. Viss politkorektums liecina tikai par vienu – Veimāras republikas jeb demokrātijas laikā visi kritiķu runas vīri klusēja, kā ūdeni mutē ieņēmuši. Bonzelss nebija nekāds cilvēces ienaidnieks, jo tajā laikā draudzējās ar ebrejiem.
Savā raidījumā „TV Total” populārais vācu dziedātājs Štefans Rābs, atzīmējot Bonzelsa 50 gadu nāves gadadienu, parādīja sekojošu montāžu: bitei Maijai bija iztaisījuši frizūru un ūsiņas a-la Hitlers, bet zem karoga ar kāškrustu maršēja skudras. Popdziesmu izpildītājs jokoja: „Hitlera rokaspuiši šodien – ir Maija un Villijs”.
Atceros, kā mūsu paaudze, pakāpeniski pieaugot, atklāti smējās par „freidiskām lietiņām”, jo izrādījās, ka no bērnības zināmais Rausis vai Sarkangalvīte - tā arī nav spējuši pārvarēt kaut kādus tur psiholoģiskos kompleksus. Jokoja, kad atrada „otro” vai „trešo” plānu citiem pasaku tēliem. Mūsdienu politkorektums „ķeras” pārsvarā klāt autoriem. Izrādās, ka Karla Maja piedzīvojumu romānus par „blondo bestiju” Drošo Roku (Šaterhendu) ļoti mīlējis Hitlers. Nu un?! Politkorektums ir uz otru pusi apgriezta fašistiskā ideoloģija. Fašisti dedzināja grāmatas pilsētu laukumos, bet politkorektie darboņi aicina noklusēt viņiem nevēlamu autoru grāmatas. Ja jau roka ir pacēlusies, lai pārrakstītu Bībeli un aizliegtu klasiķa Marka Tvena romānus par to, ka tur ir rakstīts „nēģeris”, nevis „afroamerikānis”, tad ko tur ceremonēties ar kaut kādu Bonzelsu!
https://www.pravda.ru/culture/culturalhistory/personality/04-03-2011/1068914-biene_Maya-0/